Aktualitātes Raksti Baznīcas vēsture Fotogrāfijas Audio, Video Dažādi
Autobiogrāfija | Sprediķi | Bībeles stundas | Teoloģiskie raksti | Dzeja un "dzirkstis" | Publikācijas par R.Feldmani

Credo

Feldmanis R. Credo. – Rīga, 1975. – 45.lpp.

Pierakstījušas Maija Anda Meldrāja un Elga Vanaga


Roberts Feldmanis

CREDO

Rīga, G.A 1975 


54,1-2 Mēs savus skatus augšup raidām
41 3,1 -3 Tos savējus Dievs pazīst
238,5-6 Manu ticību, vēl vāju, Saviem vārdiem stiprini

Ebr.11,1-3,6. "Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi ir saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka viņš ir, un ka viņš tiem, kas viņu meklē, atmaksā."

Ticības apliecība - tas ir ticības atziņu kopsavilkums.
Ebreju vēstule vēstī par ticības lielo nozīmi. To novērtē arī neticīgie un ticības pretinieki. Ap ticību pašu ir ļoti daudz visādu blakus domu, pārpratumu, nepareizu tulkojumu. Ir dažādas parādības, kur ticības vārds ir nevietā lietots. Ļaudis, kas stāv vidū starp neticību un ticību - un tādu ir daudz - mēdz nākt ar šādu teicienu: kaut kam jau ir jātic, es jau kaut kam ticu, kaut ko atzīstu. Kas ir šis kaut kas? - Parasti nedabū nekādu noteiktu atbildi. Tas ir teiciens, ar kuru atvairās no baznīcas un ticīgajiem miera ceļā. Cilvēki kaut kam tiešām tic, piemēram, vienkārši cilvēki, kas uzskata lietas un priekšmetus par dievībām, it kā šīs lietas varētu ietekmēt cilvēku dzīvi, novērst nelaimi; tās ir elku dievības. Mūsu ļaužu vidū ir sastopama ticība kādai ārējai izrīcībai, kaut kam ir jātic: kādai lietiņai, amuletam. To redzam pat pie gaišiem cilvēkiem. Piemiņas lietiņu uzskatot it kā ir palīdzēts - tā saka tādi prātīgi cilvēki, kas kaut kam tic. Kāds kareklītis, kāds nieciņš. Spēks nav tām lietiņām, bet spēks ir tam, ar ko cilvēks sevi ietekmē: tumšā istaba, melnais kaķis... Tā nav ticība, tā ir sevis ietekmēšana, suģestija. Ārsti atzīst šīs pārliecības vērtību: man kļūst labāk, es kļūstu veselāks - cilvēks iekšēji saņemas. Bet Dievu nevar uztaisīt. Cilvēks, pat izglītots, saka: es Dievu iedomājos tādu, un tādu. Piemēram, es nevaru pieņemt Israēļa bargo Dievu, es Dievu atzīstu un pieņemu tādu, kā literatūrā aprakstīts - laipnīgu, kas katram noglauda galviņu. Tādu dievu izdomā arī dievturība, bet tas ir jātura, lai neapgāžas, lai neaiziet bojā. Jāpieņem, ka šie dieviņi ir, un tad viņi arī būs. - Tā ir ļoti liela maldīšanās un sevis apmānīšana, sevis iespaidošana.

Ticība nav arī tas, ko tik bieži sastopam cilvēkos, ko cilvēki iestarpina ticībā iekšā -māņticība. Jo vairāk zūd cilvēkos ticība, jo vairāk notiek pievēršanās māņiem. Ir māņticība - laimes amuleti, kas tagad uzzied lielā bagātībā. Ko visu cilvēki karina sev kaklā, nevis kā rotas lietu, bet kā pasargātāju spēku. Visādi burvestības vārdi, laimes un labklājības pievilkšana. Tas pats melnais kaķītis, un kas jādara, lai nelaime nenotiktu: kādus ziedus var sniegt, piemēram, jaunajam pārim, kas reģistrējas savā laulībā, nedrīkst pasniegt rozes, jo rozēm ir ērkšķi, un tas nozīmē... Un to ņem ar tādu nopietnību, it kā no tā atkarātos labklājība. Brigadere saka: kas Dievam ticīgs nav, ir ticīgs māņiem.

Ir arī lētticība, arī tur, kur cilvēks nodarbojas ar garīgām lietām, sevišķi, kur sastopamies ar jaunām, noslēpumainām lietām. Raksti, kas nākuši no nez kurienes: grāmatas, kuras neraksta cilvēks, par garu pasauli. Bieži tur iepīta Indija, šī brīnumainā zeme. Gars, kas ir licis rakstīt, ir licis uzrakstīt lietas, kuru patiesībā nav, piemēram par to pašu Indiju. Bet ja šis "gars" pat redzamās un pārbaudāmās lietas ir redzējis aplam, kā tad ar tām neredzamajām un nepārbaudāmajām lietām? Lorbēram gars ir licis uzrakstīt jaunu evaņģēliju par tām lietām, kas palikušas neskaidras, tā ir jauna vēstule laodiķiešiem par Jēzus sarunām Dievnamā, u.c. bet jau pie gluži vienkāršām lietām šim Lorbēra garam ir misējies, piemēram, Jēzus bērns jau tad esot stāstījis, ka tā zeme esot apaļa kā apelsīns, bet apelsīns ir ienācis Palestīnā 600 gadus pēc Kristus. Tas ir maldu gars, kas šīs lietas cilvēkam ir licis vārstīt kopā. Tā ir lētticība, pievērsties šīm lietām. Mums ir tiesības ticības lietas pārbaudīt, atšķirt melus no patiesības. Lētticība ir apreibināšanās līdzeklis. Neticīgie saka par ticību, ka ar to esot vieglāk dzīvot - kā ar saldiem pilieniem nejūtot sāpes.

Ticība ir nošķirama no visa tā, kas tai pielīp nevērtīgs, aplams, negants. Visām šīm lietām mums ir jāstāv pretī:
1. Ticības goda un skaidrības dēļ.
2. Tas ir bīstami - iestigt lētticībā, māņticībā, sevis iespaidošanā, - tad mēs piedzīvojam to, ka zars, uz kura mēs sēžam, nolūzt.

Mūsu ticība ir nevis noreibināšanās, bet skaidrā prāta saglabāšana, skaidrā prāta, kas ir apgaismots no Dieva Gara.
Turēsim savu garu nomodā par to, kas nav ticība, bet kas mūs grib aptvert un turēt savā gūstā.


62,1-4 Jēzu, zvaigzne brīnišķa
238,5-6 Manu ticību, vēl vāju, Saviem vārdiem stiprini
120,2-3 Kur bez tevis gūtu mieru, drošību

Ebr.11,1-3,6. "Bet bez ticības nevar Dievam patikt."
Kas ir ticība? Ko viņa dod? Kā viņa pie mums izpaužas? Jānoraida ir visi aplamie "it kā" ticības ceļi. Mūsu ticības apliecība sākas ar vārdiem: "Es ticu". Tas ir visīsākais apliecinājuma veids. Ja sakām: es zinu, saprotu, sajēdzu - aiz tā stāv kādi noteikti priekšstati. Ir kāda skaidrība par notikumiem, atzinumiem. Es saprotu - mūsu prātam ir atklājies kaut kas. Bet - es ticu? Cilvēka ausīs bieži ir sviests apgalvojums, it kā "es ticu" būtu pretējs tam, kā "es zinu". Ticība esot paļaušanās uz kaut ko ne pierādāmu, ne rokās saņemamu. Pasaulē ir lietas, kas nepadodas mūsu prātam, nav acīm ieraugāmas, bet to esamība mums nerada šaubas. Piemēram, mēs nevarētu tikt skaidrībā par mūzikas lietām, pielietojot matemātiku un fiziku, kas sniedz atziņas par fizikālām parādībām. Apspriežot kāda komponista simfoniju, mēs to darām pēc citām mērauklām, lai gan arī te pavīd skaitļi un parādības, ko pētī fizika. Mēs nevaram izmērīt draudzību, mīlestību, ne to veidot, ne izdzēst. Mūsu dvēseles dzīve stāv ārpus tveramām mērauklām, un arī pati dvēsele. Ja sakām "es ticu", tad arī runājam par kādu atziņas izzināšanas veidu. Tā ir neredzamo un netveramo lietu pasaule, kurā mēs ieejam un kura mūs piepilda, kurā nesniedzas iekšā zinātne. Vai Dievs ir, vai nav - uz to zinātne un zinātnieks nevar atbildēt. Kas to dara, tas vai nu pats rupji maldās, vai mēģina maldināt citus. Šinīs lietās sniedzas iekšā ticība, kas paļaujas lietām, kas nav redzamas, bet ir tikai cerējamas. Ticība palīdz pat zinātnei, caur ticību mēs noprotam, ka pasaule ir dibināta uz Dieva Vārdu, un ka redzamās lietas nav cēlušās no redzamajām. To vajadzētu iekalt uz Zinātņu Akadēmijas jumta!

Zinātne gan spēj atrast sakarības, kā lietas ir sekojušas viena otrai, bet pirmsākums paliek apslēpts, tas nav pie redzamajām lietām. Ticība ir tā gudrība, kas pārliecinās par šo nevienam neizdibināmo lietu sākumu. Tās ir cēlušās no Dieva gudrības. Mūsu ticība sniedzas iekšā neizdibināmajā lietu pirmsākumā un pie pirmsācēja - pie Dieva. Neredzamās lietas tur, mūžības augstībā, un neredzamās lietas mūsos. Ticība darbojas ar šīm lietām. Arī ticība ir zinātne, zinība, tikai tai ir citi ceļi un citas mērauklas, citi pārliecināšanas veidi.

Paskals, kas ir daudz darbojies ap redzamajām lietām, bet kas ir bijis arī liels Dieva vīrs, saka: visa cilvēka būtne visā viņas kopumā piedalās izzināšanā. Mūsu ticība ir uzlūkošana - ne acīm-, un piekrišana - ne kājām -, Dievam. Par šīm lietām var runāt tikai līdzībā, tās parādot līdzībā.

Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs - šis teikums mūs vienmēr valdzina. Tas slēpj sevī dziļu, nopietnu patiesību: lai Dievu ieraudzītu, ir jānotiek sagatavotībai, lai skats būtu noskaidrots, nospodrināts, tīrīts - ne vien mūžībā, bet arī tā skatīšana, ko šeit varam baudīt, ne ar miesīgām acīm. Skaidrots un noskaidrots cilvēks atveras lietām. Prāts vienlīdz labi kalpo labam un ļaunam, tas paliek auksts kā tērauds - vienalga, vai tas atslēdz pasaules noslēpumus, vai svešas durvis, - kur stāvam Dieva priekšā, tur nav šīs aukstās pieejas.

Kungs, atdari manas acis, ka es redzu Tavu godību - ar šo lūgšanu nepārtraukti sastopamies pie praviešiem un pie Pestītaja. Ticība ir pārliecināšanās, ka iet pa citu ceļu. Cilvēka dvēselei ir jābūt uz to sataisītai kā brīnišķam instrumentam, kas uzstādīts, lai uzklausītu zvaigžņu valodu - tas uztver tos niecīgos viļņus un satricinājumus, kas nāk no milzīga attāluma. Mēs varam staigāt apkārt, bet nedzirdēt un neuztvert neko - instrumentam jābūt uzskaņotam ļoti precīzi, lai varētu šo ziņu saņemt. - Kaut kas līdzīgs var būt ar mūžības lietu uztveršanu. Iekšējām ausīm, gara acīm jābūt tīrām, veselām, uzskaņotām. Tādēļ veltīgi šais lietās laužas tie, kas nāk ar rupjību un spēku.

Kad sakām: es ticu, tas ir tas pats: es zinu, es saprotu. Tikai šī zināšana un saprašana iet pa citu ceļu, kā cilvēki paraduši šos vārdus lietot.


413,1,2 Tos savējus Dievs pazīst
725,1-3 Dod mums jaunu dzīvi, Dievs
28,5,6 Mēs ticam, Kungs un Pestītājs

Jāņa 14,1. "Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!"

Te ir it kā pirmā ieskaņa mūsu ticības apliecības teikumiem: mēs ticam uz Dievu Tēvu, uz Jēzu Kristu un uz Svēto Garu.

Kāda brīnišķīga lieta! Tā ievelk īpašā kārdinājumā un juceklī dažu labu dvēseli. Izejot no vēstules ebrejiem, 11, cilvēks domā: tātad visu to, ko mēs nevaram uzzināt ar zinātni, varam mēģināt uzzināt ar ticību. Piemēram, vai Visumā ir vēl kāda apdzīvota planēta, tāda kā mūsu zeme? Tātad vajadzētu mēģināt to uzzināt pa šo brīnišķīgo ceļu. Un ir cilvēki, kas ir aprakstījuši, ka viņi garā ir varējuši būt kādā tālā pasaulē un ir redzējuši, kā tur izskatās: lūk, mēs esam varējuši pārliecināties par šīm lietām. Bet šie stāsti, lai cik jauki, ir nepatiesi. Tas nav tas ceļš, ko ticība iet, lai redzētu, ko acs vēl nav redzējusi. Tas nav ticības uzdevums, ar tādām lietām darboties.

Citi aizbildinās: ir vienalga, kam cilvēks tic: kādai augstākai varai, vai tamlīdzīgi. Bet arī tas nav ticības saturs, tas ir vienkārši ticības trūkums.

Pestītājs ir teicis par ticību: ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs varētu pārcelt kalnus. Bet - tas ir sinepju graudiņš, lai ar mazs, bet konkrēti tverams.Ticība ir ne tikai pārliecība par nezināmām lietām vispār, bet par kādām noteiktām lietām: ticiet Dievam un ticiet man - nevis kaut kam, kaut kādai iztēlotai varai, bet Dievam, Jēzum Kristum un Svētajam Garam. Ticības virziens, cerības drošība sakņojas šinīs lielajās, brīnišķīgajās lietās, nevis kādos neizzinātos pasaules lietu noslēpumos.

Tāpēc kristīgā draudze, saprazdama ticības skaidro saturu, ir meklējusi to ietvert savos teikumos un paskaidrojumos. Liekas, mēs esam ielikti kādā šaurā ierobežojumā.

Šogad paiet 1650 gadu kopš ticības apliecība, kādu to šodien lietojam, ir salikta kopā. Tur ir salikts viss tas, ko Svētie Raksti ir atklājuši un reizē kā ticības saturu un virzienu parādījuši. Tas ir arī tas rāmis, kas norobežo - no purva, no bezdibeņa, no biezokņiem, kur cilvēks viegli var ieslīdēt aplamībā, māņticībā.

Bet rūpīgi ieskatoties redzams, ka nav iespējams neko plašāk aptvert, kā ticības apliecība aptver. Ticības apliecība ir kā zelta kauss, kas ir iesmēlis sevī visu, kas vien šai vārdā - ticība - ir ietverams. Tas ir reizē saturs, virziens, uzdevums un ceļš, kurā mēs ejam. Katrs ticīgais cilvēks piepilda un apliecina šo ticību atkal par jaunu. Mēs ticam – un mūsu ticības virziens ir uz Dievu, Viņa varenības noslēpumā, spēkā. Tas ir tas pats, kas skolas bērnam ir ābece, ar kuras palīdzību viņš saprot rakstu; kā reizes rēķins, kas dzīvē tūkstoškārtīgos gadījumos atrod pielietojumu, vērtību un nozīmi. Ticības apliecība ir dvēseles garīgā gramatika, viņā ir parādītas likumības: kas ir jātic, un kā ir jātic, ko tas dod, un kāpēc mēs pie tā turamies. Šie it kā sausie teikumi ir nepieciešami, lai pareizi rakstītu un saprastu rakstītos dievišķās gudrības noslēpumus.

Jāņa ev. 14,1 lasīto teikumu Jēzus Kristus sacīja, kad Viņš jau bija nāves noēnojumā: jūsu sirds lai neizbīstas, ticiet Dievam un ticiet man. Šo padomu mēs katrs ņemamies no mūsu Pestītāja. Stāvot to lietu priekšā, ko mēs nevaram valdīt - pie dzīves un dzīvības, pie lietu būtības - mēs paceļam sirdi uz Dievu: "kas Viņu uzlūko un Viņam pieskrien, tā vaigs netaps kaunā". Mēs ieraugām to, kas nav redzams, un pieskrienam tam, ko mēs nevaram sasniegt. Tā ir liela dāvana, ka mēs drīkstam sacīt reizē bijībā un reizē ārkārtīgā priekā: ES TICU!


227,1,2 Kungs Dievs, no kā mums visas lietas
413,5,6 Dievs pazīst savus bērnus
259,1,2 Tev slav' un teikšanu

Jāņa ev. 14,1.
Ticības apliecības pirmais loceklis ir īsākais no visiem. Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, Debess un zemes Radītāju. Tas apliecina, ka mēs atzīstam Dieva esamību un apliecinām, ka Viņš ir visa radītājs un vadītājs. Tas liekas pats par sevi saprotams, jo ticība Dievam brīnišķīgā kārtā ir visas cilvēces kopīga garīga manta. Nav atklātas ciltis, kas neticētu Dievam, dieviem vai dievībām, pat ja tās vēl nepazīst māju un apģērbu.

Ir grūti izdibināt ceļus, pa kuriem atsevišķai dvēselei vai tautām ir noskaidrojusies patiesība par Dieva esamību, ka dzīve nebeidzas ar nāvi, ka ir kāds rīkotājs un valdītājs, no visprimitīvākajām tautām līdz augsti attīstītām tautām, ka šī dzīve nav tik vienkārša, kā tā tēlojas acu priekšā, ka ir ne tikai pasaule, bet arī aizsaule, viņpus šīs saules. Kad pētnieki pētī kapenes, atrod, ka aizgājējiem dod līdzi darba rīkus, rotas lietas, barību. Šie vienkāršie cilvēki ir domājuši kaut ko nopietnu. Viņi ir piedzīvojuši, ka viņu senči, kuru kauli ir šeit palikuši, atnāk un dod kādas ziņas, kas izrādās pareizas.

Ir ne tikai šīs redzamās lietas, šī redzamā dzīve - ir vēl kāda cita. Nāk klāt novērojumi par vadīšanu, sargāšanu, sodu pie ļauna darba. Cilvēki ir atskārtuši, ka viņi stāv kādas acs uzraudzībā, un ka kāda roka ar viņiem rīkojas. Nav nejaušība vienkārša ziediņa tapšana, kas ir skaistāks par krāšņu tērpu. Viena no skaistākām Dāvida dziesmām ir astotā: Kad es lūkojos Tavās debesīs... Šī lūkošanās debesīs ir likusi izbrīnīties, un jo vairāk iepazīstam debesis un visu, kas tur ir, jo lielāka kļūst bijība. Kas ir ierosinājis šīs likumsakarības? - Šī lūkošanās radībā ir viena no lielajām Dieva esamības noskārsmēm.

Kas ir Dievs? Kāds ir Dievs? - Neviens nezin pateikt, nezin nosaukt vārdā tās atskārsmes, nojautas - tās ir kā taustīšanās pie Viņa drēbju vīlēm, bet mūsu roka it kā noslīd no tām. Lai gan dažādas tautas ir devušas dievībām vārdus, tomēr neviens nav varējis pateikt, kas ir Dievs.

Mūsu ticības apliecība ir balstīta uz Svētajiem Rakstiem. Tas ir kopsavilkums no visa tā, ko mums ir dots atzīt. Mēs arī te neatrodam Dieva apzīmējumu. Ir gan nosauktas Viņa īpašības: Visuvaldītājs, debess un zemes Radītājs. - Te mēs stāvam vienā vietā ar visām tautām. Viņš ir visās lietās vadītājs, valdītājs, turpinātājs. Viņš ir nospriedis visām lietām likumības un liek šīm likumībām notikt; arī Mārtiņš Luters savā paskaidrojumā nepasaka vairāk.

Bet mēs esam pagājuši garām vēl vienam vārdam. Es ticu uz Dievu Tēvu. Tas ir ļoti svarīgs, jauns vārds. Arī Mārtiņš Luters tālāk saka: "un Viņš visu to dara aiz tīras tēvišķīgas mīlestības...". To mēs citur neatrodam. Ticības apliecībā šis vārds Tēvs pie Dieva apzīmējuma stāv pirmajā vietā. Ar to mēs ieejam mūsu ticības dziļumā, noslēpumā, skaistumā. Jēzus Kristus ir teicis: Jūsu debesu Tēvs zin, ko jums vajag..., jūsu debesu tēvs redz..., kad jūs lūdziet, sakiet: mūsu Tēvs debesīs. Vai tas nozīmē, ka te ir darīšana ar ģimenes galvu, kad mēs sakām: Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Svētais Gars. - Jēzus Kristus nelieto bieži vārdu "mans tēvs", bet - mūsu, jūsu Tēvs. Ar to ir pateikts, ka nevaram izdibināt Dieva noslēpumu, ka tas ir savā spēka varenībā. Bet Jēzus Kristus ir parādījis, kādā attieksmē mēs stāvam ar Dievu. Nevis kā ar kādu nesasniedzamu, neizdibināmu varu, kas mīt kaut kur aiz debesu debesīm (pa šīm kāpnēm mēdz kāpelēt dzejnieki). Ir dzirdēti apzīmējumi: augstākā vara, pilnība, debesu gaisma, mūžīgā patiesība. - Kas tādai augstai varai būtu daļas gar mums vai mums gar viņu? - Nekādas. Vienīgi jāzin un jāievēro tās lietas, ar kurām, piemēram, indiešu dievi darbojas. Indiešu domāšanā ir ne tikai šī darbošanās ar daudzajiem dieviem un to īpatnībām, bet arī vēl doma: tas viss ir tikai vārdi vien, tikai simbols. Tātad tādu dievību jau nemaz patiesībā nav. Indieši ir izstrādājuši paņēmienus, kā padarīt sevi pilnīgus, kā pareizi griezt likteņa ratu. Tas norāda, ka nepavisam nav svarīgi zināt Dieva īpašības un uzminēt Viņa būtību. Tā cilvēki pienāk pie domas, ka, ja Dievs ir tik ļoti liels, varens un mūžīgs, tad Viņam nav nekāda darīšana ar mums - Visuma visniecīgāko puteklīti. Mūsu Kungs un Pestītājs ir vienīgais, kas ir ieskatījies Dieva būtībā. Dievu neviens nav redzējis, kā vien Viņa vienīgais dēls, kas pie Viņa ir bijis. Un tas saka: jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs ! - Nevis mūžīgā gaisma, lielais spēks. Mūsu Tēvs - tas sasien visciešāko mezglu, un līdz ar to sairst visas cilvēku prātošanas ēnas. Ja Tēvs, tad Viņam ir noteikta daļa ar mums, un arī mums ir cieša, tieša, noteikta daļa ar Viņu.

115. Dāvida dziesma. "Ne mums, ak Kungs, ne mums, bet savam vārdam dodi godu pēc savas žēlastības un patiesības. Kāpēc pagāniem būs sacīt: kur ir viņu Dievs? Bet mūsu Dievs ir debesīs, visu, ko Viņš grib, to Viņš dara. Viņu dievekļi ir sudrabs un zelts, cilvēku roku darbs. Tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz, tiem ir ausis un tie nedzird, tiem ir deguns un tie neož; rokas tiem ir, bet tie netausta; tiem ir kājas, bet tie nestaigā; tie nerunā ar savu rīkli. Kas tos taisa, ir tādi pat kā viņi, tādi pat kā visi, kas uz tiem paļaujas. Israēl, cerē uz to Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Arona nams, cerē uz to Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Jūs visi, kas to Kungu bīstaties, cerējiet uz to Kungu! Viņš tiem ir palīgs un priekšturamās bruņas. Tas Kungs mūs piemin un mūs svētī; Viņš svētīs Israēļa namu, Viņš svētīs Ārona namu. Viņš tos svētīs, kas to Kungu bīstas, ir mazus, ir lielus. Tas Kungs lai jūs vairo, jūs un jūsu bērnus. Jūs esat tā Kunga svētītie, Viņš radījis debesi un zemi. Debesu debesis tam Kungam pieder, bet zemi Viņš devis cilvēku bērniem. Nomirušie to kungu neslavēs, nedz tie, kas nogrimuši klusumā. Bet mēs gribam slavēt to Kungu, no šī laika mūžīgi. Alleluja!"


Pirmais ticības loceklis.

Visīpatākais, visneizprotamākais vārds ir tas: mēs ticam Tēvam, un tikai tad mēs ticam, ka Viņš ir valdītājs, debess un zemes radītājs.

Kur Pestītājs runā par Dievu, Viņš nepārtraukti atgriežas pie tā vārda: Tēvs. Šis uzsvars, ar ko ir izcelta attiecība, kāda ir Dievam ar mums, ir licis vīriem, kas stādīja ticības apliecību, pirmajā vietā par Dievu teikt: Tēvs. Tas ir pāri par Dieva īpašībām, tas norāda, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu un Viņa attiecības ar mums, un kas mēs esam Viņa priekšā. Tās ir dziļākās nesaraujamās radniecības saites, nevis kunga un kalpa attiecības. Ar šiem ticības apliecības vārdiem mums ir iedota neizsakāmi liela un svēta manta: mēs vairs neesam svešinieki šim radītājam, šai augstajai, neizprotamajai varai. Šī radniecība un tuvniecība ietver tik lielu drošību, spēku. Mūsu Tēvs klausa un zin, mums ir tik daudz dots - mēs neesam svešnieki un piedzīvotāji Viņa priekšā. Mēs esam darīti par šīs pasaules un visu lietu uzvarētājiem, iespējējiem, varētajiem. Jā Dievs ir ar mums, kas var būt pret mums. Vai kaut kur tēvs ir pret saviem bērniem (kādreiz šāds kroplīgs stāvoklis parādās gan cilvēku starpā).

Es ticu uz Dievu Tēvu - šeit mēs saklausām jau otrā ticības locekļa ieskaņu: mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus tēvs. Viņš zināja, ka "es un mans tēvs, mēs esam viens".

Un vēl: Visuvaldītājs, debess un zemes Radītājs. Tie vārdi nav sveši arī citiem ticētājiem un domātājiem. Un tanī pašā laikā šai teicienā ir lietas, kas runā uz mums no Svēto Rakstu patiesības. Pašā pirmajā lappusē pirmais teikums skan: Iesākumā Dievs radīja debesi un zemi. Šo lietu cilvēki bieži vien nemaz nav sapratuši, gribēdami zināt, kā tas var būt, ka Dievs šīs lietas ir radījis, un ka radīšana ir turpinājusies pārējās radīšanas dienās. Šis teikums mūsu dienās iegūst sevišķi dziļu vērtību. Cilvēka gars ar lielu rosmi un asumu vēršas visos virzienos: pētījumi, meklējumi, pamatu noskaidrojumi apkopojas dažādās zinātņu nozarēs. Ar to nodarbojas gudri un nopietni cilvēki, kas bieži vien nostrādā visu mūžu, lai noskaidrotu kādu samērā sīku nozari. Visa šī cilvēku atziņa tiecas uz visu lietu pamatu noskaidrošanu, uz lietu pirmsākumiem, t.s. beidzamajiem jautājumiem. Un ir brīnišķīgi, ka mēs it kā lasām aizraujošu grāmatu, bet no otra gala: šķirot atpakaļ, gribam redzēt, ar ko sākas šis brīnišķais stāsts. Bet sākums ir noplēsts: tā nav. Makss Planks ir izteicies, ka šo lietu pirmsākotnība nekad un nevienai pētniecībai nebūs atklāta, bet ka ir jāgriežas pie atklāsmes. Zinātniskajai pētniecībai ir savas robežas; par sākotnību - kur un kāpēc tas ir tapis -, uz to nespēj atbildēt neviena zinātnes nozare. Te nonākam pie ticības apliecības, pie 1. lappuses Svētajos Rakstos. Tai ir vērsušies pretī visi tie, kas tos ir pavirši lasījuši, kā dabas zinības. Šī lappuse runā uz mums brīnišķīgā līdzībā, kā pasaciņa, bet tanī ir ietverta liela un dziļa patiesība. Te ir dota atbilde: iesākumā bija Dievs, šis Viņš, šis Viens, šis neaptveramais, neizdibināmais, kam piemīt ārkārtīgi dziļa doma, spēcīga griba, no kuras spēka TOP. Nevis nejauša jaukšanās un notikumu spēle, bet kāds Visuvarenais, kas ir to gribējis un licis tam tapt. - Arvien netveramāka paliek viela, kas pariet it kā spēkā. Jau tagad dabas zinības ir pietaustījušās pie šīs robežas. Ir izteiktas domas, ka pastāv lietas un spēki, kas nav sverami un mērījami ar mūsu aparātiem. Ir grūti saprast, ka tik sen tas jau ir pateikts vēstulē ebrejiem 11. nodaļā: "Caur ticību mēs noprotam, ka pasaule ir radīta ar Dieva vārdu, un ka redzamās lietas nav cēlušās no redzamām". Mēs esam pašlaik pie šīs robežas pienākuši. Šīs redzamās lietas ir cēlušās caur to vienu vārdu: lai top! Un tad ir tapis un kļuvis. Tas ir tas brīnišķīgais lietu pirmsākums, ko mēs arī apliecinām savā ticības apliecībā. Vēlreiz atgriežoties pie vārda: Dievu Tēvu, mēs stāvam izbrīnā un lielā bijībā: visu lietu pirmsācējs, kura rokā ir visās lietas - zvaigžņu plašumi, bezgalība - ir uzrunājis cilvēku ar sava bērna vārdu. Mūsu dienu cilvēks, kam šis vārds neliekas neko sakām, var nelikties zinis par Dievu. Dieva spēks un vara ar to netiks ierobežota, bet cilvēks nonāk īpatā stāvoklī. Viņš nespēj tikt galā ar jautājumu: kas ir cilvēks? Nelīdz paskaidrojums, ka tas ir dzīvnieks, kas staigā uz divām kājām, ir saprātīgs, u.t.t. Ja cilvēks ir tikai kustonis, kādēļ viņam ir vajadzīgas visas šis lietas, kas citiem nav vajadzīgas: mūzika, lasīt-rakstīt prašana, lai varētu atstāt savas domas, kādēļ jāzin cik tālu ir zvaigznes..., tas tiešām nav vajadzīgs, lai dzīvotu vien - lai paēstu un dzīvību uzturētu. Bet cilvēkam šīs lietas ir vajadzīgas. Kādēļ? Kas cilvēku atšķir no pārējās radības? Viņam tāpat ir acis, ausis, viņš uzņem barību, atpūšas, piedzimst, nomirst - un tomēr cilvēks ir kas cits: Visaugstākā, Visspēcīgā bērns. Un viņš ir tā radīts: tikmēr viņš savā nemierā meklēs un meklēs, līdz noskaidros savu radniecību. Ja viņš arī mēģinās apklusināt savu dvēseli, neļaus tai saukt un brēkt (jo arī to var darīt - nospiest savu sirdsapziņu), tomēr miera viņam nebūs. Tas pats, kas ir teicis "lai top", ir arī teicis-: es esmu tavs Tēvs. Kas es esmu? Kāpēc es esmu? No kurienes es nāku? Kurp es dodos? - Atbilde ir pirmajā ticības loceklī: es esmu Tēvs, un tu nes sevī manu radniecību. Dievs viņu radījis pēc sava ģīmja un līdzības. Cilvēks nespēj izsekot Dieva brīnišķīgumam - to nespēj neviens cits Dieva radījums.


OTRAIS ticības loceklis

128,1-6 Tur' Jēzu Kristu piemiņā
491,1 -3 Gaisma, kas no debess ausa
163,1 -3 Ak tu priecīgā

Filipiešiem 2,5-11. "Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis. Kas, Dieva ģīmī būdams, neturēja par laupījumu Dievam līdzināties, bet pats sevi ir iztukšojis un kalpa ģīmi pieņēmis un tā kā cits cilvēks tapis. Un cilvēka kārtā atrasts, pats sevi pazemojies, paklausīgs palicis līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs viņu ļoti paaugstinājis un viņam dāvinājis vārdu, kas iet pāri visiem vārdiem; ka Jēzus vārdā būs ceļus locīt visiem tiem, kas ir debesīs un virs zemes un apakš zemes, Un ikkatrai mēlei būs apliecināt, ka Jēzus ir tas Kungs par godu Dievam, tam Tēvam."

Otrais ticības loceklis skan: es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, tā Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus. Mūsu ticības apliecībā šis otrais ticības loceklis ir visgarākais, vislielākais. Šis ticības loceklis it kā nemaz nerunā par Dievu, kā, piemēram, pirmās ticības loceklis, kuru saprot visi, kas ar Dieva lietām darbojas. Trešais ticības loceklis runā par Svēto Garu, kas arī ir saprotamāk, jo uzskata, ka Dievs ir gars. Bet otrais runā par cilvēku - Jēzu, sauktu Kristu. Bet tas ir nolikts blakus ticības locekļiem, kas runā par Dievu un Viņa garīgumu. Vai tiešām, runājot par Dievu un Viņa garīgumu, jārunā par kaut ko tādu, kas attiecas uz cilvēkiem - tā jautātu nezinātāji. Bet tuvāk ieskatoties, mūsu izbrīns un neizpratne vēl pieaug. No vienas puses - runa ir par personu, apveltītu ar cilvēcīgām īpašībām: piedzimis, miris aprakts. To varētu attiecināt uz jebkuru cilvēku. Bet turpat blakus ir apzīmējumi: Dieva vienpiedzimušais Dēls, ieņemts no Svētā Gara, augšāmcēlies, atnāks tiesāt dzīvus un mirušus. Tas izkrīt no cilvēcīgo lietu kārtības un sakarības, tas nenotiek ne ar vienu cilvēku. Te sastopamies ar personu, kurai ir cilvēka daba un īpašības, un kura ir pāri cilvēcīgajam - dievišķa. Mārtiņš Luters to uzsver jau sākumā, paskaidrodams: "Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks no jaunavas Marijas dzimis, ir mans Kungs..." Šinī ticības loceklī sastopamies ar personu, kas ir patiesi cilvēks un patiesi Dievs - tas ir pirmo reizi vēsturē.

Šis ticības loceklis ir tas, kurš visvairāk stāsta, ir vislielākais; tas skubina domāt, ka šinī ticības loceklī ietverts kas sevišķi svarīgs - kristīgā draudze. Te pienākam pie robežpunkta, ar ko kristīgā ticība atšķiras no citām. Nepareizi, ka mūs apzīmē: tie ir ticīgie. Arī muhamedāņi, hindusi, elku dievu pielūdzēji ir ticīgi. Sakot tikai "ticīgais", tas neko neizsaka. Tas būtu tā, kā kas savu tēvu vai māti apzīmētu: cilvēks. Ar to būtu padarīta sekla viņu īstā būtība. Pirmais ticības loceklis ir kā kāpiens uz to, kas nāk tālāk.

Otrajā ticības loceklī runājam par Jēzu Kristu, apliecinām savu ticību Viņam, šim patiesajam cilvēkam un patiesajam Dievam. Vispirms kavēsimies pie Jēzus Kristus cilvēcīgās dabas izpausmes. Ko mēs par Viņu zinām? - Piedzimis no jaunavas Marijas, cietis, nomiris. Ir cilvēki, kas saka, ka Viņš ir izdomāts varonis, kas nemaz nav dzīvojis, kad cilvēki nespēju pārbaudīt avotus ir izmantojuši ļaunprātīgi. Ļoti svarīgi ir izšķirt patiesības meklējumus no iedomām. Tā ir jautājumā par to, vai ir dzīvojis Jēzus. Tie, kas to apšauba, mēdz atsaukties uz to, ka Viņš nekur nav vēsturē pieminēts tā laika vēsturnieku rakstos. Tas nav gluži pareizi - Viņš ir pieminēts, gan nedaudz, garām ejot. Divi lieli romiešu vēsturnieki -Tacits un Suetons ir garām ejot pieskārušies. Tacits Annaļu 5.nodaļā 44.pantā runā par to, ka ķeizars Nerons savas ļaunprātības dēļ ir licis daļu Romas pilsētas nodedzināt, jo tā viņam nav patikusi: nabadzīgs rajons, saspiests gaiss. Nerons ir gribējis sevi attaisnot un atradis citu vainīgo - kristīgos, kas bijuši kāda Jēzus Kristus ticīgie; Kristu notiesājis Pilāts. Tad sarīkotas kristiešu vajāšanas, kas izraisīja tautā sajūsmu: notika cīņas, kur līst cilvēku asinis, kristīgos nonāvē. Šī ticība esot it kā ievazāta no Jūdejas.

Otrs vēsturnieks Suetons apraksta 12 ķeizarus. Nerons licis tiesāt ar nāvi. Tibērijs padzinis no Romas kādus jūdu kristīgos, kuru vadonis bijis kāds Kritus vai Krestos. Šī liecība ir neskaidrāka.

Ko nozīmē šīs liecības? - Ļoti maz, un tomēr ļoti daudz. Romas vēsturnieki nav pagājuši Kristum garām. Lielā Romas valsts - no Spānijas un Anglijas līdz Mezopotāmijai, no Vācijas līdz Sahārās tuksnesim - liela valsts, labi apdzīvota. Romieši bija spēcīgi kolonizatori. Dažas zemes bija kolonijas, citas - protektoriāti. Protektoriātā bija arī Palestīna, viena no tālākām valsts nomalēm, tā bija vairāku vietējo valdnieku pārziņā. Jūdeju valdīja vietējais Erods Agripa, galileju - Fīlips, pāri tiem - Poncijs Pilāts.

Piemēram, Pūpolu svētdienā Jeruzaleme iepleta acis un prasīja: kas tas tāds? – Vai gan Viņš bija tur staigājis un sludinājis. Kāda daļa gan bija Romas prokuratūrām par tādu klaidoni - sludinātāju? Līdz Romai par Viņu neaizgāja nekāda ziņa. Interesējās, piemēram, par viesībām Romas galmā, nevis par nomalēm. Tikai, kad Viņu atveda un teica, ka Viņš grib kļūt par ķeizaru, tad Viņš bija jānotiesā. Mēs esam to piedzīvojuši, ka laikabiedri pievērš vērību sīkumiem, bet visam tam cauri no neievērotas atvases izaug koks, un tikai tad, kad viņš ir tapis liels, sāk par viņu interesēties - kur tad viņš ir dzimis, kur radies? Tad ieraudzīja kristiešus, kad viņi nepiedalījās to laiku izlaidībās: tā ir kāda sekte, kuras vadoni Poncijs Pilāts ir notiesājis uz nāvi.

Iesim tālāk pie Viņa lielākajiem pretiniekiem - pie jūdiem. Viņš ir jāiznīcina, jo, ja ļaudis Viņam pieķersies, viņi aizies no mums.

Jeruzalemi nopostīja 70. gadā. Jau Jēzus Kristus bija teicis, ka te nepaliks akmens uz akmens. Jūdi nedrīkstēja uz Jeruzalemi iet, viņi tika izkaisīti. Lai sasaistītu jūdus kopā, sakopoja talmudu (apmēram 100. g. pēc Kristus). Talmudu raksturo baismīgs naids pret Kristu. Tur sakopotas ziņas un tenkas, kur kristus ir nozākāts, lai jūdi Viņam nepieķertos. Šīs tenkas nesaskan - tās saskan tikai lielajā, kvēlajā naidā. Viņi būtu laimīgi pateikt, ka Viņš nav dzīvojis, nav bijis, bet to viņi nevarēja teikt, jo aculiecinieki un viņu bērni bija Viņu redzējuši un dzirdējuši. Nevarēja pateikt: Viņa nebija. Varēja teikt: neskatieties uz Viņu, nepieķerieties Viņam. Tā Viņa kvēlie ienaidnieki ir kļuvuši par Viņa apliecinātājiem.

Kad saka: es ticu uz Jēzu Kristu, tad tas nozīmē: es ticu, es zinu, ka Jēzus Kristus patiesi ir bijis un dzīvojis.


128,1-6 Tur` Jēzu Kristu piemiņā
703,1-4 Par Jēzu dziesmu vienu
194,1-3 Ak tu priecīgā

Ps.45,2-5. "Mana sirds izverd košu vārdu; es dziedāšu ķēniņam; mana mēle ir veikla rakstītāja rakstāmais. Tu esi tas skaistākais starp cilvēku bērniem, tavas lūpas ir laipnības pilnas, tādēļ Dievs tevi svētī mūžīgi. Apjozi savu zobinu pie saviem gurniem, tu varenais, savu godību un jaukumu. Lai tev labi izdodas tavā godībā, celies patiesībai, lēnībai un taisnībai par labu, tad tava labā roka tev mācīs brīnuma darbus."

Otrais ticības loceklis ir tas, kur visvairāk šķiras cilvēku prāti visos laikos. Pirmajam ticības loceklim piekristu daudzi, kas nemaz nav kristīgi, bet atzinuši Dieva esamību, arī to, ka Viņš ir viens vienīgs. Arī tam vispārējos vilcienos piekristu, ka Dievs ir gars.

Otrais ticības loceklis ir kristīgās draudzes ticības loceklis, kur ir parādījusies ne ar ko nesalīdzināmā ticība Jēzum Kristum. Te it kā sajaucas kopā debess un zemes lietas, Dieva un cilvēku lietas. Mārtiņš Luters to uzsver: es ticu, ka Jēzus Kristus no Tēva mūžībā dzimis, un patiess cilvēks no jaunavas Marijas piedzimis. Tas jau var samulsināt cilvēku, kā šinī divpusībā, kas saistās ar Jēzus Kristus personu, ir ietverts dziļākais, būtiskākais kristīgajai ticībai? Mēs pienākam pie kaut kā, kas it kā cilvēka prātam nav aptverams un pielaižams. Šeit ir ietverts mūsu sakars ar Dievu, kas notiek ar un caur Jēzu Kristu. Tas ir vienreizīgs notikums pasaules vēsturē, kad par kādu personu runā reizē kā par cilvēku un kā par Dievu.

Mums tūlīt iebildīs citu reliģiju pārstāvji, vispirms jau indieši. Tiem arī ir teikas un nostāsti, ka viņu dievi ir parādījušies kā cilvēki. Arī grieķi - viņu varoņi un dievi jaucas kopā. Viņi saka: arī mums var būt reizē cilvēks un reizē dievs. Šīs lietas ir jāpiemin, lai mēs zinām un netiekam mulsināti. Grieķiem un indiešiem ir cilvēku sadomāti stāsti, teikas, pasakas, mīti. Runājot par Jēzu Kristu, mēs runājam par kaut ko tādu, kas tiešām reiz ir noticis, un tādēļ cilvēka prātam grūti pieņemams, ka nekas tāds vairs citreiz nav bijis.

Pierādījumi par to, ka Jēzus Kristus tiešām ir dzīvojis, ir tieši un neapgāžami. Galvenokārt, paši evaņģēliji: Lūkas evaņģēlija sākums, Apustuļu darbu sākums. Izglītots ārsts Lūka raksta: tad arī man likās labi esam, visu, pēc pamatīgas izpētīšanas... pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma. Evaņģēlijā ir apbrīnojami daudz liecību, ja paskatās ar vērīgu aci. Krievu rakstnieks Mereškovskis sarakstīja grāmatu "Nepazītais Jēzus". Katoļu profesors Ādams ir izlasījis apliecinājumus, kas netiešā veidā parāda Jēzu Kristu. Marka evaņģēlija 9.nodaļā ir aprakstīts, ka pie Jēzus mācekļiem kāds tēvs ir atvedis savu slimo dēlu, lai to dziedinātu. Viņi to nespēj. Tad nāk Jēzus. Īpatu liecību dod Jēzus mācekļi, tēvs ar slimo dēlu, rakstu mācītāji: kad Jēzus nāk, visi iztrūkstas, viņi jūt to starpību, visi Jēzu sveicina. - Tā runā liecinieki.

Marka evaņģēlija 5.nodaļā - par Jaira meitiņu. Kad Jēzus jau dodas, lai palīdzētu, kāda sieva nāk un aizskar Viņa drēbes. Jēzus jautā: kas mani ir aizskāris? Sieva sāk izbijusies un drebēdama stāstīt savu ciešanu stāstu, un Jēzus aizkavējas.

Šie evaņģēlija notikumi māca novērtēt savu patiesīgumu. Tie stāsta lietas tā, kā tās ir. Acumirklīgais, kas atgadījies starpā, apliecina patiesīgumu - rakstnieki to nebūtu tā attēlojuši.

Senajos kristīgās draudzes laikos ir bijis daudz strīdu un cīņu par Jēzus Kristus personu - kā var būt patiesi cilvēcīgs un patiesi dievišķīgs.

Otrajā ticības loceklī un Niķejas ticības apliecībā (pieņemta 325. g.) - mēs ticam uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, kas no Tēva dzimis priekš pasaules sākuma... dzimis, ne radīts... - te pateikts skaidri un asi.

Tā ir kristīgās draudzes ticības skaidruma pazīme: Jēzus Kristus ir dzimis, nevis Dieva radījums, ir piedzimis no savas mātes, patiesi miesa tapis, nevis gars, kas mums acu priekšā rādījies. Tacits apliecina patieso cilvēku, kas it kā gribējis būt ķēniņš un tādēļ sodīts un piesists krustā.

No otras puses nākas cīnīties pret tiem, kas atzina, ka cilvēks nevar būt Dievs (Ārija mācība). Antitrinitāriešu kustība noliedz Dieva trīsvienību: Dievs ir viens, Jēzus Kristus ir ļoti augsti teicams pravietis un ticības mācītājs. - Tas ir tas cilvēcīgi saprotamais - atzīt Viņa augstās, cēlās īpašības, bet tomēr tas ir tikai izņēmuma cilvēks tāds kā Dieva dēls. Nosaukums, bet ne izcelsme. Kristīgā draudze ir pazinusi šīs cīņas no paša pirmā sākuma.

Kas ir Jēzus Kristus?

Pirmo visskaistāko liecību ir devis apustulis Pāvils, kas nebija Viņa mācekļu pulkā. Viņš atzīst: Kristu pēc miesas viņš laikam kādreiz ir redzējis, bet tagad Kristus ir godības Kungs, par godu Dievam tam Tēvam. - Te izkristalizējas kristīgās ticības būtība. Mēs pazīstam Jēzu Kristu kā patiesu cilvēku, un mēs pagodinām Jēzu Kristu kā patieso Dieva Dēlu.

Ar to noslēdzas daļa, kurā mēs kavējamies pie Jēzus Kristus kā patiesa cilvēka, lai piegrieztos tam, kas ir Kungs par godu Dievam tam Tēvam. Te ir ietverts tas, kas mums ir Jēzus Kristus.


102,1-5 Kas ir tāds, kā tu
338,1-3 Kā spoži atspīd auseklis
491,1 -3 Gaisma, kas no debess ausa

Filipiešiem 2,5-11.
Otrā ticības locekļa paskaidrojumā Mārtiņš Luters ir teicis: Es ticu, ka Jēzus Kristus patiess Dievs no tā Tēva mūžībā piedzimis un arī patiess cilvēks no jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs.

Jēzus Kristus - patiesi cilvēks un patiesi Dievs. Mēs norobežojamies no tiem, kas saka, ka Jēzus Kristus ir bijis tikai cilvēks, lai arī labākais, skaidrākais. Jēzus Kristus dievišķība nav cilvēku piedēvēta pagodināšana Viņam, bet Viņa būtība. Šī Kristus dievišķība, kas apliecināta Svētajos Rakstos, pirmā reizē sevi izpauž notikumā, ko Lūka apraksta: kāda jaunava, vārdā Marija, saņem eņģeļa paziņojumu, ka viņai piedzims dēls, no Svētā Gara. Tā ir Viņa dievišķīgā sākotnība. Mēs zinām sarunu, kas notiek debesu sūtnim ar šo jaunavu. Viņā nezin sevi nekādā citādā veidā par topošu māti.

Jēzus Kristus ienākšana pasaulē saistās ar jaunavas Marijas vārdu, un pie tā mums pieklājas kavēties, jo šis vārds ir noenkurots pasaulē evaņģēlijā un ticības apliecībā uz visiem laikiem, kamēr pastāvēs kristīgā draudze.

Kas ir jaunava Marija? Ko apliecina evaņģēlijs par viņu? - Eņģeļa uzruna: augsti teicamā starp sievām, Dieva apžēlotā. Viņa pati runā par sevi: tā Kunga kalpone. Svētīgu viņu teiks paaudžu paaudzes. Mēs patiesi viņu izdalām no visas pārējās cilvēces ārā kā tādu, kam ir bijis tāds uzdevums, kāds nav bijis nevienai sievai pirms, ne pēc viņas. Bet mums ir jāredz arī robežas, kādās ir likta cieņa pret šo sievu. Tā ir cilvēks, kas savā būtībā ir pilnīgi atšķirīgs no sava Dēla. Patiesi cilvēks - un ne vairāk. Augsti teicama sieva, augsti teicams cilvēks. - Te mēs šķiramies no Romas baznīcas un pa daļai arī no pareizticīgo baznīcas, kur viņa ieņem sevišķu vietu. Tādu varētu viņai parādīt tāpat kā apustuļiem: Vasarsvētkos viņa ir kopā ar apustuļiem, pie krusta Jēzus Kristus viņu nodod sava mīļā mācekļa Jāņa apgādībā. Evaņģēlijā Marija nekur nav pacelta pāri par cilvēku kārtu.

Pie Romas katoļiem sastopamies ar lietām, kas runā pretī patiesībai un evaņģēlijam. 1874. gadā parādījās dogmats immaculata conceptio - nevainīgās ieņemšanas dogmats, pēc kura arī jaunava Marija ir dzimusi tāpat kā viņas Dēls ar Svētā Gara starpniecību. Tas bija tādēļ: kā tas var būt, ka Dievs varēja izvēlēties par sava Dēla māti parastu cilvēku; šim cilvēkam jau arī vajadzētu būt dievišķam. - Tas ir pagānisko uzskatu gājiens par pakāpenisku šķīstīšanos. Tā ir lielā neticība tam, ka Dievam ir visas lietas iespējamas. Taisni tanī apstāklī, ka Dievs ir nācis mājot cilvēka veidā, izpaužas tas brīnišķīgais: Dievs patiesi ir nācis mūsu vidū. Romas baznīca nav pamanījusi smagu kļūdu - loma, kādu katoļu baznīca piešķir jaunavai Marijai, uzskatot, ka viņa ir vidutājs starp mums un savu Dēlu. Jēzus Kristus ir bijis pieejams cilvēkiem tieši, nav vajadzīga padotība un pakāpenība. Starp Kristu un mums nav vidutāja, un viņš nav nepieciešams. Uzsverot šo vidutājību, Romas baznīca ir pielaidusi šo kļūdu: ja Marija ir jau pa daļai dievišķa pati, tad mēs esam viņai svešinieki. Šai vienai nepareizībai iet līdzi tālākās: kad pāvests Pijs XII pasludināja jauno dogmatu, ka jaunava Marija ir uzņemta debesīs, ka ir notikusi viņas debesbraukšana. Tas ir pilnīgs cilvēku izgudrojums, par to nav nevienas liecības. Tikai 700 gadus pēc Kristus - un arī tad pēc Viņa mātes Marijas nāves - ir parādījusies leģenda par to, ka Marija ir pacelta debesīs. Viena no šīm leģendām: kad mirusi jaunava Marija, ir ieradušies visi apustuļi, eņģeļi tos atveduši pa gaisu, tikai Toms nav bijis klāt, viņš ieradies trīs dienas vēlāk un gribējis redzēt, kur ir apbedīta jaunava Marija. Kapa vieta bijusi tukša, jaunava Marija ir bijusi paņemta debesīs. - Ir neērti šīs pasakas stāstīt, kur ir paņemti kādi elementi no evaņģēlija, bet tās visas ir gadsimtiem vēlākas par pašiem notikumiem. Katoļi saka: jā, bet jaunavas Marijas kapu vieta nav atrodama. Jaunavas Marijas miršana varēja būt apmēram 50-60-os gados, kad Palestīnā notika jūdu sacelšanās pret Romas virskundzību, un Jeruzaleme 70. gadā tika izpostīta: izpostīts ir templis, mājas, viss, kas bija postāms. Kristīgā draudze patvērās otrā Jardānes krastā Pellā. Kristīgā draudze, atgriezdamās atpakaļ, nepievērsa sevišķu vērību, lai meklētu jaunavas Marijas kapa vietu. Arī kapu vietas bija izpostītas, un visa pilsēta bija pavisam citāda.

Pie šīm lietām mums ir jāpakavējas arī Marijas goda dēļ. Jā gan - goda dēļ. Katrs nepareizs, aplams, pārspīlēts godinājums ir patiesībā pazemojums. To var pieņemt tikai kā izsmieklu, pazemojumu.

Ap 7.gs. jaunavu Mariju mēdza apzīmēt par Dieva dzemdētāju. Tas ir pa pusei pareizi - Jēzus Kristus bija patiess cilvēks un patiess Dievs. Tad mums būtu jāsaka arī: cilvēka dzemdētāja. Mums tas ir jādara šīs augsti teicamās sievas goda un cieņas dēļ, Dieva brīnišķīguma dēļ: Dievs ir uzlūkojis savas kalpones zemību, parasta cilvēka zemību.

Lai mēs neuzdrošinātos viņai izteikt tos glaimus, kas viņai nepieder. Evaņģēlijā mēs redzam, cik ļoti Jēzus Kristus norobežojās no viņas patiesi cilvēcīgajām domām un cilvēcīgās stājas.

Jaunavas Marijas pārmērīgā godināšana notika tajā laikā, kad viņa bija ar likumu aizsargāta, kad ķeizars Teodosijs pavēlēja izbeigt pagānu kultu un kļūt ticīgiem. Kristīgajā draudzē ap 7. gs. saplūda daudz ļaužu, pagānu, kas tādi arī palika – jo tad kristīgo ticību atzina par valsts ticību. Sīrijā un Mazāzijā sievišķā dievība saistīja daudzu prātus, piem., Izīdas kults. Ne velti 7. un 8. gs. austrumu kristīgās draudzes daļu pārpludināja muhamedāņi - viens vienīgs Dievs; viņi skatījās uz kristīgajiem kā uz pagāniem ar daudz dievībām.

Kristīgā draudze ar to piedzīvoja grūtu pārbaudu. Viņa bija pieļāvusi savā vidū radīt it kā dievietes kultu: lielais ļaužu pulks uzskatīja to par dievieti, to pielūdza un godināja.

Šis drauds nav novērsts arī šodien. Kad bija pasludināta jaunavas Marijas debesbraukšana, prāti ir šķēlusies: vieni ir izjutuši neīstumu, pretējīgumu kristīgai ticībai, otri (īpaši Beļģijā) ir pacēluši jaunavu Mariju kā līdzpestītāju. Līdz ar to būtu jāveido ticības apliecība četrvienīgam Dievam.

Kristīgai draudzei tas ir sāpīgs brīdis. Mēs nedrīkstam, Dieva žēlastības dēļ, kas ir noliecies līdz tam, ka pazemīgo jaunavu ir izvēlējies par sava Dēla māti – mēs nedrīkstam šo Dieva izredzēto kalponi, augsti teicamo starp sievām, svētīgo – mēs nedrīkstam ar saviem pārspīlējumiem viņas godu iztukšot.


491, 1-3 Gaisma, kas no debess ausa
247, 2,3 Mūsu prāts ir visai grūts
113, 5,6 Ak, uztur` mani savās pēdās

Ebrejiem 1,1-9. "Dievs dažu reizi un dažādi vecos laikos uz tēviem runājis caur praviešiem, šinīs pēdīgās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas ir tas godības atspīdums un Viņa būtības attēls, nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie labās rokas tai godībai augstībā. Un Viņš ir tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik Viņš augstāku vārdu par tiem ir mantojis. Jo kuram eņģelim Viņš jebkad ir sacījis: tu esi mans dēls; šodien es tevi esmu dzemdinājis? Un atkal: Es viņam būšu par tēvu, un viņš man būs par dēlu? Un kad Viņš atkal to pirmdzimušo ieved pasaulē, Viņš saka: un visiem Dieva eņģeļiem būs viņu pielūgt. Un par eņģeļiem Viņš gan saka: kas savus eņģeļus dara par vējiem, un savus sulaiņus par uguns liesmām. Bet par to Dēlu: tavs goda krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam, tavas valdīšanas scepteris ir taisns scepteris. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdējis netaisnību; tāpēc Dievs, tavs Dievs, tevi ir svaidījis ar prieka eļļu, pāri par taviem biedriem."

Otrajā ticības loceklī mēs atkārtojam visu to, kas Svētajos Rakstos ir liecināts par Jēzu Kristu no dzimšanas pasludinājuma līdz uzņemšanai godībā. Tas ir tāda kā formula (lat. Formula fidei). Formula - īsā paskaidrojošā vārdā vai skaitļu sakārtojumā izteikta skaitļu sakarība vai likumība. Tā arī otrajā ticības loceklī mēs redzam savu ticību savilktu kopā īsā formulā - gan no cilvēcīgās dabas, gan no dievišķās būtības. Bet šis ticības loceklis ir garāks par pārējiem, jo te ir satvertas lietas, kas pavisam sevišķi attiecas uz mums. Pievēršoties 325.g. pieņemtajai ticības apliecībai (Niķejas ticības apliecība), otrais loceklis ir vēl plašāks: Mēs ticam uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, kas no Tēva dzimis priekš pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir radīts; kas priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no jaunavas Marijas un cilvēks tapis, kas par mums krustā sists zem Poncius Pilatus, cietis un aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Svētajiem Rakstiem, un ir uzkāpis debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atnāks tiesāt dzīvus un mirušus; viņa valstībai nebūs gala.

Mēs ticam uz vienu vienīgu Jēzu Kristu - kā, vai tad varētu būt vēl kāds Jēzus Kristus? Bet tas zīmējas uz mūsu Kungu un Pestītāju un Viņa īpašo uzdevumu šinī pasaulē: Viņš ir mūsu Pestītājs, viens vienīgs. Nav neviena vārda, caur kuru būs dzīvot, kā viens vienīgs.

Romas valsts, sevišķi austrumu daļa, bija pilna visādu ticējumu; Ēģipte, Sīrija, Mesopotāmija bija pilnas ticību un ticību atlieku, iespaidi no Asīrijas, un kur vēl Grieķija ar saviem dieviem un dievekļiem. Pestītāja vārds bija pazīstams - par tādiem uzskatīja savus varoņus un dievekļus. Tad, nākot kristīgai ticībai, teica - redzi, vēl viens ir nācis klāt. Cēlās gnostiķi - dievu izzinātāji.

Tāpēc kristīgā draudze apliecina, ka Jēzus Kristus ir viens vienīgs Pestītājs, nav neviena cita. Citi ir cilvēku iedomas, piedēvējumi. Mēs ticam uz Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu. Te atkal daudz un dažādas ticības saviem valdniekiem ir pielikušas vārdu Dievs dēls, Dieva cilvēks. Mēs zinām, ka neviens nevar tikt saukts vārdā: Dieva Dēls. Ir tikai viens Dieva Dēls, kas no Tēva dzimis no pasaules sākuma, kā lasām Jāņa ev. 1,1-3: "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir. Un Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū, pilns žēlastības un patiesības", l.Mozus 1,3: "Un Dievs sacīja: lai top gaisma. Tad tapa gaisma". - Te mēs pieejam pie liela svēta noslēpuma. Patiesi Dievs - to mums parāda Jāņa 1: Vārds, kas darbojas Dieva sūtībā, Dieva gribas izteikšanā. Nekas nav radīts, kas nebūtu caur Viņu radīts.

Mēs redzējām Viņa godību... Otrais ticības loceklis atgādina mums Jāņa evaņģēlijā teikto par Kristus preeksistenci - pirmesamību. Tas Vārds ir ietērpies cilvēka miesā un dzīvojis mūsu vidū mūsu pestīšanas labā.

Dzimis, ne radīts. Viņš ir dzimis, ar Tēvu vienāds būtībā. Kas piedzimst no saviem vecākiem, tas pārņem vecāku dabu, izskatu. Viņš nav radījums, Viņš ir dēls. - Ar Tēvu vienāds būtībā. Ap šo vārdu baznīcas tēvi ilgi ir cīnījušies: vienāds vai līdzīgs? Grieķu valodā lieta grozās ap vienu burtiņu "j" - ir vai nav? Vai homousios vai homojusios - te ir bijušas lielas cīņas burta dēļ. Ja līdzīgs, tad tas tomēr ir kaut kas cits, līdzība nav vienādība. Ja vienādība, tad būtne ir viena un tā pati: Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas. Kādi ārkārtīgi augšup paceļoši vārdi! Tie nav dzejnieku pušķojumi, tie visi ir noenkuroti Svētajos Rakstos. Viņš ir Gaisma no tās pilnīgākās Gaismas, kas apskaidro to, kas ir augstākā Dieva augstākā būtība. Viņš ir neredzamā Dieva ģīmis, kas pievērsts mums. Šie teikumi bija vajadzīgi, lai cilvēki nepaļautos blakus iespaidiem, jo to bija ļoti daudz.

Atskatoties uz tiem senajiem mūsu ticības tēviem III-IV gs., mēs apbrīnojam, kā viņi toreiz pagānisma un sajukuma pilnajā pasaulē varēja atrast skaidro un patieso. Mēs apbrīnojam tos, kas pirms ticības apliecības savāca Jaunās Derības rakstus - 4 evaņģēlijus, Apustuļu darbus, vēstules, atklāsmi. Bija arī citi raksti, kuru drumstalas vēl ir saglabājušās un ir pilnas brīnumu. Ir jāapbrīno spēja atšķirt - tas ir Svētā Gara spēkā un godībā. Uz šo evaņģēliju un apustuļu vēstījumu pamata ir saņemta kopā mūsu ticības apliecība. Romas, arī pareizticīgo baznīcā atrodamas daudz brīnumu lietas, sevišķi kas attiecas uz jaunavu Mariju. Tad mēs griežamies atpakaļ pie apustuļiem. Ja tas būtu pareizi, viņi arī to būtu uzņēmuši Svēto Rakstu krājumā. Kad vairāk nekā 600 gadu pēc Kristus izcēlās Arābijā islams ar savu pravieti Muhamedu un pusi kristīgās pasaules pakļāva savai varai, blakus Muhameda izteicieniem ir leģendas un pasakas no arābu, jūdu un kristīgo stāstiem. Tur ir ļoti daudz interesanta, tie kādreiz ir jauki un aizrautīgi - bet tās ir izdomas un pasakas. - Mūsu ticības tēvi ir zinājuši, ka arī ticības meliem un pasakām ir īsas kājas. Patiesība ir tā, kas dara brīvu. Vēl un vēlreiz godbijība un apbrīna šo seno tēvu priekšā, kā viņi ir atšķīruši patiesību no izdomām, niekiem. Tāpēc mūsu ticības apliecībā ir radušies šie cēlie vārdi. Aiz katra šī teikuma stāv dziļa patiesība, pamatota Svētajos Rakstos, vai paša Jēzus vārdos.

Ir vēl paskaidrojums pie ticības locekļa, ko devis M. Luters. Ko nozīmē Viņa nākšana, kāpēc, ko tas ir mums devis - pie tā kavējas M. Luters, nekad negribēdams savu paskaidrojumu nolikt ticības apliecības vietā. Bet blakus gan, izskaidrojot to.


128,1-5 Tur' Jēzu Kristu piemiņā
490,1-3 Es nekaunos tā vārda dēļ
574, 1-3 Nu klusas visas vietas

Ebrejiem 12,22-25. "Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei, Un debesīs pierakstīto pirmdzimušai draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnīgo taisno gariem, Un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāk runā nekā Ābela asinis. Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kuri atmeta to, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no tā, kas ir no debesīm."

Es ticu uz Jēzu Kristu, kas cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts. Vai nebūtu diezgan, ja mēs teiktu: ... uz Jēzu Kristu, kas krustā sists, nomiris, aprakts ...

Te vēl iepīts kāda cilvēka vārds - romiešu prokurors, pārvaldnieks Poncija Pilāts. Viņa vārds tiek atkārtots katrā dievkalpojumā. No vienas puses - viss ir precizēts, un šai personai ir liela nozīme - prokuroram Poncijam Pilātam. Notiesāšana Lielās Piektdienas rītā ir notikusi caur Ponciju Pilātu. Vai ir tik nepieciešami to neaizmirst, vai tas tik ļoti attiecas uz Jēzus Kristus godību, nozīmi? Kristīgā draudze ir uzcēlusi piemiņu, kuru mēs nedrīkstam nobīdīt pie malas, aizmirst. Daudz romiešu prokuroru ir izzuduši no vēstures lappusēm, bet šis ir palicis. Mums pazīstama šī aina: Jēzus Kristus stāv augstās tiesas priekšā. Bet nu ir noticis tā, ka Poncijs Pilāts stāv Jēzus Kristus priekšā.

Poncija Pilāta izcelsme nav īsti skaidra. Pēc viena skaidrojuma: pileus - fpata cepure, ko saņēma brīvlaistie vergi. Tātad viņš no Pontius cilts ir atlaists brīvībā. Pēc Grieķijas pakļaušanas visa Roma bija pilna ar grieķu vergiem. Dažus romieši turēja mājās kā filozofus, dzejniekus, u.t.t. Tie bija cienījami cilvēki, bet tagad pakļauti. Un notika šādu vergu brīvlaišana, kas izpelnījās ar darbiem, vai arī nopirka sev brīvību. Šādi cilvēki Romā ir bijuši un visai dedzīgi gribējuši pierādīt savu vērtību, noderību. Vai arī šis Pontius Pileatus ir tāds vergs, kas ir izpircies brīvībā, mēs nezinām. Varbūt. Bet svarīgāk ir, kad mēs lūkojamies un izsekojam viņam pēc evaņģēlija. Pie Jēzus Kristus nāca un ziņoja, ka bija nokauti galilieši, kad tie atnākuši upurēt, turpat templī, svētajā vietā, un to asinis sajauktas ar upuru asinīm - un to Poncijs Pilāts bija pavēlējis. Pilāts ir bijis aizdomīgs un nežēlīgs savā rīcībā. Sarunā ar Jēzu viņš it neko nesaprot, kas viņam teikts. No vienas puses - "Es neredzu nekādas vainas pie šī cilvēka"; bet tomēr viņš Jēzu aiztur, grib noskaidrot, vai tikai Viņš nav kāds dumpinieks. Poncijs Pilāts prasa: vai tu esi jūdu ķēniņš? - uz ko Jēzus atbild: "mana valstība nav no šīs pasaules. Kas ir no patiesības, tas dzird manu balsi". - Poncijs Pilāts: kas tad ir patiesība? Viņš ir iepazinies ar mācībām un filozofiem, un nācis pie slēdziena, ka šīs domu rotaļas bija novedušas viņu pie noguruma: kur te var saprast, kas ir patiesība? - Tādi cilvēki nonāk pie vienīgās patiesības: ēdīsim un dzersim, kamēr dzīvojam, rīt mēs mirsim. - Un Jēzus Kristus grib uzstāties kā kāds patiesības ķēniņš. Poncijs Pilāts ir šīm lietām pāri, viņš ir vienaldzīgs. Poncijs Pilāts neatrod nekādas vainas, viņš ir ar mieru to sagūstīto atlaist, jo vairāk tādēļ, ka viņa sieva dod viņam padomu, lai ar šo taisno viņam nebūtu nekāda ļaunuma, bet Poncijs Pilāts neatlaiž Jēzu: ja tu šo atlaidīsi, tad tu nebūsi ķeizara draugs. Tas ir galvenais viņa virzītājs spēks. Pūlis draud viņu apsūdzēt ķeizaram. Pazaudēt savu amatu, stāvokli sabiedrībā, labo dzīvi, pat varbūt nonākt dzīvības briesmās - te Poncijs Pilāts nonāk pie patiesības, pēc kuras viņš dzīvo: ja tas nenāk pašam par labu, ļaunums nav jāapkaro. Poncijs Pilāts ārēji atsakās no savas atbildības - nomazgā rokas, viņš ir atteicies kaut ko darīt. Viņš jau nav nonāvējis Jēzu, nē, nē, to izdarīja jūdi. - Viņa vārds ir palicis uz visiem laikiem piemiņā - piemiņa tai rīcībai, tai nekrietnībai - sava labuma pēc visu upurēt, dot otra galvu savas vietā. Kā atgādinājums un kā biedinājums stāv šis vārds katrā dievkalpojumā. Jēzus Kristus priekšā Poncijs Pilāts ir kā caurspīdēts - viss šis aizliegšanas grēks un pārkāpums ir palicis kā atgādinājums un kā biedinājums, tumšs laukums blakus Pestītāja vārdam.

Te ir arī vēl pierādījums, ka Jēzus Kristus ir dzīvojis: Poncijs Pilāts Viņu ir tiesājis, pie Viņa kapa ir pielikti sargi, lai kāds neizzagtu Viņa miesas un vēlāk neteiktu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Te mēs vēl sekojam Pilāta cilvēcīgajai rīcībai. Dieva rīcība bija cita. Ja Poncijs Pilāts nebūtu stāvējis tās pāris stundas Jēzus Kristus tuvumā un priekšā, viņa vārds nebūtu ticis saglabāts šajā pasaulē. Ne Jēzus Pilāta priekšā, bet Pilāts Jēzus priekšā - tas ir baismīgs atgādinājums, ka arī mēs visi stāvēsim Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā. Ne vis Poncijs Pilāts tiesā Jēzu, bet Jēzus tiesā Pilātu visā pasaulē.


102,1-5 Kas ir tāds, kā tu
308,1-3 Vēl tas laiks, kur grēcinieks Lai par dvēs'li gādā
247,2,3 Mūsu prāts ir visai grūts

1.Pētera vēst. 3,18-19. "Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesās, bet dzīvs darīts garā, Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā."

Es ticu uz Jēzu Kristu, kas cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē... Poncijs Pilāts ar savu rīcību ir Dieva ierocis, Viņa nodomu piepildītājs. Arī uz viņu attiecas māceklim teiktie vārdi: ... bet vai tam cilvēkam, caur ko tas notiek, kas ir kļuvis par šī ceļa veidotāju.

Mēs ejam tālāk pie tā, ko mūsu ticības apliecība vēstī par Pestītāju: ka Viņš ir cietis, krustā sists, nomiris, aprakts - tas, kas jau evaņģēlijos ir teikts. Bet aiz tā nāk teikums, kas kristīgā cilvēkā izrisina jautājumu: nokāpis ellē. Pārejam no redzamajām, vēsturiskajām lietām pie lietām, kurām nav bijis cilvēku - acu liecinieku, pie lietām, kas nav saistītas ar kādu novērojumu. Šīs lietas vairs neattiecas uz Jēzus Kristus cilvēcisko dabu, bet te sākas tas, ar ko Viņš atšķiras no mums, kur sākas dievišķais. Kas ir devis tiesības to ierakstīt ticības apliecībā: nokāpis ellē. - Pievēršamies apustuļa Pētera liecībai 1. vēstulē 3. nodaļā: "Kristus vienreiz par grēkiem ir cietis, miesā gan nonāvēts, bet dzīvs darīts garā. Viņš ir godības Kungs, kas mūs pieved Dievam". Tālāk, 4. nodaļā:" ...jo tāpēc arī mirušiem evaņģēlijs top sludināts... tie gan sodīti miesā, bet Dievam dzīvo garā". Kad Pēteris no zvejnieka Sīmaņa bija kļuvis par Pēteri, dedzīgu un drosmīgu, un arī šaubīgu mācekli un apustuli, Vasarsvētkos viņš ar drosmi un pārliecību sludina Dieva vārdu - Pārāk par tiem, kas gadu desmitiem bija to mācījušies un sludinājuši. Viņam bija dots saprast lietas, kuras mēs nevaram ne iedomāties, ne aptvert. Viņa ziņā stāv kādas zināšanas, kāds ieskats par Pestītāju. Šinī spēkā un gara skatīšanā viņš var sacīt, ka Jēzus ir nogājis pie gariem, kas ir cietumā, t.i. ellē, lai arī tie, kas bez Kristus ir dzīvojuši un miruši, pirms Kristus dzīvojuši un Viņu gaidījuši, lai tie var tapt piepulcināti kristīgo draudzes pulkam. Kristus, būdams Pestītājs, ir Pestītājs ne tikai tiem, kas Viņu ir redzējuši, dzirdējuši, ticējuši mācekļu liecībām, bet arī tiem, kas ir nogājuši pazemes tumsībā, pazemes valstībā - Viņš ir atraisītājs. Un arī tiem, kas ir bijuši patiesi Dieva un pestīšanas meklētāji, kas staigājuši sirsnīgā ilgošanā. Viņa kapā dusēšanas brīdis ir tas brīdis, kad Viņš noiet pie tiem, kas ir slēgti tumsībā. Viņš ir patiesi Pestītājs - ne vien tiem, kas ir saņēmuši Viņa liecību. Vairāk pateikt mēs nespējam, vairāk izzināt nav mūsu spēkā. Bet mēs redzam, ka ar to Viņa pestīšanas darbs ir novests līdz galam, piepildīts.

Par Jēzus Kristus augšāmcelšanos ir vēstīts evaņģēlijā, to mācekļi ir redzējuši. Tad mēs vēl pāriesim pie tām lietām, kuras nav dotas mūsu acu tiešai skatīšanai -"sēdies pie Dieva, visuvaldītāja Tēva, labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus".

Šīs lietas ir apliecinātas un pamatotas evaņģēlijos, tikai tās nav pēc aculiecinieku liecībām, bet tā, kā Pēteris ir sludinājis Kristus nokāpšanu pazemē.


362,1,2 Dzenaties, ka topat svēti
185,1-3 Jēzus Kristus valda godā
128,3-5 Tur' Jēzu Kristu piemiņā
l4,5,6 Uz tiesu pastaru Tu nāksi jaunā dienā

Mateja ev. 26,61-64. "Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva namu un to atkal trijās dienās uzcelt. Un augstais priesteris piecēlās un sacīja uz Viņu: Vai tu neatbildi nekā uz to, ko tie liecina pret tevi? Bet Jēzus cieta klusu. Un augstais priesteris sacīja uz to: Pie dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: Vai tu esi Kristus, Dieva dēls? Jēzus tam saka: Tu to teici. Bet es jums saku: No šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem."

Kādas ir mūsu attiecības pret ticības apliecības vietu "nokāpis ellē". Šis ticības locekļa teikums varētu būt mazsvarīgs, jo mēs esam tie, kas dzīvo ar mūsu Pestītāja darbu, mums ir tikai godbijības attieksme un tā attieksme, ka mēs ar to saskatām Pestītāja darbu pilnīgumu un nobeigumu. Metodisti, kas arī lieto šo pašu ticības apliecību, izlaiž šo teikumu, jo tas cilvēka dzīves nepieciešamībai it kā neko nedod. Mēs tā nedarām. Visas Dieva lietas, stingri ņemot, ir cilvēka prātam neizdibināmas.

Nākošie teikumi vēstī to, ko evaņģēliji vēstī bagātīgi, plaši un nopietni: trešā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs.

Tas ir tas, ko apliecinājuši mācekļi. Tad mums būtu jāatkārto tas, kas teikts evaņģēlijā. Bet tālāk nāk atkal cilvēka acij netveramas un nepieejamas lietas: sēdies pie Dieva Tēva, Visuvaldītāja labās rokas, no kurienes atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.

Vai to piedēvē pateicīgā draudze, kas domā, ka Viņam pienāktos vieta pie Debestēva labās rokas?

Bet mums ir liecības Svētajos Rakstos, kas to apliecina. Visvairāk par šīm lietām runā apustulis Pāvils, kas Viņu gan nav pazinis pēc miesas, bet kam ir dots ieskatīties dziļāk nekā citiem. Tā vēstulē romiešiem viņš raksta: "... neviens nedzīvo sev pašam ... vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam tam Kungam; mums visiem būs jāstājas priekš Kristus soģa krēsla".

Vai 2. vēstulē Korintiešiem: "... mēs staigājam ticībā, ne skatīšanā ... jo mums visiem būs parādīties Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu".

Un Jānis savā atklāsmē atkārto šos vārdus un saka: "... redzi, Viņš nāk ar padebešiem, visu acis Viņu redzēs ... es esmu A un O, sākums un gals ... Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm".

Šīs liecības atrodam pie Jēzus paša mācekļiem un apustuļiem. No Stefana, pirmā nomētātā mocekļa mutes: "redzi, es debesis redzu atvērtas un Dieva Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas". - Šie cilvēki ir skatījuši Viņa godību. - Bet varbūt ir tikai šo mācekļu vērtējums par Kristu pie Dieva labās rokas? - Bet Pestītājs pats saka: "... jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Dieva Tēva labās rokas. Viņš to laikam ir runājis bieži, jau, piemēram, Cebedeja dēlu māte lūdz, lai viņas dēli sēdētu pie Kristus labās un kreisās rokas. - Bet tas būs dots tiem, kam Tēvs to novēlēs.

Augstā priestera lūgšanā: Tēvs, es gribu, lai, kur es esmu, arī tie būtu, ko Tu man esi devis. - Līdzībā: ... kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, ... Viņš stādīs avis pa labo un āžus pa kreiso. Viņš būs tas, kas šo pasauli tiesās - dzīvos un mirušos. ... no šī brīža jūs redzēsiet Dēlu pie Tēva labās rokas ...

Padomāsim tā, kā domātu pasaules cilvēki, ja cilvēks, kas pasaulē ir labu darījis sacītu šādus vārdus, ka viņš būs pie Dieva labās rokas ... Ja šos vārdus sacītu cilvēks, tas būtu kaut kas drausmīgs, ārkārtīgi nepieņemams, būtu jādomā, vai tas cilvēks ir pilnā ņemams, Jēzus Kristus saka šos vārdus ar pārliecību un drosmi. Viņš nekad nav teicis cilvēkiem kaut ko nepareizu. Viņš runājis tikai visu patiesību, un Viņš runā šos vārdus. Šie vārdi dod liecību par Viņu pašu un Viņa godību. Jūdi domāja, ka viņu priekšā stāv tikai cilvēks, tādēļ viņi tā bija apskaitušies. Bet te nerunā cilvēks. Tā nav cilvēka pašapziņa, ne arī kompliments no mācekļu puses. Te ir skatīta Viņa būtība, un Viņa tuvākie mācekļi to ir garā redzējuši. Uz tā pamata mēs šos vārdus ietilpinām ticības apliecībā, tie izpauž Viņa būtības visaugstāko pilnību. Viņš ir Kungs savā godībā un spēkā: "Es esmu pie jums ik dienas, līdz pasaules galam", "Man pieder visa vara debesīs un virs zemes". Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus. Pie šiem vārdiem kristīgā draudze nāk ar bijāšanu un dziļu nopietnību. Ar kādām tiesībām Kristus mūs tiesās? - jautā pasaules cilvēks. Dievam varētu būt tiesības mūs pārmācīt, sodīt. Bet kādēļ Kristus mūs tiesās? Tā ir jau šīs pasaules tiesa, ka tie viņu ir atraidījuši: Es neesmu nācis pasauli sodīt, bet tas jau ir sodīts, kas mani nepieņem.

Jāatceras, kas ir Kristus visā savā kopumā attiecībā pret mums: pasaules gaisma, ceļš, patiesība, dzīvība: mieru es jums dodu, savu mieru es jums atstāju. Jūsu sirdis lai neizbīstas ...

Pestītājs ir nācis šai pasaulē, lai dotu atbildi uz to, kas ir svarīgs. Kad gaisma iespīd tumšā telpā, mēs redzam visas lietas īstās attiecībās. Kamēr nav gaismas, pa tumsu taustoties nesaredzam un nesaprotam, kāpēc un kas ir tā lieta. Kristus ir šī gaisma - patiesība, krietnums, grēks ir saukti pareizos vārdos, visam ir dota īstā vieta. Viņš ir devis galīgo atbildi arī uz to, kas mēs esam, kādēļ un kādiem mums jābūt. Tāpēc Kristu pieņemt vai atraidīt nozīmē ieiet gaismā vai palikt tumsā. Tur, kur cilvēks Viņu atraida, nostājas pretī - cilvēki vairāk mīlēja tumsību, nekā gaismu. Bet Kristus ir šis zobens, kas šķeļ pušu sirdsapziņu, domāšanu, prātu, visu mūsu darbošanos. Un viss, kas ir nepilnīgs, krīt tā kā ugunī Viņā. Nākšana pie Viņa ir pārvietošanās pie visas cilvēka dabas, it kā nomiršana un piedzimšana no jauna. Cilvēka priekšā ir izvēle - pieņemt vai nepieņemt. Tāpēc laiku noslēgumā Viņš būs tas, pie kura troņa izšķirsies - pa labi vai pa kreisi. Cita nav. Tas ir viens vienīgais - Kristus, kam vienīgajam ir dota pilnvara. Nevis piekritēji un pretinieki, nē, bet cilvēka iekšējā nostāšanās, noenkurošanās. Ja tā ir Kristū, tā ir mūžīgā dzīvība. Jā tā ir bez Kristus, tā ir mūžīgā uguns un pazušana.

Niķejas apliecībā vēl ir vārdi: Viņa valstībai nebūs gala; šī jaunā pasaule, šis jaunais stāvoklis. Mēs zinām tikai to, ka šī valstība, kurai nebūs gala, ir beidzamais vainagojums stāvoklim, ko Viņš ir atnācis radīt, kad viss ļaunums un grēks ir atņemts. Viņa īpašums ir arī šīs valstības mantotāji.


514,1,2 Prieks mums, Jēzu, sirdi pilda
128,1-6 Tur' Jēzu Kristu piemiņā
91,1-4 Jēzu, mīļākais, dvēs'les Pestītājs
562,1,2 Jau diena nost, Kungs Jēzu, paliec klātu

Jāņa ev. 1,14-18. "Un vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā, pilns žēlastības un patiesības, un mēs redzējām viņa godību, tādu godību, kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva. Jānis dod liecību par Viņu un sauc, sacīdams: šis bija tas, par ko es sacīju: kas nāk pēc manis, tas ir bijis priekš manis. Viņš bija pirmāk nekā es. Un no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, Tēva klēpī būdams, tas mums to ir stāstījis."

Kādēļ tik gara un pamatīga kavēšanās pie Jēzus Kristus un pie visa, ko par Viņu vēstī Svētie Raksti? Vai nepietiktu kā muhamedāņiem - ir viens Dievs un viens viņa pravietis Muhameds. - Atbilde ir Mārtiņa Lutera paskaidrojumā pie 2. ticības locekļa: Kas tas ir? Ko tas dod? Kādēļ tas būtu vajadzīgs? "Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā piedzimis un arī patiess cilvēks, no jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no vella varas, ne ar zeltu, ne sudrabu, bet ar savām svētām, dārgām asinīm un ar savu nenopelnītu ciešanu un miršanu, lai es viņam piederu un viņa valstībā apakš viņa dzīvoju un viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētībā, it kā viņš pats augšāmcēlies no miroņiem, dzīvo un valda mūžīgi. Tas ir tiešām tiesa."

Ne tāpēc, ka Mārtiņš Luters ir mūsu ticības skaidrotājs un tēvs, bet tāpēc, ka te patiesi ir saņemts kopā viss, kas attiecas uz mums. Šis ticības loceklis parāda, ko Jēzus Kristus gājums - dzimšana, miršana, augšāmcelšanās dod mums. Un te mēs nonākam pie vārdiem: mans Kungs, mans Pestītājs.

Otrais ticības loceklis dod atbildi uz jautājumu pār kuru neviens netiek pāri: kas ir cilvēks? Uz šo jautājumu ir devuši atbildi Svētie Raksti un Pestītājs. Cilvēks no vienas puses ir pavisam kas cits, nekā pārējais ko Dievs ir radījis. Starpība ir īpatajā stāvoklī, kādā Dievs šo radījumu ir pacēlis vai īpaši radījis. Bet tas nav viss. Cilvēki ir mēģinājuši dot izskaidrojumus tam stāvoklim, kādā cilvēks ir ielikts. Bet pāri tam mēs zinām, ka jau Vecā Derība saka: cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām. Pa daļai līdzībā, pa daļai tiešamībā ir stāstīts, ka cilvēks ir sarāvis saiti ar Radītāju, pārkāpdams tā prātu un nostādamies pret Viņa gribu. Grēkā krišana. Dievs cilvēkā ir ielicis daļu no sevis, ko nav ielicis pārējā radībā, un brīvību rīkoties. Cilvēks ir paklupis - šai brīvajā izvēlē izvēlējies kaut ko tādu, kas bija pret Dieva prātu un gribu, un līdz ar to uzņēmis rūgto iedzimto grēku, kas atkal un atkal dod savu dzinumu un parāda savu indīgumu. Tas nav palicis apslēpts pat domātājiem cilvēkiem, ka cilvēks slēpj sevī kādu ļaunuma dīgli. Cilvēka eksistence ir it kā sašķelta starp labo, ko viņš grib, un ļauno, ko viņš dara. Cilvēki pirms un bez Kristus ir meklējuši ceļu, kā darīt cilvēku labu, krietnu, cēlu, un ir atdūrušies pret to, ka cilvēka grēka daba prasa savu, un cilvēks krīt atpakaļ kādas ļaunas varas dīdīts un grūsts. Grēks - neizdeldējams. Grēka saknes galīgais iznākums ir nāve, iznīcība. Grēka auglis ir nāve. Šis ir tas baismīgais loks, kurā ir ieslēgts katrs cilvēks. Cilvēks to kādreiz negrib redzēt. Tas ir salds malds, kurā cilvēku iežūžina - par cilvēka jaukumu un labumu. Mūsu acs nedrīkst būt aptumšota, lai neredzētu patiesību. Mazais, kas vēl neprot valodu un nestāv kājās, paceļ roku, lai sistu, ja otrs grib ko paņemt. Neviens to viņam nav mācījis. Tā parādās ļaunuma sakne. Tā ir cilvēka daba. Visi ticību dibinātāji un skolotāji ir meklējuši padomus šais jautājumos. Ir priekšraksti, vingrinājumi, pat mocības, kā likt dzelzīs šo zvēru cilvēkā. Bet šīs lietas nestāv cilvēka spēkā.

Tāpēc mēs apliecinām ticību Jēzum Kristum, ka Viņa dzimšana, dzīve, ciešanas, nāve stāv nesaraujamā sakarā ar cilvēka grēcīgās dabas uzvarēšanu, pārvarēšanu. Tādēļ sakām: Pestītājs, Atbrīvotājs. Kapernaumas dievnamā Viņš ir lasījis Jesaiju par savu misiju cilvēka atbrīvošanā, un sacījis: šis raksts ir piepildīts. Pravietis ir redzējis no gadsimtu attāluma, ka Dievs ņems savā svētajā ziņā cilvēka lielo nelaimi. Jēzus Kristus mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no vella varas. Tā ir otrā ticības locekļa serde. Jēzus Kristus ir sūtīts, lai cilvēku atbrīvotu no viņa važām, lai izrautu indīgo sakni. Pie Viņa kājām krita tie, kas redzēja savu nespēku atbrīvoties, izkāpt no dubļiem. Viņš tos svētīja, atlaida, teica: tavi grēki tev ir piedoti. - Kas drīkst piedot grēkus? Tikai Dievs. Tas ir pareizi. Mēs nedrīkstam to sacīt viens otram. Viņš vienīgais. Viņš var pateikt netīrai dvēselei: esi tīra!

Nebrīnieties, ka es jums esmu sacījis: tev būs piedzimt no jauna. Cilvēkam nav jākļūst izlabotam, bet viņam ir jākļūst citam. Traukam ir jābūt apgāztam un iztīrītam - jo tur apakšā ir darva, un vissviens, vai tur lej pienu, vīnu vai medu. Pestītājs nedod drošību, ka šī sakne no jauna neieviešas, šī brīvība mūsos vienmēr paliek.

No grēka, no nāves, no velna varas ... Šinī trijskanī ir parādīta Pestītāja darbība. Viņš izdzina ļaunos garus. Pestītājs salauž viņu valgus. Viņš ir atpestījis un atpircis no nāves. Mums vajadzētu katrreiz nodrebēt, dzirdot vārdus: es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.

Ja mēs kāds tā runātu - nelga būtu tāds cilvēks, kas to darītu. Mums nav šīs varas, lai palīdzētu cilvēkiem pret viņu nāvi. Jēzus Kristus ir augšāmcelšanās visiem, kas Viņam pieder. Tiem, kas mirdami Viņam pieder. Kristus ir vienīgais. Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un cilvēks, no jaunavas Marijas piedzimis, ir atnācis darboties tādās lietās, kas to paceļ pāri cilvēku spēkiem. Viņš ir pats sava Tēva patiesais Dēls. Neviens cits pirms Viņa, neviens cits pēc Viņa. Tikai tā mēs saprotam, kāpēc mēs to katru reizi atkārtojam. Katrs šī ticības locekļa teikums piesit pie mūsu sirds - mēs saprotam, ka te ir noticis tas, par ko runā Svētie Raksti. Augstais priesteris ar savām asinīm vienreiz ir iegājis svētajā vietā un sagādājis mūžīgu pestīšanu. Pēc jūdu ticības prieteris tā dara vienu reizi gadā, slacinot pēc tam asinis pār cilvēkiem. Tā ir ārēja izdarība, simbols, par kuru nav teikts, ka Dievs būtu tam devis savu piekrišanu.

Šis Vecās Derības dievkalpojuma paradums ir burtiski piepildījies pie Jēzus Kristus, paaugstinātā un brīnišķā veidā. Ar savām asinīm Viņš ir iegājis pie Dieva svētajā vietā un izpircis tos, kas savu vainu nespēj paši nekā izlīdzināt. Jēzus Kristus - dievišķais augstais priesteris. Viņa asinis šķīstī mūs no visiem grēkiem.

Te mēs pienākam pie mūsu ticības lielākajiem dziļumiem. Visi grēcinieku grēki it kā apvienoti un uzlikti Viņam, un Viņš pie krusta kā upura jērs uz altāra, lai mēs tiktu atpirkti. Tas ir ticības, Dieva mīlestības lielais noslēpums. Dievs savam Dēlam ir licis tikt pazemotam, lai Viņš mūs izlīdzinātu. Jēzus Kristus asinis šķīstī mūs no visiem grēkiem. Pirms nāves Viņš ar saviem mācekļiem lauza maizi līdzībā, kā tiks lauzta Viņa miesa, un dodams vīnu norāda savas asins nozīmi, lai mēs mūžīgi dzīvotu. Tas nav cilvēka darbs, tā nav uzupurēšanās savas idejas dēļ. Kristus salīdzinājuma noslēpums nekad nevar tikt izteikts līdz galam. Visvairāk un vislabāk jūtam to tad, kad paliekam Viņa priekšā godbijībā, lūgšanā un pazemībā.


85,1,2 Es pie Jēzus turēšos
301,1-4 Nāc, dvēsele, pie Jēzus
161,2,3 Mūžam to lai acu priekšā turu
247,2,3 Mūsu prāts ir visai grūts

Jāņa ev. 14,1. "Jūsu sirds lai neizbīstas. Ticat uz Dievu un ticat uz mani."
Otrais ticības loceklis paliek aizslēgts, ja mēs to tikai apceram godbijībā. Jāapzinās, ka visi Jēzus Kristus dzīves noteikumi saistās tieši ar mums, attiecas uz mums. Viņa ciešana, augšāmcelšanās, debesbraukšana ir attiecināta uz mums. Luters paver skatu uz šīm lietām. Pieminam mūsu Pestītāju, kas mūsu dēļ cietis, turējis savu pēdējo tiesu. Tas ir ticības loceklis par pestīšanu.

Kristiešiem pārmet, ka mēs turam un uztiepjam visiem tikai savu, ka mēs esot šauri un neiecietīgi pret citiem, kur arī varot atrast daudz laba un vērtīga. Visās reliģijās esot labie graudi, tos vajagot tikai savākt. Sinkrētisms - sajaukšanas, sakausēšanas paņēmiens - var paņemt no katras reliģijas kaut ko. Liksim jūsu dievu blakus mūsējam, būs vēl skaistāk. Indijā t.s. cēlie reliģiskie gari nāk un saka - mēs augstu vērtējam Jēzu Kristu, viņš ir blakus liekams Budam. Ja kristīgie tam nepiekrīt, pārmet, ka kristīgie ir ietiepīgi. Šis pārmetums ir dzīvs arī pie mums un mūsu laikā. No vienas puses šis pārmetums ir pareizs - mēs esam vienpusīgi, šauri. Mēs neskatāmies pāri Kristus evaņģēlijam, mēs turam to par tukšu un kaitīgu lietu. Kādēļ?

Nav neviena cita vārda, caur ko būs mūžīgi dzīvot, kā vien Kristus. Es eju pie Tēva, es esmu ceļš, un cita ceļa nav.

Varam pārdalīt to, ko saucam par ticību un reliģiju, divās daļās. Vienā pusē ir daudzie reliģijas izpaudumi gan senatnē, gan tagadnē; te sastopamies ar dabīgo cilvēka tieksmi, meklēšanu, ilgošanos, nepieciešamību, atbildes meklēšanu, vai ir Dievs, vai viens, vai daudzi. Tā ir cilvēka dvēseles meklēšana, cilvēka prāta un sirds dotā atbilde sev pašai. Visi lielo reliģiju dibinātāji ir šādi augsti cienījami cilvēki, kas tad no sevis paša meklē dot atbildi uz mūžības jautājumiem sev un citiem. Bet jautājums stāv ārpus un pāri mums pašiem.

Grieķu un romiešu dievi vienā laikā tā sagāja kopā, ka mēs vairs viņus neatšķiram. Tur klāt nāca arī sīriešu un ēģiptiešu dievi. Visi it kā pielūdz tos pašus dievus, vismaz tādus pašus, tikai ar citu vārdu. Viens cilvēks varēja piederēt vairākām reliģijām uzreiz, nebija it kā nekādas pretrunas. Kādēļ? - Tādēļ, ka tas viss bija tikai cilvēku iedomu tēli.

Otrā pusē stāv Kristus un evaņģēlijs. Starp šīm divām pusēm ir bezdibenīga plaisa, pār kuru tilta nav. - Es un Tēvs, mēs esam viens. Neviens nenāk pie Tēva, kā viens caur mani. Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Dievu neviens nekad nav redzējis, kā vien vienpiedzimušais Dēls. - Visi agrākie minējumi ir sausi spaļi un pelni. Viņš vienīgais patiesi Dievu ir redzējis. Jēzus Kristus mums ir rādījis Tēvu. Kas mani redz, tas redz Tēvu. Ar šo vienu lielo lietu Jēzus Kristus stāv pilnīgi savrup no dažādām reliģijām. Visur, kur cilvēki ir meklējuši Dievu, ir arī vēlēšanās svētam kļūt, tikt vaļā no grēka, jādara šķīstīšanās, ir vajadzīgi upuri, lai izdeldētu savus grēkus, lai nenāktu pazušanā - to visu pazīst arī nekristīgie. Un nāk padomi un meklējumi - kā to darīt.

Indijā svētie vīri visu mūžu, piemēram, skatās saulē, upurējot tai savas acis, lai tikai taptu atraisīti. Cits uzliek sev citas mokas. - Smieties te nedrīkst. Meklējumi ir nopietni, kaut gan daudzreiz bezgala ačgārni. Piemēram, Benarenas svētais ūdens, kas nodrošinot ieiešanu Paradīzē. - Ne ar kādu ārēju lietu mūsu dvēselei nekas nevar tikt dots, nedz arī ņemts.

Mūsu Kungs un Pestītājs ir nācis, lai meklētu un svētu darītu to, kas pazudis. Te pienākam pie Kristus lielākā noslēpuma un svētuma. Caur Kristus upuri un Viņa asinīm mēs tiekam pestīti no grēka, arī no iedzimtā grēka.

Vai mēs esam šauri? - Ārēji jā, jo šos 1000 ticējumus mums nevajaga. Neviens nevar pats sevi pacelt aiz matiem gaisā. Viena patiesība ir tūkstoškārt vērtīgāka par tūkstoti saldu nepatiesību.

Mēs pieejam pie Dieva objektīvās atklāsmes. Dievs ir noliecies pie mums un mūs meklējis, mums rādījis ceļu. No apakšas nav iespējams uzkāpt debesīs, kā pa garo pupu. Ir cita lieta: Dievs ir iežēlojies par mums, savas debesis atvēris, noliecies pie mums. Tāpēc starp Kristu un kādu citas ticības sludinātāju nav nekā kopīga.

Kāpēc jūs iztērējiet sevi pie tā, no kā nevar paēst? Kristus vienīgais ir dzīvības maize.

Visu, ko cilvēki ir meklējuši, pēc kā ilgojušies - uz to atbildi dod tikai Jēzus Kristus. Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, dzīvības maize, labais gans, augšāmcelšanās un dzīvība. Kristus mūs nemāna ne ar kādām fantāzijām, Viņš nesaka, kāda ir mūžība, bet tikai apliecina, ka tāda ir. Tā patiesība ir pārāk vienkārša, cilvēki grib kaut ko smuku vēl pielikt klāt. Kristus runā tikai par mūsu attiecībām ar Viņu un ar Tēvu. Mēs nevaram pieņemt visāda veida pasakas, ja mums ir viena patiesība. Tā ir it kā mūsu ticības šaurība, bet patiesībā tā ir tās skaistums.

Kristus, un cits neviens. Kristus, un nekas cits. Kristus, un tikai Viņš.


TREŠAIS ticības loceklis

197,1,2 Debeslietus, līsti
199,1-7 Dievs, Svētais Gars, nāc pie mums klāt
240,5,6 Visu pārņemt vari
339,3 Tam Tēvam pateicam

Jāņa ev. 4,21-24. "Jēzus uz to saka: sieva, tici man, tā stunda nāk, ka jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzalemē Tēvu pielūgsiet. Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie pielūdzēji Tēvu pielūgs garā un patiesībā. Jo tas Tēvs tādus arī meklē, kas to pielūdz. Dievs ir gars, un kas to pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā."

Trešais ticības loceklis: Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Trešais ticības loceklis runā par ticību Svētajam Garam, par tām lietām, kas vistiešāk attiecas uz Dievu. Runājot par Dievu un mūžību, mēdzam teikt - tie ir garīgās dzīves jautājumi, kuriem ir kāds sakars ar gara pasauli, gara izpausmēm. Dievs pats ir gars. Bet izrunājot vārdu "gars", mēs apstājamies pie šī vārda ar lielu izbrīnu un neizpratni. Ko tas nozīmē, kas tas ir - gars? Šis vārds ir ļoti iegājis sarunu valodā, apzīmējumos, bet šķetinot vaļā domu un priekšstatu pavedienus, kas apvij šo vārdu, nonākam pie liela plašuma, daudzveidības.

Pirmkārt: gars - pretstatījums miesai. Garīgā pasaule, garīgās lietas - un materiālā pasaule, materiālās lietas, kuras mēs pārbaudām ar taustekļiem. Vārdu "gars" sastopam arī pie materiālistiem, kas ņem vērā tikai izzināmās lietas: gara dāvanas, gara spējas. Kāds darbojas kāda varoņa vai domātāja garā. Kas gan viss nav ietilpināms vārdā "gars". Runā ne vien par cilvēka īpašībām - cilvēks ir tāda vai šāda gara bērns, gara nesējs; runājam par gara dāvanām, garu parādībām, garu izsaukšanu. Tātad ir kādi gari - būtnes, radījumi, veidojumi, kas var sevi parādīt. Tas viss ir ārpus mūsu ticības. Arī ticīgajiem ir cilvēki - kāda gara nesēji; ir gara apsēsti; Pestītājs ir garus izdzinis. Mūsu - cilvēka gars meklē gaismu, pēc kā tas ilgojas, tvīkst, tātad cilvēkā arī mājo gars. Vai gars ir cilvēka iekšējais veidojums? Tas var ienākt arī no ārienes. Apustulis saka: gars, dvēsele un miesa lai būtu bezvainīgi pasargāti. Ir cīnīšanās ar gariem gaisā.

Šī vārda priekšā paliekam apmulsuši, nezinātāji. Bet tas ir tikai pirmajā brīdī tā. Apjukumu un jucekli cilvēki ienes tad, kad viņi noiet nost no ticības pamatiem, no tā, ko ticība atklāj un rāda; kur cilvēki noiet no ticības un meklē kaut ko saprast, kas ir gars.

Mūs no viņiem norobežo ticības apliecība, kas parāda īpatu, augstu, svētu patiesību: mēs ticam uz svēto garu. Tas parasti pasaules cilvēku domu gājienos neietilpst. Tikai savienojot gara apzīmējumu ar vārdu "svēts", iespējams atslēgt gara noslēpumu. Lūkojoties Svētajos Rakstos, atrodam neskaitāmās vietās to pieminētu, tas ir kā strāva, kas tek zem Svētajiem Rakstiem. Ieskatoties Niķejas ticības apliecībā, redzam, ka patiesībā visa mūsu gara dzīve un gara izpausme pie mums, ar mums un pār mums ir gara atklāsme. Mēs dzīvojam it kā īpašā Svētā Gara vadībā, ietvērumā, un visa patiesība, uz kuras stāvam, ir noenkurota Svētajā Garā. Kad mēs sakām: garīgās lietas, garīgā pasaule - arī tas ir sakļauts ar Svēto Garu, ar šo tik augsti izteicamo spēku, izpaudumu, gaišumu.

Mūsu vārdi nesniedzas līdz pašam dziļumam, pamatam, mēs nespējam izteikt visu, kā tas ir.

Kā tas saskan ar visu iepriekšējo ticības apliecību? Kādēļ arī Gars ietilpst ticības apliecībā? Vai nepietiek, ka mēs ticam Dievam, kuru mēs drīkstam saukt par Tēvu, kā Jēzus Kristus to ir atļāvis. Vai nepietiek, ka sakām: Dievs ir gars. Mēs Dievu nespējam attēlot, uztvert, mēs zinām: Viņš ir gars. Pirmais ticības loceklis to ietver sevī. Kādēļ sakām vēl pēc otrā ticības locekļa par garu, it kā atkāpjamies atpakaļ pie tā, kas jau teikts pirmajā ticības loceklī.

Ticības apliecības izskaidrojums pieved mūs Dieva īpašībām no citas puses. Mēs apliecinām ticību Jēzum Kristum, un tanī pašā laikā domājam un saprotam, ka tas viss attiecas uz mums. Ka šis Dieva vienpiedzimušais Dēls ir ne tikai kāda dievišķa būtne, ko Dievs nolicis pasaulē, bet ka šī nākšana pasaulē ir tieši priekš mums, tā ir Dieva noliekšanās pie mums, lai dotu mums daļu pie mūžības. Trešo ticības locekli lietojam, lai saprastu to, kas ir šī Svētā Gara darbošanās pie mums, un kāda ir mūsu attieksme pret Viņu. Mēs nomanām Viņa nākšanu, bet nezinām ne sākumu, ne beigas: "vējš, pūš, kurp gribēdams". Kā Dievs vērš šo darbošanos uz mums, kā lielais, mūžīgais Dievs sastopas ar cilvēku - tas ir lielākais, dziļākais trešā ticības locekļa pamatojums. To mēs izjūtam evaņģēlijā. Vecajā Derībā Svētā Gara izpausmi uzrāda tikai atsevišķās vietās. Tā Svēto Rakstu pašā pirmajā lapas pusē, kur vēl nav cilvēka, kur ir tikai Dievs savā svētajā pilnībā, ir sacīts: ...Un Dieva Gars lidinājās pār izplatījumu, pār tumsu un haosu, kas vēl bija. Iesākumā ar Dieva spēku un Viņa izrunāto vārdu lietas ir veidojušās. Bet kur Svētajos Rakstos ir pieminēti cilvēki, ir redzama Dieva gara darbošanās uz mums un pie mums - tā ir Dieva pievēršanās mums, Viņa Svētā Gara izpaudums.


197.1.2 Debesslietus, līsti
198,1 -3 Dievs Svētais Gars, ak, pie mums nāc
553,2,3 Lai tavs Gars kā rasa krīt
240,4,5 Ak, kaut es pareizi Tevi noslavētu

Jāņa ev. 4,21-24. "... Dievs ir gars, un kas to pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā."
Trešais ticības loceklis - parastais un Niķejas - katrs skan mazliet savādāk. Kopīgs ir pamats: ticība Svētajam Garam. Niķejas apliecība ir mazliet jaunāka, nedaudz plašāk apraksta un paskaidro ticību Svētajam Garam. Ņemot vēl klāt Mārtiņa Lutera paskaidrojumu: Es ticu, ka es ar savu paša spēku un saprašanu uz Jēzu Kristu, savu Kungu, nevaru ticēt, nedz pie viņa nākt, bet tas Svētais gars caur evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis, it kā viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, sapulcina, apgaismo, svētī un pie Jēzus Kristus uztur īstenā vienīgā ticībā. Šinī Kristīgā draudzē viņš man un visiem ticīgiem ik dienas visus grēkus bagātīgi piedod un pastarā dienā mani un visus mirušus uzmodinās un man ar visiem ticīgiem iekš Kristus mūžīgu dzīvošanu dos. Tas ir tiešām ties'. - šis ticības loceklis kļūst skaidrs un kupls.

Mums nav jāieiet gara lietu pasaulē, kas saistās ar gariem. Mēs paliekam pie tā, ko apustulis ir teicis brīdinādams: neticiet katram garam, bet pārbaudiet vai tie ir no Dieva. Arī kristīga draudze stāv briesmu iespējamībā, ka kāds pasaules vai jauns gars var ieiet draudzē, draudzes locekļos. Kur parādās gara vadītie un aizrautie cilvēki, kas meklē jaunu spēku un jaunu garu, kas cilvēkus sakustina - un šāda sakustināšana arī notiek: cilvēki runā nesaprotamus vārdus, darbojas garu ietekmē un saka, ka ir piedzīvojuši Svētā Gara darbību. Apustulis brīdina: pārbaudiet, vai tie gari ir no Dieva. Pie šī jautājuma vienmēr ir jāatgriežas, bet mūsu daļa nav kavēties pie gariem, tos izmeklēt un vārdā saukt. Mēs kavējamies pie apliecības: es ticu uz Svēto garu, kas dzīvu dara, kas iziet no Tēva un Dēla, kas ar Tēvu un Dēlu līdzi pielūdzams un godājams, kas caur praviešiem runājis. Te ir vārds, kura dēļ šķiras austrumu baznīca no pārējās: kas no Tēva iziet, lat. Filiogue - un no Dēla; pareizticīgie turas pie teikuma: kas no Tēva iziet un ar Tēvu un Dēlu pielūdzams. Skatoties no 1500 gadu liela atstatuma, šis strīdus mūsu izpratnē ir pazaudējis savu asumu. Ne jau Niķejā galīgā veidā, bet kādus 60 gadus vēlāk Konstantinopolē sinodē šī apliecība ir pieņemta - ar Filioque. Mēs paturam šo teikumu: no Tēva un no Dēla iziet. Jēzus Kristus pēc augšāmcelšanās, parādoties mācekļiem, teica: ņemiet Svēto garu, un Viņš tiem pūta un teica: kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti. Pareizticīgie uzskata, ka tikai Debesbraukšanas dienā Jēzus Kristus ir devis Svēto Garu.

Svētais Gars - kas tas ir? Kādā vietā Svētie raksti runā: Dieva gars. Citur: Dievs ir gars, Dievs pats ir gars. Visa mūsu ticība ir Dievam, kas ir gars. Vai nepietiktu, ka sakām: mēs ticam uz Dievu Tēvu - tas patiesībā ir gars, neredzams, netverams, neaptverams.

Bet šeit trešajā ticības loceklī - mēs runājam par Dievu, Viņa darbošanos vēsturē un tiešamībā, Dievu, kas pievēršas šai pasaulei, cilvēkam un cilvēcei. Mēs runājam it kā par trim Dieva veidiem, par Dievu, kas mums ir sadalīts trijās izpausmēs. Dievs, kas ir šīs pasaules Radītājs.

Neredzamā Dieva vaigs Viņa Dēls. Tas ir tas brīnums, ka Dievs ietērpis sevi cilvēka vaigā, lai izdarītu pestīšanu, salīdzināšanu ar Dievu.

Dievs Svētais Gars - Dievs, kas darbojas, kas nestāv mums pāri, bet ienāk pašā pasaules vēsturē, norisā, cilvēka dzīvē, rīcībā, cilvēkā pašā. Tas ir Dieva izpausmes trejādais brīnums. Mēs ticam uz Dievu Svēto Garu, kas ir runājis caur praviešiem. Vecajā Derībā cilvēks nostājas citu priekšā un saka: tā saka tas kungs. - Vai tā nav pārgalvība, aplamība, ja kāds cilvēks gribētu to darīt, kur viņam nebūtu dota šī pilnvara.

Dievs Svētais Gars ir sagrābis, sapurinājis cilvēkus. Amoss - avju gans, Jesaja - augstas kārtas vīrs. Viņi runā, ko nemaz negribētu teikt. Jeremija, lielais sāpju pravietis, nonāk strīdū ar pašu Dievu: kamēr es sludinu, manā mutē tavs vārds ir pārvērties, cilvēki uz to neklausās. Viņš solās nerunāt vairs Dieva vārdā, bet to viņš nevarēja: Svētais Gars ir satvēris šo vīru, kura griba un prāts gribētu izvairīties no šī uzdevuma, bet viņš to nevar. Dieva vārds ir runājis caur Vecās Derības praviešiem; ne viņi ir izdomājuši bargos soda vārdus un neparastos iepriecas vārdus. Itāliešu rakstnieks Papīnī dažās dienās ir uzrakstījis biezu grāmatu - stāstu par Jēzus dzīvi, īsās nodaļās viņš pārstāsta Jēzus gājumu tā, kā to evaņģēlijs rāda. Viņš redz aiz aprautajiem evaņģēlija teikumiem lielu bagātību. Viņš raksta par praviešiem un atzīst, ka pravietis ir Dieva mute, kas runā; viņš ir Dieva roka, kas raksta. Pravietis nav dzejnieks, bet Dieva gars liek viņam redzēt godības lietas un piepilda viņa muti ar skaistumu, kas iet pāri visam dzejas jaukumam. Dāvida dziesmas it kā nebūtu praviešu raksti, bet Dieva gars ir šo vīru skubinājis redzēt, pazīt, saprast, kas ir Dieva atskaņa cilvēka dvēselē. Dāvidu ir kustinājis Dieva Svētais Gars.

Dieva gara dāvanas ir neaptveramas, neizsmeļamas, neskaitāmas. Pie katra, kas nav aizslēgts Dieva Svētajam Garam, tās atrod savu izpaudumu. Dievs kādreiz ir runājis caur praviešiem, beidzamā laikā Viņš runā caur savu Dēlu. ... uz to Kungu, Svēto Garu, kas dzīvu dara ... Gars ir, kas dara dzīvu, miesa nedara ne nieka - tie ir Pestītāja vārdi. Cilvēki, kuriem gars tiek atņemts, mirst. Mirušais cilvēks ir tikai ķermenis, miesa vien, kas sadēd. Cilvēks ir miesa, kuru darbina gars. Šinī teikumā ir ietverts tas būtiskais, kas parāda mūsu attiecību pret Svēto Garu. Ticības apliecība nav tikai tādēļ, lai to noskatītu un kaut ko izskaidrotu. Mārtiņš Luters trešā ticības locekļa izskaidrojumā saka: es pats ar savu spēku nevaru pie Jēzus Kristus nākt. Mēs apliecinām ticību Svētajam Garam nevis tāpēc, ka Viņš ir darbojies caur praviešiem runādams, bet tāpēc, ka Viņš dzīvu dara. Viņš ir tā dzīvība, caur ko mēs dzīvojam.


199,1-4 Dievs Svētais gars, nāc pie mums klāt
212,1-3 Tev gavilējam priecīgi
341,3,4 Ak, Kungs, stāv' žēlīgi man klātu
553,2,3 Lai tavs gars kā rasa krīt

Ps. 104, 24. "Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs! Tos visus tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir tava padoma pilna."
Es ticu uz Svēto Garu, kas dzīvu dara - tā ir Svētā Gara darbošanās pie cilvēka. Svētais Gars ir Dieva svētā klātbūtne, ar ko Viņš nāk pie cilvēkiem. Viņš jums būs par Dievu, un jūs būsiet Viņa ļaudis. Mēs ticam uz Svēto Garu. Es sūtīšu jums citu iepriecinātāju, tas paliks pie jums mūžīgi, viņš no manis ņems un jums dos (Jāņa ev.). Te mums atslēdzas Svētā Gara žēlastība - Dieva mājoklis pie cilvēkiem - ne vien pie tiem, kas bija ap Viņu, bet pie mums. Lielais, svētais, mūžīgais, tālais, nesasniedzamais Dievs - un caur Jēzu Kristu mēs Viņu uzrunājām par savu Tēvu. Tikai caur Svēto garu mēs Jēzu Kristu varam saukt par savu Kungu - ar cilvēka prātu mēs to nevarētu saprast, ja Svētais Gars to neapliecinātu. Svētais Gars paliek pie mums mūžīgi.

Mēs ticam uz Svēto Garu, kas dzīvu dara. Mēs dodamies atpakaļ tur, kur Dievs rada pasauli un mūs. Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības un iedvesa viņā savu garu. Šis radījums ir veidots pēc dievišķās līdzības, viņš nes sevī Dieva gara dvesmu. To nevar izskaidrot: kur ir tas brīdis, kad cilvēks ir tapis virs zemes - šie pētījumi nenorimst. Mēs, kristīgā draudze, pie šiem minējumiem piedalāmies ar remdenu sirdi un prātu. Mums ir gluži vienalga, kad un kur šis cilvēks radies, tās visas ir tikai blakus lietas. Tai brīdī, kad Dieva dvesma bija iedvesta šim vienam atsevišķajam radījumam, kas viņā iekrita dzirkstele no debesīm, no Svētā Gara liesmas. Šī dzirkstele lika darboties un interesēties par lietām, par kurām kustoņi neliekas zinis. Viens no brīnišķīgākajiem notikumiem mūsu dienas būs tas, ka cilvēki, kas noliedz Dievu, nevarēs tikt pāri jautājumam: kas ir cilvēks? Mēs runājam par gara dāvanām, apliecinot, ka cilvēks ir šīs Dieva dzirksts nesējs. Kādēļ šim cilvēkam ir jāceļ mājas, jāinteresējas, cik tālu no mums ir zvaigznes un kādi ir viņu ceļi, kādēļ cilvēks ir izveidojis zīmes, ar kurām izteikt savas domas? - Cilvēks pats ir viens no ticības apliecības locekļiem, kas apliecina spēka devēju, kas viņu ir padarījis par to, kas viņš ir.

Es nevaru pats ar savu spēku un prātu uz Jēzu Kristu ticēt, pie Viņa nākt. Mēs šodien to piedzīvojam. Mūsu tēvi garīgās lietas saņēma gatavas no rokas rokā. Šodien cilvēks stāv viens un nevar tikt pie Jēzus Kristus. Mēs pienākam pie dzīvu darītāja gara, pie cilvēka garīgās daļas, piederības debesīm, Dievam un mūžībai. Mēs nākam pie Jēzus Kristus, laika piepildījums kad bija nācis. Bija pavisam īss laiks - daži gadi, kur Viņš sevi parādīja, pieveda pie cilvēka atraisītības no grēka. Šis viens Dieva žēlastības uzzibsnījums būtu izgaisis no cilvēku prāta un domām, ja nebūtu viens apsolījums: es sūtīšu jums ci