Aktualitātes Raksti Baznīcas vēsture Fotogrāfijas Audio, Video Dažādi
Autobiogrāfija | Sprediķi | Bībeles stundas | Teoloģiskie raksti | Dzeja un "dzirkstis" | Publikācijas par R.Feldmani

Apustuļi Galilejā

« atpakaļ

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēti 2020. gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Anita Freiberga. Materiāli pēc digitalizēšanas nodoti Ilmāram Rubenim.


Sprediķis

Mt.28,16-20, Mežaparka draudzē 1992.gada 26. jūlijā

Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.

Dziesmas
216
‌517
‌247:3
‌330
‌332:7-9


Lūgšana

Mēs Tevi lūdzam, mēs Tevi piesaucam, Dievs Kungs Svētais Gars. Tu, Dievišķais padoma devējs, Tu, gudrības, Tu, patiesības gars. Nāc pie mums ar Tavām dāvanām, apgaismodams, stiprinādams, Tavā patiesībā vadīdams, atveri mums Tavu svētā vārda patiesību, mēs viņā topam atdzīvināti, un arī paši topam viņas apliecinātāji, jo Tavs vārds ir mūžīga patiesība.

Āmen.


Šie evaņģēlija vārdi, kas ir paredzēti kā šodienas evaņģēlijs, reizē ir noslēgums un jauns sākums. Viņi noslēdz to dievišķās atklāsmes, dievišķā uzdevuma daļu, kura sākās kā Marks to savā evaņģēlijā pašā pirmā nodaļā raksta: “Jēzus Kristus, Dieva Dēla evaņģēlija sākums.” Un šis sākums ir tas brīnišķais notikums, kur pasaulē ir nācis mazs bērniņš. Un cilvēku acu priekšā viņš uzaug par jaunekli, par spēka vīru, par pravieti – spēcīgu vārdos, par brīnišķu darbu darītāju, dziedinātāju, par tādu, kas pat jūras viļņus apsauc. Un viņam līdzi iet šīs divas lietas: apbrīna un neizpratne. Un pretestība līdzi. Apbrīna, kas apstājas pie šiem vārdiem: kas tas tāds? Kam paklausa arī jūra un viļņi, un vēji? Kas jautājums, bet paliek daudz reiz neatbildēts pašiem jautātājiem. Viņi paliek kaut kā saistīti pie šī jautājuma.


Evaņģēlijs, kas noslēdzas ar sāpju pilniem notikumiem: krustā sišanu, kapā guldināšanu. Un evaņģēlijs, kas sākas ar augšāmcelšanos, ar pavēlēm, ar jaunām pavēlēm, ar jaunu vēstījumu, kas domāts Viņa mācekļiem. Kristus Dieva Dēla evaņģēlijs. Šī cilvēka miesās parādītā Dieva Dēla evaņģēlijs aizdarās, atveras evaņģēlija otra daļa, Viņa mācekļu evaņģēlijs. Kuri tagad stājas pasludināšanā, Viņa iestādījumu pildīšanā, Viņa brīnumu turpināšanā, un kura noslēgumam nav gala. Debesbraukšanas diena, kurā notiek šis notikums, ievada pasaulē jauno, brīnišķo, vēl iepriekš nenojausto varenību. Kristus ne vairs pazemotais un nicinātais, sāpju ievainotais, kura priekšā aizsedz vaigu, bet Kristus, kura rokā visa vara debesīs un virs zemes. Kristus, kas vairs neaicina pie sevis mācekļus, viņus sastapdams gan jūras krastā, gan muitas būdā. Kristus, kas pavēl saviem uzticamiem, dod uzdevumu. Nevis rāda viņiem ceļu staigāt sev līdzi, bet dod viņiem uzdevumu darīt, darboties un piepildīt visu to, ko viņš bija mācījis un pavēlējis.

Šis jaunais evaņģēlijs, šis evaņģēlija turpinājums šodien turpinās tāpat, kā tas bija Viņa Debesbraukšanas dienā. Mēs esam viņā ietverti ar uzdevumu šīs pasaules priekšā: šai pasaulē nest visām tautām, nest katrai dvēselei, mācīt, pasludināt, kristīt. Kādēļ? Kādā pilnvarā un kādām tiesībām? Vai nav daudz praviešu pasaulē? Vai nav daudz pielūgšanas vietu un pielūdzēju, kas, savas rokas paceldami, meklē un sauc uz Dievu, kurš nav redzams, kuru tikai jauzdami jūt, kura priekšā viņi gribētu nopietnībā zemoties un nopietnībā Viņa vaigu meklēt? Šeit nav vairs meklējuma, šeit nav vairs jautājuma, šeit nav vairs izšķiršanās par Dievu vai dieviņu jeb Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Šeit ir nelokāmā pavēle, šeit ir kāda vara un spēks, kas ir nācis no debesīm, kurš aptver visu pasauli, katru dvēseli bez ierunām, bez diskusijas par to, vai nav cits ceļš, vai nav cita iespēja? Mēs šodien to bieži dzirdam, cilvēki, meklēdami atraisīties no šī viena, par kuru viņi brīnās, jautā, kas viņš tāds? Un tanī pašā laikā raujas no viņa prom.

Mēs dzīvojam šinīs dienās, kad cilvēki sauc Dievu savos dažādos izdomātos cilvēcīgos vārdos un meklē viņiem piešķirt kaut kādu vērtību un nozīmi, un saka: “Tas taču ir vienalga, ja mēs to iekšēji sajūtam, ka ir tāda augsta vara, kas rada, veido, vada visas lietas pasaulē, kas arī mūs līdzi ir ietvērusi kaut kādā liktenībā. Vai tas nav vienalga?” Pestītāja vārdi apstiprina to, ko Viņš ir teicis, ko Viņš ir darbojies līdz tam. “Nav pestīšanas nevienā citā, nav neviena cita vārda, kurā būs mūžīga dzīvošana, kā tikai šis viens, vienīgais vārds, šis viens vienīgais vārds, kas ir cieši savīts kopā ar Tēvu un Svēto Garu.” Mēs to apliecinām savā ticībā. Mēs to ne tikai apliecinām, bet mēs zinām - tikai tā ir mūsu ticība, šīs ticības spēks un izpausme brīnuma ietvarā - Tēvā, kurā dus visa mūžība. Un arī mēs līdzi Dēlā, kas mūs ir salīdzinājis ar šo Tēvu, ar šo nepazīstamo Dievu, ko cilvēki nezin un nepazīst, bet kuram viņš ir teicis, ka viņa vārds ir mūsu Tēvs. Un Svētajā Garā, kas apliecina mūsu iekšējam cilvēkam dievišķās patiesības īstenību, kristīdami un mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.

Kristīdami! Kāpēc šī nepieciešamība būtu Kristus? Tad kad viņš, šis nepazītais, par kuru brīnījās, tad kad Viņš, pieskardamies ar savām rokām vai teikdams tikai savu vienu vārdu, atraisīja no tumsas spēkiem, lika par jaunu piedzimt cilvēka dvēselei un atjaunoties neizsakāmā priekā, pateicībā. Viņš bija pats, kas deva šo sakramentu, šo brīnuma notikumu, kurš neredzamās lietās pienāk pie mums redzamas, tveramas, taustāmas. Šeit Viņš ir atstājis it kā savas pastieptās rokas mums pretim. Kristīdami. Kristīdami ar to zīmi, kurā viņa izplestās rokas ir parādītas kā satvērējas, kā žēlotājas, kā uzvarētājas. Kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Ne Dieva vārdā vien, ne Dieva vai dieviņa vārdā, kuru mēs minam un nezinām, kas tas ir, bet iesakņoti un iedzīvināti līdzi Tēvā, kurā ir visu lietu sākums, kurā ir viņa mīlestība uz mums, kurā ir viņa žēlastības prāts, kas mums ir devis dēlu, kurā ir viņa aicinājums mums. Un nevis kāds izplūdis bāls, garīgs plankums kaut kur, kuru mēs nepazīstam, kas mums ir svešs, kas mums neko nespēj. Mēs tiekam iestiprināti caur šīm Dēla rokām Viņa svētajā tuvniecībā un radniecībā. Svētā Gara apliecinājumā, nevis mūsu izjūtu augstumos vai plašumos. Nevis tanīs šūpolēs, kurās šūpojas cilvēku dvēseles dažādos iespaidos, domādamas ar to, ka šīs šūpoles ienes viņus debesīs, bet maldās, atkrizdami atpakaļ uz zemes. Nevis mūsu jūsmās, kas mūs iekvēlina un kuras tanī pašā laikā atkal sastingst ledū. Ne mūsu jūsmās! Bet tanī spēkā, kas no Tēva un no Dēla iziet, lai apliecinātu Dēla dievišķību un Tēva mīlestību uz mums. Un satvertu mūs. Un aizdegtu nedziestošā ugunī, kas šeit jau deg, ceļu rāda un gaismu uz turieni, kur diena nebeidzas, kur gaisma neizdziest, kur mēs esam aicināti piederēt nevis minēdami, vaicādami pēc kaut kā nezināma, bet pēc tā nama, kas mums ir sataisīts. “Man pieder visa vara debesīs un virs zemes. Es palieku pie jums ik dienas līdz pasaules galam”.

Mēs nestāvam atmiņās vien, mēs netīksmināmies mūsu domās, mēs neatceramies skaistus brīžus, mēs dzīvojam nenīkstošā klātbūtnē. Kristus, kas ir augšāmcēlies, ir to apsolījis, tāpat kā viņš savā laikā, vēl miesās būdams, apsolīja un deva savu mieru tiem, kuru sirds bija sabangota, saplosīta un izpostīta savā nemierā.

Tā arī šodien “Es esmu pie jums ik dienas”. Nevis mēs domājam un meklējam atbildi pie savām atmiņām un izjūtām, bet mēs zinām, mēs esam, ar mums ir tas spēks, kas valda debesu augstumos un arī uz mūsu zemes, un arī šīs pasaules dziļumos, arī viņas tumsā, un arī mūsu nespēcībā. Jaunais Evaņģēlijs, to, ko Viņš bija atnesis, šo mūžam nebeidzamo, mūžam nepiepildīto, mūžam jauno evaņģēliju, šo evaņģēliju, ko Viņš toreiz sludināja cilvēcīgiem vārdiem un savā ciešanu grūtumā un sāpēs. Šo evaņģēliju viņš ir atjaunojis par mūžīgo evaņģēliju. Mūs ielicis par mantiniekiem un ielicis mūs par piepildītājiem. Pie mums pašiem, pie tautām un pie cilvēkiem visā pasaules plašumā.

Tēvs, Dēls, Svētais Gars, nevis Dievs, vai dieviņš, nevis augsta vara vai kosmisks spēks, vai mūžības kaut kāds veidotājs, bet Svētais Trīsvienīgais Dievs, kas reizē ir atklājis savu dievišķo noslēpumu un reizē darījis viņu pāri par cilvēka prātu un saprašanu tik augstu, ka mūsu neticība un nespēcība nespēj to kustināt.

Viņš paliek ik dienas līdz pasaules galam.

Āmen.

 


 

Copyright 2008; Created by MB Studija »