Mīļo Elmār,

Nupat saņēmu jauno “Svētdienas Rītu” ar rakstu par LELBAs VII Sinodi. Nopriecājos par Ulda Cepures ievēlēšanu atbildīgajā amatā. Man viņš īpaši tuvs ar to, ka nāk no Ārmisijas darba vadības un no sirds vēlu viņam Dieva svētību darbā.

Ar lielu uzmanību lasīju par Tavu informāciju par Baznīcas Virsvaldes darbu. Ceru, ka atreferējums “Sv.Rītā” bijis precīzs. Neizpratnē apstājos pie Tava izteiciena par “Latvijas Baznīcas gana titula maiņu no bīskapa uz archibīskapu”. Te kaut kas sajaukts. Pamatā varētu būt zināšanu, informācijas vai pieredzes trūkums? Tas varētu rasties nedzīvojot Latvijā un nepazīstot tās Baznīcas dzīvi un vēsturi. Kā mēs visi Latvijā zinām, kopš Teodora Grīnberga ievēlēšanas un stāšanās Virsgana amatā 1933.gadā, Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Virsgani visi – nemainīgi ir bijuši archibīskapi. Arī 1993.g. Sinode expressis verbis deklarēja, ka ievēlēts archibīskaps Jānis Vanags. Kur varēja rasties “nomaiņa no bīskapa uz Archibīskapu”? Notika gan kāda spēcīga uzdarbošanās no kādiem spēkiem iekš- un ārpus Latvijas, lai par visu varu panāktu ievēlētā Archibīskapa degradāciju par bīskapu savās pašu interesēs. Tu pats labi zini, kas tie bija un kādi bij viņu paņēmieni. Konsistorija nāca viņu iespaidā. Ietekmēta un būdama pilnīgi nekompetenta juridiskajos jautājumos, tā atļāvās atcelt tiklab Latvijas Ev.Lut.Baznīcas Satversmes §, kas nosaka, ka Baznīcas Virsgans ir Archibīskaps, un patvarīgi “koriģēt” notikušās Sinodes lēmumu. Lai kādi būtu bijuši nolūki vai spaidi, ar šādu nedzirdētu patvaļību, rupju likumības un savu kompetenču pārkāpšanu konsistorija ir faktiski sevi atcēlusi un ir pelnījusi visstingrāko nosodījumu. Dzirdējām arī, ka Archibīskaps J.Vanags esot pats “labprātīgi” piekritis savai degradācijai. Arī to Tu zini kā šī “labprātība” tapa. Tā tapa pēc vairāku stundu ilgām “draudzīgām sarunām” 1.11, un 2.11. konsistorijā, kur šīs, “draudzīgās sarunas” turpinājās 6 stundas. Taisni tāpat kā slavenajā čekā. Tie paši paņēmieni, tās pašas metodes. Arī čeka tāpat, “draudzīgi sarunājās” stundām ilgi, lai panāktu no saviem upuriem “labprātīgu piekrišanu”. Esmu varējis izturēt vienpadsmit stundu ilgu šādu “draudzīgu sarunāšanos” un zinu kas tas ir. - Un galu galā – arī pats Archibīskaps nemaz nav tiesīgs pats patvaļīgi izmainīt Sinodes lēmumu. Viņš var to pieņemt vai atraidīt, bet nekad pats to kaut kā izmanīt.

Viena karote darvas samaitā visu medus podu. Kāpēc nebūt patiesiem?

Intriga bij izdomāta līdz sīkumiem. Tev ar bij pilna drošība par tās izdošanos un jau gribēji ņemt līdzi Archi-bīskapa zizli. Kad Sinode – Dieva ceļi ir brīnišķi – šķērsoja šos nodomus – sākās organizācijas grupas trakošana. Sākās ne ar ko nesalīdzināms nekrietnais uzbrukums Latvijas Baznīcai, tās Archibīskapam, Sinodei. Zākājumi, visnekrietnākie meli vēlās pār Latvijas Baznīcu, saceldami uztraukumu un apjukumu plašā pasaulē. Visi informācijas līdzekļi bij “iegūti”. Ne radio, ne prese neuzņēma nekādus paskaidrojumus no Baznīcas, no draudžu darbiniekiem, no draudzēm un to locekļiem.

Tagad nu ir ar žēlabām runa par Baznīcu apvienošanos (VII Sinodē). Vispirms: Latvijas Evaņģēliski Luterisā Baznīca nekad nav sevi uzskatījusi un jutusi kā sadalītu, un kaut kāda “atkalapvienošana” ir lieka. To ļoti skaidri bij pateikuši abi Archibīskapi – Lūsis un Gailītis – īsi pirms nāves, bez iepriekšsaziņas rakstīdami kā katrs savu, patstāvīgu viedokli. Otrkārt – Baznīcu vienības izšķirošā vienīgā būtiskā pazīme un saite ir Interkomūnija, kas ne brīdi nav pārtrūkusi un kuras trūkums t.s. “oikumēniskajā kustībā” ir šīs kustības strupceļš. Baznīcu vienības īstā, pilnīgā vienīgi patiesā saite ir Interkomūnija. Tā nav zudusi. Tā ir tas nesasniedzamais mērķis t.s. “Oikumeniskajā kustībā”, kas to nesēj panākt jau gandrīz gadsimta laikā un ir kļuvis tās fatālais strupceļš. Hierachiskā, administratīvā unifikācija? Kāds luteriskais Vatikāns? Katra Baznīca dzīvo savu īpato dzīvi uz kopīgā garīgā apliecības pamata. Anglikāņu kopība! Pat pašā Lielbritānijā ir veselas četras īpatas, patstāvīgas anglikāņu Baznīcas un kur nu vēl visā plašajā pasaulē. Amerikānisms! Lielais modes sauciens. Tik pat skaļi kliegts kā komunistiskais krieviskums. Un ļoti līdzīgs. Planetārā domāšana, globālās apvienības un mērķi. Visas tradīcijas ir tikai gruži un būvlaukums jaunajai celtniecībai. Paaudze, kas uzaugusi Amerikā, dzīvo pēc tās standartiem arī garīgā dzīvē. Tā zaudējusi saiti ar Eiropas tūkstošgadīgo izaugsmi un nobriedumu, tās vietā grib mums uzspies savu “biznesīgumu”. Mūsu skolas un studijas strauji pārslēdzas uz angļu valodu. Eiropas valodu zināšana – latīņu – vācu katastrofāli izzūd. Tas liels drauds arī mūsu, latviešu, tautai. Mēs arī tomēr savu garīgo saiti apzināmies šai latīņu – vācu Eiropā un tās garīgā mantojumā. Līdz ar to mēs pienākam pie mūsu tradīcijām un to vērtības. Šis uzbrukums Archibīskapa amatam bij visspilgtākais moments nodomātajā nivellācijā un mūsu tradīciju annihilācijā. Grūti saprast šai ziņā Zviedrijas Baznīcas nostāju. Dzirdējām, ka Zv.Baznīca nemaz neordinējot Archibīskapus? Tikai bīskapus. Tas nav taisnība. Tiesa, ļoti bieži Zv.Baznīcā par Archibīskapiem ievēl jau konsekrētus bīskapus. Tad vairs otra konsekrācija nenotiek, tikai elevācija. 1681.g.konsekrētais archibīskaps nebij ne vienīgais ne pēdējais (Swebilius). 1914.gadā par archibīskapu konsekrēja parīzes zviedru draudzes un Kalē jūrnieku mācītāju – Leipcigas profesoru Dr.Natanu Söderblomu... Un kad vēl smagajā okupācijas laikā pavērās iespējas atjaunot pārtraukto saiti ar Zviedrijas Baznīcu, Skaras bīskaps Svens Danells konsekrēja Jāni Matuli par Latvijas Ev.Lut.Baznīcas Archibīskapu. Archibīskaps Olafs Sundby 1986.g. par Archibīskapu konsekrēja Ēriku Mesteru un Zviedrijas Primass Bertls Verkströms 1989.g. par Archibīskapu konsekrēja Kārli Gailīti – bez jebkādiem iebildumiem. Tādā kārtā Zviedrijas Baznīca pati Latvijas Ev.Lut.Baznīcā nostiprināja tradīciju par Archibīskapu konsekrēšanu. Kam būtu nepieciešamība šo tradīciju lauzt?

Ļoti cienījamaias C.V. Aderkas kungs un godātais mūsu Baznīcas mācītājs, Jūs esat senu, cienījamu tradīciju glabātājs un to vērtības dziļš izpratējs. Jūsu tik cēli uzsvērtā kontinuitāte ar seno Baltijas un Latvijas Baznīcu dara Jums īpašu godu un ir īpašs inspirācijas spēks Latvijas Baznīcai. Kad kara ugunīs sabrukā šiš mūsu senākās Baznīcas ārējais veidojums ar tās valsts varai pakļauto konsistoriālo iekārtu, uzsverot savu neatkarību no pakļautības laicīgai virsvarai, Latvijas Ev.Lut.Baznīca izvēlējās episkopālo iekārtu, kas šo neatkarību simboliski izteic. Pašā pirmajā konstituēšanās (pagaidu) sinodē 1920.g.aprīlī Jelgavā, bija pacelts un aprobēts priekšlikums par baznīcas administratīvo uzbūvi – paredzot četrus novadu bīskapus: Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Augšzemē un Archibīskapu Rīgā kā visas kopbaznīcas reprezentātāju un primus inter pares. Mēnesi vēlāk – 1920.gada maijā, sinode Rīgā pilnā mērā akceptēja šo priekšlikumu. Pirmajā sinodē 1922.g.ļoti grūtajos jaunbūves gados to vēl nevarēja realizēt. Sinode ievēlēja divus bīskapus: K.Irbi latviešu draudzēm un H.Pöchauu – vācu draudzēm. Apstākļu sagadīšanās dēļ (autoritārā režīma dēļ), 1933.g.sinode, ievēlot Teodoru Grīnbergu par Archibīskapu, nevarēja vēl izdarīt tālāko izkārtojumu. Tālākie notikumi nāca ar vēl lielākām grūtībām. Šķiet, tagad ir to laiks.

Lūdzu, piedodiet šo ļoti kļūdaino rakstu! Divi lieli trūkumi te sadarbojās: manas acis un mana rakstāmmašīna.

Pieņemiet, lūdzu, manus vissirsnīgākos cieņas apliecinājumus un sveicienus Kristus dzimšanas svētkos ļoti cienījamai V.Aderkas kundzei un JUMS personīgi!

Jūsu (paraksts: Roberts Feldmanis)