Protestantisma vārds un apmēri; stāvoklis mūsu dienās; apstākļi, kas rosina protestantisko baznīcu, apvienošanos.
Protestantisma vārdam negatīva skaņa. Ar „protestantu” vārdu katoļi 1529.g. gada Špeieras Reichstagā apzīmēja reformācijas piekritējus, kas iesniedza svinīgu protestu pret ķeizara Ferdinanda vadītā katoļa vairākuma pieņemto lēmumu atcelt Špeieras 1526. gada Reichstāgā pieņemtos nosacījumus par katras teritorijas brīvās izšķiršanās tiesībām par jauno vai veco ticība. Laiku gaitā šis vārds nepareizi, vai tik pa daļai pareizi attiecināts vienīgi uz evaņģēliskajām grupām, lai gan tas pilnā mērā varētu būt attiecināms arī uz zināmām katoliskām grupām, kā veckatoļiem, nacionālajām katoļu baznīcām un vispār, uz tām konfesionālajām grupām, kas veidojušās no Romas katolicisma, atraidot un protestējot pret zināmām dogmām, Svēto Rakstu interpretācijas veidiem, satversmes īpatnībām, u.tml. (1)Tā, piem. Utrechtas katoļu baznīca, kas izcēlusies, atraidot pāvesta bullu „Unigenitus” un nonākot konfliktā ar jezuītu „misiju" Holandē; tāpat veckatoļu baznīca Viduseiropā, sevišķi vācu zemēs, izcēlusies, atraidot 1870. gadā radīto dogmatu par pāvesta, nemaldību, un modernās nacionālās katoļu baznīcas, sevišķi Čechoslovākijas nacionālā baznīca, kas satversmē, iekārtā un pat mācībā jau tuvojas evaņģēliskām baznīcām, bet tomēr ir paturējušas savas katoliskās īpatnības, atraidot Romas katoļu baznīcas pārspīlēto ūniformāciju un sastingušo trādieionālismu.)Šīs grupas neapšaubāmi pieder protestantismam līdzīgi evaņģēliskām baznīcām, kurām sākumi meklējami reformācijas laikmetā (luterānisms, anglikānisms, reformētās baznīcas), vai arī tām, kas vēstures gaitā ir turpinājušas reformāciju jau esošajās evaņģēliskajās grupās (metodisms, herrnhutisms).
Runājot par protestantisma apvienošanās centieniem un iespējām, ir vienmēr jāpatur vērā protestantisma īpatnējā iezīme - tā negatīvā izturēšanās pret katru mēģinājumu dogmatizēt kādu kristīgās ticības ārējo parādīšanās vai izpausmes veidu. Šī iezīme - protestējošā, reformējošā, revidējošā līnija ir galvenā bāze visiem apvienošanās centieniem un ir kopēja tiklab evaņģēliskajam, kā arī katoliskajam protestantismam. Sevišķa nozīme apvienošanās centienos piekrīt, bez šaubām, evaņģēliskajām grupām,, kas ne tikai skaitliski un vēsturiski ir ievērojamākās, bet kas arī ir īstās protestantisma vienības rosinātājas.
Laikmetu, kas sekoja reformācijai, no apm. XVI g.s. vidus līdz pat XIX g.s. beigām var raksturot kā arvien jaunu konfesiju rašanās laikmetu, kurā notika reformācijas protestantisma padziļināšanās gan kvalitatīvā veidā - nonākot līdz protestantisko mācību galējībām, gan kvantitatīvā ziņā - pieslejoties protestantismam jaunām masām misijas un evaņģelizācijas ceļā. Šis process visskaidrāk ir izmanāms jaunu konfesiju veidošanās norisā. Visā kristīgajā pasaulē, bet sevišķi, un galvenā kārtā evaņģēliskajā kristietībā, darbojās it kā centrifūgāli spēki, kas nošķēla pastāvošajām konfesijām jaunas, kas savā attīstībā atkal nonāca pie dalīšanās un diferencēšanās. Rezultātā - evaņģēliskais protestantisms ir sadalījies vairākos simtos īpatnēju mācības, baznīcas iekārtas un satversmes atšķirību, kā arī teritoriālo un nacionālo grupu. Atsevišķās evaņģēliskās zemēs ir vairāki desmiti (Anglijā) vai pat simti (Ziem. Amerikas Sav.Valstīs) īpatnēju evaņģēlisku, grupējumu uz mācības iekārtas un apmēru pamata. Citās zemēs radās lielāks skaits vienas apliecības, bet dažādu teritoriju baznīcu (Vācijas «Landeskirchen", Šveices kantonu baznīcas), vai arī dažādas nacionālās baznīcas vienā un tai pašā zemē, ar vienādu apliecību, mācību un iekārtu (Čechu, slovaku, vācu, un poļu luteriskās baznīcas Čechoslovākijā). Dažās citās zemēs šī diferenciācija ir gājusi baznīcas prakses un apliecības precizēšanas virzienā vienā un tai pašā tautā un teritorijā. Tā Holandē eksistē pavisam kādas piecas reformētās baznīcas un divas luteriskās, cita citai blakus. Šai sakarā pieminama arī Anglijā Ziem.Amerikas Sav.Valstīs un citās britu zemēs sastopamā baptistu, metodistu un citu konfesiju lielā sadrumstalotība. Tā, piemēram, Z.A.S.V. ir pavisam 18 dažādu baptistu, 17 mennonītu, 19 metodistu, 9 presbiteriāņu un liels skaits vēl citu īpatnēju nogrupējumu. (2)1926.g. statistiskās ziņas "The Lutheran World Almanac and Encyclopedia 1931-33”, New York 1932.; 380.lpp.) Gluži dabīgi, ka šī ārkārtīgā sadrumstalotība nav palikusi bez sekām. Pozitīva te gan būs gaužām maz - varbūt iespēja labāk kalpot ar kristīgo vēsti zināmām tautām vai aprindām. Bet šis pamatojums tomēr neiztur kritikas aiz tā iemesla, ka ārējās baznīcas formas nepilnība ar to nebūt vēl nav novērsta. Bez tam, grupām un kristiešiem, kas nevar ietverties šādās mākslīgi izveidotās baznīcās, rodas neparasta situācija kopējā veidojumā. (Piemēram, igauņu draudžu piederība pie latviešu draudzēm Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā). Var mēģināt attaisnot radušos stāvokli ar aizrādījumu, ka ar iespējami lielāku diferenciāciju ir katram cilvēkam vislabākās Izredzes pieslieties taisni tam novirzienam, kas vislabāk apmierina viņa garīgās prasības. Tomēr prakse rāda, ka tas reti kur ir devis pozitīvus panākumus. Drīzāk otrādi - lielā izvēle ir veicinājusi īpatnēju vieglprātību reliģisko parādību apsvēršanā un novērtēšanā.
Sadrumstalotības negatīvās puses, turpretim, izceļas sevišķi spilgti un tās ir identificējamas ar apvienošanās rosinātājiem apstākļiem. Šie rosinātāji ir divējādi – ārējie, kas it kā no ārpuses dzen protestantismu uz apvienošanos, un iekšējie, kas izaug pašā protestantismā kā iekšējā nepieciešamība.
Lielajiem ārējiem rosinātājiem vispirms ir jāpieskaita plašā, spēcīgā un, galvenais, vienotā Romas katoļu baznīcas fronte, kas sevišķi pēdējā laikā uzrāda lielu rosību savā diplomātijā un propagandā. Šīs lielās, Romas vadītās sistēmas vienotība atļauj tai vislielāko un ērtāko spēku izlietāšanu visvajadzīgākajā vietā un laikā. Nav arī nekāds noslēpums pārējai pasaulei, ka taisni beidzamo pāvestu un sevišķi tagadējā, Pija XI baznīcas polītika ir noteikta ūniju slēgšanas un citu kristīgo grupu asimilēšanas politika. Protestantiskās baznīcas šim labi organizētajam un vadītajam pārspēkam pretī ir gandrīz pilnīgi nevarīgas. Katoļu baznīcas priekšposteņu radīšana Baltijā (Lietavas un Latvijas konkordāti, Helsinku bīskapijas organizēšana), propagandas rosība Skandināvijā, Vācijas rekatolizācijas plāni (konkordāti ar Bavāriju, Prūsiju un beidzot arī ar nacionālsociālistisko Vācijas valdību, kuru rezultātā radušās jaunas bīskapijas, nostiprinātas garīgo ordeņu tiesības un stāvoklis) ir parādības, kurām pretī protestantiskās baznīcas, izņemot, varbūt, tikai spēcīgo Skandināvijas protestantismu, var likt gluži niecīgus organizācijas spēkus (piemēram, Latvijā, Vācijas zemes baznīcās u.,c.). Šīs evaņģēliskās baznīcas ir parasti pret katoļu fronti pasīvā defensīves stāvoklī, nevarēdamas koncentrēt vajadzīgos spēkus šai virzienā un visumā, nepārredzot notikumu sakarību un vispārējo situāciju. Šis agresīvais katolicisms ir arī lielā mērā pamudinājis protestantiskās baznīcas ciešākai kopdarbībai reformācijas ieguvumu sargāšanai, un, kas taču bij reformācijas nolūks – tālākdošanai un izplatīšanai.
Otrs lielais ārējais apvienošanās rosinātājs ir agresīvais kommūnisms, kas neierobežodamies tikai ar kristīgo baznīcu kļūdu uzrādīšanu, piedāvā savā ideoloģijā jaunu dzīves uzskatu, jā, pat jaunu reliģiju. Tam līdztekus iet nesaudzīga cīņa ar visu, kam kāds sakars ar kristīgo ticību. Šiem apstākļiem kommūnisma zemēs ir milzīgs iespaids uz visdažādāko kristīgo baznīcu solidaritātes un vienības apziņas izveidošanos pret kopējo ienaidnieku. Šī savstarpējā saprašanās padomju Krievijā iet pat tik tālu, ka kopēju valodu atrod ne tikai evaņģēliskas baznīcas un grupas savā starpā, bet visas kristīgās - Romas katoļu un ortodoksos neizslēdzot. (3) H. Sasse, Kirchliches Jahrbuch für die evangelischen Landeskirchen Deutschlands 1932., 114.lpp.) Kāds neprāts būtu „karojošā kommūnisma" priekšā noskaidrot nianses Romas katoļu un ortodokso dogmatu starpā vai izšķirības dažādo evaņģēlisko baznīcu prakses starpā! Raksturīgi, ka taisni kommūnisms, vezdams cīņu ar kristīgo baznīcu ir atvēris dažādajiem kristīgajiem nogrupējumiem acis šīs kommūnisma neapzinīgi saskatītās kristīgās baznīcas vienības realizēšanas nepieciešamībai. Bez tam, šādos apstākļos ir augusi arī šais dažādajās grupās atbildības un likteņa kopības apziņa. (Schicksals und Schuldgemeinschaft). Ja arī kommūnismam izdotos iznicināt Krievijas ortodokso baznīcu, Krievijas tautas netaps ne katoliskas nedz arī protestantiskas. Tas nebūs nekāds ieguvums nevienai citai konfesionālai grupai, bet gan otrādi - cirtiens, kas vienādi dziļi būs sajūtams tiklab katoļu kā protestantu baznīcu miesā.
Līdzīgi ir arī ar pārspīlētā nacionālisma uzplūdiem daudzās zemēs. Kur šie uzplūdi neizsauc vispārēju kristietības paseklināšanu un pārvēršanu „tautas garīgās dzīves produktā” - kas atkal notiek gandrīz bez izņēmuma tikai protestantiskās zemēs - tur rodas veselīga reakcija, kas pirmā kārtā sāk apzināties kristīgās baznīcas pārtautiskumu un nenācionālismu. (Opozicijas kustība Vācijas baznīcā). Arī nacionālisms, līdzīgi kommūnismam ir spiedis revidēt kristīgo, galvenā kārtā protestantisko baznīcu situāciju un atzīties savās kļūdās un trūkumos - neattaisnojamā sadrumstalotībā.
Ļoti svarīga loma baznīcu apvienības veicināšanā ir piekritusi vēl arī tam negatīvajam apstāklim, ka kristīgā baznīca, kas ir aicināta būt par sabiedrības, tautas un visas cilvēces sirdsapziņu un tiesātājus savas sadrumstalotības dēļ ir kļuvusi garīgi nevarīga, nonākdama daudzkārt dažādu varu aizbildniecībā, tā nevarēdama pildīt savu Dieva uzticēto uzdevumu, pat bieži nonākdama pretrunā ar savu īsto būtību. Dabiski, ka ir radies sarūgtinājums un asa kritika par baznīcu un baznīcām, kurām vajadzēja teikt atklātus un bargus vārdus pret sabiedriskiem un cilvēces grēkiem un ļaunumiem, kā, piemēram, karu, bet, kuras to dažādu necienīgu apstākļu un iemeslu dēļ dažreiz vēl ir pat svētījušas. Ar šādu rīcību baznīcas ir attaisnojušas ne tikai tautu savstarpējo naidu, bet atklāti nostājušās pretī tās pašas konfesijas piederīgajiem citās zemēs. Sadrumstalotība ir sekmējusi arī to, ka daudz svarīgās lietās baznīcas sava iekšējā nespēka dēļ ir klusu ciešot pielaidušas smagas sociālas netaisnības dažādu tautu un iedzīvotāju šķiru starpā. Pēdējā laikā, sevišķi pēc pasaules kara, baznīcas, - un atkal galvenā kārtā evaņģēliskās - ir spiestas ievākt šo kļūdu augļus - kas sevišķi spilgti izpaužas augošajā areligiozitātē – un nopietni apsvērt -savus pienākumus. Ka tas notiek, liecina oikumeniskās un citās baznīcu sanāksmēs noteikti izvirzītā prasība pēc baznīcas neatkarīgās aktivitātes sabiedriskās, kulturālās un politiskās dzīves laukā.
Šiem ārējiem apvienošanās centienus rosinošiem apstākļiem pievienojas arī ļoti svarīgi rosinātāji, kas izauguši no pašas kristīgo, sevišķi protestantisko baznīcu dzīves.
Te vispirms jāņem vērā baznīcu speciālais darba lauks. Sadrumstalotības posts atklājas visā savā dziļumā un bezcerībā taisni baznīcas misijas un dvēseļu kopšanas darbā. Pasaule mūsu dienās vairs nav tik liela, ka katra konfesija vai baznīca var uzsākt un darīt savu misijas darbu pilnīgā izolācijā no citām. Pat ne vairs Āfrikas mūža mežos un klajumos, ne Āzijas kalnājos un salās vairs nav nevienas vietas, kur kāda misija varētu strādāt bez saskares ar kādu citu. Japānā darbojas pavisam 51 evaņģēliska misijas sabiedrība, Korejā - 16, Ķīnā – 124, Indijā Bengālē vien – 35, Madrasas apgabalā - 45, Bombejas – 37, Sirijā - 17, Dienvidāfrikā (bez plašajām ziemeļu un rietumu teritorijām) - 55 u.t.t. (4) Dati pēc „World Missionary Atlass” New York 1925. Tagad attiecīgie skaitļi ir vēl palielinājušies.) Ejot misijas darbā tik savu īpatnējo ceļu baznīcas iekārtā, mācībā un kultā, te rodas milzīgas grūtības un lielas briesmas, kas apdraud kristīgās misijas baznīcas. Tie, kam domāta misijas darbība, kristīgās ticības pasniegšana, aiz šī dažādo kristīgo veidojumu raibuma var pazaudēt taisni pašu galveno. Bez tam, milzīgs kavēklis ir arī savstarpējā konkurence un naids. Tāpēc gluži dibināti lielajās seno kultūru zemēs, un arī Āfrikā misijai arvien biežāk jāsastopas ar prasību: „Dodiet mums tik Kristu, ne kādu eiropiešu vai amerikāņu konfesiju. Kultu un satversmi mēs izveidosim paši. Bez tam, vai nav neprātīgi šķiest tik dārgos spēkus nenozīmīgam un garīgi nevērtīgam darbam - tik savas konfesijas prestiža pacelšanai, vai konkurējot ar citām? Nav mazums misiju un misijas sabiedrību, kas uzsākušas savu darbību tikai šo iemeslu dēļ. Tā izrādās, ka tur, kur blakus jau pastāvošai misijas skolai vai baznīcai tiek uzcelta nevis nepieciešamā slimnīca vai patversme, bet gan otrā, un trešā, un desmitā baznīca vai skola. Iznāk arī, ka lielie misiju lauki, kur jau strādā organizētas un plašas misijas, arvien no jauna dabū jaunus darbiniekus - iepriekšējo sāncenšu izskatā, bet turpat blakus citi, ne mazāk svarīgi apvidi ir gandrīz tukši un trūcīgi apkopti. Šai ziņā vēl joprojām lielās sadrumstalotības dēļ tiek ļoti daudz grēkots. Lielā protestantiskās misijas konference Jerusālemē 1928.g. šo jautājumu arī ir nopietni pārrunājusi.
Ne mazāk nepieciešami likvidēt lielo sadrumstalotību arī dvēseles kopšanas un iekšmisijas darba labā. Sevišķi tas sakāms par desmitu un simtu konfesionālo vienību zemēm - Angliju un Ziem.Amerikas Sav.Valstīm, un citām britu zemēm, kur milzīgi daudz spēka un aktivitātes izšķiež vienīgi reklāmas, propagandas un neattaisnojama prozelitisma dēļ jau aktīvo citu baznīcu piederīgo starpā, atstājot novārtā miljonus to, kas nav vēl atmodināti aktīvai kristīgai dzīvei un darbam.
Beidzot, katra nopietnāka kristīgo kopība vai baznīca, kas garā un patiesībā centīsies pildīt Dieva uzliktos pienākumus, nevarēs nenonākt iekšējās grūtībās ticības apliecības priekšā, kas apliecina kristīgās draudzes nedalītību un vienību. Negribot rodas šis pārmetums - kur ir šī kopība? Jau ir pagājuši un vairs neatgriezīsies tie laiki, kur par vienīgo īsto kristīgo baznīcu uzlūkoja to, kurā piederēja pats ticības apliecinātājs. Laiks, kas visu atklāj un kurā nobriest Sv. Gara augļi, ir diezgan skaidri parādījis, ka arī visradikālākajās un „visnoteiktāki kristīgajās” grupās tomēr vēl nav ietverta visa kristīgās atziņas, mācības un drīves pilnība, bet, kas vēl sevišķi liktenīgi šādiem apgalvojumiem, - vienā otrā citā baznīcā šī pilnība ir šādā vai tādā ziņā lielāka. Līdz ar to, kavējoties pie ,,una sancta" apliecības, arvien vairāk nobriest visdažādākajās kristīgo aprindās apziņa, ka, lai arī ir dažādas dāvanas, tomēr ir viens Gars, un līdz ar to dažādas kalpošanas iespējas, bet, par visām lietām, viens Kungs un viens saskaņots, daudzpusīgs darbs, kā vienā miesā, kurai ir daudz locekļu, kuriem katram savs uzdevums. Bet jūs esiet Kristus miesa... (5)1.Korintiešu v. 12:27a un iepr.) Šis apustuļa vārds kļūst par jaunu saturu vienības meklētājiem un par virziena norādītāju kur meklējama šī nepieciešamā vienība.
Šis divas domas - ilgas pēc apliecinātās un Dieva priekšā jau eksistējošas vienas, svētās kristīgās draudzes, un doma par vienoto baznīcu – kā par vienoto Kristus redzamo miesu zemes virsū Viņa darba apzinīgākai un saskaņotai izpildīšanai, rosina mūsu dienu protestantisma apvienošanās centienus, kas būtībā iziet uz visas kristīgās baznīcas atjaunošanu, bet praktiski ir izvērtušies par protestantisma lietu.
II MŪSDIENU BAZNĪCU APVIENOŠANĀS CENTIENU RAKSTUROJUMS UN KONKRĒTIE PANĀKUMI.
a) Baznīcu, atkalapvienošanās ideja austrumu ortodoksajā un Romas katoļu baznīcās mūsu dienās.
Baznīcu atkalapvienošanās jeb oikurneniskā doma austrumu ortodoksajās baznīcās mūsu dienās minēta diezgan bieži. Te gan tūdaļ jāpiezīmē, ka te nav darīšana ar kādu spontānu, baznīcas dzīvē izaugušu garīgu kustību, bet gan tā ir ideja, kas ir ienākusi šais baznīcās no protestantisma, proti, no anglikānisma. Jau īsi priekš kara un kara laikā (1916.g.) Anglijas valsts baznīcas un Krievijas austruma ortodoksās baznīcas starpā noturētās apspriedes te devušas pirmos konkrētos ierosinājumus. Par ļoti redzamu oikumēniskās idejas paudēju ir kļuvusi sevišķi Krievijas emigrācijas baznīca Vakareiropā, kas devusi pēdējā laikā ievērojamus darbiniekus šai laukā gan no garīdznieku, gan arī no zinātnieku vidus. Sevišķi rosīgi šai ziņā ir Francijas un īpaši Anglijas austrumu ortodoksie, kur anglikāņu baznīcas aprindās tie atraduši dzīvu atbalsi. (Nodibinātā svēto Albānija un Sergija oikumēniskā brālība ar savu darbību un sanāksmēm).
Vaicājot pēc pamatiem, kādi baznīcu atkalapvienošanai ir izvirzīti no austrumu ortodokso pases, jāmin vienotājos baznīcu noteikti noskaidrotā dogmatiskā situācija, kulta ūnija, iekārtas un satversmes jautājumi u.tml. Pie tam nepārprotami izmanāma tendence uzsvērt savu „ortodoksiju” un nostādīt savu konfesiju par vērtīgāko daļu jaunveidojamajā kristīgajā kopībā, tāpat cenšanās uzspiest lielākā vai mazākā mērā savu milzīgo, raibo un neizšķiroto tradīcijas kaudzi.
Visumā tomēr jāsaka, ka šī ideja ir vairāk teologa, garīdznieku un nelielas intelligences daļas īpašums. Bez tam pārējās nacionālajās austrumu ortodoksajās baznīcās šī doma ir stipri vājāka, sevišķi plašākās garīdzniecības un baznīcas tautas masās.
Romas katoļu baznīcā baznīcu apvienošanās, resp. apvienošanas doma ir jau ļoti skaidri saskatāma. Jau kopš pirmās lielas kristīgo baznīcu sašķelšanās l054.gadā, Romas katoļu baznīca ir bijusi vienmēr nomodā par kristīgās baznīcas vienības atjaunošanu. Tāpēc arī Romas katoļu baznīcas darbība un paņēmieni šai ziņā ir stipri īpatnēji.
Romas katoļu baznīcas priekšrocība ir vienmēr bijusi viņas lielā, vismaz ārējā, vienotība pretī ikkatrai citai krisīgai grupai, kā arī viņas noteiktais skaitliskais pārsvars. Tas viss ir stipri veicinājis Romas lielo pašapziņu, kas ietverta nerakstītā dogmatā: „Extra ecclesiam (= catholicam Romanam!) nulla spes salutis”. Ir tikai viena baznīca - tā ir Romas katoliskā, visas pārējās ir hairesijas un schismatiskas sektas, kas atšķēlušās no viņas. Un tāpēc, ja vispār var būt runa par kādu apvienošanos, tad tā ir iespējama vienīgi tādā ceļā, ka schismas (dažādas austrumu ortodoksās baznīcas) un hairesijas (protestanti) kā nožēlotājas atgriežas šīs vienīgās baznīcas klēpī. (6)Deklarācijas forma, protams, var mainīties un būt, atkarībā no gadījuma, arī „laipnāka”, bet būtiskais saturs ir tomēr nemainīgi tāds pats. Sal. arī pāvesta deklarāciju Ženevas "Faith and Order" priekškonferences delegācijai - H. Sasse „Die Weltkonferenz für Glauben un Kirchenverfassung”. Deutscher amtlicher Bericht. Berlin 1929., 37.lpp.) Vadoties no šī principa, tad nu arī dažādos laikos un vietās, atkarībā no laikmeta īpatnības, politisko varu konstellācijas, viņu saistībām vai atkarības no kūrijas, apvienošanas paņēmieni un līdzekļi ir bijuši ļoti dažādi. Še sastopam gan ūnijas piedāvājumus (Lionas koncilā 1274.g. un Florences koncilā 1438.g. Bizantes austrumu ortodoksajiem; ūnija ar Sirijas monofisitiem – „maronitim” jau 633.g. arī 1182. un 1439.g.) kur shismatiķi iegūst sankciju dažām savām perifērām īpatnībām un parašām, bet pieņemtu Romas jurisdikciju un dogmatiku, gan nesaudzīgu cīņas pieteikšanu hairētiķiem (kari pret valdišiem, albiešiem, husitiem, hugenotiem). Karā visi neatgriezīgie hairētiķi bez saudzēšanas iznīcināmi, bet palikušie bez kādiem noteikumiem par jaunu pievienojami katoļu baznīcai, izlietājot šim nolūkam visus iespējamos līdzekļus inkvizīcijas, moku kambaru un jezuītu intrigu veidā. Modernos laikos šiem pašiem nolūkiem kalpo sevišķi diplomātija, kur valstīm jāuzņemas līgumi, kas sekmē iedzīvotāju katolizēšanu, piešķirot zemēs ar jauktu iedzīvotāju sastāvu dažādas pilsoniskas, kulturālas un citas līdzīgas priekšrocības katoļiem (Bavārija priekš 1933.gada). Ļoti iemīļots paņēmiens ir galma diplomātija. Karaļu precības, princešu izprecināšana - tas viss kalpo tam pašam nolūkam. Jaukto konfesionālo laulību gadījumā galmos, par prasību vienmēr cenšas uzstādīt bērnu kristīšanu un audzināšanu katoļticībā, tā sekmējot dinastijas un valsts augstāko šķiru katolizēšanu un valsts vadības pāriešanu katoļu rokās (piem. notikumi visjaunākos laikos Bulgārijā). Beidzamā laikā par sevišķi labu katolizēšanas līdzekli ir izrādījies konkordāts. Tā Latvijas konkordāts ir piešķīris katoļu baznīcai ne tikai ļoti ievērojamus materiālus ieguvumus, bet arī ļoti lielā mērā sakāpinājis viņas prestižu uz pārējo kristīgo konfesiju - luterāņu un austrumu ortodokso - rēķina.
Bet līdz ar to, šo paņēmienu pielietāšana modernajā katoļu baznīcā ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kas atbaida pārējās konfesijas no viņas un liek evaņģēliskajām baznīcām viņu kopceļos meklēt pēc kristīgākiem apvienošanās principiem un pamatiem.
b) Vienas konfesijas protestantisko baznīcu apvienības.
alfa) Luteriskās baznīcas.
Luteriskās baznīcas uzrāda lielu dažādību baznīcas satversmes un iekārtas ziņā. Pavisam izšķir kādus četrus luterisko baznīcu tipus:
l.Skandināvijas zemju valsts jeb „tautas" baznīcas (Folkkyrka) Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un Islandē.
2.Territoriālās baznīcas Vācijas t.s. „Vecprūsijas ūnijai” (7)Zemes, kas ietilpa Prūsijas karaļvalstī līdz 1864.g. gadam un kurās kopš 1817.g. ievesta luteriskās baznīcas ūnija ar reformēto.) nepiederošās zemēs, sauktās „Landeskirchen” Hannovērā, Šlezvigā un Holsteinā, Bavārijā (bez Bavārijas Falces apgabala Reinas kreisā krastā), Saksijā, Virtembergā, t.s. „vecākās līnijas” Reisā, abās Meklenburgās, lielākajā Oldenburgas daļā, Braunšveigā, Šaumburgas Lippē, Libekā un Hamburgā. Šīs zemes baznīcas arī vēl tagad, pēc visas Vācijas evaņģēlisko baznīcu apvienības organizēšanas, paliek kā bijušas patstāvīgi organizētas vienības, viena no otras pilnīgi neatkarīgas. Arī baznīcu tiesiskais stāvoklis dažādās zemēs agrāk bija dažāds.
3.Trešais luterisko baznīcu veids aptver tās luteriskā tautas vairākuma (Latvijā, Igaunijā, Somijā) vai mazākuma (Austrijas, Šveices, Holandes, Francijas, Čeohoslovākijas, Rumānijas, Dienvidslāvijas, Ungārijas, Polijas, Lietuvas) baznīcas, kas ir vai nu pilnīgi vai pa daļai neatkarīgas no valsts. Te būtu pieskaitāmas arī luterisko nāciju minoritātu draudzes un baznīcas citas tautas un reliģijas pārsvara vīdētā vācu luteriešu draudzes Čīlē, Brazīlijā, Itālijā.
4.Ceturtajā grupā ietilpst luteriskās baznīcas ar brīvbaznīcu raksturu un brīvbaznīcas. Tās ir radušās vai nu zemēs ar valsts regulētām baznīcām, (Skandināvijā, Vācijā) kā opozīcijas kustības (piem.: Vecluteriešu baznīca „Vecprūsijas ūnijas” zemēs), vai arī īpatnējos apstākļos tais zemēs, kurās nebija nekādu baznīcpolītisku tradīciju (Ziem. Amerikas Sav. Valstu luterānisms). Šīs baznīcas balstās uz draudžu locekļu brīvo piederību baznīcai, nasaistot sevī plašākas tautas, pat luteriešu, masas. (Tā Z.A.S.V. 19 luteriešu baznīcās ir kopā tikai apm. 4 miljoni piederīgo no apm. 16 - 20 miljonu lielā, kristīto luteriešu skaita).
Tikpat liela dažādība valda baznīcu iekšējā dzīvē un satversmē. Līdzās episkopālajām baznīcām (Zviedrijā, Dānijā, Islandē, Norvēģijā, Somijā, Igaunijā, līdz 1931.g. arī Latvijā) eksistē konsistoriālās (Polijā, Lietuvā u.c.), blakus stingri normētai baznīcas iekārtai valda liela formu brīvība (Z.A.S.V. baznīcās, kas arvien vairāk atraisās no dzimtenes baznīcu parašām, pieņemdamas vietējā kopprotestantisma īpatnības) līdz pat noteiktam brīvbaznīcu izskatam (Svenska Missionsförbundet Zviedrijā, kas pielaiž pat brīvību kristības jautājumā - atstājot brīvai izvēlei bērnu, vai pieaugušo kristību).
Tāpat vienveidīgai tautas baznīcai blakus (Dānijā, pa daļai arī pārējā Skandināvijā) ir zemes, kurās eksistē vairākas patstāvīgas nacionālas luteriešu baznīcas. Tā čehu, slovaku, vācu un poļu luteriskās baznīcas.
Šī visos iespējamos virzienos ejošā diferenciācija, protams, ir ļoti kavējusi luteriskās kopbaznīcas izveidošanos. Pie tam, grūtības nav meklējamas tik daudz luteriskās apziņas trūkumā, cik taisni dažādu sekundāro faktoru izvirzīšanā priekšplānā. Rezultātā ir iznācis, ka luteriskās tautas un aprindas ir bieži svešākas viena otrai kā ar citām neluteriskām. ‘
Prasība pēc apvienošanās nāca vispirms taisni no visvairāk saskaldītajām luteriskajām zemēm – Ziem. Amerikas Sav. Valstīm un Vācijas. Jau 1868.gadā Vācijā nodibinājās „Vispārīgā Evaņģēliski Luteriskā Konference” (Allgemeine Evangelisch Lutherische Koferenz), kuras mērķis bij kalpot konfesionālai domai un vienot ne vien Vācijas, bet arī vācu ev. luteriskās diasporas luteriešus.
Ziem. Amerikas Sav. Valstīs luterāņu vienošanās darbs bij tik ārējā izpausme jau agrāk notikušajai iekšējai tuvināšanai, organizējot tagad Apvienoto Luterāņu, Baznīcu (United Lutheran Chhurch). Nākošais sadarbības panākums bij šīs apvienotās grupas un viņā vēl neietilpstošo 1918.gada 6. septembrī Čikāgā organizētais Luterāņu Nacionālais Koncils (The National Lutheran Council - NLC).
NLC spraudis sev par uzdevumu pildīt luterāņu baznīcām likto misiju pasaulē, reprezentēt luterāņu intereses valstī un valdībās, sadarboties ar citām organizētām kustībām (piem. Federal Council, ref.) ārpus luterāņu baznīcas, turpināt arvien vairāk saskaņot baznīcu darbību (ceļš uz ūniju) un risināt kopīgi tās problēmas, kas skar vienlīdz visas baznīcas – sabiedriskās, politiskās, saimnieciskās dzīves un audzināšanas laukā. Koncilam ir arī informācijas iestādes uzdevums uz iekšu un ārieni. Bez tam ļoti uzsvērta arī tā darbības puse, kur ir runa par apvienošanās darba uzsākšanu un veicināšanu (undertake) ar citām konfesionālajām grupām. NLC mērķis tātad ir divējāds, raksturīgs gandrīz visām protestantiskajām apvienībām - iekšējās saaugšanas veicināšana un augšana uz āru - savienības meklēšana ar citiem līdzīgiem konfesionāliem veidojumiem.
NLC darbības rezultāti bij redzami jau ļoti drīz. 1920. gada decembrī nāca ierosinājums sasaukt visas pasaules luteriešu konferenci, kas pēc īsākas sagatavošanās sanāca jau 1923.gadā Eizenachā. Šīs sanāksmes uzdevums nebij uzreiz panākt kādu vienotu organizētu luterisku baznīcu, bet gan atrast dažādo luterisko baznīcu iekšējo kopību, mācīties pazīt vienam otru. Par luterānisma spēku, oikumenisko uzdevumu un kopsaiti šai sakarā Saksijas zemes baznīcas bīskaps D. Ihmel's uzskata luterānisma eksklusīvo stāvokli pret Jēzu Kristu, kas ir ceļš pie Dieva. Šī ir visu luterisko baznīcu koppazīme. Teoloģijai, kultam, satversmei ir jāpiekāpjas šīs centrālās parādības priekšā.
Sešus gadus vēlāk, 1929.gadā no 26. jūnija līdz 4.jūlijam sanāca otrais luteriešu vispasaules kongress Kopenhagenā. Šai kongresā luterisko baznīcu būtību un situāciju pasaulē, sevišķi katoliskās zemēs, interesanti raksturojis Polijas luteriskās baznīcas superintendants D. Burše. Luteriskai baznīcai esot trīs galvenie uzdevumi:
l.Pasludināt žēlastības pilno Dievu, pie kā mūs velk Viņa paša dotā ticība.
2.Šī ticība mostas baznīcā, kas savukārt nav ne neredzamā atomizēto ticīgo kopsumma, nedz arī redzama pestīšanas iestāde Kristus vietnieka un bīskapu vadībā, bet baznīca ir ticīgo kopība, kuriem Dievs ir uzticējis Vārda pasludināšanu un sakramentu izpildīšanu.
3. Šis Baznīcas Galvas dotais uzdevums var tikt izpildīts vienīgi tad, ja pati baznīca tic Evaņģēlijam un tuvojas šai ticībai grēku nožēlā, un dzīvē apstiprinā šo Vārdu, kas tai dots no Sv. Rakstiem un uzglabāts ar tradicijas palīdzību (perserved by tradition) (8) "The Second Lutheran World Convention" Philadelphia, Pa., 1930., 78.lpp.)
Šis atzinums lielā mērā palīdz apjaust luterāņu baznīcu vienošanās pamatus un to vēl papildinājis dānis Dr. A. Th. Jörgensen's. Viņš konstatēs, ka, neskatoties uz luterānisma vienaldzību pret ārējo vienību, tas tomēr ir progresējis un, ka iekšējā garīgā vienība dažādo luterisko kopību starpā ir palikusi. Un, ja katoļu baznīca apgalvo ārējās, redzamās baznīcas uniformitātes nepieciešamību, tad tā šo nepieciešamību nevar pierādīt, lūkojoties taisni luteriskās baznīcas vēsturē. Tomēr, lai arī šī otrā sanāksme jau nodarbojās ar konkrētākiem jautājamiem kā pirmā, tā atstāj ciešākās sadarbības un vienības lietu, vēl neizšķirtu. Un, lai arī ir izskanējusi noteikta vēlēšanās pēc pārnacionālas luteriskas vienības, vēlākie piedzīvojumi (strīdi ap Doma baznīcām Tallinā un Rīgā) parādīja, cik daudz šai ziņā vēl ir ko velēties, kur pāri tīri reliģiskām interesēm tika izceltas vienas vai otras tautas nacionālās, kur aiz „nacionālā prestiža” jautājuma pazuda luteriskās baznīcas lieta un intereses. (9) Netaktiskie vācu luterāņu uzbrukumi un aplamā informācija Vācijas presē par „nevāciem” - arī luterāņiem. Vienpusība zinātniskajos darbos, kas pretendē uz objektivitāti, kas Baltijas zemju luteriskās baznīcas vēsturi arī visjaunākos laikos redz vienīgi nelielās luteriešu daļas – vācu nacionālās minoritātes priekos un bēdās (cf. K. Heussi – „Kompendium der Kirchengeschichte” 7.izd. Tübingen 1930., § 135b, un citos avotos)). Šādi fakti, protams, ļoti mazā mērā var veicināt luteriskās kopapziņas stiprināšanos un atvirza apvienošanās izredzes stipri nepārredzamā attālumā. Par reāliem sasniegumiem luterāņu baznīcu vienībā pagaidām var runāt vienīgi Ziem. Amerikas Savienotās Valstīs, kur šo vienību reprezentē NLC un Skandināvijas zemēs. Skandināvijas luterāņu baznīcas ir parasts jau uzlūkot par vienu vienību. Šī ir dibināta uz vienādas satversmes un iekārtas īpatnībām, proti, uz evaņģēliskā episkopāta (ar apustulisko sukcesiju) pamata. Šai luteriskā kopībā ietilpst Zviedrijās, Dānijas, Norvēģijas, Islandes, Somijas un Igaunijas ev. luteriskās baznīcas. (Līdz 1931.gadam arī Latvijas ev. luteriskā baznīca, kas pēc tam savu kopību ar šo baznīcu saimi vairs nav atjaunojusi). Skandināvijas baznīcu kopa ir līdz ar to kļuvusi sava garīgā iespaida dēļ ievērojamākā luterānisma apvienības bāze, kas ir nopietni stājusies pie oiukumeniskā darba. Tā, piem., Zviedrijas un Anglijas valsts baznīcu panāktā Sv. Vakarēdiena kopība nav nekāds tukšs žests vai vienkāršs kontrakts, bet tīri reliģisks baznīcu ūnijas veids, kas labāk par vispārējām komitejām nostiprina faktisko kristīgās baznīcas vienību. Bez tam, Zviedrijas luteriskā baznīca ir tā, kas devusi pasaulei lielāko baznīcu vienības darbinieku jaunākajos laikos, archibīskapu N. Söderblomu, bez kura līdzdaļas baznīcu apvienības darbs savā patreizējā izskatā un panākamos nebūtu iedomājams.
beta) Anglikāņu baznīca.
Anglikāņu baznīca ("The Church of England”, vai "The Established Church” Anglijā, vienkārši „The Church” Īrijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, "The Episcopal Church" - Skotijā, vai „The Protestant Episcopal Church" – Ziem. Amerikas Sav. Valstīs) pretēji vairumam pārējo evaņģēlisko un arī luterisko baznīcu, jau no sākta gala ir bijusi galvenā kārtā organizētā baznīca ar skaidru un noteiktu ārējo situāciju, kas izpaužas: 1)saistībā ar vienu valsti, un 2) iekšējā un ārējā vienveidībā.
Laiku plūsmā anglikāņu baznīca kolonizācijas un misijas sekās izpletusies pa visu pasauli, gan galvenā kārtā pa britu zemēm un kolonijām. Bez pašas Anglijas šī baznīca organizētu patstāvīgu vienību veidā eksistē vēl Skotijā, Īrijā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā un Indijā, kā arī vēl šādās zemēs, kas neietilpst Britanijas impērijā: Ziem. Amerikas Sav. Valstīs, Ķīnā, Japānā un Korejā. Bez tam, ir veselas rinda bīskapiju, kas nav organizētas nevienā no pieminētajām baznīcām, bet kas tieši padotas Kenterberijas archibiskapam. Tās ir sastopamas gandrīz visā pasaulē (Filipīņu salās, Ēģiptē, Persijā, Āfrikas kolonijās, Meksikā, Vakarindijā u.c.). Šī, tā sauktā „Anglikāņu komūnija” („The Anglican Communion”), kuras priekšgalā atrodas visas Anglijas prīmass, Kenterberijas archibiskaps, ir tomēr kaut kas gluži cits kā Romas katoļu baznīcas sistēma un pāvesta vara. Kenterberijas arcibiskapa autoritāte, salīdzinot ar pāvestu, ir tīri morāliska un simboliska, tāpat arī visas anglikāņu baznīcas kopība - tā nav dibināta uz subordinācijas pamata, bet ir brīva un labprātīga vienlīdzīgu locekļu savienība.
Anglikāņu baznīca, kā evaņģēlisko un katolisko baznīcu starptips, ir kā aicināta būt par oikumēniskās domas paudēju un starpnieku baznīcu vienības atjaunošanā. Tomēr šis darbs nevarēja sākties, pirms pašas dažādās anglikāņu baznīcas nebij atradušas vienotāju saiti savā starpā. Anglikāņu baznīcu vienību ir izveidojis t.s. „Lambeth`as konferences” - regulārās anglikāņu bīskapu sanāksmes Londonā, Lambeth`as pilī. Ierosu šīm sanāksmēm deva vispirms netieši – privāti uzsāktā, „Savienība kristīgās vienības veicināšanai”, kas dibināta jau 1857.gadā ar stipri vispārējiem mērķiem, un kura tomēr nekā konkrēta baznīcu vienībā nepanāca. Jauns posms iesākās ar 1867.gadu, kad Kanādas anglikāņu baznīcas ierosināta, sanāca pirmā Labeth`as konference (katra nākošā pēc ik 10 gadiem; pēdējā, septītā, 1930. gadā). Šajās konferencēs vispirms atklājās lielās dažādības un atsvešinātība dažādo anglikāņu baznīcu starpā, kas bij pirmā kārtā jāpārvar. Godam jāliecina, ka Kenterberijas archibiskapu saprātīgā rīcība pēdējos gadu desmitos šos nelīdzenumus ir nolīdzinājusi, radot ciešu vienību.
Anglikāņu baznīca, kas tagad uzskatāma par vienotu organismu, ir uzsākusi sadarbību, vai vismaz sadarbības mēģinājumus ar gandrīz visām kristīgajām grupām tiklab britu zemēs, kā arī ārpus tām (t.s. „Malinas sarunas” 1920.gadā ar katoļu baznīcas pārstāvjiem par vienības atjaunošanu ar Romu).
Interesants un nopietns ir anglikāņu baznīcas projekts Anglijas protestantu baznīcu apvienībai, t.s. „Home Reunnion” projekts. Šīs „Home Reunnion” pamatā ir likts t.s. „Lambeth`as četrstūris” - jeb četras minimālās pamatprasības baznīcu apvienība: 1)Bībeles atzīšana par ticības normu (Kāniona jautājums, 2) „Niķejas un Atanāsija ticības apliecību akceptēšana (apliecības jautājums), 3)Abu Kristus iestādīto sakramentu – Kristības un Sv. Vakarēdiena pieņemšanu (kulta jautājums) un 4) Vēsturiskā episkopāta (noteikti ar apustuliskās sukcecijas atjaunošanu) atzīšana un pieņemšana (satversmes jautājums). - Šo prasību pieņemšana atstāj pilnā mērā brīvību visos pārējos parašas un darbošanās veidos. Šie elementi ir uzcēluši visas anglikāņu baznīcas vienību; tos tā arī grib likt visu pārējo baznīcu vienības pamatā. Lielā mērā šie pamati ir anglikāņu baznīcu tuvinājuši arī Holandes, Vācijas, Šveices, Čechoslovaķijas un Austrijas veckatoļu un nacionālajām katoļu baznīcām, kuru apvienības principi ir visumā tie paši, un ar kurām, tā pat kā ar Zviedrijas luterisko valsts baznīcu anglikāņu baznīcai jau pastāv sv. Vakarēdiena kopība.
gamma) Dažādas reformēto grupas.
Reformēto grupu sadarbība varēja norisināties vēl samērā veiksmīgāk kā, piem., luterāņu, jo pat lielāko atšķirīgo grupu, kā metodistu, presbiteriešu, kongregacionalistu, baptistu u.tml. starpā ir zināma vienādība un atrodamas kopīgas līnijas. Katras atsevišķās grupas diferencējušos locekļu starpā (Ziem. Amerikas Sav. Valstīs pēc 1926.g. statistikas bij 18 baptistu, 19 metodistu, 17 mennonitu u..t.t. novirzienu) bieži nav nekādas būtiskas starpības, kas, protams, apvienošanos var ļoti sekmēt. Līdzīgi tas ir ar dažādām īpatnējām grupām piederīgu baznīcu sadarbību. Tur par apvienības rosinošo spēku kļūst visām reformēto grupām kopējais viedoklis, ka kristīgās baznīcas dzīvē izšķirošais ir darba efekts, ne princips. Līdz ar to, blakus visplašākajam individuālismam te ir visplašākās iespējas kooperatīvai baznīcu apvienībai. (Šveices apvienotā baznīca, baptistu un metodistu sadarbība Ziemeļindijā, presbiteriāņu un baptistu – Siamā, kongregacinālistu, presbiteriāņu un metodistu - Dienvidindijā un Kanādā utml.).
Metodisti savu apvienošanās darbu ir uzsākuši jau 1876.gadā ar noturēto Episkopālo Metodistu Baznīcu ģenerālkonferenci Amerikā. Kopš 1878.gada tie ir stājušies ciešākos sakaros un sadarbībā ar Anglijas metodistiem un tā jau pagājušā gadsimta 80-tos gados bij panākta sadarbība 28 dažādu metodistu grupu starpā, kuru sadarbības veicināšanai vēl ir notikuši plaši kongresi 1891.g. Vašingtonā un 1901.g. Londonā.
Baptistu pasaules apvienība organizējās 1905.gadā Londonā, pēc kam sadarbības sanāksmes noturētas 1911.g. Filadelfijā, 1923.g. Stokholmā un 1934.g. vasarā Berlīnē.
Līdzīgi norisinājusies arī kongregacionālistu sadarbība, kas literāriski sākta jau 1874.gadā, bet pirmā kopsanāksme noturēta 1891.g. Londonā.
Reformēto pasaules apvienība, kurā ietilpst britu un Eiropas kontinenta zemju presbiteriāņi ("Alliance of Churches Holding the Presbyterian System”) ir tapusi 1875.gadā, kopš tā laika noturot periodiski kopīgas sanāksmes. (1921.g. Pitsburgā, 1925.g. Kardifā).
Visu šo grupu vienošanās darba pazīme ir tā, ka, vadoties no ļoti spēcīgā subjektīvisma, te lieta negrozās vis ap kādu vienotas baznīcas izveidošanu vai ūniju, bet tikai ap kopīgu federatīvu savienību dažu praktisku mērķu sasniegšanai kopējā darbā.
Īpatnēju stāvokli ieņem kvēkeri („Friends”). Te, īsti sakot, nevarētu būt runa par kādu baznīcas oikumēnisku kustību, bet šīs protestantu grupas lielā rosība kara un pēckara gados, kas vērsta uz saprašanos un izlīgšanu kristīgā garā, to izvirza redzamā vietā kristīgās vienības darbā. Taisni šīs grupiņas, jeb pareizāk sakot, grupiņu piemērs brālības veicināšanā tās padara par apvienošanās fermentu tais zemēs, kur tās izplatītākas (Anglijā, Ziem. Amerikas Sav. Valstīs) .
c) Teritoriālās un nacionālās protestantisko baznīcu apvienības un to nozīme visa protestantisma apvienībā.
Teritoriālā un nacionālā protestantisko baznīcu apvienošanās ir kļuvusi pēdēja laikā, sevišķi pēc pasaules kara, stipri intensīva. Vairāk vai mazāk ciešas baznīcu apvienības uz šādiem pamatiem tagad jau sastopamas ļoti dažādās zemēs, gan tādās, kurām senas konfesionālas tradīcijas, gan arī misijas zemēs. (Ziem. Amerikas Sav. Valstīs, .Kanādā, Indijas ziemeļos un dienvidos, Siamā, Spānijā, Francijā, Šveicē, Vācijā, Polijā). Šais apvienībās vienas valsts vai teritorijas, vai tautas dažādās evaņģēliskās baznīcas apvienojas kopīgam darbam. Arī šeit pamatā ir, pa lielākai daļai, praktiskie baznīcu uzdevumi. Tomēr te, vairāk kā pārnacionālajās konfesijas apvienībās, izpaužas baznīcas ārējā iekārta un organizācija, kuras izveidojums lielā mērā atkarīgs no tīri ārējas dabas faktoru – valsts varas iejaukšanās, nacionālo īpatnību u.tml. - iedarbības. Dažās šādās apvienotās baznīcās " par veidotāju spēku izrādījusies nācija. Tā tas ir, piemēram, ar Vācu Evaņģēlisko Baznīcu Apvienību (Der Deutsche Evangelische Kirchenbund), kur par pamatu luterisko, reformēto, un hernhūtiešu baznīcu apvienībai ir kļuvusi tautība, kas skaidri nomanāms aiz tā apstākļa, ka šai apvienībā ietilpst ne tikai Vācijas valsts robežās ietvertās protestantiskās baznīcas, bet arī Dancigas brīvvalsts uniētā baznīca, Austrijas Augsburgas un Helvētijās apliecību evaņģēliskās baznīcas, Lietuvā ietilpstošā Klaipēdas apgabala evaņģēliskā baznīca un Brazīlijas vācu emigrantu Rio Grandes sinode. Bez tam, bez šīm „vācu evaņģēliskajām baznīcu kopībām” (deutsche evangelisehe Kirchengeinschaften) Apvienībai ir pieslējusies vesela rinda vācu kolonistu un emigrantu draudžu gandrīz visās Eiropas un dažās Āreiropas zemēs. Baznīcu apvienības pamats līdz ar to kļūst gluži pasaulīgs - kāda noteikta fiziska ļaužu kopa - tauta vai valsts. Līdz ar to baznīcas dzīves rosinātājs nav vis atrodams vairs reliģiskā, bet gan tīri laicīgā plāksnē - patriotismā vai nacionālā pašapziņā. Vēl varētu saprast un attaisnot zināmas noslēgtas politiskas teritorijas baznīcu apvienību, kas kādreiz var izaugt nenovēršamu apstākļu sekās, bet nepavisam nav attaisnojama baznīcas lietu konsekventa saistīšana ar nacionālajām. Tas ir mūsu dienās viens no lielākajiem akmeņiem ceļā uz visa protestantisma apvienību, kas padara to gandrīz neiedomājamu, jo pārspīlētā cenšanās padarīt vienu vai otru protestantisku baznīcu „noteikti tautisku” un pieaugošā cenšanās nacionāli norobežoties no citām tautām, gaidīto tiltu vietā rok arvien jaunus bezdibeņus atsevišķo protestantisko baznīcu starpā. Oikumēniskais darbs ar to tiek milzīgi apgrūtināts, jo tas nav nekāds vienas vai otras tautas vienošanas darbs konfesionālajā plāksnē, bet gan otrādi - dažādo nāciju un konfesiju pārvēršana vienā, kristīgā nācijā. Protams, te nemaz atkal nevar būt runa par kādu nivelāciju dažādo tautu un konfesiju starpā. Tāpēc arī, aplūkojot šīs protestanta konfesiju apvienības, mums nav svarīgi visi šo veidojumu apvienības principi, bet gan tikai tīri oikumēniskie. Tos īpatnēji formulē R. Wallau’s, uzskatīdams par visas iespējamās apvienības pamatšūniņu taisni veselīgu tautas baznīcu: „Alle Einigungsarbeit muss, um wirklich zu Ergebnissen zu gelangen, im Schoss des eigenen Landes begonnen werden. Bas zeigt besonders eindrücklich die grosse nationale überkonfessionelle Konzentrationsbewegung, die alle bis jetzt Genannten an Bedeutung weit übertrifft und der seither die bedeutendsten Wirkungen und Erfolge beschieden waren, das „Federal Council” ...” ((10). Rene Heinrich Wallau, „Die Einigung der Kirche vom evangelischen Glauben aus”. Berlin 1925., 28.lpp.)) Šāda veida apvienotās vienas zemes baznīcas būtu īstie apvienības locekļi citu zemju baznīcām blakus. Šis stāvoklis apmēram atbilst Romas katoļu baznīcas provincēm, kas visas kopā iztaisa kopbaznīcu.
Attiecībā uz apvienības principiem nacionālajās un teritoriālajās baznīcu apvienībās izšķiram divus: vaļīgākās sadarbības, vai vienkārši sadarbības principu un ciešākās sadarbības - ūnijas principu.
alfa) Sadarbības apvienības protestantismā.
Pirmā vietā šo baznīcu apvienību starpā jāmin Ziemeļamerikas Savienoto Valstu dažādo konfesionālo grupu izveidotais „Federal Council of the Churches of Christ in America” (FC). Šīs plašās apvienības lozungs ir vienotība kalpošanā („United in Service”) Kristum un pasaulei. FC priekšvēsture sākas jau ar 1895.gadu, kad lielākajās lielpilsētās turienes baznīcas uzsāka kopdarbību iekšmisijas un dvēseļu kopšanas darba labākai izvešanai. 1905.gadā notika šo grupu tālākā konsolidēšanās, izceļot par baznīcu savienības pamatu federatīvās ūnijas principu. Galīgā FC izveidošanās notika jau 1908.gadā un tanī ietilpst jau 28 Z.A.S.V. baznīcas un konfesijās ar kopā apmēram 50 miljoniem piederīgo. Tā ir līdz ar to lielākā protestantiskā apvienotā vienība visā pasaulē. NLC pēc pasaules kara uzrāda tendenci sadarboties ar FC atsevišķos gadījumos un jautājumos, tomēr bez ciešākas saistības par FC locekli, pagaidām.
FC grib piepildīt „baznīcas katolisko vienību” kopīgi veidotajā praktiskajā darbā, uzturot ciešus sakarus arī ar citām kristīgajām grupām un nenoliedzot viņu patstāvības tiesības un īpatnības. Pāri speciālajam baznīcas darba rāmim (iekš–un ārmisija, dvēseļu kopšana, teoloģiskā izglītošana) ir ņemta vērā visplašākā darbošanās iedzīvotāju morālisko un sociālo apstākļu veidošanā un „Kristus likuma pielietošanā visās dzīves nozarēs”. Tas nav palicis bez savām svētīgajām sekām visas valsts un tautas dzīves mērogā. Visi ētiskās, morāliskas un sociālās dabas jautājumi, kas rosina Z.A.S.V. dzīvi mūsu dienās, FC atrod vērīgu atbalsi un noteiktu novērtējumu, ar kuru nevar nerēķināties. Pasaules karš noveda šo plašo organizāciju tiešā sakarā ar Vakareiropas, galvenā kārtā Francijas un Anglijas un pēc kara arī ar Vācijas un pārējo Eiropas zemju protestantismu un atvēra tai jaunas darba iespējas. Vispirms tās izpaudās palīdzības darba organizēšanā materiālā un garīgā postā nonākušajām baznīcām izpostītajās zemēs, bet vēl lielākā mērā tiešā sadarbībā ar Eiropas protestantiskajām baznīcām un konfesionālajām grupām, tā atsedzot pirmos drošos pamatus vēlākajām plašajām oikumēniskajām kustībām „On Life and Work” un „On Faith and Order”. FC struktūrā ir tomēr nomanāma kāda vienpusība, kas pagaidām vēl nav novērsta un padara to par noteiktu kalvinistiskā tipa reformācijas veidojumu - viņā nav ietvertas ne luteriskās grupas - NLC, ne arī evaņģēliskā protestantisma katoliskākais spārns - Z.A.S.V. anglikāņu baznīca („Protestant Episcopal Church in U.S.A.”), kas pagaidām turas no šīs apvienības tālāk.
Blakus Z.A.S.V. ir jāmin Vācija. Vācija ir ne tikai reformācijas šūpulis, bet arī pirmo protestantisko apvienības centienu zeme. Te piemināma Mārburgas disputācija 1529.gada oktobrī, kas centās atrast izlīdzinošu ceļu abu reformācijas strāvu - Šveices un luteriskās starpā. Vācija ir arī pirmā īstās apvienotās evaņģēliskās baznīcas zeme. Prūsijas ķēniņa Fridricha Vilhelma III 1817.gada 27.septembrī dekretāli pasludinātā luterisko un reformēto draudžu ūnija ir uzglabājusies līdz pat mūsu dienām t.s. „Vecprūsijas ūnijas” zemēs, palikdama jaunākajos laikos zināmā mērā par rosinātāju tālākām apvienībām Vācijas zemēs.
1918.gada revolūcija, kas sagāza Vācijas valdnieku troņus, smagi atbalsojās arī Vācijas zemes baznīcās. Agrākais pamats – valdnieku summepiskopāts bij zudis. Tāpat nebij arī vairs attaisnojama valdnieku uzturētā atsevišķo novadu baznīcu īpatnība. Vācijas zemes baznīcas bij nostādītas lielu grūtību priekšā - kur atrast reālu bāzi turpmākai baznīcu dzīvei un darbam. Šīm lielajām grūtībām nāca tomēr līdzi arī sava pozitīvā puse: „baznīcām bij dota daudz lielāka brīvība viņu iekšējo lietu kārtošanā, kas vairs bij jāsaskaņo tikai ar vispārējiem valsts iekārtas principiem un tās vairs nebij, kā agrāk, padotas atsevišķo valdnieka personīgiem nolūkiem un galma politikai. Šie apstākļi lielā mērā rosināja baznīcu vienības domu. Pēc ilgākiem priekšdarbiem, kuru netiešie sākumi iet atpakaļ jau pat uz 1851.gadu (kārtējās „Eisenacher Konferenz deutseher evangelischer Kirchenregierungen” sanāksmes un kopš 1905.g. arī „Deutsche Evangelische Kirchenausschuss”), 1922.g. 25.maijā Vittenbergā notika Vācijas evaņģēliskās baznīcas savienības („Deutscher Evangelischer Kirchenbund”) konstituēšanās. Pavisam ir apvienojušās 28 luteriskas, reformētas un uniētas zemes baznīcas (visas), kā arī Vācijas evaņģēliskā brāļu draudze un Vācijas brīvo evaņģēliski reformēto draudžu apvienības. Abas pēdējās DEK locekles nav teritoriālas, bet brīvu draudžu grupas. Apvienība atstāj spēkā katras zemes baznīcas īpatnējo satversmi un parašas, savu tiešo uzdevumu līdzīgi FC saskatīdama informatīvā darbībā un baznīcu aktivitātes koordinācijā. Īstā, faktiskā apvienība ir tik zināmā mērā, apvienības mērķis, ne jau izejas punkts. ((11) ... Eine Körperschaft des öffentlichen Rechtes ... zur Wahrung und Vertretung der gemeinsamen Interessen der deutschen evangelischen Landeskirchen einen engen und dauernden Zusammenschluss der selben herbeizuführen, das Gesamtbewuisstsein des deutschen Protestantismus zu pflegen und fiir die religiössittliche Weltanschaunung der deutschen Reformation die zusammengafassten Kräfte der deutschen Reformationskirchen einzusetzen. Dies alles unter dem Vorbehalt der vollen Selbstständigkeit der verbündeten Kirchen in Bekenntniss, Verfassung und Verwaltung ...” pēc „Die Religion in Geschichte und Gegenwart” 1927. I sēj.)) Tāpēc arī apvienības reprezentācijas iestādes un orgāni ir vairāk iestādes, kā „baznīca”. Ik pa trim gadiem sanāk lielā sinode - Deutscher Evangelischer Kirchentag, kas ir galīgā visa apvienības lietu kārtotāja. Tās priekšā ir atbildīgs apvienības padomdevējs orgāns - Kirchenbundesrat un arī izpildorgāns - Kirchenausschuss, kurā sanāk visu apvienībā esošo baznīcu pārstāvji. Tagadējā politiskā situācija Vācijā ir nostādījusi šo apvienību grūtas pārbaudes priekšā, kur valsts, cenzdamās pēc visas tautas vienības, ar varu cenšas uzspiest arī baznīcai uniformitāti, līdz kurai tā vēl nav izaugusi, lai arī apvienības darbu šai virzienā var novērtēt par sekmīgu.
Līdzīgi DEK ir konstruējusies arī Šveices evaņģēliskā baznīcu apvienība. Tā ir vēl mazliet vecāka par DEK un ir konstruējusies jau 1920. gada 7. septembrī, un kurā bez Šveices visām kantonu baznīcām (tiklab vācu apdzīvoto kā franču) ietilpst arī Šveices episkopālā metodistu baznīca, kas nav, līdzīgi kantona baznīcām, teritoriāla vienība. Apvienības pamati ir visā visuma līdzīgi DEK, bet Šveices evaņģēlisko baznīcu apvienības (Schweizer Evangelischer Kirchenbund) priekšrocība pār DEK ir viņas pārtautiskums.
Apvienības domu protestantisko baznīcu starpā ir stiprā mērā rosinājis arī šo baznīcu smagais stāvoklis zemēs ar noteiktu katolisku vairākumu. Tā tas ir, piemēram, Polijā, kur 1927.gadā kopdarbībai saslēdzās dažādās nacionālās (poļu un vācu) un konfesionālās grupas (luterāņi, reformētie, Vecprūsijas uniētie). Līdzīgi apstākļi ir arī Francijā, kur apvienības rezultāti ir jaušami „Federation des englisches protestantes de France” un Spānija, kur niecīgas evaņģēliskās (reformēto, metodistu, luteriešu u.c.) draudzītes un grupas ir saslēgušās sadarbības apvienībā „Federation de Iglesias Evangelicas de Espana”. Līdzīgi sadarbības mēģinājumi notikuši arī Beļģijā un Itālijā, kā arī jaunākā laikā Rumānijā, Dienvidslāvijā.
Solis uz priekšu uz ciešāku sadarbību ir otrais teritoriālo un nacionālo baznīcu apvienības veids - dažādo baznīcu saslēgšanās ciešākā ūnijā, izveidojot nevis kādu baznīcu sadarbības grupu, bet gan vienu, jaunu baznīcu, kurā ieplūst dažādās baznīcas.
beta) Ciešākās apvienības – ūnijas baznīcas protestantismā.
Šīs grupas galvenā iezīme ir vienmēr kādas jaunas baznīcas izveidošanās no vairākām citām, kas rodas dažādajām grupām piekāpjoties savas īpatnībās, kas izpaužas satversmē, iekārtā, un reducējot mācību uzskatus līdz kopkristīgajiem. Šis apvienības veids visiespējamāks dažādām brīvbaznīcām, kuru faktiskās atšķirības bieži vien ir niecīgas, kā arī, vispār, baznīcām, kas nav zemes baznīcas, bet sakopotas vairākas vienā un tai pašā teritorijā. Vairākas līdzīgas ūnijas ir piedzīvojusi Skotija jau pag. gadu simteņa vidū. Vispirms sakusa vienā vienībā 1847.gadā „Secession Church” (dib.1733.) un „Relief Church”' (dib. 1752.) par „United Presbyterian Church”, kas savukārt, apvienojoties ar 1843.gadā izcēlušos „Free Church of Scotland” (pretī Skotijas reformētai valsts baznīcai „Estsablished Church”) 1900.gadā izveidoja „United Free Church of Scotland”. Pēdējā laikā ļoti dzīvi ir Skotijā arī „Home Reunion” (vietējas apvienības) centieni, kas cenšas pēc savienības ar valsts baznīcu un arī pārējām grupām.
Šai apvienību grupā jāierindo arī Kanādas apvienotā baznīca (United Church of Canada), kas izcēlusies 1925. gada jūnijā, Toronto, apvienojoties visām Kanādas kongregacionālistu draudzēm, visai Metodistu, baznīcai Kanādā un apmēram 4/5 no visām Kanādas presbiteriāņu draudzēm. Jaunā baznīca aptver apmēram 2.170.000 piekritēju (apm. 700.000 aktīvo un pilntiesīgo draudžu locekļu, 4000 garīdznieku, un 8700 draudzes). Šīs baznīcas priekšdarbi bij 1872.gadā notikušā Kanādas presbiteriāņu draudžu apvienošanās, metodistu apvienība l884.g. un 1906.gadā izveidotā Kanādas kongregacionālistu ūnija. Divdesmit gadus pēc beidzamās konfesijas apvienošanās doma par dažādo baznīcu apvienību, kas sākumā likās gluži absurda, bij nobriedusi. To bij sekmējusi jau iepriekš izvirzītā ūnijas centienu komisija, bet vēl vairāk pati dzīve un nopietnais darbs Kristus valstības celšanā misijās, koledžos un draudzēs. Ūnijas pamati, pēc oficiālās deklarācijas Lozannā 1927.gadā ir: „Ticībā, ka kristīgo vienības veicināšana ir saskaņā ar Dieva prātu un pienākuma apziņā meklēt vienību ar citām baznīcām, kurām ir tie paši kristīgās ticības pamati un pēc kuru tiesībām un ieskatiem tas ir iespējami, nenoliedzot pie tam viņu īpatnību”. ((12)Kanādas apvienotās baznīcas sekretārs Dr.T. Albert Moore, ”Die Weltkonferenz für Glauben und Kirchenverfassung” 553.lpp.)). Te, protams, ir runa tik par katras lokālās draudzes īpatnību, nevis kādu baznīcā ietilpinātu īpatnēju noslēgtu grupu.
Cik iespējams izsekot, līdzīgā kārtā ir izveidota arī vēl gluži jaunā, tikai 1934. gada aprīlī dibinātā Siamas Kristus Baznīca („The Church of Christ in Siam”). Šī baznīca izcēlusies, apvienojoties misijas darba sekās radušamies siamiešu presbiteriāņu, Siamas ķīniešu presbiteriāņu un Siamas ķīniešu baptistu baznīcām. Jaunās baznīcas satversme ir presbiteriāniska. Pretimnākšana baptistu grupai ir dažādo kristības veidu atzīšana. ((13) Pēc „The International Review of Missions”1935. First Quarter – January.)
Indija uzrāda šai nozarē veselus divus ūnijas baznīcu veidojumus – Ziemeļindijas Apvienoto Baznīcu ziemeļu un rietumu apvidos, un Dienvidindijas Apvienoto Baznīcu („The South India United Church”) dienvidos. Pie tam šī beidzamā ūnijas baznīca pēdējā laikā ir izrādījusi noteiktu tendenci uz vēl tālāku paplašināšanos.
Ziemeļindijas Apvienotās Baznīcas sastāvdaļas ir visas kongregacionālistu un gandrīz visas presbiteriāņu draudzes Indijas ziemeļos un rietumos. Bez tam, notiek sarunas arī par baptistu draudžu pieslēgšanos ūnijai. Tā kā ar šo ūniju ir izbeigtas katras konfesijas īpatnējās pazīmes, šais Indijas apvidos vairs nav nevienas kongregacionālistu un palikušas tikai dažas īstas presbiteriāņu draudzes. Teoloģiskos uzskatus, kulta un pārvaldes formas draudzes nav spiestas mainīt. Ūnijā katra vietējā draudze patur savas īpatnības kultā un parašās. ((14) Pēc Ziemeļindijas Apvienotās Baznīcas delegāta Dr. Robert A. Hume deklarācijas Lozannas konferencē 1927.g. – „Die Weltkonferez für Glauben und Kirchenferfassung” – 460. lpp.) Ziemeļindijas Apvienotā Baznīca ir izteikusi vēl kādu oikumēnisku, vispārkristīgu domu. Visu kristīgo kopību locekļi, kurus par tādiem šīs kopības atzinušas, uzskatīti arī tiesiski vienādā kristiešu vērtībā ar Apvienotās Baznīcas locekļiem, un pielaižami viņā pie Sv. Vakarēdiena. Tas ir liels solis uz priekšu ne tik protestantisma, bet visas kristīgās baznīcas vienībā. Ja arī šāda doma vairs sen nav sveša kristīgo baznīcu un draudžu vairumam, ar viņas oficiālu deklarēšanu kādas baznīcas pamatos mēs sastopamies te pirmo reizi, vismaz tādā plašumā un vispārīgumā. (Sal. Anglijas baznīcas Sv. Vakarēdiena kopību ar veckatoļu baznīcām un ar Zviedrijas (luterisko valsts baznīcu!)
Dienvidindijas Apvienotā Baznīca, kas ir radusies kā dažu presbiteriāņu misiju, Londonas misijas un Amerikas „Board of Commissioners for Foreign Mission” (abas pēdējās galvenā kārtā kongregacionālistiskas sabiedrības), Bāzeles misijas (luterāņu un reformētā sabiedrība) misijas darba rezultāta summācija Dienvidindijā un Ceilonā, un visumā ir uzbūvēta uz līdzīgiem pamatiem kā Ziemeļindijas Apvienotā Baznīca. Satversmes, iekārtas un kulta jautājumi atstāti viņu normālai atrisināšanai pakāpeniski laiku gaitā, un tā, lai tie būta Indijas apstākļiem un vajadzībām visvairāk spējīgi kalpot. ((15) Dienvidindijas Apvienotas Baznīcas delegāta H. Sumitra’s paskaidrojumi Lozannas konferencē 1927. gadā. „Die Weltkonferenz für Glauben und Kirchenverfassung” 487.lpp.)
Dienvidindijas Apvienotā Baznīca ir ceļā uz tālāku paplašināšanos – kvantitatīvi un, kas galvenais, kvalitatīvi – uzņemot sevī arī anglikāņu grupas. Jau vairākus gadus notiek sarunas jau pieminētās baznīcās, kā arī vēl Vēslejāņu Metodistu baznīcas Dienvidindijas provinces un Indijas anglikāņu baznīcas piecu dienvidu dioikēžu (Madrasas, Tinevellijas, Maduras un Ramnadas, Darnakalas un Travankoras un Kočinas) starpā. Bez tam iespējama arī minēto grupu Ceilonas baznīcu pievienošanās. Izvirzītā apvienības komiteja (Joint Committaie) ir izstrādājusi jaunās baznīcas tālākās apvienības plānu, kas iet dziļāk un plašāk visos baznīcas dzīves jautājamos un paredz jau pilnīgāku vienību dažādo grupu starpā. Jaunās baznīcas pamatā likta jauna īpatnēja baznīcas satversme, kas vienādā mērā fundēta kristīgajā atklāsmē kā skaidrotā un pārbaudītā vēsturiskā tradīcijā. Apvienības pamati ir visumā stipri anglikāniski un ietver 4 galvenos principus, kas kongruenti ar t.s. „Lambeth’as četrstūri”:
1.Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti, kā pestīšanai visu nepieciešamo saturošais kānons,
2.Apustuļu un Niķejas ticības apliecības,
3.Abi paša Kristus iestādītie sakramenti - Sv. Kristība un Sv. Vakarēdiens,
4.Vēsturiskais episkopāts, pielaikots vietējiem apstākļiem.
Satversmes daļas, kas runā par bīskapiem, presbiteriem un diakoniem ir visumā stipri anglikāniskas, ar to starpību, ka, piem., apustuliskās sukcesijas saņemšana, ūniju slēdzot, nav obligātoriska pilntiesīgajiem citu ūnijā ietilpstošo baznīcu garīdzniekiem. Tāpat atstāta pilna brīvība dievkalpojumu un draudzes dzīves kārtošanai katrā draudzē. Dievkalpojumiem tikai ir jāietver sevī visai apvienotai baznīcai saistošās dievkalpojuma būtiskās sastāvdaļas – grēksūdzi, Vārda pasludināšanu, Sv. Vakarēdienu, Sv. Lūgšanu, Ticības apliecību. Bīskapam piekrīt viņa dioikēzē garīgās autoritātes loma. Viņš ir arī baznīcas vienības reprezentants. Bīskaps nav tituls, bet amata apzīmējums kam, savas īpatnējas funkcijas.
Plašās apvienotās Dienvidindijas baznīcas projekts ļoti uzsver baznīcas vienveidību un iekšējo vienību. Galvenās satversmes, mācības, iekārtas, kulta līnijas ir vienādas visai baznīcai. Brīvība un iecietība ir tikai izpildījuma veidā un sekundāros jautājumos. Līdz ar to šai baznīcai ir neapšaubāma priekšrocība par t.s. „apvienībām”, kas ir lielākā vai mazākā mērā konfesionāls konglomerāts, dažādu organismu „summa”. Šai baznīcā, turpretim, ir mēģinājums atrast vienību dziļāk, kā tikai kādā pavisam vispārējā uzskatā.
Beidzot, šim baznīcu apvienības, Iekšējās ūnijas veidam vēl jāpieskaita kāda īpatnēja parādība dažādu konfesionālo grupu starpā, kur notiek pilntiesīga, abpusēji atzīta, līdzdaļa otras baznīcas iestādījumos. Attiecībā uz kristības sakramentu tas jau ir tā gandrīz visās kristīgās baznīcās, izņemot vienīgi atkalkristītāju grupas. Pēdējā laikā dzīva kļuvusi arī t.s. „interkommūnijas” kustība, kas cenšas to pašu panākt arī attiecībā uz Sv. Vakarēdiena sakramentu. Bez Ziemeļindijas Apvienotās Baznīcas, kas vienpusīgi pielaiž pie Sv. Vakarēdiena visus kristīgos, abpusīgi pastāv vēl t.s. „Sv. Vakarēdiena kopība” Anglijas un Zviedrijas valsts baznīcu un Anglijas un Veckatoļu baznīcu starpā. Anglijas valsts baznīca ir ceļā (arī) uz Sv. Vakarēdiena kopības noslēgšanu ar austrumu ortodokso baznīcu.
d)Lielās oikumēniskās kustības - „On Life and Work” un „On Faith and Order”, to raksturojums un nozīme protestantisma apvienošanās centienos.
Protestantisko, un, vispār, kristīgo baznīcu apvienošanās darbs būtu nepilnīgs un trūcīgs, ja tas balstītos vienīgi uz lokālajām vai konfesionālajām apvienībām, kas izcēlušās sporādiski dažās atsevišķās, pie tam vēl samērā tik nedaudzās vietās, katra īpatnēju apstākļu ierosināta. Protestantisko baznīcu apvienībai ir nepieciešama kāda plašāka vispārējas sadarbības un saprašanās bāze, uz kuras varētu satilpt visas (iespējami!) baznīcas, neatkarīgi no viņu lokālajām, nacionālajām vai konfesionālajām īpatnībām. Meklējumi pēc šādas bāzes ir noveduši pie divu spēcīgu, visai zīmīgu kustību izcelšanās, kuras ir zināmā mērā identiskas abiem protestantisko baznīcu apvienības principiem – „On Life and Work” – jeb „dzīvei darbam”, kas meklē baznīcu solidaritāti praktisku uzdevumu veikšanai, un „On Faith and Order”, jeb „ticības un iekārtas” virziens, kas cenšas uz vienību baznīcu iekšējās dzīves parādības. Šis kustības, kas izcēlušās protestantismā un ir domātas kā visas kristīgās cilvēces vienotājas kustības, praktiski līdz šim sevi ir apliecinājušas galvenā kārtā kā sadrumstalotā protestantisma vienotājas.
„On Life and Work”, vai vienkārši „Stokholmas” kustība ir kristietības praktiskā darba kustība, kas savas kalngalus sasniedza 1925. gadā Stokholmā noturētajā baznīcas koncilā („Jaunā Nīkaia”). Tā izcēlusies aiz tīri praktiskas vajadzības - apvienot vienkopus visus kristīgos spēkos kristīgo uzdevumu pildīšanai pasaulē - misijā, sociālajā darbā, izglītībā, miera veicināšanā u.tml. Kustības pirmie ierosinājumi meklējami Ziem. Amerikas Sav. Valstu kristīgajās laju organizācijās un kustībās. Par tālāko rosinātāju kļuva FC un tā aprindas, ar nodomu jau 1916.g. saaicināt plašu baznīcu konferenci. Pasaules kara notikumi un notikumi pēc tā, kas likās atvirzām tālāk šos nodomus, tos netieši vēl pasteidzināja. Kas agrāk bij tik teorētiski vēlams, tagad kļuva par nepieciešamību. Par kustības īsto vadītāju un iedvesmotāju uzlūkojams Dr. Nātans Sederblūms, Upsalas archibīskaps, viena no visizcilākajām personībām jaunāko laiku baznīcas vēsturē. Pēc ilgākiem un rūpīgiem priekšdarbiem jau kopš 1919.g., 1925. gadā sanāca šīs kustība ierosinātā lielā un ļoti iespaidīgā konference, kurā piedalījās gandrīz visu pasaules kristīgo konfesiju un baznīcu (izņemot Romas katoļus) pārstāvji. Šo sanāksmi daudzi ne bez pamata novērtē par jauna posma sākšanos kristīgās baznīcas dzīvē.
Kas ir šīs kustības pamats, kādi tās kristīgo baznīcu vienību veidojošie principi? Uz to jau atbildi dod pats kustības nosaukums - tā ir praktiskās sadarbības kopības rosinātāja. Sevišķi reljefi izceļas šī kustība tagad, pēc Stokholmas sanāksmes, kad ir iespēja to salīdzināt arī ar dažām citām līdzīgu centienu kustībām. Lielā mērā tāpēc šīs kustības novērtēšana un raksturošana ir identificējama ar pašas Stokholmas sanāksmes raksturojumu.
Raksturīga ir jau pati konferences uzstādītā un iztirzātā programma, kas ietveras apmēram šādos punktos:
l.Baznīcas pienākums pret uzdevumiem, kurus Dievs spraudis pasaulē.
2.Baznīca un saimnieciskie un industrijas jautājumi.
3.Baznīca un sociālie un tikumiskie jautājumi.
4.Baznīca un tautu savstarpējās attiecības.
5.Baznīca un kristīgā audzināšana.
6.Praktiskās un organizatoriskās baznīcas sadarbības metodes.
Programma ietver sevī tikai tādus jautājumus, izņemot varbūt tik pašu beidzamo, uz kuriem ir visām baznīcām jāatbild vienādi, neatkarīgi no viņu organizācijas veida, un kas satur baznīcas darba izpaušanos praktiskajā dzīvē. Bez šaubām, tas ir varens baznīcu kopīgās sadarbības pamats, kas visumā atstādams pie malas baznīcu orgāniko saistīšanos (par to ir runa tik pašās beigās), aicina baznīcas kopīgās ārējās frontes stiprināšanai. Kur baznīca sastopas ar otru baznīcu sociālo, ētisko, audzināšanas un tamlīdzīgu jautājumu risināšanas darbā, tur, protams, nav svarīga baznīcu iekšējā konstitūcija, bet gan viņu darbības efekts, kas taču ir konfesionāli neutrāls. (Tomēr vienmēr kristīgs!) "On Life and Work” kustības uzdevums ir paplašināt šī efekta apmērus un spēku, neļaujot tam izsīkt sekundāros uzdevumos, kā neattaisnojamu norobežojumu un kavēkļu celšanā pret citāda veida pozitīvu kristīgo aktivitāti.
Tomēr "On Life and Work" kustības vienpusība kļūst acīmredzama tur, kur jāieskatās tuvāk pasu konfesiju dzīvē un apstākļos, kas kavē ciešāku sadarbību un tuvināšanos. Šie kavētāji ir taisni ne tik daudz ārējas dabas, kas stāvētu ārpus pašām baznīcām, cik iekšējas dabas - konfesiju uzbūves pamatos, kristīgās patiesības uztveršanas un interpretācijas veidu dažādībā, kulta parašās, mācībā, satversmē, pat apliecībā. Tāpēc iekšējas nepieciešamības izrisināta ir radusies īpatnēja oikumēniska kustība "On Faith and Order” („Lozannas kustība”), kas ievērojamā mērā papildina un koriģē „On Life and Work”.
Šai kustībai vēsturiskās saknes ir jau plašākas kā pirmajai. Tās atrodamas ne tikai modernajā protestantismā, bet līdzīgas parādības jau sastopamas daudz agrāk – te piemināma tradicionālā Romas līnija un konfesionālo ortodoksiju laiku uzskati par baznīcu vienību, kas iespējama vienīgi uz skaidras un saskaņotas mācības vai baznīcas prakses pamata. Modernās „On Faith and Order” kustības tiešā ierosinātāja ir Ziem. Amerikas Sav. Valstu anglikāņu baznīcas konference Cincinnaty’ā 1910. gada oktobrī, kas nolēma panākt vispārējas kristīgās baznīcas sanāksmes sasaukšanu, lai apspriestu ticības un satversmes jautājumus. Šī kustība ir vecākā no modernajām oikumēniskajām kustībām un tā ir radusies zināmā Edinburgh’as Vispasaules Misijas konferences (1910.g. jūnijā) ierosmē. Kustības formulētais plašākais apvienības pamats ir ticība Jēzum Kristum kā Dievam un Pestītājam, uz kura tā cer sapulcēt visas kristīgās baznīcas (izņemot, protams, ūnitāriešus!).
Iniciatīva „On Faith and Order’ kustībā atrodas anglikāņu, resp. protestantisma „labā spārna” rokās un viņas uzdevums ir atšķetināt taisni sarežģītākos mezglus, kas sasējušies konfesiju būtiskās atšķirības laukā. Pasaules karš ar savām sekās iedarbojās uz sākto darbu līdzīgi kā pie „On Life and Work”, tuvinādams Ziem. Amerikas Sav. Valstu un Anglijas episkopalistus vairāk Eiropas un austrumu kristīgajām grupām. 1919.g. amerikāņu delegācija apceļoja informācijas nolūkā un nolūkā sagatavot ceļu baznīcu apspriedei visas pasaules mērogā, Eiropu un austrumus. Liela vērība piegriezta arī apmeklējumam Romā. Šai sakarā notikušā audience pie pāvesta ir ļoti raksturīga, kur delegācija un ūnijas nodomi uzņemti ļoti divējādi. - Pāvesta personīgā izturēšanās šai ziņā bijusi krasi atšķirīga no viņa Pētera pēcnācēja un vietnieka viedokļa, kas bij stūrgalvīgi negrozāms attiecībā uz „hairēsiju” un „schismātiķu” atkalpievienošanās nepieciešamību vienīgajai svētajai Romas baznīcai, no kuras tās visas esot atšķēlušās. Romas stūrgalvība tomēr darbu neaizkavēja, tiesa, padarīja to par tīru protestantu lietu, jo arī austrumu baznīcu līdzdaļa un loma te ir bijusi vienmēr vairāk pasīva.
1920. gadā no 12. – 20. augustam Ženēvā notikušā sagatavošanas konference nosprauda kustības tālāko plānu, paredzot plašas vispasaules sanāksmes sasaukšanu Vašingtonā. Šī sanāksme sanāca 1927. gadā (3. – 21augustam) Lozannā un tiklab apmēru, kā svarīguma ziņā cienīgi nostājās blakus Stokholamas sanāksmei 1925. gadā. Lozannas konferences priekšrocība bij tā, ka tā notika jau uz vairāk sagatavotas zemes un varēja stāties tieši pie darba . Visa sanāksmes programma un diskusijas bij centrētas ap šādiem 4 punktiem:
1.Atkalapvienotās baznīcas ticība.
2.Baznīca.
3.Baznīcas amats atkalapvienotajā baznīcā.
4.Sakramenti.
Konference, kas noritēja saskaņā ar „On Faith and Order” kustības spraustajiem mērķiem par savu centienu mērķi uzskatīja „Kristus miesas locekļu atkalapvienošanos”, kas nevar notikt ūniformatīvā, bet gan federatīvā ceļā, nolīdzinot pretešķības ne ar kādu kompromisu palīdzību, bet kopīgā galveno augstāk minēto četru jautājumu pieņemšanā. Vēl lielākā mērā kā Stokholmas kustība, Lozannas kustība ir attīstījusi arī pēc 1927. gada plašu un rosīgu apspriežu un komisiju darbu, sagatavojot nākošo "On Faith and Order" sanāksmi 1937. gadā Edinburgh’ā. („On Life and Work”) tai pašā gadā Oksfordā).
Abas šīs kustības ir veikušas milzīgu darbu. Viņas ir tās, kas mūsu dienās pārvalda visu oikumēnisko, bet vēl sevišķā mērā taisni protestantisma apvienošanās darbu. Visi modernie apvienoto baznīcu veidojumi lielā mērā atbilst vienas vai otras kustības veidam, un šīs kustības ir arī īstās dzīvības saites dažādo, kaut arī lokāli apvienoto protestantisma daļu ciešākā un vispusīgākā sakausēšanā.
III MŪSDIENU PROTESTANTISMA APVIENOŠANĀS PRINCIPI UN IESPĒJAMIE PAMATI.
a) Apvienību principi.
Apskatot kristīgo baznīcu apvienošanās principus, te izšķiram noteikti divus galvenos - Romas katoļu un evaņģēlisko principus.
Romas katoļu baznīcas princips ir ļoti skaidrs un vienpusīgs. Baznīcu atkalapvienošanās pēc tā ir iespējama tikai ar pārējo „atšķēlušos” grupu atgriešanos vienīgās, īstās un svētdarošās, resp. Romas katoļu baznīcas klēpī. Tas ir ieplūšanas jeb asimilēšanas princips, pie kura Roma uzticīgi ir palikusi kopš tiem laikiem, kad tā, no Bizantes atšķīrusies, kļuva par citu baznīcu apvienotāju. Romas katoļu baznīcas slēgtās ūnijas ar dažādu ritu un dogmatisko fundamentu (pat monofizītu!) baznīcām ir pašas par sevi skaidras liecības, ka visas šīs dažādās uniētās slāvu, grieķu, rumāņu, sīriešu, koptu, abesīņu un arābu ritu baznīcas ir ieplūdušas kā sīki strautiņi lielajā Romas jūrā, nemaz ar to viņas garšu nemainīdami, bet paši izzuzdami, asimilēdamies ar to. Raksturīgi, ka Roma šai dedzīgajā uniformēšanas un asimilēšanas gaitā nav apstājusies pat pie dogmatiskajām pretrunām, uzkrītoši viegli pāriedama pāri par monofizītisma shizmu, to de facto atzīdama maronītu, jakobītu un koptu baznīcās. Par vienīgo apvienošanas principu un mērauklu līdz ar to kļuvusi tīri ārējā uniformitāte - pāvesta primāta atzīšana un vispārējās Romas līnijas pieņemšana. Ar laiku, protams, izdevīgākiem apstākļiem rodoties, šādus ūniātus var pievilkt vēl tuvāk katoļu baznīcai un beidzot pilnīgi tos asimilēt. (Uniātu stāvoklis pēckara Polijā). Šis princips, lai cik pievilcīgs tas arī izskatītos savas konsekvences dēļ, slēpj sevī zināmas nepilnības un briesmas visai kristīgai lietai. To apgaismo N. Söderblom’s ((16) R. Wallau, „Die Einigung der Kirche vom evangelischen Glauben aus”, 101.lpp.) aizrādīdams, ka aiz šīs pārliecīgās cenšanās pēc sava institucionālās absorbējošā tipa piepildīšanas, Romas baznīca, neskatoties uz savu plašo bāzi, uz kuras tā celta, te saskaras ar kaut kuru caurmēra sektu, kuras pamats nav vis kaut kāda kristietības būtībai atbilstoša doma, bet pašas sakombinēts plāns.
No šī principa protestantiskās baznīcas ir visas noteikti, vismaz teorētiski, atteikušās (kas, par nožēlošanu gan vēl neizslēdz praksē prosēlitismu uz citu konfesiju rēķina, ar propagandējošās konfesijas vai sektas „absolūtās kristietības” uzsvēršanu!) Pie tā ir mūsu laikos novedusi protestantiskās baznīcas pati dzīve, (konfesiju ortodoksisma laikos gan par to nevarēja būt ne runas), rādīdama, ka evaņģēliskās baznīcas ideāls, ja to nesaredz šauri vienīgi institucionālajā baznīcā, nemaz nav praktiski vienas vai otras konfesijas veidojumā galīgi piepildāms. No otras puses, evaņģēlisko baznīcu negatīvajai pusei, viņu pārmērīgajai sadrumstalotībai ir bijusi arī sava svētīgā nozīme - tā ir pierādījusi, ka katra baznīcas kopība, neatkarīgi no sava lieluma, mācības, iekārtas vai kulta, ja vien tā paliek uzticīga savam lielajam uzdevumam, - Dieva valstības nešanai zemes virsū, piepilda kādu vērtīgu, īpatnēju, citādi neatvietojamu darbu, kam vērtība Dieva priekšā. Tā it kā kāds orgāns iepilda kādas noteiktas, tik viņai uzticētas funkcijas kādā lielā koporganismā. Kristīgā atklāsme jau ir tik milzīga, ka to nemaz nebūtu iespējams ietvert, iespiest vienā veidojamā. Šī atziņa ir arī protestantiskā apvienošanās principa pamats, ko izsaka „On Faith and Order” kustība vārdos „apvienot visu Kristus miesu”. Savstarpējās nepieciešamības un papildināšanas doma ir valdošā protestantiskajā apvienības principā un skaidri atspoguļojas jau pastāvošajās apvienotajās un sadarbības baznīcās, kur tā izcelta gan kā dažādo baznīcu vērtību piedāvājums citām (sadarbības grupās - FC, Vācijā, Šveicē) vai arī kā lielais baznīcas garīgais rīcības kapitāls, kas ieplūdis viņā no dažādajām ūnijā sadevušajamies baznīcām (Kanādā, Indijā). Šī lielā iecietības un savstarpējās respektēšanas principa vājā puse ir tā, ka tas kādreiz var radīt aizdomas par patiesības mērauklas trūkumu, vai arī nevēlēšanos vai nespēku revidēt dažādās pretrunīgās parādības panāktajā kristīgajā vienībā. Daļa taisnības šiem iebildumiem ir, jo ir daudz konfesiju, kas savas īpatnības, jā, pat savu eksistenci nevar attaisnot ar kādu speciālu viņām uzticētu uzdevumu, kādēļ šis princips pieņemams tik ar zināmu korektūru.
b) Protestantisma apvienošanās iespējamie pamati.
Atkarībā no tā, pēc kāda principa baznīcu apvienība izveidota vai domāts to izveidot, izvirzās arī jautājums par pamatiem uz kādiem apvienība dibināta.
Visvienkāršākais un visiespējamākais apvienības veids – baznīcu federācija, apvienības pamatos ir ļoti plašs un vispārīgs. Vienīgais prasītais nosacījums un līdz ar to pamats ir kristīgā kopapziņa. Katrai konfesijai ir atstāta pilnīga brīvība viņas ticības pieredzes konkretizācijā. Tas ir līdz ar to „visprotestantiskākais”, resp. reformēto baznīcu apvienības pamats. Neviena baznīcas tradīcija nav konstanta, nedz absolūta, tāpat neviena kristīgās atklāsmes iztulkošana un interpretācija nav jau pilnīga vai galīga, tāpēc nevienu no šīm lietām nevarot likt baznīcu apvienības pamatā vai par tās priekšnosacījumu. Sevišķi spilgti šis plašais un brīvais pamats izceļas pie tādām apvienībām kā FC, kurā atradušas sadarbību dogmatiski un baznīcas praksē tik dažādas, pat ekskluzīvas grupas kā baptisti (dažādu novirzienu, pat t.s. „septītās dienas baptisti”, kas gandrīz identiski adventismam), mennonīti, kvēkeri, metodisti, kongregacionālisti un pat dažas sīkākas luterāņu grupas.
Šis apvienības pamats, protams, ir vispieņemamākais, un, ņemot vērā protestantisko baznīcu lielo sadrumstalotību, rada vismazākās grūtības šīs sadrumstalotības likvidēšanai. Līdz ar to tas ir arī „amerikāniskais” apvienības veids, kas lietas un parādības, un līdz ar to, arī, protams, baznīcas nekārto pēc viņu būtības un iekšējā satura, bet – pēc alfabēta. Šim „garīgajam” (kā to mēdz apzīmēt dažas radikālākās grupas) pamatam ir tomēr daudz arī ēnas pušu. Tas slēpj sevī lielas grūtības, nepilnības un pretrunas. Kas ir šādas apvienības rezultāts? Ne vairāk kā ārīga konfesiju biedrība, viņas priešstāvju parlaments, birokrātiska iestāde, kuras ārpuse ir vienveidīga un saskaņota, bet kas no iekšpuses ir pilnīgi haotiska. Šādā baznīcu apvienībā ienestais kulta, mācības, iekārtas un parašu materiāls paliek pilnīgi nesistematizēts un, galvenais, nepārbaudīts. Ir jau tiesa, ka katrai konfesijai pieder tiesības aizstāvēt un izcelt savas īpatnības kā Dieva gribētās atklāsmes bagātības rezultātu, bet cik nav tādu konfesionālu veidojumu, kas savu eksistenci nav dibinājuši uz šīs atklāsmes, bet uz cilvēku grēka – shizmas, vārda dziļākā un nopietnākā nozīmē, kur konfesiju rašanos un pastāvēšanu noteica taisni cilvēcīgā ļaunprātība vai garīgais aklums. Vai tad arī sektām, kas savus pamatus atradušas Kristus mācības sašaurinājumā vai kropļojumā (adventisms, mormoņi, daudzas „gara” sektas) ir tiesības uz šo savu aplamību turpināšanu, kur tas vēl aizsargā kādas apvienības ārējais spēks?
Bez tam, baznīcu iekšējo lietu nesaskaņotība nenovēršami nesīs sev līdzi to pašu neattaisnojamo prozēlītismu, no kura šāda veida apvienība cenšas izbēgt. Nenoskaidrotās, jā, nesistematizētās dogmatiskās un kultiskās pretešķības un īpatnības, kuru visu pamatā (normālos gadījumos, protams) guļ kāda kristīga reliģiska atziņa vai pieredze, vienmēr dos iemeslu vienai grupai izcelt savus argumentus pret otru. Šai ziņā spilgti piemēri ir uzskatu diferences Kristības sakramenta un baznīcas garīgā amata jautājamos. Plašais, „platoniskais” apvienības pamats ir sapulcējis FC kopā gan baptistus, gan bērnu Kristības piekritējus. Te, šai neizlīdzinātā jautājumā vienmēr būs polaritāte, kas zināmos gadījumos var apdraudēt panākto vienību. Tas pats sakāms par garīgā amata, un, vispār Sv. Gara darbošanās jautājamu draudzē, tam pretī nostādot cilvēcīgo cenšanos pēc Sv. Gara saņemšanas. Te ir raksturīgi pretstati kvēkeri, kas konsekventi uztur prasību pēc katrreizējas Sv. Gara iedarbības par jaunu draudzē, katrā atsevišķā gadījumā, neatzīstot nekādas cilvēcīgas darbošanās, un Reformētā Episkopālā Baznīca („Reformed Episcopal Church”), kas ir anglikāņu baznīcas paveids, un šai jautājumā turas pie ieskatiem, ka Sv. Gara darbība var izpausties un izpaužas galvenā kārtā tur, kur ir cienīgi sagatavota vieta un ļaudis, - dievkalpojums un klērs, kas par savu uzdevumu ir licis šo Sv. Gara kopības meklēšanu un tālāk došanu.
No šīm un līdzīgām kontroversēm, protams, izaug šo dažādo parādību salīdzināšana un vērtēšana. Gluži dabīgi rodas nopietns jautājums – vai tai vai citā baznīcā saņemtais sakraments, vienalga Kristība vai Sv. Vakarēdiens, ir pilnvērtīgs? Vai īpatnēji dogmatiski apgaismotais Dieva Vārds ir īsts un vai tas var veicināt viņa uzklausītāja un piepildītāja svētošanu?
Baznīcas iekšējo lietu, skaidrošana iegūst arvien plašāku nozīmi kā baznīcu apvienības faktors un pamats. Kāda vērtība ir baznīcas tradīcijai un kura ir tā, kas vispilnīgāk tradē Kristus garu. Pēdējā laikā šis jautājums daudzās pat ļoti radikālās protestantiskās baznīcās ir kļuvis akūts (Bīskapa titula ievešana dažās Vācijas zemes baznīcās, anglikāņu un reformēto baznīcu pieaugošā nosvēršanās no „hoc significat” uz „hoc est” mācībā par Sv. Vakarēdienu, u.tml.). Tradīcijas nepieciešamība ir kļuvusi atkal acīmredzama, protestantiskās baznīcas meklē to kā pamatu reālajā dzīvē, kuram būtu jānorobežo kristīgā baznīca no vispārējās reliģiozitātes. Neapšaubāmi, ka tradīcijas un baznīcas iekšējās viengabalainības jautājums ir arī tas, kuram ir jātop atbildētam, lai varētu notikt vispārēja protestantisma apvienošanās
Baznīcas iekšējo viengabalainību, kas balstītos uz zināmas kristīgās kopmantas un tradīcijas - par baznīcu apvienošanās pamatu ir skaidri izvirzijusi „On Faith and Order” kustība, bet vēl priekš tās anglikāņu baznīca, būdama evaņģēliska savos mācības un pa daļai arī satversmes pamatos, ir piegriezusi nopietnu vērību baznīcas dzīves regulēšanai un baznīcas tradīcijas izkopšanai, redzot šajās lietās lielu ārējo spēku. Vienīgie konkrētie priekšlikumi baznīcu iekšējās apvienības pamatiem ir nākuši taisni no anglikāņu baznīcas un dabūjuši klasisku formu t.s. „Labeth’as četrstūrī” - jeb četrās minimālajās prasībās, lai baznīcu apvienība varētu būt dziļa un vispusīga. Zīmīgi, šīs prasības ir ietvertas arī nākošajā plašās apvienības Dienvidindijas baznīcas satversmē, kas ir pagaidām vispusīgākā apvienība, lūkojoties no viņā līdzdalīgo konfesionālo grupu dažādības (kongregacionālisti, presbiteriāņi, metodisti, luterāņi un anglikāņi; FC trūkst taisni šo divu beidzamo grupu). Šīs prasības formulētas šādi:
1.Vecās un Jaunās Derības Sv. Raksti kā pilnīgā un pestīšanai nepieciešamā ticības norma.
2.Apustuļu ticības apliecība kā draudzes ticības klasiskā apliecības formula.
3.Abi Jēzus iestādītie sakramenti - Sv.Kristība un Sv. Vakarēdiens, kā pestīšanai nepieciešamie žēlastības līdzekļi un
4.Vēsturiskais episkopāts, kas stāv ar apustuliskās sukcesijas starpniecību kontinuitātē ar seno baznīcu un ir kristīgās baznīcas ārējais reprezentants un simbols.
Šis apvienības shemats ietver sevī iespējamos apvienības pamatus kā ticības normu, tā kulta un satversmes ziņā, tverdams šais parādībās tikai viņu būtisko pusi un atstājot brīvību perifērajā izveidojumā. Šie pamati, ar zināmu ierobežojumu tik apliecības un episkopāta jautājumos, ir kopēji visos laikos visām kristīgām kopībām.
alfa) Kānons kā protestantisko baznīcu apvienības pamats ir ļoti reāls. Visas protestantiskās konfesijas ir vienprātīgas tai ziņā, ka Vecās un Jaunās Derības Sv. Raksti ir visas kristīgās atklāsmes avots un normatīvs krājums visai dzīvei un katrai organizācijai, kas bauda nedalītu autoritāti visās konfesijās. Šī autoritāte taisni beidzamajā laikā, nelūkojoties uz slimīga antisemītisma uzbrukumiem vienai kanona daļai, ir vēl pieaugusi. Bībele arvien vairāk iegūst absolūtās normas cienību. Un ja ir runa par kristīgu reliģiju un kristīgo (resp. protestantisko) baznīcu atkalapvienošanos, tad tā var notikt tikai tad, ja apvienības pamatos ir likts kopējs kristīgās atklāsmes avots.
beta) Sarežģītāks jautājums, kurā mazāk vienprātības, ir mēģinājumā likt protestantiskās apvienības pamatā kādu no senās baznīcas ticības apliecībām.
Te ir divējādas grūtības. Protestantisko baznīcu liberālākas teologu grupas uzskatīja senās baznīcas ticības apliecības formulas par vienkāršiem laikmetīgiem dokumentiem, kas savu laiku jau pārdzīvojuši un vairs lāgā neatbilst modernas baznīcas prasībām un ticības izpratnei, un ka tādēļ tās būtu atmetamas vai to vietā liekamas citas, moderni veidotas un laikmetīgākas.
Otrs iebildums ir no radikālāko brīvbaznīcu, piem. baptistu u.c. puses, kas katru, fiksēto ticības formulu uzskata par Sv. Gara pilnvaru un spēka ierobežošanu, saskatīdami šādu formulu lietošanā tukša formālisma briesmas kristīgai kopībai.
Nevar tomēr liegt, ka senās baznīcas apliecību pieņemšanai par protestantisko baznīcu apvienības vienu pamatu nebūtu arī savas lielās pozitīvās puses. Vispirms jau, tās ir vienīgās baznīcas tradīcijas, kuras ir pieņēmušas, vai vismaz respektē un kas jau ir kopīgas visām sadrumstalotajām baznīcām, kas citādi izveidojušas sev gluži īpatnējas parašas. Otrkārt, šīs apliecības ietver sevī visas kristīgās ticības kvintesenci, kā to sevišķi uzsver anglikāņu baznīca ((17.) Londonas bīskaps Dr. Charles Gore, „Die Weltkonferenz für Glauben und Kirchenverfassung”, 233./34.lpp.), un tām arī apvienotajā baznīcā būtu draudzes ticības mērauklas uzdevums. Beidzot, šo apliecību senums ir arī arguments, kas izšķir lietu par labu viņu pieņemšanai, jo kristīgās baznīcas vēsture visos laikos un vietās ir pietiekoši skaidri pierādījusi, ka arī veiklākie un vislabāk pārdomātie cilvēcīgie darinājumi, kas nesedzās ar pašu kristīgās ticības būtību, agrāk vai vēlāk bij lemti iznīkšanai.
gamma) Sakramentu jautājums.
Ļoti svarīgs moments uzstādītajā apvienības plānā ir sakramentu jautājums. Anglikāņu baznīcas apvienošanās priekšlikumā sakramenti ieņem svarīgu vietu - tie ir arī viens no baznīcu apvienības pamatiem.
Vispirms jāņem vērā, ka taisni protestantisko baznīcu apvienībā šim jautājamam ir ļoti svarīga loma, jo visu protestantisko vienību sakramentu uztvere gluži īpatnēja un noteikti atšķirīga tiklab no austrumu ortodoksās, kā Romas katoļu baznīcu uztveres. Pie tam šī uztvere ir visa protestantisma kopmanta. Protestantisms atzīst un ir paturējis tikai divus sakramentus - tos, kuriem neapšaubāma Jēzus paša iestādījuma raksturs - Sv.Kristību un Sv. Vakarēdienu. Tie ir vai nu Jēzus iestādītie vai pavēlētie un gribētie sakramenti. Jau šis fakts vien ir spēcīga kopības saite visam protestantismam. Tam pievienojas otrs kopīgs moments – noteiktā negācija pret sakramenta iztulkošanu par fizisku pestīšanas līdzekli, kas iedarbojas un realizējas gluži mehāniski (ex opere operato). Sakramenta novērtējums pēc protestantiskās izpratnes svārstās starp ārēju piemiņas zīmi no viena, un žēlastības ķīlu, kas dota sub conditione, no otras puses. Starpība starp abām galējām uztverēm jaunākos laikos ir praktiski jau gandrīz izzudusi, abām uztverēm īpatnēji apvienojoties un iespiežoties gandrīz visā protestantismā vienādi. Šai ziņā baznīcas prakse, kas ir jau „oikumēniska” ir aizsteigusies teorijai priekšā. Arī Sv. Vakarēdiena sakramenta izpildīšanā protestantismam ir kopēja vienota fronte pret Romas katoļu baznīcu, vispārējā „Communio sub utraque” praksē.
Samērā lielākas grūtības ir jautājumā par Kristības sakramentu, kristīgās draudzes iniciācijas aktu, kas saistās ar iedzimtā grēka dzēšanas žēlastību. Pēc protestantu baznīcu vairākuma uztveres un prakses šis sakraments izpildāms (vienreizīgi) jau visagrākajā bērnībā, kas piešķir tad bērnam līdzdaļu Dieva dotajā žēlastībā. Pēc citu, sevišķi pēc radikālāko brīvbaznīcu un atkalkristītāju uztveres, Kristība izpildāma tikai pie apzinīga cilvēka.
Šai prakses jautājumā ir līdz šim bijušas nopietnākās grūtības visā sakramentu jautājumā, bet atkal, reālā dzīve rāda, ka arī šīs grūtības nav nepārvaramas. Būtiskais pamats ir šī sakramenta atzīšana vai atraidīšana, nevis viņa izpildīšanas prakse (bērnībā vai vēlāk, pagremdējot, apslakot vai aplejot kristāmo). Ka šīs pretešķības tomēr pārvaramas, rāda tādu baznīcu kā metodistu (atzīst visas kristīšanas veidus) un Siāmas Kristus Baznīcas (respektējot kristību dažādos vecumos) piemēri. Sakramentu kopība baznīcu apvienībā dod tai kulta vienveidību un vislielākā mērā stiprina dažādām konfesijām piederošo draudzes locekļu vienības apziņu. (Sal. t.s. ”sakramentālo kopību” protestantiskajās baznīcās).
delta) Baznīcas garīgais amats; episkopāta jautājums protestantiskajā baznīcu apvienībā.
Episkopāta, jeb satversmes jautājums no ievirzītajiem apvienības pamatiem ir tas, ap kuru ir vislielākās domstarpības. No vienas puses protestantiskās baznīcās šim amatam ir atrodama vislielākā pretešķība, no otras, šim amatam ir liels pievilkšanas spēks un interese par to ir stipri pieaugusi. Raksturīgi, ka pat tradicionālajās episkopāta noraidīšanas zemēs, kā Vācijā, tas atkal atradis dzīvu piekrišanu, kas izpaužas bīskapa titula atjaunošanā.
Bieži tomēr ne viens, ne otrs novirziens neuzrāda kaut cik dziļāku lietas būtības izpratni, un tā notiek, ka episkopāta pretinieki pārspīlē „briesmas”, kas rastos ievedot atkal bīskapa amatu, šo tīri evaņģēlisko amatu, apzīmēdami tādas iespējamības par hierarhiskās kārtības atjaunošanu, rekatolizācijas sākumiem, draudzes garīgā pamata atmešanu un glābšanos ārējā iekārtā. Tik pat aplami gadās arī ar daudziem pārlieku karstajiem episkopāta aizstāvjiem. Vācijas un dažu citu zemju piemēri ir rādījuši, ka episkopāta dziļākā nozīme un saturs ir izslīdējusi cauri tukšajām baznīcas uniformēšanas tendencēm, rotaļai ar skanīgiem tituliem un ļoti nepārbaudītām baznīcu iekārtas pārmaiņas tendencēm, kuru stimuli daudzkārt neatrodas pašās baznīcās, bet kas izsauktas mākslīgi no ārpuses.
Uz šāda veida iebildumiem un praksi ir noteikti jāatbild, ka episkopāts nav nekas ārpus evaņģēlija gara un tradīcijas esošs. Tas nav, tomēr arī ne tituls augstākajam baznīcas ierēdnim (konsistoriālajās baznīcās) ne arī izcilākajiem vai vecākajiem baznīcas darbiniekiem par viņu nopelniem (vācu un vācu reformācijas gara baznīcās, sevišķi pagātnē; arī Baltijas zemēs un Krievijā). Tikpat maz evaņģēliskais episkopāts nozīmē garīgo monarhiju, vienalga vai tā veidota uz mākslotas tradīcijas pamata (Romas katoļu episkopāts), vai kā garīga virspavēlniecība izcēlusies kādas citas varas protektorātā un interesēs (piem. Vācijas evaņģēliskās baznīcas „Reichsbischof’a” amats un līdzīgi eksperimenti šai virzienā arī dažās citās evaņģēliskajās baznīcās).
Evaņģēliskā episkopāta saturs pēc šī apvienības pamata proponētāju – anglikāņu domām ir divējāds:
1.Tas ir īstais episkopa un gana amats, kuram kāds cilvēks baznīcas izvēlēts un Dieva pilnvarots par darbinieku šai baznīcā vai kādā viņas iecirknī. Šis darbinieks ir visplašākā mērā baznīcas garīgās dzīves un viņas darbinieku pārraudzītājs un tēvs (ne kungs!).
2.Viņa uzdevums ir simbolisks - viņš ir baznīcas vienības turētājs savā iecirknī un tās reprezentētājs kopbaznīcā, kā arī baznīcas reprezentants uz āru, viņas vadītājs, garīgā autoritāte pretim citiem, laicīgajiem institūtiem sabiedrībā. Līdz ar to bīskaps nav iecelts ierēdnis, bet mūža darbinieks. Viņš runā un darbojas visu draudžu, garīgo darbinieku un garīgā darba dažādo nozaru uzdevumā un pilnvarā. Viņu var, pēc dažādu kristīgo kopību ieskatiem apveltīt ar lielāku vai mazāku autoritāti arī baznīcas iekšējās dzīves, mācības, kulta, disciplīnas u.tml. Jautājumos, bet tas viss viņu vēl nebūt nepadara ne par Kristus burtisko attēlu vai vietnieku, nedz arī par kādu vienkāršu pilnvarotu ierēdni.
Ar bīskapa amatu saistās vēl kāds cits, vēl vairāk sarežģīts un sāpīgs jautājums protestantiskajām baznīcām – t.s. apustuliskās sukcesijas jautājums. Šī jautājuma katoliskā uztvere nav, protams, protestantiskajās baznīcu apvienībās nemaz diskutējama, bet šai tradīcijai ir nenoliedzama simboliskā nozīme, kas raksturo baznīcas amata, un reizē ar to arī iekārtas, mācības, kulta un visas baznīcas garīgo neatkarību, no jebkādām ārējām varām, un izceļ simbolisko vienību ar tā Gara plūsmām, kas gājušas visos laikos cauri kristīgai Baznīcai, no tās pirmlaikiem. Apustuliskās sukcesijas tradīcijas šādai uztverei varētu būt varens vienotājs spēks visām protestantiskajām baznīcām ((18) Jau tagad apustuliskā sukcesija ir kļuvusi lielā mērā par vienotāju saiti visas anglikāņu baznīcas dažādo zemju baznīcām, tā pat arī Skandināvijas luterisko baznīcu starpā, kuru apustuliskās sukcesijas saites pēc kara ietvēra arī Igaunijas, un uz laiku no 1923. līdz 1931.g. arī Latvijas ev.lut. baznīcas.), bet arī šis jautājums, vēl, šķiet, nav galīgi nobriedis protestantiskajās baznīcās. Kā gan citādi būtu izskaidrojama nepiedodamā vieglprātība ar kādu pieiet šim jautājumam dažas protestantiskās baznīcas?
Episkopātam protestantiskajā kopbaznīcā piekristu svarīgā baznīcas vienveidošanas loma, pāri lielajai dažādībai, to nemaz gan neierobežojot. Katras dioikēzes īpatnības, ja, katras draudzes īpatnības turpinātu eksistēt, bet tās būtu padotas atbildīgas un autoritatīvas garīgas virsinstances pārziņai un kārtošanai, lai ar tām varētu iespējami plašāk un labāk kalpot kopbaznīcas uzdevumiem. Episkopāta loma un lielā nozīme būtu arī baznīcas sekularizācijas centienu paralizēšanā. Dioikēžu dzīve vairs nebūtu padota šaudīgām laikmetīgām maiņām no iekš un no ārpuses, bet to regulētu, vienmēr kāda garīga instance.
Garīgās autoritātes nepieciešamība protestantiskajās baznīcās kļūst arvien skaidrāk samanāma. Protams, vēl paies ilgs laiks varbūt, kamēr evaņģēliskais episkopāts atjaunosies visā protestantismā, bet nav noliedzams, ka, izgājušas kopš reformācijas laikiem cauri visiem iespējamiem eksperimentiem šai virzienā, protestantiskās baznīcas ievirzās atkal veselīgas kristīgās tradīcijas gultnē, pieņemdamas no jauna senos, katoliskos, vispārkristīgos elementus baznīcas dzīves celšanā.
IV SLĒDZIENI.
Baznīcu apvienības doma mūsu dienās tuvojas savai atrisināšanai. Apvienības lieta ir kļuvusi par neatvairāmu uzdevumu, kas jāpiepilda tuvākajos gadu desmitos. Kristīgā pasaule ir dabūjusi nepārprotamu mājienu, ka šis ir Dieva prāts speciāli mūsu laikmetam, ko nevar atstāt bez ievērības un tomēr vēl palikt kristīgā kopībā. Un tāpat kā reiz krusta karu sākumu un reformācijas kustību iezvanīja varenais „Dievs tā grib” - šis sauciens šodien sauc kristīgo pasauli uz vienotu kristīgu draudzi.
Varam droši liecināt - kristīgās baznīcas vienība top. Un lai arī Romas katoļu baznīca vēl slēpjas aiz savas dogmatiskās pašapziņas un atraida sadarbību, kurā tā nebūtu vienīgā noteicēja, viņa kļūst arvien vairāk izolēta, līdz būs spiesta mainīt savu taktiku.
Kas ir oikumēniskā darba rezultāti mūsu dienās? Pirmais reālais panākums ir ievadītā un jau pa daļai notikusē protestantisma apvienošanās par vienu, trešo īpatnējo kristīgās ticības un dievbijības tipu. Pieaugošais lokālo, nacionālo un konfesionālo apvienību skaits un savstarpējās uzticības vairošanas atsevišķu protestantisko baznīcu starpā ir šīs nākošās pilnīgās apvienības priekšvēstneši. Nav vairs nevienas protestantiskas kopības, kas izturētos pilnīgi ekskluzīvi pret citām. Baznīcas un dievbijības prakse ir jau gājusi vēl tālāk par oficiālo saprašanos, daudz gadījumos jau līdz faktiskai vienībai (Ziem. Amerikas Sav. Valstīs, Vācijā, Anglijā, kur var runāt pat par īpatnēju protestantisma „garu” vai dievbijību). Līdzīgi tas ir arī teoloģijas laukā. Vairs reti un samērā maz dzird runājam par konfesionālo teoloģiju, tās vietā ir stājusies „evaņģēliskā”. Mūsu dienās notiekošās baznīcu federāciju un ūniju slēgšanas protestantismā, kas pieaug skaita un nozīmes ziņā, ir pierādījums kādai jaunai kustībai, kādu baznīcas vēsture kopš senās katoliskās baznīcas izveidošanās vēl nav piedzīvojusi.
Runājot par praktiskajām protestantisma apvienošanās izredzēm, jāsaka, ka pašlaik tās ir lielākas kā jebkad agrāk. Jautājums ir tik, kā izveidosies šī apvienība un kā notiks konfesiju izlīdzināšanās. (Tai būs jānāk agrāk vai vēlāk, jo federatīvā apvienība sadrumstalotību protestantismā vēl neatceļ, tik aptur tās tālākveidošanos). Neapšaubāmi, ka daudzām konfesijām būs jāizzūd vai arī jāpārkārtojas. Interesanti šai sakarībā ir anglikāņu baznīcas priekšlikumi šādas apvienības veidošanai. Metodistu, draudzes ieplūstu vispārējās draudzēs, bet jaunveidotajā baznīcā varētu brīvi eksistēt garīgas biedrības ticības dzīves padziļināšanai īpatnējā metodisma garā. Pestīšanas Armijai, kas īsti nav nekad sevišķa konfesija bijusi, būtu jākļūst par jaunās protestantiskās baznīcas „Baznīcas Armiju” („Church Army”) - protestantisku ordeni vai kongregāciju iekšmisijas, dvēseļu kopšanas, ārmisijas u.c. baznīcas darbā. Stingri rituālistiskās baznīcas, kā piem. anglikāņu, zaudētu savu noslēgto raksturu. Draudžu dievkalpojumu izveidā būtu pieejami visi dažādie kristīgie kulta elementi, izmeklēti un pieskaņoti katram atsevišķam notikumam un vajadzībai, nonākot šai ziņā līdz apustuļu laiku brīvībai un dažādībai. Tā varētu notikt, ka vienā dioikēzē vai pilsētā viena otrai blakus varētu eksistēt protestantiskās draudzes, kuru prakses pamati varētu būt reformēti, metodiski, luteriski vai pat katoliski, viena otru nemaz neizslēdzot un viena pie otras nemisionējot. Šī sakušana praksē jau ir sākusies dažādu protestantisko grupu apvidos, un vairs lāga nevar runāt stingri par vienu vai otru kulta, satversmes vai parašu īpatnību, kā specifisku zināma tipa īpatnību. Daudzas lietas protestantisko baznīcu starpā jau ir kļuvušas par protestantisma kopmantu.
Raksturojot īsumā modernā protestantisma stāvokli, jāsaka, ka pašlaik visdažādākajās protestantiskajās grupās notiek dažādās vietās vienpusīgi notikušās reformācijas kustības elementu summēšana un sistematizēšana, kas neatvairāmi veido jaunu, vienotu evaņģēlisko baznīcu, un ir tik laika jautājums, kad šī veidošanās noslēgsies.
IZLIETOTĀ LITERATŪRA
1.Hermann Sasse, Die Weltkonferenz für Glauben und Kirchenverfassung, Deutscher amtlicher Bericht über die Weltkirchenkonferenz zu Lausanne, 3.-21.August 1927., Berlin 1929.
2.Rene Heinrich Wallau, Die Einigung der Kirche vom evangelischen Glauben aus, Berlin, 1925.
3.Proposed Scheme of Union, Prepared by the Joint Committee of the Church of India, Burma and Ceylon, the South India United Church and the South India Provincial Synod of the Wesleyan Methodist Church, Madras 1929.
4.The second Lutheran World Convention, The Minutes, Addresses and Discussions of the Convention at Copenhagen, Danmark, June 26-th to Juli 4-th 1929., Philadelphia Pa., 1930.
5.Hermann Sasse, Die ökumenische Bewegung („Kirchliches Jahrbuch für die evangelichen Landeskirchen Deutschands”, 1932.)
6.Martin Schlunck, Von den Höendes Ölberges, Bericht der deutschen Abordnung über die Missionstagung in Jerusalem 1928. (atsevišķas nodaļas) Beriln 1928.
7.The Lutheran World Almanac and Encyclopedia 1931. – 1933., New York 1932.
8. World Missionary Atlas, edited by Institute of Social and Religions research, New York 1925.
9 D.Dr.N.Söderblom, Dokument till frågan om nattvardsgemenskap med Englands kyrka, (Särtryok ur Kirkohist. Arsskrift 1923.), Uppsala 1924. (Dažas atsevišķas nodaļas angļu valodā).
10. Sir Henry S. Lunn, Chapters from My Life, with Special Reference to Reunion, London 1918. (dažas atsevišķas nodaļas).
