Viņš skatījās uz Baznīcu un sacīja – Skaista gan!
Būdams Katlakalna draudzē, es labprāt rosijos pie Katlakalna dārza. Bet ne vienu reizi vien citi man aizrādīja – bez Profesora atļaujas nedrīkst, bez Profesora – nē.
Tad es domāju, kas tas tāds par bubuli – Profesors, jo tad es vēl viņu nepazinu. Vēlāk iepazinos, parunājāmies un izrādījās viņš bija ļoti interesants cilvēks.
1994.g. vedām zemi priekš viņa kaktusiem, es un divas sievas no Mežaparka draudzes. Es savukārt vedu jaunu zemi un trūdvielas. Man likās jocīgi, ka visi viņu sauc par Tēvu. Biju pāris reizes bijis viņa piektdienas Bībeles stundās un tur visi viņu sauca par Tēvu. Un drīz vien arī es uzdrošinājos viņu tā saukt.
Mans darbs bija labot rakstāmmašīnas un šis arods Profesoram bija vajadzīgs un tā mēs iepazināmies daudz tuvāk. Mācītājs Agris bija uzdāvinājis Profesoram kādu rakstāmmašīnu ar zviedru fontu un es viņu pārtaisīju uz latviešu.
Kad Tēvs atbrauca uz Katlakalnu, tad mēs gājām apskatīt dārzu. Bija jāapskata parūkkoks, šķeltlapu liepa, arī Amerikas purva ciprise, kas varot izaugt pat līdz 80 metriem. Viņš apmīļoja savus ginka kokus: “Kā tad mani brāļi ginki te aug? Redzi kā turas!” Nebija koka, ko neapmīļotu un neapraudzītu. Tēvam nepatika, ka augiem apgrieza zarus. Viņš sacīja – Cilvēks iedēsta un Dievs audzē un veido. Ja iet zari pa zemi, lai iet. Tad es viņam sacīju, jā bet ir kādi pret to. Tad viņš sacīja: “Jā, tās memmītes.” Tēvs: Stādiet liepu pudurus, stādiet apkārt rozes – visu, ko dabūniet, visu stādiet. Viņš prata saskatīt skaisto vienkāršajā. Viņš stādīja, lai baznīca būtu mazāk redzama un mazāk uzkrītoša – lai padomju vara nenomāktu. Padomju vara ir gribējusi Katlakalna baznīcā ierīkot kādu noliktavu. Kad Tēvs to uzzināja – skrēja visur, un panāca, ka uz laiku var palikt vienkārši baznīca. Kad pagāja Hruščeva laiki, tad bija atsalums un mierīgāk. To, jau viņam vajadzēja – iegūt laiku. Tie visi bija viņa mīluļi. Draudzība pieņēmas spēkā – viss tā, caur tiem augiem. Kad viņš bija zaudējis redzi, es viņam tāpat stāstīju, kurā vietā, labajā vai kreisajā pusē, kam blakus – Jā, tad viņš atcerējās. Beigās sacīja man – paldies par reportāžu.
Iepriekš biju saskāries ar mācītāju vēso attieksmi pret mani, tad Tēva attieksme pret mani bija liels pārsteigums. Jautāju viņa, vai drīkst viņu apciemot. Tēvs atbildēja – Bet lūdzu! Daudz sazvanījāmies.Reiz, pēc ilgāka laika zvanīju viņam un atvainojos par ilgo apklušnas laiku un aizbildinājos, ka biju slimnīcā ar lauztu mugurkaulu. Viņš tūdaļ sacīja – Kāpēc tu man to neteici?! Es būtu pie tevis aizbraucis. Dīvaini bija iedomāties viņu, vecu vīru ar slimu kāju, kurš brauc pie manis. Centos bez liekas vajadzības viņu netraucēt, jo zināju, ka viņš daudz strādā.
Reiz pie kādā vietā, ārpus pilsētas atradām plūša koku, Viņš sacīja – kaut tas būtu melnais un sacīja, Igor, roc laukā. Iestādijām to Katlakalnā, pēc kāda laika plūša koks sāka ziedēt. Es zvanu Tēvam un stāstu – tas plūša koks uzziedējis. Viņš satrauktā balsī jautāja – vai ar lieliem ziediem – tādiem kā šķīvji? Jā – tas ir melnais plūša koks.
Tēvam diena sākās agri. Viņš cēlās 4 no rīta. Viņš stāstīja – kamēr es sevi sakopju un tad līdz 7 var mierīgi strādāt – tad neviens nezvana. Kad sāk zvanīt, tad nav vairs tas.
Viņam ir bijis mājās kaķis. Man jāgatavo sprediķis. Nāk mans Bukums, apguļas uz papīriem un skatās acīs – ko tu darīsi ar mani, vai apmīļosi? Dieva radība mīļa vien ir. Viņu nelāgi mašīna sabrauca. Šoferis bija tīšām uzgriezis tam kaķim virsū.
