Žēlastība, lai jums visiem ir no Dieva, Mūsu Tēva un Mūsu Kunga, un Pestītāja Jēzus Kristus.
Uzklausi, kristīgā draudze, šīs dienas Dieva Vārdu, kas ir rakstīts Apustuļu Darbu 8. nodaļā: … (Ap.d. 8: 26-40). Āmen.
Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Tie bija vārdi, ko mūsu Pestītājs atstāja kā pavēli saviem mācekļiem, vēl kopā ar viņiem būdams. Šo vārdu apstiprinājums, ja varētu sacīt, zīmogs bija Viņa krusta ciešanās, kad Viņa izlietās asinis izlija pār visiem pasaules grēkiem.
Šīs dienas Dieva Vārds mums atgādina šos notikumus. Jēzus mācekļi stāvēja kāda uzdevuma priekšā. Bet viņi palika uzticīgi Jeruzalemei, sapulcēdamies Dieva Vārda un maizes laušanai un pulcēdami ap sevi tos, kas ticībā pieķērās turpat no Jeruzalemes ļaudīm. Un vajadzēja nākt atkal asins zīmogam, lai šis darbs tiktu nests ārpus Jeruzalemes visā pasaulē. Mocekļa Stefana izlietās asinis. Tas izsauca vētru jūdos, naidu un vajāšanas, nāves briesmas Kristus mācekļiem un tos izklīdināja dažādos virzienos. Tas bija šis zīmogs, ar ko pavēle "Eita pa visu pasauli" iesākās. Tā iesākās tāpat kā pasludinājums – ar mocekļu asinīm.
Šīs dienas Dieva Vārdā mēs redzam, ka viens no šiem mācekļiem – Filips, kas bija sludinātājs Samarijā, arī no turienes devā prom. Dieva Gars ved viņu pa ceļu, kas ir pilnīgi nesaprotams. Tas ir tuksneša ceļš, kas ved ārā no apdzīvotās Palestīnas tuksnesī, līdz kamēr noved līdz Ēģiptei un vēl tālāk. Šinī tuksnešainajā, vientuļajā vietā notiek kāda satikšanās. Neparasta, neiedomāta, negaidīta. Kāds dievbijīgs cilvēks no tālas, svešas zemes, kura sirds nemiers un vēlēšanās pazīt Dievu no elku pielūgšanas zemes ir atvedusi uz Jeruzalemi, uz pilsētu, vietu, kura vienīgā pielūdz bez elkiem un zemojas neredzamā, visuvarenā Dieva priekšā. Un caur šo braucienu viņš sastopas ar Svētajiem Rakstiem, kas lietoti šinī tautā un dievkalpošanā, un nonāk kāda jautājuma priekšā. Un atbildēt uz šo jautājumu ir sūtīts tuksnešainajā ceļā Jēzus māceklis. Viņš atslēdz šim cilvēkam Svēto Evaņģēliju. "Eita pa visu pasauli." Šī pasaule bij ļoti maziņa. Šie pulki bija tik maziņi, ka pavēle, liekas, bij tikai kāds uzzibsnījums tanī pavēlē, ko Dievs ir devis. Un tomēr nē. Ne tikai ķēniņienes mantas pārzināja šis dievbijīgais vīrs. Viņš pārzināja arī savas tautas trūkumu un nabadzību garā un patiesībā. Un mēs gan nezinām, ko viņš bij darījis, Evaņģēlijs par to klusē. Vēsture to rāda – tai zemē tapa viena no pirmajām kristīgajām kopībām kristīgajā Baznīcā, kas ne tikai gadu simtiem, bet jau gadu tūkstošiem pāri ir ciešanās, vajāšanās, pārbaudās un apspiešanā, ciezdama no nekristīgajiem, saglabājusi savu ticību un uzticību Pestītājam Jēzum Kristum.
Dieva brīnišķīgie ceļi – "Eita pa visu pasauli." Tie vienmēr sākas ar iezīmēto ceļu, un mēs atkal tiekam atgādināti mūsu Evaņģēlija sirds un serdes jautājumā –Kristus ciešanas pie Krusta. Viņa pavēle šīs Viņa ciešanas nest tālāk. Šī pavēle, izkaisīta šinī pasaulē, šajos divos gadu tūkstošos ir sapulcinājusi kristīgo draudzi tās daudzveidībā un daudzpusībā. Un vienmēr mēs stāvam šī uzdevuma priekšā. Vienmēr mēs stāvam tanī nopietnībā, kādā tas ir iestādīts. Tas iet cauri ciešanām un paciešanām, un nāvi. Misionārus, kas ir gājuši sludināt Svēto Evaņģēliju ļoti bieži ir piemeklējis tas pats Stefana ceļš. Tie ar savām asinīm apliecināja nekristīgajās zemēs Kristus žēlastību. Un šīs asinis deva šo jauno dzīvību. "Eita pa visu pasauli." Ej pa to ceļu, pa kuru neviens nestaigā. Ej, dodies tuksnesī, kur varbūt visu to dienu neviens cilvēks nebūs parādījies. Kas tas var būt par uzdevumu, ka ir jādodas tuksnesī? Vai nav jāiet un jāmeklē ļaužu pulki, jāuzrunā tūkstoši? Mēs šodien dzīvojam laikā, kad nevis tūkstošiem, bet miljoniem ir pazudusi Vēsts par Kristu. Aizmirsta, pie malas nobīdīta, apsmieta un nicināta, šī Vēsts spiežas uz tuksnešiem, spiežas uz tukšumu.
Kristus draudze stāv tajos pašos uzdevumos, kādos bij arī apustulis. Ej tuksnesī! Ej tur, kur neviens nestaigā, ej tur, kur vairs neiet uz Dieva namu! Ej tur, kur vairs nestaigā, dziedādami slavu Pestītājam! Ej, tu redzēsi, kas ir tavs uzdevums. Visa Evaņģēlija pasludināšana, apustuļu dienās iesāktā, ir kristīgās tautas, kristīgo cilvēku izkliedēšana nekristīgo, naidīgo, pretniecīgo un nezinātāju lielajā, dižajā pulkā. Un vienmēr par jaunu mēs sastopamies ar to, ka Viņš uzrunā atsevišķi mūs, ka Viņš uzrunā šo vienu tāpat kā toreiz Filipu. Atrauj vienu no visiem pārējiem. Pašu par sevi, tuksneša vidū. Vienu pašu par sevi un pilnīgā neziņā, vai kaut kas vispār vēl pasaulē var notikt. Vai pasaulē vispār kāda Vēsts var tikt nesta? Un mēs, protams, to nezinām, ja nelūkojamies lietu sakarībās: šī viena cilvēka pievēršana Kristum, negaidīta, ne uz to kaut kā jel īpaši sagatavota, sevišķi bij sakustinājusi tautu tautas un ļaužu pulkus. Dieva, mūsu Pestītāja neizdibināmie ceļi! Kā Viņa ciešanas un Viņa nāve ļaužu acu priekšā un Viņa naidnieku acu priekšā bija uzvara pār Viņu, Viņa pazemojums un Viņa iznīcinājums – tā šodien no Kristus atkritušie un atkrītošie teic, pasludinādami savus netikumus un savas nekrietnības par cilvēku dzīves saturu un par cilvēku dzīves mērķiem, uzdevumiem. Tie stāv ap Viņu, Viņu noliegdami, aizmirsdami, Viņu neatcerēdamies un ravēdami Viņu ārā visiem spēkiem.
Mēs, kristīgā draudze, arī stāvam šinī tuksnesī, kas ir baismīgāks vēl par smilšu un klinšu tuksnesi, kurā gāja pravieši un arī mūsu Pestītājs savā laikā un brīdī. Vēl briesmīgākais tuksnesis lielajā ļaužu pūlī, lielajā liedzēju, nezinātāju, negribētāju, kaut ko meklēt, kaut ko prasīt, kaut ko saprast, pūlī. Visam, ko liecina mūsu skats, par ko baidās un bažās mūsu sirds un prāts – tam visam stāv pāri mūsu Pestītāja vienkāršā, lietišķā pavēle: "Ej, dodies šinī tuksnesī!" Vairāk Viņš nesaka, jo Viņš zin, ko Viņš sūta, jo tas vārds, ko Viņš teica bija domāts visai pasaulei, katrai dvēselei. Pavēle vienmēr sākusies ar asins lieciniekiem, tā sākusies pie Viņa ciešanām un sāpēm, līdzciešanas Kristus ciešanās un paklausībā Viņa neiedomājāmās, neizprotamajās pavēlēs. Tā Filips, lielais vajātājs Pāvils, kuru dzīve pārvērtās par mocekļu asinīm, kuras bija izsauktas ar vajāšanām. Asinīm vajadzēja kļūt par to, kas aizdedzināja šo pasauli, kas pārstaigāja visu šo pasauli, un Kristus Vārds, Viņa spēks un žēlastība caur nespēcīgajiem apliecinājās savā brīnumā. Pavēle, ko Pestītājs ir devis – "Eita un pasludiniet evaņģēliju visai radībai." Tā nav atcelta, tā ir dota līdz pasaules galam, kamēr tiks atklātas beidzamās lietas, kur vairs nebūs pasludinājuma, bet būs skatīšana un piedzīvošana. Līdz tam brīdim Kristus apustuļi un Kristus vēstneši cauri apliecības asinīm ir tie, kas tai valstībai liek augt.
Laikmets, kurā mēs dzīvojam, tiek dēvēts par kaut ko jaunu. Tā jaunums ir tikai tas, ka asāk un skaidrāk, spēcīgāk un neatliekamāk tiek atgādināts tas, kas ir jau pateikts un kas ir jāpiepilda – lai visi ceļi lokās Kristus priekšā, Viņu apliecināt par Dieva patieso Dēlu, kas ir nācis mūsu pestīšanai.
Āmen.
Kungs Jēzu Kristu, Tu mīļais Pestītāj un Glābēj, Tu visu cilvēku atradēj un pestītāj, mēs lūdzam Tevi, uzlūko mūs žēlastībā. Tu mūs esi saucis kopā Tavā svētajā kopībā, tavā draudzē, un Tu esi devis arī mums ne tikai Savu aicinājumu būt ar Tevi, bet arī Savu uzdevumu – Svēto Patiesību, Tavu dārgo izpirkšanas upuri un spēku nest cilvēcei un cilvēkam tur, kur viņu dzīvība un viņu dvēsele stāv nāves apēnojumā, bezdievībā, neticībā, grēkā. Uzlūko Savu draudzi un modini viņu pāri pār ciešanām un paciešanām ņemties šo drosmi un spēku, ko Tu gaidi no Saviem apliecinātājiem, un pie žēlastības saukt tos, kuru dvēsele un dzīvība iet bojā grēkā un bezdievībā.
Apžēlojies par mūsu garīgo māti – mūsu kristīgo Baznīcu, mūsu evaņģēliski luterisko Baznīcu, Tavu kristīgo Baznīcu visur tur, kur Tu tieci piesaukts patiesībā un apliecināts vārdos un paciešanā un arī mocekļu upuros. Apžēlojies, svētī un stiprini, un dari, ka arī mūsu nespēks un nezināšana, un arī mūsu maldīšanās kādreiz tuksnesī – ļaužu lielajā jūrā - nezūd ticība un nemitās spēki, kurus Tu katru dienu mums dod par jaunu. Apžēlojies un palīdzi nest to, kas ir mums uzliktā nasta, pārvarēt to, ar ko mums ir jācīnās nepārtraukti mūsu iekšējā cilvēkā. Palikt nomodā par tiem, par kuriem Tu esi devis nākšanu Tavā priekšā Tavā valstībā.
Svētī mūsu mīļo Baznīcu, svētī mūsu arhibīskapu Jāni Vanagu, svētī visas draudzes, visus draudzes locekļus, darbiniekus, Dieva lūdzējus. Svētī viņus šeit un arī visur pārējā pasaulē, kur Tava draudze ir pulcināta lūgšanā un patiesībā, un piederībā, visās pārbaudās, cīņā pret grēku, pret grēku uzmācību, cīņā ar neticību un ar spēkiem, kas meklē saplosīt mūsu īpašumu. Un dodi spēku pastāvēt, lai tad, kad mūsu dienu mērs būs pilns un būs jāstājas Tavā priekšā, mēs varētu ar prieku nolikt visas šīs lietas un doties, kur Tu esi vietu sataisījis Tavā apžēloto pulkā.
Paklausi Kungs Jēzu Kristu!. Aizstāvi mūs pie Sava Tēva ar lūgšanām. Kungs Jēzu Kristu, Tu Kungs un Dievs, Tu Kungs un Dievs, paklausi, ko mēs lūdzamies.
Āmen.
