Materiāli no iedotā mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Ierakstīti 2019.g. (O.Skrodelis, M.Ziemelis). Materiālus pēc digitalizēšanas ir plānots nodot Ilmāram Rubenim.

Kādi vārdi par liturģiju

‌Pāri par sešdesmit gadiem ordinēta mācītāja darbā Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā un vēl vairākus gadus teoloģijas studiju laikā pirms ordinācijas, aktīvajā draudzes darbā un arī ārpus tā esmu vienmēr bijis dzīvā saskarē ar dievkalpojuma kārtību un tā liturģiju. Interese un prieks vairāk kā parasts, ļāva dziļāk ielūkoties liturģijā, izprast tās būtību un uzdevumu. Salīdzinājumi ar liturģiskajām formām dažādās kristīgās Baznīcās palīdzēja nopietnāk vērtēt un izprast liturģiju, īpaši tās formas mūsu baznīcā; uzkrāt pieredzi tās izpausmē (vācu, zviedru, anglikāņu, metodistu, Romas u.c.) 

Novērojumi un pieredze – iegūti piedaloties dievkalpojumos dažādās draudzēs, sarunas ar mācītājiem un draudžu locekļiem, ielūkošanās liturģijas rokas grāmatās (agendās) un dziesmu grāmatās lielā vairumā gadījumos darīja sirdi skumju un smagu. Paviršība, neizpratne, rutīna, arogance, plaša un sīksta. 

Esmu turējis rokās daudzu mācītāju agendas, kas lietošanā no 1922.gada. Svītrojumi, “labojumi”, iestarpinājumi liturģijas formās, kas citētas no Sv.Rakstiem. Īpaši pie Vecās Derības izteicieniem vai vārdiem tinte un zīmulis svītrojuši vai pielikuši klāt. Īpaša vizītkarte ir lappuse ar Sv.Vakarēdiena iestādīšanas vārdiem. Brūni plankumi no izlaistītā vīna, kāds pat vesels brūns “gredzens”. Tur bija uzlikts Biķeris, kad liturgs burtojis Vārdus, kurus viņš nekad nebij iemācījies recitēt brīvi. Dziesmu grāmatā – ne vieglāk. 1922.gadā sastādītā Dziesmu grāmata piedzīvojusi pielikumu ar jaunām dziesmām, jaunizdevumi 1950tajos gados un jaunizveidotā Amerikāno/latviskā grāmata ir vesela atklāsme par radikālo nosvēršanos uz reliģisma un panteisma pusi.

Vispārējais atzinums - Mūsu Baznīcas liturģija ir “novecojusies” valodas un satura ziņā. Ir nepieciešamība padarīt to kuplāku, interesantāku, saistošāku, laikmetam un modernam cilvēkam piemērotu bagātināt tās ārējās formas ieviešot visādus blakus elementus un efektus. 

Ļoti izplatīts kā šāds mēģinājums “atvilkt elpu” pēc nesaprotamās, apnikušās dievkalpojuma kārtības, bij plaši izplatītie tā sauktie “liturģiskie dievkalpojumi”, kura galvenā pazīme bij līdz pēdējam minimalizētā liturģijas daļa. Tikko pēc sākuma dziesmas un liturga sveiciena sākās “muzikālā daļa” - ar daudziem pienesumiem – koriem, koristiem, solistiem, instrumentālo mūziku. Pa starpām kādreiz iesprausts mācītāja īss sprediķis – (arī par mūzikas vērtību parasti) un tā līdz galam. Labi, ja vēl beigās lūgšana un svētīšana. Tāpat, lai “kuplinātu” dievkalpojumu dažreiz bij parasts, ka vai katrā draudzes dievkalpojumā bij “muzikāli priekšnesumi” - minimums divi, bet arī pēc spējām vairāki, kad draudze un mācītājs var “atelpot” no nesaprotamās liturģijas un kaut ko “garīgi baudīt” - Gadījās piedzīvot kādā vietā dievkalpojumu ar 17 (!) “priekšnesumiem”. Īstas ķīniešu pusdienas! Ļoti daudzās draudzēs bij pašu kori, kuru saturā bija “reliģiska un garīga” satura dziesmas, retumis kāds korālis. Liturģiju (uz balsīm !), kas patiesi bij celsmīgi visai draudzei nācās dzirdēt visai reti. Dziedāja sapņojumus, elēģijas, romances, sentimentālas šūpuļa dziesmas vai brašas dziesmas. Katra – arī “labā” priekšnesumu dziesma – ir svešķermenis dievkalpojumā, kas to pārtrauc un traucē. Kora vieta dievkalpojumā ir dziedāt līdzi liturģiju un korāļus (uz balsīm !).

‌‌Dievkalpojuma satura un liturģijas papildinājumi

Pantiņu skaitīšana – svinīgos (valsts svētku) dievkalpojumos, vai pie mirušā mācītāja zārka pirms izvadīšanas – klātesošiem mācītājiem bij “jāuztic pantiņi” - lekcijas lasījuma vietā. Mācītājs Vecmanis, nāca klajā īpaši ar diviem kulta maģijas šedevriem: - ar “miroņa vainagu” un ar apsvētītiem pūpolzariem vai skujiņām. Autors – Vecmanis, Matuļa proponētajā agendā – bij iespraudis reklāmu, ka šis “miroņu vainags” esot sensenais latviešu tautas paradums. Īstenībā “senums” bij tik daži gadi un sparīgs reklamējums.Mirušo piemiņas dienā vai priekšvakarā baznīcā altāra tuvumā uzstādams egļu zaru vainags ar tur saspraustām svecēm, kas aizdedzamas. Kas vēlējās, varēja vēl piespraust savu (kādā baznīcā tad piesita pie zvana !) Domas neviļus saistījās ar kādu sakaru ar mirušajiem. Kādas?

Otrs paņēmiens bij ne mazāk “svinīgs”, bet pārāks ar to, ka bij materiāli ienesīgs. Sasietos skuju pušķīšus ar svecīti, vai pūpolzariņus Lieldienās vispirms salika uz lielām paplātēm uz altāra – un pēc īpaši izstrādāta rituāla mācītājs apsvētīja. Tad tos nonesa pie baznīcas izejas durvīm un izdalīja pret ziedojumu. (“Naudiņa nākot kā pa reni!” - bij sacīts) Miroņu vainagu draudzes drīz vien atmeta kā pagānisku mānīšanos. Paņemt no baznīcas piemiņas skujiņas vai ziedus – var katrs – bez iesvētīšanas un bez maksas. 

Archibīskaps Matulis arī kaut ko centās labot. Bija teikts, ka šķērsojot altāra telpu – jāapstājas pagriežoties pret altāri un paklanoties. Cītīgi pildīts tas izskatījās teatrāli un mulsinoši. Kaut kas noskatīts katoļu baznīcā, tik bez jēgas un sapratnes. Katoļu baznīcā sveicienus pret altāri nav pašam altārim, bet altārī uzglabātajam Sakaramentam – Kristus Miesai. Bet ja nu mums būtu jāsveicina baznīcas iekārtas priekšmets – altāris, tad nenovēršami būtu jāpaklanās arī kancelei, jo mūsu ticībā kā Sv.Vakarēdienam, tā pasludinātam Vārdam ir cieņas līdzvērtība. Otra reforma skāra liturģiju – dievkalpojuma noslēguma daļu pēc pateicības kolektes un pirms svētīšanas iesprausts kāds dziedājums, ko izpildīja (Sv.Jāņa baznīcā) koris – pants ar traģiski mirušā, grūtsirdīgā dzejnieka J.Ziemeļnieka dzeju “Mūzai”. 

Pacel man pāri svētošo roku,

Lai zinu, kas labs un kas slikts

Kad es nemiera vajāts un moku

Tavā svētnīcā nāku pie bikts. 

Draudze godbijīgi piecēlās “svētoša roka”, “bikts”, svētnīca ... patiesībā svētības lūgšana no mūzas. Tikai pēc tās mācītājs “paceļ svētošo roku” ... 

Mēs smeļam no mūsu tautas garīgām mantām? Vai tā un vai šādas? Un kā mēs drīkstam lietot autora darbu pret viņa ziņu? 

Uznāca “pārģērbšanās” drudzis. Mācītāja melnajam tērpam nu izrādījās visādi trūkumi. Kādreiz bijuši balti un krāsaini tērpi. Kur un kad un kādi? Vēl neamaz nebija iepazīti liturģisko balto un krāsaino tērpu veidi, ne arī to īpašā lietošanas kārtība, kad gari balti krekli dažam aizstāja talāru. Nelīdzēja archibīskapa Matuļa aicinājums paciesties līdz mācītāju konferencei, kad visi kopā par to spriedīs. Ne virsnieks, ne tiesnesis nevar pēc savas iegribas mainīt savus tērpus, bet baznīcā katram brīv darīt to un tā kā viņam ienāk prātā un kā patīk. Diemžēl, mūsu “liturģijas reformas” taisni tā ir izpaudušās. 

Esam kļuvuši apdomīgāki. Interese par liturģiju ir visumā liela, ir kādi, kas šiem jautājumiem ir veltījušies nopietni – ar studijām par liturģiju un dievkalpojumiem, studējot to ievērojamās ārzemju iestādēs. Esam iemantojuši plašu skatu senās liturģiskās formās un dziedājumos t.s. gregoriāniskajos psalmu dziedājumos. Studenti un kādi kori tos jau ir apguvuši, bet tā ir senā klostera mūzika. Šos psalmu dziedājumus var kopt tikai tur, kur ir nemainīga apmācība dalībnieku kopā, kā tas klosteros, koledžās. Šos dziedājumus draudzes nav dziedājušas un nedzied arī katoļu baznīcā. Vai mūsu lauku māmuļām būtu pa spēkam tos apgūt? Draudzēs, kur dievkalpojumos mainās dievlūdzēji no reizes uz reizi? 

‌Dievkalpojuma reforma, jaunas liturģiskās formas

Jā, tādas balsis laiku pa laikam paceļas. Un arī mēģinājumi un priekšlikumi šajā virzienā. To pulkā mūsu dzimtenē spilgtākie pār - un jaunveidotāji mināmi mācītāji Jānis Sanders un Alfrēds Indriksons, kas vēlāk atstāja mācītāja darbu un izstājās no kristīgās baznīcas. Šo abu priekšlikumu koppazīme nav dievkalpojumu un liturģijas pilnveidošana, bet gan pilnīga jaunizveidošana, kas pakļauta nacionālo ideju un folkloristiskam momentam. Ar to zūd pats būtiskais un centrālais – kristīga pasludināšana un kristīgā celsme.

“Liturģija ir dziedātā dogma” - skan kāds sens kristīga dievkalpojuma apzīmējums. Kristīgs dievkalpojums pamatojas un satur sevī kristīgās ticības būtisko saturu un vada uz to.

“Dievkalpojumā Dievs uz mums runā savos vārdos un iestādījumos, mēs savukārt runājam (atbildam) uz Viņu savās lūgšanās, dziesmās,slavinājumos” - saka Mārtiņš Luters.