Šo dievkalpojumu turpinādami, mēs vispirms Dieva priekšā pieminam aizlūgumā kādu cilvēku, kas ir miris, tuviniekiem nezinot, un arī bez svētības apglabāts – Valdemāru B, izlūgdamies Dieva mieru viņa dvēselei un mierinājumu viņa tuviniekiem. "Kad dzīvojam, dzīvojam Tam Kungam, kad mirstam, tad mirstam Tam Kungam. Vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam Tev." (Rom. 14:8) Āmen.
Ap. d. 13.nod. …
Mīļā draudze, nolasītais apustuļu darbu vārds mūs vada tālāk apcerē par apustuļu Pāvila un Barnabas pirmo misijas ceļojumu. Tas ir kaut kas ļoti iezīmīgs visai kristīgajai draudzei tajā veidā, kā tas notika, tanī uzdevumā, kā tas izpaudās. Mēs atceramies, ka šī apņēmība, šis skubinājums Evaņģēliju nest ne tikai jūdu tautai, bet visai pasaulei – šī apņēmība nāca draudzei, kas pati bij sapulcināta ļoti lielā mērā ne no jūdiem, bet no grieķiem un citām pagānu tautām. Mēs arī dzirdējām to, kāds bij sākums, kad draudze lūdza Dievu, un šinī Dieva lūgšanā Dieva Svētā Gara pasludinājums bija – Saulu, sauktu par Pāvilu, un Barnabu nošķirt kādam īpašam uzdevumam – sūtīt viņus Evaņģēlija pasludinājumā.
Dodamies prom no Antiohijas, viņi ceļas pāri uz Kipras salu, kas ir viena no grieķu lielajām vēsturiskajām salām ar izkopto, arī grieķu, kultūru. Tur viņi izkāpj malā tā sauktajā Pātosā un sāk savu gājumu. Ceļš viņu priekšā ir pilnīgi nezināms, cilvēcīgi neizdibināms. Pirmā sastapšanās viņiem ir ar kādu burvi, kas ir augstā pārvaldnieka pavadoņu skaitā. Un viņi arī pasludina savu nodomu – darīt visiem zināmu Evaņģēlija vēsti par mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu.
Šis cienījamais vīrs viņus uzņem ar lielu vērību, ar lielu nopietnību un ir izbrīna pilns par šo brīnišķo Vēsti, un ir izbrīna pilns par tās saturu. Bet tajā pašā laikā šis burvis, Elima, saukts par Barjēzu, kā viņš arī citā vārdā sevi dēvē, visu laiku jaucas starpā, cenzdamies novērst zemes pārvaldnieku no ticības un no tām lietām, kuras tiek viņam sludinātas. Kāda ļoti nozīmīga lieta, kāds nozīmīgs sākums! Mēs sakām, ka apustuļu Pāvila un Barnabas darbs bija pirmais iesākums, kad Evaņģēlijs tika nests plašajā pasaulē pār jūdu tautas robežām, tātad Evaņģēlijs tika pasludināts ciltīm, tautām, valodām, un šis lielais, brīnišķais dievišķais darbs tūdaļ pirmajā solī sastopas arī ar īstu, tiešu tumsas spēku pretniecību. Un iezīmē to, ko mēs nesam un sludinām ne tikai pagānu tautām, bet arī savā starpā – Evaņģēlijs ir nepārtraukti tumsas spēku uzmanības centrā. Visur tur, kur notiek Evaņģēlija pasludinājums – vai tas būtu misijas laukā, vai kristīgās draudzes vidū, šis tumsas spēks ir nepārtraukti darbīgs un aktīvs, meklēdams maitāt, postīt, novērst. Tas kristīgai draudzei jāņem vērā arī pašai par sevi, arī visur tur, kur mēs pulcējamies, kur mēs gribam būt Dieva lūdzēji, pazinēji, Viņa Patiesības uzņēmēji. Ja arī mēs tumsas spēkus nemanām, tad tie savā nespēkā un tomēr savā klātbūtnē visiem paņēmieniem mēģina novērst. Tā pierādot to, ka tā Vēsts, ko toreiz nesa apustuļi, tā Vēsts, zem kuras arī mēs stāvam un kuru nesam tālāk savos dievkalpojumos un savā garīgajā dzīvē, un stājā, – tā Vēsts ir patiesi Dievišķā Vēsts. Tā Vēsts ir patiess spēks tumsas sagraušanai un Dieva valstības celšanai. Visur tur, kur uzstājas pretkristīgie, visur tur, kur tiek sludinātas dažāda veida pagāniskās ticības, šie tumsas spēki mierīgi pastāv tam visam līdzās nejaukdami, nepostīdami. Bet tur, kur ir Evaņģēlijs, tur, kur ir pasludinājums par Jēzu un par Viņa pestīšanas darbu, par cilvēka pestīšanu no viņa grēka, no velna saitēm un no tumsas, tur šis spēks jūtas izaicināts uz pretestību, uz maitāšanu. Kristīgajam cilvēkam pat viņa paša kristīgajā dzīvē, klusajā, vienkāršajā ikdienas dzīvē, lūgšanas un Dieva Patiesības kopšanas dzīvē ir vienmēr jārēķinās un jāsastopas, ar maitātāju, postītāju, novērsēju.
Mūsu lūgšanas spēks un mūsu lūgšanas pastāvība ir tā, kas viņu atvaira. Ja arī ne tā, ja arī ne tik spēcīgi, kā bija toreiz, kad apustulis uzlūkodams un nosaukdams viņu īstajā vārdā – tu, velna bērns, kaut tu mitētos, kaut tu akls paliktu, un viņš palika akls, šis tumsas pravietis, šis tumsas iemiesojums. Ja arī tas nenotiek tik spilgti ar mums, tad tomēr mūsu lūgšana, tas, ka mēs apzināmies vienmēr tās spēku un žēlastību un tveramies tajā, ir tā, kas mūs pasargā, pašas tumsas spēku atvairīdama.
Apustuļi dodas šinī savā pasludinājumā, viņus uzklausa. Viņi iet sinagogā, kad sinagogas dievkalpojums ir cauri, Zemes pārvaldnieks ir dziļā aizkustinājumā un izbrīnā par to Vēsti, kuru viņš ir dzirdējis no apustuļiem un arī par to, ko viņš ir redzējis un piedzīvojis pie šī burvja, kas viņam bij noticis. Viņš nostājās apustuļu pusē. Mēs ceram, ka viņš bija viens no tiem pirmajiem kristīgajiem, kas bija tapis no pagānu cilts. Jo arī grieķu ticības meklējumos bija vienmēr šī dziļā slāpe: jā, bet kas ir patiesais Dievs? Jā, redzi, kas ir patiesā pielūgšana?
Kad viņi ir iegriezušies sinagogā, sinagogas kalpojumā, tā vadītājs uzaicina apustuli teikt kādu uzrunu. Viņš gan nav vēl apustulis, viņš ir vēl tikai Pāvils, kas nes savu liecību. Un tālāk seko tā runa, ko mēs šinī brīdī neatkārtojam: iziedams no jūdu tautas pirmsvēstures laikiem, jūdu tautas priekšā nākdams, viņš runā par jūdu tautas lielajiem apsolījumiem, kas tai ir doti, par jūdu tautas lielo gaidīšanu, viņas praviešiem, kas vienmēr atgādināja Dieva lielā svētā Atpestītāja sūtīšanu. To visu apustulis ar jūdu tautas vēstures skaidrojumu palīdzību tagad ceļ priekšā sinagogā sapulcētajiem, uzstādamies liela jautājuma, liela aizkustinājuma priekšā. Un viņi lūdz, lai viņš nākamajā reizē arī vēl turpina, jo viņi ir dziļi ieinteresēti.
Iedomājieties jūdu tautu, kas gadu tūkstoti, vairāk nekā gadu tūkstoti – no praviešu laikiem – ir šī gaidītājtauta, kas gaida Pestītāju, kas gaida šo Dievišķo Ķēniņu, kas nāks viņus atpestīt un piepildīt savus apsolījumus. Un šeit ir kāda Vēsts, kas tik brīnišķi saskan ar to. Arī nākošajā sestdienā sinagoga ir pārpildīta. Un atkal ir tā, ka pašā jūdu tautā tumsas spēks, kas viņu ir mulsinājis un daudzkārtīgi vadījis, ir pamodinājis ļaunos garus, kas ceļas ar pretestību, ar naidu, ar vajāšanām Evaņģēlija pasludinātājiem. Un tas iznāk īpatni un liktenīgi. Mēs redzam šeit īsā notikumu secībā kristīgās vēsts gājumu, cīņu pret tiešo, velnišķo pagānismu un šo labvēlīgo, meklējošo vaicājumu pēc patiesības nejūdos. Saviļņojumu jūdos pašos, kas redz šeit piepildījumu, un tai pašā laikā redzam to jūdu daļu, kas ceļas ar naidu un pretestību, un vajāšanām pret Kristu, pret pasludinājumu par to, ka laiks ir piepildīts un apsolītais nācējs ir atnācis un veicis savu pestīšanas darbu. Līdz šai dienai jūdu tauta to ir atmetusi.
Un, ja mēs aizsteidzamies priekšā laikiem un skatāmies šodien uz jūdu tautu, tā joprojām ir turpat apstājusies, kur apustuļa Pāvila dienās. Tā ir atraidījusi Kristu. Tas nevar būt, tas nevar būt, ka Viņš ir Mesija! Mums ir jāgaida patiesais mesija. Un Dievs Tas Kungs to sūta, un jūdu tauta meklē vietu tai zemē, kur viņa kādreiz bija. Un nevar tur noturēties ne ar ieročiem, ne zeltu. Tai katra diena ir cīņa. Pasaulīga, cieta, smaga cīņa. Cīņa, kurā tā bija turējusies pretim Dievam. Dievs Tas Kungs ir aizslēdzis savu žēlastību Viņu redzēt. Dievs neatkārtojas. Ja Viņš reiz ir sacījis savu Vārdu, tad Viņš vai nu ir pieņemts, vai atraidīts.
Vēlāk, kad mēs lasām apustuli Pāvilu, viņš raud par savu tautu, kura ir kā kādu aizsegu sev acīm priekšā turējusi un aizgājusi garām tam, kas patiesībā pirmām kārtām viņai bij solīts un sūtīts – Dieva žēlastība Jēzū Kristū. Visi tālākie apustuļa ceļojumi viens vienīgs brīnišķs Dieva žēlastības un godības ceļa gājums toreiz nekristīgās pasaules vidū. Tur, kur jūdu tautai būtu pienācies ieņemt pirmo vietu un nest karogu pa priekšu, bet to viņa bij aizliegusi darīt. Viens no viņas vidus, kas Kristu Jēzu bija satvēris kā savu Pestītāju, kā atnākušo atpestītāju, bija tas, kuram Dievs uzticēja šo savu lielo, augsto, svēto darbu – sakustināt visu tā laika lielo Romas valsti un pamodināt to jaunajai dzīvei Kristū. Slavēts ir mūsu Kungs!
Āmen.
Tev sakām pateicību, Kungs Jēzu Kristu par Tavu godību, ar kādu Tu esi nācis šai pasaulē. Par Tavu spēku, ar kuru Tu uzvari visus tumsas spēkus, par Tavu žēlastību, kas joprojām dzīva mūsu vidū, tavā draudzē.
Mēs lūdzam, stāvot Tavu Ciešanu laikā, Tava augstā piepildījuma laikā, dari, ka Tavs gods, Tavs svētums caur Tavu draudzi plūst pa šo pasauli kā tajās dienās, kad Tu svētīji savus apustuļus. Paklausi un svētī mūs, kad Tavā Vārdā lūdzam Tēvu debesīs –
Mūsu Tēvs Debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna,
Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi, mūžos.
Āmen.
