Žēlastība un miers, lai Jums ir no Dieva Tēva un Jēzus Kristus!
Āmen.
Uzklausi, Kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Jāņa trešajā nodaļā: … (Jņ. 3: 16-21).
Mēs Tevi lūdzam un piesaucam Dievs Kungs, Svētais Gars, nāc Savā žēlastībā un apgaismo mūs, lai Tavs Svētais Vārds un Tava Patiesība mums atveras, ka mēs iedzīvināti paši, topam Viņas apliecinātāji.
Āmen.
Šinī pasaules lietu kārtībā, kur cilvēki iegūst savu mantu, turas pie kādas mantas un arī kādreiz to zaudē, var notikt diva veida īpati zaudējumi. Tie ir redzamie zaudējumi, kas kādreiz nāk negaidīti kā tādas nelaimes vai negadījumi. Cilvēki pēkšņi zaudē savas mājas, savus īpašumus, kaut ko tādu, kas viņiem ir labs un dārgs. Mēs esam to bagātīgi redzējuši šinī laikmetā, kad aiziet bojā veselas pilsētas ar saviem iedzīvotājiem. Tūkstoš un tūkstoš iedzīvotāju, paši aiziet bojā, un aiziet bojā arī viņu manta, ieguvumi, ko viņi ir turējuši un glabājuši.
Bet ir vēl kāds cits zaudējuma veids, kad mēs zaudējam to, kas mums vēl nemaz nav rokā iedots. Kā tas var notikt? Tas notiek pasaules kārtībā tā, ka kādreiz cilvēki jau līdz ar piedzimšanu ir saņēmuši kādus lielus novēlējumus, kurus viņi ar laiku dabū savā īpašumā pēc kaut kādām tiesībām, pēc novēlējuma, pēc kāda mantojuma. Šī manta vēl nav cilvēka rokās, bet viņš zina un apzinās, ka ir kādas bagātas mantotājs, ka viņam pieder kaut kas tāds, kas ar laiku būs viņa īpašums, un līdz ar to viņa dzīve būs izmainīta. Bet ja šis novēlētais īpašums, šī novēlētā manta netiek vairs tālāk uzturēta, novēlējums tiek atcelts, un šī manta un īpašums nāk kādās citās rokās. Liekas, ka cilvēks neko nebūtu zaudējis. Viņš jau visu laiku ir dzīvojis un izticis, neko nelietodams, netērēdams, rokās neturēdams no šīs vēl tikai iegūstamās mantas. Un tomēr tas ir kāds ārkārtīgi liels zaudējums, kaut kā pietrūkst, kas mums ļoti vērtīgs un nepieciešams.
Šāda veida saimniecībā, tikai garīgā nozīmē, dzīvo ļoti daudzi cilvēki. "Dievs Savu Dēlu ir sūtījis, ne lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu glābta." Kā tas notiek, ko tas nozīmē, kas tas ir? Mūsdienu cilvēks paiet šīm lietām garām. Viņš sevi mierina, ka dzīve, kuru viņš dzīvo, viņam pašam liekas normāla, un arī citi ne vienmēr tur atrod kādas vainas. Tātad viņam nekas cits nav vajadzīgs, viņš iztiek ar to, kas viņš ir. Viņš iztiek ar to, ko viņš mīlē, ko viņš iegūst, par ko viņš priecājas. Un dzīve ir tālu prom no kaut kā cita. Pestītājs šajā Rakstu vietā runā par šo traģisko stāvokli. Viņš runā par Dieva tiesu. Parasti, dzirdēdami šādus vārdus, mēs domājam par kaut ko, ka cilvēks reiz stāvēs Dieva priekšā un tiks apsūdzēts par saviem nodarījumiem, par savām vainām, par saviem grēkiem, un iemantos pazušanu. Liela daļa taisnības šādā uzskatā ir. Un tomēr ne gluži viss ir pateikts ar šo vienu vārdu. Daudzi domā, ka reiz, kad visas lietas te būs izbeigtas, mēs nāksim novērtējumā, un tad var izrādīties, ka mums nav nekādas mantojuma tiesas, ka mēs varētu kaut ko iemantot un ka mēs jau esam notiesāti uz pazušanu, uz zaudējumu, uz lielu nelaimi un postu.
Mūsu Kungs un Pestītājs mūs brīdina un saka – cilvēks lielā mērā jau tagad stāv zem Dieva soda, stāv zem šī Dieva lielā zaudējuma rēķina. Viņš saka: "Cilvēki vairāk mīlēja tumsību." Šī ir tiesa, nevis tā tiesa, vēl kādreiz tikai gaidāmā – ka Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi ļauni. Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Šī ir jau tiesa! Nav jāgaida un nav jāmierinās ar to, ka tikai kādreiz nebūtībā, kur mums vairs nebūs šīs dzīves, kurā esam iemesti, mēs stāvēsim kā atbildētāji Dieva priekšā. Šī tiesa jau šeit sākas, tā tikai nav pamanīta. Ja cilvēka sirds pati ir izšķīrusies par tumsu un pazušanu un nododas darbiem, kurus nevar gaismā rādīt, kurus nevar gaismā celt un kuri labāk patīk nekā gaisma, – tā ir jau tiesa.
Mēs dzīvojam šinī brīdī mūsu Latvijā kādā īpatā spraiguma brīdī. Ir atklājies kāds ārkārtīgi plašs un ārkārtīgi negants, nekrietns, neķītrs noziegumu klāsts, kurā ir iejaukti daudzi cilvēki, pat ievērojami sabiedrības darboņi. Tagad ir jautājums, kā šīs lietas tiks gaismā celtas un vērtētas. Tās jau ir novērtētas – ne tikai cilvēku starpā, tās ir novērtētas Dieva priekšā. Cilvēki, kuriem tumsa ir mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņi ir nodevušies tumsas varai, kādu elles tiesu jūs vēl gaidāt mūžībā? Šī elles tiesa jau ir izlemta šeit ar sirdīm, kas labprāt un ar prieku, un ar nodomu, un ar izveiksmi ir nodevušās nekrietniem, kaunpilniem, posta pilniem grēkiem, ļaudīm, kas grozīdamies kā cienījami, ievērojami, kādreiz slavējami cilvēku starpā, elles zīmogs ir jau sagatavots. Nav vairs jāgaida, ka tur, aiz šīs dzīves, vēl būtu palikusi kāda mantojuma tiesa. Šeit ir saņemta tā daļa, kas ir bijusi tā dārgā, vērtīgā, gribētā, iekārotā – kārību un grēku daļa. Pie tam apzinīgi, nekrietni, nekautrīgi, nežēlīgi. Šī ir jau tā tiesa, ka cilvēki vairāk ir mīlējuši tumsu nekā gaismu. Tāpēc, ka viņu darbi ir ļauni. Kāds drausmīgs nobeigums! Pestītājs ir teicis saviem mācekļiem kādu skaistu iepriecas vārdu: "Nevis šeit, nevis tur, Dieva Vārds ir jūsu vidū."
Dieva valstība ienāk pelēka un neievērota tur, kur sirds mīlestībā cilvēks uz cilvēku un uz Dievu, un Pestītāju savām rokām liek darboties mīlestībā un Dieva godā. Tāpat ir jāizsaka – velna valstība ir jau iepletusies. Tai nav jātop sevišķi parādītai, lai arī tā ir apslēpusies dzīves greznības izpaudumos un apskaužamos dzīves ērtumos
Dievs nav sūtījis Savu Dēlu, lai pasauli tiesātu, Viņš ir sūtījis, lai to glābtu. Viņš ir nācis Savā pazemībā – pieņemams, saprotams, tuvs ikvienam, kas savas rokas, savu sirdi stiepj pēc Viņa. Viņš ir nācis, lai nestu šeit tiesu, lai nestu tiesu arī bāreņiem, izslāpušajiem, Dieva lūdzējiem un Viņa mīlestības darbu darītājiem. Viņš ir nācis cilvēku vidū, jau parādīdams valstības skaistumu un to mantojumu, kas pāri pār šīs dzīves gājumu vēl mirdz kā nākošais, lielais, neapjaustais, mūžīgais devums, kas nekad nebeigsies, kas nekad nepāries, kas nekad nesatumsīs un neizdzisīs. Tanī pašā laikā Viņš ir kā šķirklis, Viņš ir kā šķēps, kas šķeļ pušu un atdala dzīvo no nedzīvā, tumsu no gaismas, dzīvību no nāves, cilvēkus, kas mīlē Dieva patiesību, un cilvēkus, kuriem mīļāka ir tumsa, kuri iegrimst tās muklājā, ne tik vien sava kauna un negantības darbā, bet arī mūžīgā maldugunī.
Āmen
