Uzklausi, Kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas 17. nodaļā: … (Lk. 17: 20-25).
Mēs lūdzam Tevi un Tevi piesaucam, Dievs Kungs, Svētais Gars. Tu patiesības un dzīvības Gars. Mēs lūdzam Tevi – apgaismo mūs Savā Svētā Gara žēlastībā, Savā svētā patiesībā. Lai tā mums atveras, ka mēs Viņu saņemam un topam viņā stiprināti. Āmen.
Jautājums par Debesu valstība un viņas nākšana. Jūdu starpā šis jautājums bij ļoti dzīvs. Bij visi lielie apsolījumi, pravieši. Šie apsolījumi bij ļoti nopietni, bet arī ārkārtīgi bargi. Un šie apsolījumi tika cilāti tad, kad jūdu tauta jutās kaut kā īpaši apgrūtināta un kad viņa gaidīja, ka Dieva valstība nākdama un atspīdēdama satrieks tautas mocītājus un pretiniekus, bet pašu jūdu tautu vadīs godībā.
Un tādā pārliecībā šo jautājumu farizeji uzdod Jēzum: "Kad nāks Dieva valstība?" Jo viņi bija pārliecināti, ka Dieva valstība nākdama nāks ar tādu spēku un kārtību, kas lietas savedīs pēc taisnības un likuma. Tā kā jūdi jutās par sevi droši, jo pildīja visas likumu prasības un bauslības lietas, viņi zināmā mērā gaidīja šo Dieva valstības atnākšanu kā tādu gandarījumu un atalgojumu, kā jaunu, labu lietu sākumu. Pestītāja atbilde par to, kas šī Dieva valstība būs un kā viņa nāks, iet pavisam citā virzienā. Viņš saka: Dieva valstība nenāk ārēji redzami. Bet tanī pašā laikā Viņš piemetina kādu īpašu vārdu – Debesu valstība ir jūsu starpā. Kāds pārsteidzošs Pestītāja vārds! Debesu valstības nākšanu gaidīja no ārpuses ar lielām un brīnišķīgām zīmēm, ar lielajiem satricinājumiem, briesmām, bailēm un nelaimi, kas varēja nākt pār visiem kā pārbaudījums. Bet viņš saka ļoti vienkārši – tā nenāks ārēji nomanāma, tā ir jūsu vidū. Pestītājs te atsedz kādu īpašu, citādu dievišķo lietu kārtību. Dieva valstība jau kaut kādā veidā ir atnākusi un ir jūsu vidū. Un tanī pašā laikā mēs esam gaidītāji, ka tā reiz nāks savā pilnajā un dievišķajā spēkā, daudzām briesmām un ārējām zīmēm pavadīta, bet tās sākums ir jau šeit.
Kad Mūsu Kungs un Pestītājs runāja ar saviem mācekļiem, tie Viņam sacīja kādu īpatu vārdu. "Kungs, rādi mums Tēvu, rādi mums Dievu, Tu runā par Viņu." Jēzus atbildēja: "Kas redz Mani, tas redz Tēvu." Mācekļi kaut ko nebij pamanījuši. Viņi nebij varējuši iedomāt, ka Viņu Kungs, kas Pats padots tik daudziem grūtumiem, ciešanām un vajāšanām, nes sevī dzīvā, patiesā Dieva attēlu. Jā, Viņš atnāca un atnesa Dieva valstības pašu sākumu – tās Svēto Vārdu. Un tā tapa Viņa svētā klātbūtnē vēl pirms tās valstības, kas vēl bij gaidāma nākam godībā, briesmās, un ārīgās zīmēs. Mūsu Kungs un Pestītājs, Dieva Valstības Kungs un Pestītājs ir ienesis to jau mūsu vidū, un mēs esam kādreiz tādi pat kā šie jūdi, kad tvarsta un meklē pēc tās, un tomēr mēs nevaram to saņemt, tā mums it kā izslīd.
Mūsu Kungs un Pestītājs dod mums kādas zīmes, rāda mums pazīmes, pēc kurām mēs varam Dieva valstības klātbūtni jau šeit nojaust, redzēt, tvert un būt arī tās vidū.
Svētīgi ir garā nabagi, tie Dievu redzēs. Viņš ir griezies pie kādiem, kuriem ir uzticēts zināt, saņemt, baudīt Dieva valstību – garā nabagiem. Pie tiem, kuri bija tukši no daudzajām gudrībām, uzskatiem, cīņām, strīdiem par patiesību un tās esamību, pie tiem, kuru gars bija brīvs no cilvēciskās, garīgās un laicīgās kņadas, no bezgalīgās rosmes, un zināmā mērā arī no tumsības, kurā cilvēki izdeldē savas gara spējas un iztērē savas dzīves spēkus: šinī tukšajā jautāšanā, liekajā pārgudrībā, viņu pieņemtajās patiesībās. Pie tiem, kas sevi ir atvēruši Viņa patiesībai un saņem to kā īpašo, dievišķo dāvanu, kas ir lielāka par cilvēku prātu un saprašanu. Svētīgi ir taisnības dēļ vajātie, debesu valstība pieder tiem, kuriem nav viegli šai pasaulē, tiem, kuri ir kļuvuši lieki šai pasaulei, kuri kļuvuši traucētāji, kuri nevar piekrist visam tam jaunajam progresam, uz priekšu iešanai – un ne jau krietnumā, bet gan cilvēcīgos, maldīgos ieskatos, cilvēcīgos kārdinājumos un cilvēcīgā grēkā.
Mēs dzīvojam laikā, kad atraisās naids pret Kristus Vēsti un pret Kristus Vēsts nesējiem un turētājiem. Tas atraisās no cilvēkiem, kas sevi pašu iecēluši par priesteriem un izdomājuši jaunus dievus. Šis naids ceļas no tiem, kas pasludina jaunu dzīves veidu, kas savā izlaidībā, ļaunumā un neticībā pārsniedz dzīvnieku, kustoņu dzīvi. Viņi nīst tos, kas negrib darboties šīm lietām līdzi. Svētīgi ir taisnības dēļ vajātie. Viņi nes sevī Dieva Vārdu mierā un drošībā, un ticības spēkā pretī visam tam, kas ar ļaunu spēku un pārgudrību meklē mūs maitāt un pazemot, un izpostīt.
Dieva valstība ir jūsu vidū. Mīļā draudze, cik daudz ir to reižu un vietu, kad Mūsu Kunga un Pestītāja Vārds un Patiesība ir kā dzīvā uguns, kas nāk pie mums iekvēlinādama, palīdzēdama, mīlestībā un žēlsirdībā noliekdamās pie mazākajiem, pie vājākajiem, pie pārbaudītiem. Kādu reizi pietiek tikai ar kāda cilvēka sastapšanu, kas piestājas pie mūsu nama durvīm ar mīļu vārdu, ar negaidītu rokas devumu. Un durvis ir jau aizvērušās. Mēs zinām, Debesu valstība mūsu vidū ir iestājusies, Dievs ir sūtījis savu eņģeli. Viņa izskats bij pazemīga cilvēka izskats, bet tas, ko Viņa Vārds vai roka mums deva, tas bij kaut kas no Dieva žēlastības, no Dieva žēlastības bagātības.
Nevis šeit, nevis tur. Debesu valstība ir jūsu vidū. Tā nav tā, kas reiz atspīdēs visā pilnībā un lielajā godībā, kad nodrebēs zeme, sašķelsies klintis, un Dievs tas Kungs nāks šķirt, nāks kārtot pa labai un pa kreisai rokai, šķirodams un lūkodams tos, kas iemantos šīs valstības vēl neredzamo Dieva godības pilnvaru devumu un piepildījumu. Tiem, kuri sacīs: "Mēs Tevi, Kungs, neredzējām, neredzējām Tevi ne kailu, ne nabagu, ne cietumā, ne trūkumā. Mēs būtu Tev kalpojuši, ja mēs to būtu redzējuši," Viņš atbildēs: "Es biju jūsu vidū, Es ienācu pie jums kā Debesu valstības vēstnesis un devu jūsu rokās atslēgas uz Dieva valstību, jo, ko jūs bijāt darījuši vienam mazākajam no vismazākajiem, to jūs man, to jūs Dieva valstībai, bijāt darījuši." Jūs, garā nabagie, jūs, pasaules gudrībā un spēkā par pilnu kādreiz neņemtie, jūs, kuriem pašiem vairāk nebij, kā tikai tas, ko dalīt uz pusēm vai sniegt pretī.
Dieva valstība. Viņš ir ienācis, lai sagatavotu Dieva valstībai ceļu. Viņš ir ienācis, lai Viņam, sēžot tronī Dieva valstības godībā, nav jāatmet ar roku visai šai pasaulei tās grēkā, apsēstībā, tumsībā, tās trūkumā, tās ļaunumā. Viņš ir ienesis nojautu par Debesu valstību – Viņš ir jau šeit to nodibinājis, lai jau šeit topam tās dalībnieki. "Ne še un ne tur." Ja jūs sauc uz kādu pusi – neeita, tur nav nekā, kur jūs aicina skriet līdzi, nepadodieties. Dieva valstība nenāk, ārēji nomanāma, un tā nav ārēji reklamēta, ārējiem līdzekļiem norādīta, un ārējiem cilvēku darbiem kaut kādā veidā priekšā celta. Tā nāk savu ceļu, bet mēs prasām: "Kungs, rādi mums Dievu!" Viņa mācekļi to prasīja. Viņš bija viņu vidū, Viņš bija ar viņiem kopā, un arī tad vēl viņu acis bija turētas, ka tie nebija varējuši saskatīt Viņu. Kas redz Mani, tas redz Dievu, kas redz Mani, tas redz Debesu valstību, kas iet vienu soli ar Mani, tas staigā jau šeit Dieva valstības ceļu. Mēs stāvam kā gaidītāji laiku piepildījumā, kuru mēs nevaram uzminēt, laiku piepildījumā, kad Dievs nāks ar savu beidzamo izšķīrumu, ar savu beidzamo tiesu par visām lietām un par visiem.
Laiku piepildījumā Viņš nāks arī pār tiem, kas, Viņu gaidīdami, izstiepušies Viņam pretī. Un lai Viņa tiesa neskartu, Viņš ir nācis meklēt un nācis glābt, nācis saukt jau šeit, Dieva valstībā, nācis iecelt jau šeit Dieva bērnu kārtā. Nācis šeit, lai tiktu uzklausīts, pieņemts. Un lai mēs ne tikai šeit, bet arī pār laikiem tālumā būtu lielās, beidzamās Dieva godības piepildīšanās līdzi mantotāji.
Āmen.
