Ievads
Profesors Feldmanis, kā garīgais tēvs, mums, daudziem saviem garīgajiem dēliem deva teoloģisku un emocionālu vienotību. Viņa autoritāte bija neapstrīdama un paklausība viņam uz vārda pašsaprotama. Paklausība nenotika kaut kā īpaši pazemojoties zem viņa vadības, bet gan dabiski - viņš taču ir Dieva kalps un viņa pieredze un svētība nāks mums tikai par labu. Kā garīgais tēvs viņš vienoja arī mūs, brāļus savā starpā. Mēs visi smēlāmies no viņa dzīves gudrību, Kristus mierinājumu, iepriecinājumu un spēku. Mēs visi pulcējāmies ap viņu. Domājot par Profesoru, nāk prātā Dieva vārds no apustuļa Pāvila 1.vēstules Korintiešiem “Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!”(1.Kor.11:1).
Dvēseļu kopējs un tēvišķā rūpība
Pēc privātās grēksūdzes viņa vārdi allaž bija – pateicība par viņam dāvāto uzticību un skaidrs solījums, ka neviens vārds no runātā netiks caur viņu izpausts, bet visu viņš aiznesīs līdzi kapā.
Par viņa uzticību bikts noslēpumam dzirdēju pat kādu leģendu no Padomju laikiem. Reiz pie viņa ir atnākuši čekisti un uzstājuši, lai Profesors izpauž, ko kāds viņus interesējošs cilvēks ir sacījis. Taču profesors to nav darījis un kategoriski atteicies dot jeb kādu mājienu vai norādi.
Atceros, viņš bieži vien tēvišķās dusmās iedegās par dēlu paviršību, kuri viņi ar tādu straujumu grib visu ātri padarīt. Viņam likās, ka tādējādi iztrūkst precizitāte un rūpība.
Kādu reizi (pēc privātās grēksūdzes viņš sacīja) ja man arī būtu miesīgā veidā tādi dēli kā jūs, es nezinu, vai es būtu laimīgāks kā tagad, redzot jūs – garīgos dēlus.
Mudinājums uz izglītību
Vairākas reizes Profesors saviem dēliem, attiecībā uz viņu nākotnes plāniem sacīja: šaujiet savas bultas tālāk, t.i. nestādiet sev mazus mērķus, bet lūkojiet uz lielākiem un augstākiem.
Reiz viņš nostādīja kādu no jaunajiem dēliem visu priekšā un sacīja – neizdaliet šo zeltu sīknaudā, bet lieciet to visu bankā, lai tas nes lielus procentus; t.i. nevajag ķert daudzās, dažādās un šķietami nozīmīgās lietas, bet vajag visu savu spēku ieguldīt kādā vienā augstākā mērķī.
Viņš bieži atgādināja: “Dēli, mācieties valodas. Jo valodas zināšana ir kā spārni. Kad tu iemācies kādu vārdiņu, tas ļauj tev nedaudz pakustināt spārnu, līdz beidzot vari tos atvēzēt un pacelties debesīs.” Īpaši viņš uzsvēra vācu valodas nepieciešamību un pārākumu pār angļu valodu.
Arī vairākkārt atceros atkārtotu pamācību: “Esiet draugos ar ģeogrāfiju, iepazīstiet karti”
Liturgs
Viņš mācīja mums, ka liturģija ir jāizdzīvo. Kādā no savām Bībeles stundām viņš lika dēliem lasīt priekšā introitu un norāja, ka nedrīkst liturģiju “telegrafēt”, bet runāt nozīmē to pasniegt ar izjūtu. Liturģijas stilā viņš bija atturīgs un noraidīja izskaistinājumus un kuplinājumus. Dievkalpojums ir pats par sevi ir skaists un nopietna lieta, un nav pilnīgi nekādas vajadzības to kuplināt ar dažādiem priekšnesumiem. Ja kāds koris vai muzikanti vēlējās sniegt dievkalpojumā savus priekšnesumus, tad tiem ierādīja vietu vai nu pirms dievkalpojuma, vai arī pēc (pirms vai pēc liturģijas), bet ne dievkalpojuma vidū. Viens no viņa sacītajiem humoriem bija: tie rada efektus, lai izraisītu afektus un slēptu defektus
Liturģijā nedrīkst būt vieta teatrālismam. Jo teātris ir neīsts, tajā tēlo, bet dievkalpojumam ir jābūt pildītam ar īstumu. To mēs nevis noskatāmies, bet izdzīvojam.
No viņa mācījos arī tādu tradīciju, kā pirms Vakarēdiena dievkalpojuma neēst brokastis, ieturot tādējādi gavēni. Kafija gan esot jāiedzer, lai organismā pēc nakts guļas sāktos visi vajadzīgie procesi, bet brokastis paēd pēc dievkalpojuma. Šajā lietā Profesors bija īpaši noteikts. Jautāju, kā lai ietur šo gavēni tie, kam ir gremošanas problēmas, piemēram gastrīts. Viņa atbilde bija, ka Dievs var arī to dziedināt.
Teologs – profesors
Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātē klausījos Profesora lasītās lekcijas Baznīcas vēsturē. Tās bija sātīgas un bagātas. Taču īpaši tad, kad viņš atlika malā savu kompendiju (precīzos skaitļus un faktus) un sāka runāt no sevis, tad likās, ka ari mēs nevaram to pierakstīt, bet bija jālūkojas uz viņu un jābauda stāstījums.
Viņa prasība (arī dēlus mācot) bija korektums un precizitāte. Vienmēr ir jābūt skaidriem vēsturiska rakstura jautājumiem – kas? kur? kad?.
Viņš bija luteriskās Baznīcas patriots un asi kritizēja gan Romas katoļu Baznīcu, gan Pravoslavus (tā viņš sauca pareizticīgos). Par tiem, kuri konvertējās no luterāņiem uz katoļiem viņš reiz sacīja: “viņi nezina, ko viņi zaudē. Viņi zaudē savu evaņģēlisko brīvību.”
Kad tikko sāka mūsu baznīcā aktivizēties harizmātiskās lietas, vaicāju viņam – kā būtu uz tām jālūkojas. Profesors – Dievs vienmēr parādās orģinālizdevumā. Viņš ir pietiekami bagāts, lai Viņam nevajadzētu atkārtoties. Tas tika sacīts attiecībā uz mēlēs runāšanu, dziedināšanām un citām pirmbaznīcas harizmātiskajām dāvanām.
Viņš noraidīja arī emocionalitāti kā pamatu teoloģijā. Emocijas ir svārstīgas un nepastāvīgas – bet ticība ir kas pastāvīgs, kas ir lielāks par mūsu izjūtām. Ticībai tuvāk drīzāk ir griba nevis emocijas.
Viņa lekcijās un Bībeles stundās allaž bija ieslēgts viens vai vairāki diktofoni, lai nepalaistu garām vērtīgos vārdus.
Profesors bija tik spoža un izcila personība, ka man, toreiz vēl jaunam un nepieredzējušam zēnam esot, tā nebija īsti saskatāma. Vērīgu darīja daudzo, sabiedrībā godāto cilvēku (gan latviešu, gan ārzemnieku) milzīgā pietāte un bijība pret viņu. Tas signalizēja – viņā ir kas, liels, ko tu vēl neredzi, bet gan arī tu ieraudzīsi. Viņa klātbūtnē, viss bija tik vienkāršs, dabisks un sirsnīgs – tikai palūkojoties ar atkāpi, varēja samanīt izcilu personību. Un patiesība ir vācu valodas pasniedzēja Miervalža Vanaga sacītie vārdi: “Reiz mēs būsim lepni ar to, ka esam viņu pazinuši un esam klausījušies viņa lekcijas”.
Humora izjūta
Viņam piemita īpaša humora izjūta. Reiz manā rīcībā bija nonākušas vairākas teātra biļetes un es piedāvāju, vai Profesors, būdams inteliģents cilvēks, nevēlētos apmeklēt teātri. Tad viens no brāļiem man pačukstēja: “tūlīt tu dzirdēsi, ko viņš par to domā.” Viņa atbilde bija humora pilna un trāpīga - gandrīz visos teātra gabalos ir viens un tas pats saturs. Tur sākumā ir medus pods, kurā vēlāk iemet mēslu pikuci. Un tad visu atlikušo laiku mēģina šo mēslu pikuci izķeksēt no poda. Un ir divējādas beigas – labas vai sliktas, atkarībā no tā, vai izdodas to izķeksēt, vai neizdodas.
Profesoram nepatika arī svecīšu spraušana un dedzināšana bērēs pie kapa. Kādā mācītāju konferencē viņš sacīja: “tie uztaisa kapu un tad, kā tādā tortē, sasprauž iekšā svecītes” Šī replika izraisīja smieklu jūru.
Dievs bija svētījis viņa runu, un likās, lai ko Profesors stāstītu, viņš vienmēr deva celsmi un ticības stiprinājumu. Pat tad, kad viņš stāstīja par kulināriju, par augiem, vai suņiem, šie visi nereliģiskie stāsti deva ticības stiprinājumu, lai arī cik tas pārsteidzoši un nesaprotami arī nebūtu.
Kāds suns (Katlakalna baznīcai blakus esošajās mājās) viņam bijis īpaši liels draugs. Viņš šim lielajam “lācim” ir ielicis roku mutē. Tas nav iekodis, bet sapratis to kā draudzības žestu, un sācis lielā priekā skriet uz riņķi savā iežogojumā.
Kulinārs
Viena no viņa hobijiem bija – kulinārija. Katlakalna baznīcas talkās viņš vārīja zupu un tā visiem ir likusies brīnumgarda. Viņš stāstīja mums, kā pagatavot skābputru, griķus ar žāvētu gaļu, omleti un citus ēdienus. Ir palicis atmiņā arī viņa izteiciens par pīrādziņiem – tie modernie pīrādziņi ir tādi, ka tur nevar noķert nevienu speķa gabaliņu. Pīrāgam ir jābūt tādam, lai var taču just, ka tas ir speķa pīrāgs, nevis mīkla vien.
Dabas mīļotājs
Viņa aizraušanās pie Katlakalna baznīcas bija retie un īpašie stādi, no kuriem ir izveidojusies Latvijas mērogā ievērojama augu kolekcijas vieta. Var jau būt, ka tā bija sava veida viltība Padomju laikos. Reto augu dēstījumi deva zināmu pasargājumu baznīcas ēkai. Tad komunisti nebūtu tik viegli varējuši tur ierīkot, piemēram noliktavu vai ko tamlīdzīgu, jo nedrīkstētu taču postīt šos īpašos augus. Katlakalna baznīca Padomju gados nekad nav bijusi slēgta. Taču liekas drīzāk, šie visi augi bija viņa īpašā mīlestība uz Dieva radības skaistumu un daudzveidību. Arī vēl tad, kad “apsargāšana” virs nebija aktuāla, viņš turpināja mīlēt un rūpēties par saviem lolojumiem. Par šo mīlestību liecina arī viņa dzīvoklī, Mežaparkā varenā kaktusu kolekcija.
Pie īpašās attieksmes pret augiem jāpiemin arī simpātija uz lieliem laukakmeņiem. Katlakalnā tie sagaida baznīcā nācējus ar cēlumu un majestāti. Tos atradis, sarūpējis un sagādājis ir Profesors.
Dzelonis viņa miesā
Viņa “dzelonis” miesā bija slimā kāja – atvērusies brūce, kas ne par ko negribēja sadzīt. Viņš bija izstaigājis dažādus ārstus, gulējis slimnīcā, bet brūce nesadzija. Bija laiks, kad no Gaiļezera vedu viņam speciālu sālsūdens šķīdumu, ar ko apmazgāja viņa brūci. Viņš mani bieži aicināja palīgā pie brūces apkopšanas. Viņš priecājās un rādīja – ka lūk pušums paliekot mazāks un tiecās savilkties un sadzīt. Bet tā arī līdz galam tas nekad nesavilkās. Tikai daudzus gadus vēlāk izrādījās, ka bijusi uzstādīta nepareiza diagnoze. Visu laiku tika dziedēta āda un audi, bet vaina patiesībā bija nepietiekamā asinsritē. Pēc viņa paša stāstītā, šo brūci Profesors bija dabūjis kādreiz staigājot pa jūrmalu ar kailām kājām. Kāpās, kāda no asajām zālēm iegrieza nelielu brūcīti. Tā nedzija, bet izpletās un pavadīja viņu ilgus gadus. Tomēr, neskatoties uz to, viņš gāja visur kur vajadzēja un nemitējās strādāt.
Papildus
Reiz, pirtojoties viņa māja pagrabstāvā, jautāju, kādēļ viņš nav apprecējies? Viņš atbilde: cilvēki jau dažādi runā un spriedelē it kā daudz ko saprastu. Bet tās visas ir muļķības. Es gribēju Dievam kalpot ar nedalītu sirdi. Kas ir precējies, tam jārūpējas par mājas lietām – lai patiktu sievai, un viņa sirds tad ir dalīta. Es gribēju kalpot Dievam ar nedalītu sirdi.
Viņam patika agrie rīti. Pulkstens 8.00 man likās ļoti agri, kamēr tā viņam bija jau sākusies diena. Reiz viņa telefona zvans mani izcēla agrā rītā no gultas. Uzzinājis to viņš sacīja: “nenoguli rītus, citādi tu nekad nevarēsi sakārtot savu dzīvi”.
Ir jāpiemin arī viņa augstā un cieņpilnā attieksmi pret sievietēm un īpaši pret mācītāju sievām. Viņš bieži pamācīja arī viņas, norādot, ka arī viņas kalpo Dievam. Laba sieva ir kā svaigs gaiss, kā tīrība. Pašu par sevi to nejūt un pieņem kā pašsaprotamu. Bet ja gadās nonākt sasmakušā gaisā vai netīrībā – tad gan novērtējam – tīrības un svaiguma dārgumu.
Nobeigums
Pirmā mirklī liekas, ka atmiņu par Profesoru nav daudz, jo neko jau tādu īpašu, varonīgu viņš nedarīja, bet viss bija tikai pašsaprotama kalpošana Dievam. Bet vajag tikai sākt šķetināt atmiņu pavedienu, lai uzrastos atmiņas vēl, vēl, vēl un vēl. Tas vēlreiz apliecina – cik ļoti daudz mūsu garīgais tēvs mums ir devis.
Lai Kristus mielo viņa dvēseli!
