Valda Grīnvalde-Šakurova

Nopietnība Dieva lietās...

         Katra mūsu dzīvē ir kādas sarunas, kuras , gadiem ejot – neiziet no prāta un ar laiku iegūst arvien lielāku dziļumu, izpratni un nozīmi.

          Arī man tādas ir! Un viena no tām notika apmēram 25 gadus atpakaļ ar manu (un tik daudzu viņa garīgo bērnu!)  mācītāju, teoloģijas profesoru Robertu Feldmani viņa dzīvoklī Mežaparkā. Runājām par dažādām dzīves situācijām un kā rast atbildes uz jautājumiem, kuri ir sirdī un prātā.....

           Atbildes meklēšanu profesors vienmēr  ļoti labi novirzīja pie Jēzus! Skats uz Viņu – un tikai! Neuzspiesti, ne savu zināšanu pārākumā, nesteidzīgi, bet patiesā sirds mīlestībā uz To Kungu un arī uz sarunu biedru. Jēzus – ir vienīgā atbilde visam! Bet kā to satvert? Nopietnībā un dziļumā!

           Īpaši mīļi man vēl šodien, kā visus šos gadus, skan sirdī un prātā šie Feldmaņtēva vārdi:

                 „Nopietnību Dieva lietās, Valdiņ, nopietnību....”

          Gadiem ejot, man šī frāze nozīmē daudz, daudz vairāk un ar dziļāku jēgu, kā toreiz.... Tas man ir kā atskaites punkts it visā.

             Dieva lietas.... Kas tās ir? Uz ko tās attiecas? Macītājiem, vai citiem garīgiem kalpotājiem? Jeb katram kristietim vērā ņemamas?

          Tā ir visa dzīve, vienalga ko cilvēks dara vai domā – lūdzot ticībā;  cenšoties visas situacijas salīdzināt ar Viņa vārdu; ļaut Dievam atvērt prāta  saprašanas robežas; dzīvot, nebaidoties, ka var kļūt daudzu līdzcilvēku nesaprasts; nemeklēt pārgudrības pasaulīgos pieņēmumos.... Īsi sakot – pārbaudīt katram savu dzīvi caur Dieva vārdu. Tik vienkārši. Un reizēm arī nē, jo esam cilvēki, kuri apjūkam, nogurstam un uzmācas šaubas....  Bet tad atkal un atkal pacelt savas gara acis uz To  Kungu – un paklausīt Dzīvajam Dieva Vārdam.

          Pajautāsim katrs personīgi sev un dosim arī godīgu atbildi – ko  manā dzīvē nozīmē šie vārdi: nopietnība Dieva lietās.

          Manā dzīvē tie nozīmē daudz un ar katru dienu vairāk un vairāk.....

         Kā tajā, tālajā pēc laika, bet bezgala tuvajā un dziļā pēc būtības, sarunā mans garīgais tēvs novēlēja man šo  svarīgāko  ceļa maizi kristīgai dzīvei – nopietnību Dieva lietās – ticībā, lūgšanās, pazemībā un paļāvībā uz Viņu!

           Pateicība Dievam, ka man bija atvēlēts mācīties no tāda mācītāja un profesora, un tajā pat laikā patiesi pazemīga Dieva vārda kalpa un draudzes gana  – Roberta Felmaņa.

21.06.2017.               Atmiņas dalījās:  Valda Grīnvalde-Šakurova