Rīgā, 1993.g. 30.novembrī

Ļoti cienījamais
‌Claus v. Aderkas kungs,

Jūsu raksts mani sasniedza no vairākām pusēm. Piedodiet, ka dažādu apstākļu kavēts, nevarēju Jums atbildēt jau agrāk, bet tas arī nostiprināja pārliecību, ka esam vienprātīgi Ef.4,25. Mūsu domas visumā saistās ap trim jautājumiem – ap notikumiem mūsu Baznīcas dzīvē un to norisas spraigumu ap Baznīcas vienības un tradīcijas jautājumiem.

Notikumi, kas saistījās ar XVI Sinodi un kas vēl turpinājās līdz Archibīskapa Jāņa Vanaga konsekrācijai un vēl pēc tam, neļauj domāt par tiem vienaldzīgi. Nevar nepalikt bez pārmetuma tām dažām, atsevišķām personām, kas atļāvās ar savu demagoģisko rīcību radīt apjukumu Baznīcā un tās locekļos, kas ar saviem meliem un zākājumiem vērsās pret Sinodi un Archibīskapu, kas dezinformēja un samulsināja ārzemes. Nevaru attaisnot šo dažu cilvēku – no Latvijas un Amerikas – rīcību, kas rupji ignorēdami likumību ir rīkojušies mūsu Baznīcā kā “iekarotā zemē”.

Nav iespējams attaisnot Konsistorijas pretlikumīgo rīcību divos virzienos, smagi pārkāpjot savas kompetences robežas, atceļot vai “koriģējot” Baznīcas Satversmi un Sinodes lēmumu. Arī Archibīskapa J.Vanaga “piekrišana” te visai apšaubāma. Pēc ilgstošajām “draudzīgajām” sarunām 1.februārī un 2.februārī Konsistorijas sēdē (6 stundas!). Pazīstu šādu “draudzīgo” sarunu veidu, tas bij visai parasts slavenajā čekā, lai panāktu savu upuru “brīvprātīgo” piekrišanu vai atzīšanos. Esmu izturējis un nepakļāvies pēc vienpadsmit stundu ilgas “draudzīgas sarunas” un zinu ko tās nozīmē. Un galu galā, šajā gadījumā to rezultāts ir nulle. Archibīskaps V.nemaz nav tiesīgs patvaļīgi grozīt Sinodes lēmumu. Viņš var to tikai pieņemt vai atraidīt, bet ne izmainīt. Visai šai dažu cilvēku dezinformācijas un demagoģijas kampaņas pamatā bij vēlēšanās par katru cenu panākt Archibīskapa degradāciju. Smalki izdomātā intriga izjuka. Spiežot Konsistoriju taisīt nelikumīgus lēmumus, vadīja doma, ka visā notikumu juceklī paliks šīs rupjās nelikumības nepamanītas.

Ir kāds visai zīmīgs notikums, zīmējoties uz t.s. “Baznīcu apvienošanu”.Īsi pirms nāves abi Archibīskapi – Lūsis un Gailītis gandrīz vienlaicīgi, iepriekš nesazinoties, apmainījušies vēstulēm un izteikuši pilnīgi vienādus uzskatus, ka propagētā “apvienošana” ir tukša un lieka lieta. Šī pati izjūta ir vadījusi mani visu laiku. Mūsu Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas vienība nekad nav bijusi pārtraukta. Viņas iekšējā kopsaderība ir bijusi vienmēr dzīva. Taisni drūmie okupācijas un atšķirtības laiki demonstrēja to visskaidrāk. Jūsu cēlais personīgais piemērs 40 gadu ilgā dzīvā saite ar Dzimtenes baznīcu izcilajā palīdzības darbā un aizkustinošajā uzticībā savai Dzimtenes baznīcai ir visspilgtākais piemērs un simbols. Tam blakus daudzu līdzīgu. Gustava Adolfa baznīca šai ziņā var liecināt, ka mūsu Baznīcas ciešā vienība tās vācu un latviešu draudžu locekļos ir apliecinājusies neskaitamas reizes – aizkustinājumā un savstarpējā priekā. Un aizokeāna latvieši, kas vien uzdrošinājās atbraukt (bieži savu tautiešu asi kritizēti un nosodīti par “sadarbību” ar komunistiem) – paši nāca un arī saņemti tika kā brāļi. Sašķēlēji bij “patrioti”, kas, dzīvību glābdami, pameta savu baznīcu un no savas drošības zākāja savu cietējbaznīcu par komunisma līdzdarbnieci. Tas, paldies Dievam, nu izbeigts. Laba uzticīga, sirsnīga sadarbība atjaunojusies un turpina augt. Arī okupācija Baznīcu nesašķēla, mēģinādama to iznīcināt un kavēdama savstarpējo saskari. Viņu gan mēģināja šķelt tie mūsu “patrioti”, kas dzīvību glābdami pameta savu Baznīcu un no Aizjūras drošības to zākāja par Komunisma atbalstītāju. Arī tad Dzimtenes Baznīca no tiem neatrāvās. Tagad mums piedāvā “apvienošanos”. Nekas cits, kā kādu varen enerģiskās personiskās ambīcijas. Ir atjaunojusies bez jebkādas “apvienošanās” rosīga un uzticības pilna sadarbībai, kas top arvien plašāka un pati par sevi saprotama un dabīga, Jebkādas superinstances vai superbīskaps ir lieki.

Man acu priekšā Ārpus Latvijas Baznīcas daļas vēlēšanu dati. 140+76+26+22-17+7-in summa 288. Raksturīgi. Ex ungue leonem. Arī te “grupa” darbojusies pēc savas izmēģinātās metodes. Vispirms jau kandidātu pieņemšanā, bet īpaši atraidīšanā. Labi zināma ir kļuvusi rīcība ar prāvesta Liepkalna kandidatūru. Un rezultāts atkal tas pats – intrigas atriebās. Mēs sacītu: “Dievs neļaujas apsmieties – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļauj.” Sēts tika Rīgā, nopļauts Aizjūrā.

Kāpēc nebūt patiesiem?

Īpaši maldinoša bija šoreiz arī Zviedrijas Baznīcas nostāja. Dzirdējām, ka Zviedrijas Baznīca nemaz nekosekrējot archibīskapus, bet tikai bīskapus. Tas nav taisnība. Tā kā Zviedrijas Baznīcas archibīskapi parasti ievēlēti no jau konsekrētu bīskapu vidus, notiek tikai elevācija. Pēdējo archibīskapu Olavu Swebiliusu konsekrēja 1681.gadā, un pēc ilgā pārtraukuma 1914.gadā par archibīskapu konsekrēja Parīzes Zviedru draudzes Kalē Jūrnieku mācītāju, Leipcigas Universitātes profesoru Natanu Söderblomu...

Bez tam, kad komunistu varas laikā atkal varēja atjaunoties pārtrauktā saite ar Zviedrijas Baznīcu, Skaras bīskaps Svens Danells par Latvijas Ev.Lut.Baznīcas Archibīskapu konsekrēja Jāni Matuli, Archibīskaps Olafs Sungby 1986.gadā par Archibīskapu konsekrēja Ēriku Mesteru, 1989.gadā Zviedrijas Archibīskaps Bertil Wekströms par Archibīskapu konsekrēja Kārli Gailīti. Tā pati Zviedrijas Baznīca nostiprināja šo tradīciju Latvijas Baznīcā, ka tiek Latvijas Ev.Lut.Baznīcā konsekrēti archibīskapi bez iebildumiem un bez ierunām. Kur bij vajadzība vienpusīgi šo tradīciju lauzt? Archibīskapa Jāņa Vanaga konsekrācijā patstāvīgā vārdu mija “Bīskaps – Archibīskaps” blakus vēl citām lielām konfūzijām atstāja rūgtu pēcgaršu Latvijas Luteriskās Baznīcas locekļos. Liekas, ka Zviedrijas Baznīca bij savu informāciju smēlusi tikai no cilvēkiem, kas neaicināti un patvarīgi rīkojās mūsu Baznīcā kā “iekarotā zemē”.

Ar interesi lasīju par Sinodes norisu un pārrunām. Prieks, ka Sinode veltījusi laiku arī Bībeles studijām. Tas ļoti aktuāli. Bet visur līdzi jaucas sieviešu ordinācijas “jautājums”. Baznīcas vienību un “apvienošanos” apdraudot tā neatrisināšana. Vai nebūtu laiks arī te izbeigt maldus un maldināšanu, ka tas nemaz nav teoloģisks un it nemaz nav Svēto rakstu jautājums, vairs neprasa nekādu pierādījumu, tiem, kas pazīst “Rakstus” un iedziļinās viņos. Tāpēc Luterisma VĀRDA ticības sagraušana fidēlā sadraudībā ar sekulāro feminismu iet lieluzbrukumā pret Sv.Rakstiem. Interesanti, ka VII Sinodē abiem lasītajiem referātiem bij viens un tas pats refrēns - “Interpretācija” - segvārds neaprobežotai patvaļai, zīmējoties uz Sv.Rakstu burtu, jēgu, saturu...

Ave!