Autors nav parakstījies uz mašīnrakstā rakstītajām
lapām, bet ar roku veiktās korekcijas un rakstības stils norāda uz māc.
Robertu Feldmani (M.Z.)
1794.gada 19.jūlijā, Rīgas tuvumā, augstajā Daugavas
kreisajā krastā, Akmeņsalā, iesvētīja jauno Katlakalna baznīcu, kurai
pamats bij likts 1791.gada septembrī. Apaļo celtni, kas ir vienīgā tāda
Latvijā, cēla pēc Rīgas XVIII.g.s. ievērojamā celtnieka Kristofa
Hāberlanda projekta, atveidojot šai celtnē senās Romas slavenās
svētnīcas Panteona – „visu dievu godināšanas vietas” – formas. Šo jauno
baznīcu uzcēla pēc tam, kad vecā, 1732.gadā celtā koka baznīca bij jau
tuvu sabrukumam. Katlakalna draudzes dibināšanas un pirmo baznīcu
celšanas laiks nav noteikti zināms, bet, liekas, ka tas noticis jau
XVII.gadsimta pirmajā pusē, jau no 1635.gada zināmi pirmie šīs draudzes
mācītāji.
Aiztecējušajā vasarā pagāja 180 gadu, kopš uzcelta
Katlakalna baznīca. Svētku dievkalpojumā, 14.jūlijā, Archibīskaps, savā
Gana vārdā uzrunājot draudzi no altāra, apcerēja šīs atceres nozīmi.
Tuvākie Katlakalna draudzes kaimiņi – Lutera draudzes virsmācītājs
V.Augstkalns sacīja svētku sprediķi, bet Jēzus draudzes virsmācītājs
H.Kalniņš – bikts uzrunu. Trīsvienības draudzes mācītājs E.Mesters
turēja draudzes lūgšanu. Draudze bij iepriecināta redzēt savā svētku
dienā viesus – Konsistorijas Padomnieku virsmācītāju V.Plāmsi un
Dobeles iecirkņa prāvestu J.Luksi un Dubultu draudzes mācītāju V.Amolu.
Doles draudzes mācītāju, kurš darba pienākumu kavēts nevarēja būt klāt,
pārstāvēja šīs kaimiņu draudzes darbinieki, mīļi līdzi rūpēdamies,
kārtojot svētku norisi. Draudzes mācītājs sniedza ziņas par baznīcas
celšanu un draudzes vēsturi.
Abi lielie kari, kas nopostīdami un plosīdami gāja
pāri Rīgai un tās tuvākai apkārtnei, smagi postīja arī Katlakalna
draudzi, bet pati baznīca, ja neskaita šķembu bojājumus mūrī un jumtā,
bij brīnišķīgi pasargāta no kara ugunīm. Tās tuvumā ir vēl kādas
piemiņas vietas. Katlakalna kapsētā, ko ietver senatnīgs plienakmeņa
krāvuma mūris, apbedīts ievērojamais vācu tautības literāts Garlībs
Merķelis, kura vārds bija plaši pazīstams XVIII un XIX.gadsimta
rakstniecībā un polemikā kā Krievijā tā Vācijā un kurš iemantojis
latviešu tautas pateicību un piemiņu ar savu drosmīgo, humanitātes
pilno uzstāšanos savos rakstos aizstāvot beztiesīgo un nospiesto
latviešu tautu, nebēdājot par naidu un uzbrukumiem, ko tam nācās saņemt
no pretiniekiem. Garlība Merķeļa simtās dzimšanas dienas piemiņai,
1869.g.gadā, Rīgas Latviešu Biedrība uzcēla pie viņa kapa piemiņas
zīmi, kas darināta no liela Daugavas akmens, kurā iekalts viņa vārds.
Lejāk no baznīcas uz Daugavas pusi atrodas agrākās Katlakalna draudzes
skolas ēka. Ārienē neievērojamā celtne ir arī kādas piemiņas glabātāja.
Savus pirmos gadus pēc semināra beigšanas, no 1900.līdz 1905.gadam te
par skolotāju strādājis dzejnieks Fricis Bārda, reizē pildīdams arī
ērģelnieka pienākumus, dibinādams un vadīdams draudzes kori un mācītāja
prombūtnē turēdams baznīcā pērmindera dievkalpojumus. Viņa piemiņa
draudzes vecākajā paaudzē vēl vienmēr dzīva sirsnīgā mīlestībā un
pateicībā.
Beidzamajos gados ap Katlakalna baznīcu, kas stāv
parkveidīga reta priedāja vidū, draudzes locekļi veidojuši
apstādījumus, dēstot dažādus kokus, košuma krūmus un savvaļas rozes,
iegūdami stādus gan no pašu mājām gan audzētavām. Iedēstīto stādu
šķirņu daudzums jau ir pārsniedzis 300 un tie jau pamazām sāk rādīt
savu īpatnību. Svētku dienas dievkalpojumā altāris bij rotāts vienīgi
„pašu dārza” rožu ziediem, tā piepildot dēstītāju kādreiz pazemīgo
vēlēšanos – izveidot ap dievnamu košuma dārzu, lai tas rotātu dievnama
ārpusi un iekšpusi. Pēc pabeigtā dievkalpojuma baznīcēni turpat
baznīcas „dārzā” vēl pakavējās kādu brīdi iebaudot pienu un maizītes,
par kurām bij rūpējušās draudzes darbinieces.
