Feldmanis R. Vēstule Claus v.Aderkas, 1993.
Ļoti
cienījamam mācītājam Claus
v. Aderkas kungam, Iekšmisijas
Direktoram, Bremenē, Schwachhauser
Ring 93.
Rīgā,
1993.g. 30.novembrī
Ļoti
cienījamais Claus
v. Aderkas kungs,
Jūsu
raksts mani sasniedza no vairākām pusēm. Piedodiet, ka dažādu
apstākļu kavēts, nevarēju Jums atbildēt jau agrāk, bet tas arī
nostiprināja pārliecību, ka esam vienprātīgi Ef.4,25. Mūsu
domas visumā saistās ap trim jautājumiem – ap notikumiem mūsu
Baznīcas dzīvē un to norisas spraigumu ap Baznīcas vienības un
tradīcijas jautājumiem.
Notikumi,
kas saistījās ar XVI Sinodi un kas vēl turpinājās līdz
Archibīskapa Jāņa Vanaga konsekrācijai un vēl pēc tam, neļauj
domāt par tiem vienaldzīgi. Nevar nepalikt bez pārmetuma tām
dažām, atsevišķām personām, kas atļāvās ar savu demagoģisko
rīcību radīt apjukumu Baznīcā un tās locekļos, kas ar saviem
meliem un zākājumiem vērsās pret Sinodi un Archibīskapu,
kas dezinformēja un samulsināja ārzemes. Nevaru
attaisnot šo dažu
cilvēku – no
Latvijas un Amerikas – rīcību, kas rupji ignorēdami likumību ir
rīkojušies mūsu Baznīcā kā “iekarotā zemē”.
Nav
iespējams attaisnot Konsistorijas pretlikumīgo rīcību divos
virzienos, smagi pārkāpjot savas kompetences robežas, atceļot vai
“koriģējot” Baznīcas Satversmi un Sinodes lēmumu. Arī
Archibīskapa J.Vanaga “piekrišana” te visai apšaubāma. Pēc
ilgstošajām “draudzīgajām” sarunām 1.februārī un
2.februārī Konsistorijas sēdē (6 stundas!). Pazīstu šādu
“draudzīgo” sarunu veidu, tas bij visai parasts slavenajā čekā,
lai panāktu savu upuru “brīvprātīgo” piekrišanu vai
atzīšanos. Esmu izturējis un nepakļāvies pēc vienpadsmit stundu
ilgas “draudzīgas sarunas” un zinu ko tās nozīmē. Un
galu galā, šajā gadījumā to rezultāts ir nulle. Archibīskaps
V.nemaz nav tiesīgs patvaļīgi grozīt Sinodes lēmumu. Viņš var
to tikai pieņemt vai atraidīt, bet ne izmainīt. Visai šai dažu
cilvēku dezinformācijas un demagoģijas kampaņas pamatā bij
vēlēšanās par katru cenu panākt Archibīskapa degradāciju.
Smalki izdomātā intriga izjuka. Spiežot Konsistoriju taisīt
nelikumīgus lēmumus, vadīja doma, ka visā notikumu juceklī
paliks šīs rupjās nelikumības nepamanītas.
Ir
kāds visai zīmīgs notikums, zīmējoties uz t.s. “Baznīcu
apvienošanu”.Īsi pirms nāves abi Archibīskapi – Lūsis un
Gailītis gandrīz vienlaicīgi, iepriekš nesazinoties,
apmainījušies vēstulēm un izteikuši pilnīgi vienādus uzskatus,
ka propagētā “apvienošana” ir tukša un lieka lieta. Šī pati
izjūta ir vadījusi mani visu laiku. Mūsu Latvijas Evaņģēliski
Luteriskās Baznīcas vienība nekad nav bijusi pārtraukta. Viņas
iekšējā kopsaderība ir bijusi vienmēr dzīva. Taisni drūmie
okupācijas un atšķirtības laiki demonstrēja to visskaidrāk.
Jūsu cēlais personīgais piemērs 40 gadu ilgā dzīvā saite ar
Dzimtenes baznīcu izcilajā palīdzības darbā un aizkustinošajā
uzticībā savai Dzimtenes baznīcai ir visspilgtākais
piemērs un simbols. Tam blakus daudzu līdzīgu. Gustava Adolfa
baznīca šai ziņā var liecināt, ka mūsu Baznīcas ciešā
vienība tās vācu un latviešu draudžu locekļos ir
apliecinājusies neskaitamas reizes – aizkustinājumā un
savstarpējā priekā. Un aizokeāna latvieši, kas vien uzdrošinājās
atbraukt (bieži savu tautiešu asi kritizēti un nosodīti par
“sadarbību” ar komunistiem) – paši nāca un arī
saņemti tika kā brāļi. Sašķēlēji
bij “patrioti”, kas, dzīvību glābdami, pameta savu baznīcu un
no savas drošības zākāja savu cietējbaznīcu par komunisma
līdzdarbnieci. Tas, paldies Dievam, nu izbeigts. Laba uzticīga,
sirsnīga sadarbība atjaunojusies un turpina augt. Arī okupācija
Baznīcu nesašķēla, mēģinādama to iznīcināt un kavēdama
savstarpējo saskari. Viņu
gan mēģināja šķelt tie mūsu “patrioti”, kas dzīvību
glābdami pameta savu Baznīcu un no Aizjūras drošības to zākāja
par Komunisma atbalstītāju. Arī
tad Dzimtenes Baznīca no tiem neatrāvās. Tagad mums piedāvā
“apvienošanos”. Nekas cits, kā kādu varen enerģiskās
personiskās ambīcijas. Ir atjaunojusies bez jebkādas
“apvienošanās” rosīga
un uzticības pilna sadarbībai, kas top arvien plašāka un pati par
sevi saprotama un dabīga, Jebkādas superinstances vai superbīskaps
ir lieki.
Man
acu priekšā Ārpus Latvijas Baznīcas daļas vēlēšanu dati.
140+76+26+22-17+7-in summa 288. Raksturīgi.
Ex ungue leonem. Arī
te “grupa” darbojusies pēc savas izmēģinātās metodes.
Vispirms jau kandidātu pieņemšanā, bet īpaši atraidīšanā.
Labi zināma ir kļuvusi rīcība ar prāvesta Liepkalna kandidatūru.
Un rezultāts atkal tas pats – intrigas atriebās. Mēs sacītu:
“Dievs neļaujas apsmieties – ko cilvēks sēj, to viņš arī
pļauj.” Sēts tika Rīgā, nopļauts Aizjūrā.
Kāpēc
nebūt patiesiem?
Īpaši
maldinoša bija šoreiz arī Zviedrijas Baznīcas nostāja.
Dzirdējām, ka Zviedrijas Baznīca nemaz nekosekrējot
archibīskapus, bet tikai bīskapus. Tas nav taisnība. Tā kā
Zviedrijas Baznīcas archibīskapi parasti ievēlēti no jau
konsekrētu bīskapu vidus, notiek tikai elevācija. Pēdējo
archibīskapu Olavu Swebiliusu konsekrēja 1681.gadā, un pēc ilgā
pārtraukuma 1914.gadā par archibīskapu konsekrēja Parīzes
Zviedru draudzes Kalē Jūrnieku mācītāju, Leipcigas Universitātes
profesoru Natanu Söderblomu...
Bez
tam, kad komunistu varas laikā atkal varēja atjaunoties pārtrauktā
saite ar Zviedrijas Baznīcu, Skaras bīskaps Svens Danells par
Latvijas Ev.Lut.Baznīcas Archibīskapu konsekrēja Jāni Matuli,
Archibīskaps Olafs Sungby 1986.gadā par Archibīskapu konsekrēja
Ēriku Mesteru, 1989.gadā Zviedrijas Archibīskaps Bertil Wekströms
par Archibīskapu konsekrēja Kārli Gailīti. Tā pati Zviedrijas
Baznīca nostiprināja šo tradīciju
Latvijas Baznīcā, ka tiek Latvijas Ev.Lut.Baznīcā konsekrēti
archibīskapi bez iebildumiem
un bez ierunām. Kur bij vajadzība vienpusīgi šo tradīciju lauzt?
Archibīskapa Jāņa Vanaga konsekrācijā patstāvīgā vārdu mija
“Bīskaps – Archibīskaps” blakus vēl citām lielām
konfūzijām atstāja rūgtu pēcgaršu Latvijas Luteriskās
Baznīcas locekļos. Liekas, ka Zviedrijas Baznīca bij savu
informāciju smēlusi tikai no cilvēkiem, kas neaicināti
un patvarīgi rīkojās mūsu Baznīcā kā “iekarotā zemē”.
Ar
interesi lasīju par Sinodes norisu un pārrunām. Prieks, ka Sinode
veltījusi laiku arī Bībeles studijām. Tas ļoti aktuāli. Bet
visur līdzi jaucas sieviešu ordinācijas “jautājums”. Baznīcas
vienību un “apvienošanos” apdraudot tā neatrisināšana. Vai
nebūtu laiks arī te izbeigt maldus un maldināšanu, ka tas nemaz
nav teoloģisks un it nemaz nav Svēto rakstu jautājums, vairs
neprasa nekādu pierādījumu, tiem, kas pazīst “Rakstus” un
iedziļinās viņos. Tāpēc Luterisma VĀRDA ticības sagraušana
fidēlā sadraudībā ar sekulāro feminismu iet lieluzbrukumā pret
Sv.Rakstiem. Interesanti, ka VII Sinodē abiem lasītajiem referātiem
bij viens un tas pats refrēns - “Interpretācija” - segvārds
neaprobežotai patvaļai, zīmējoties uz Sv.Rakstu burtu, jēgu,
saturu...
Ave!
|