Bagātais vīrs un nabaga Lācars

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita arhīva. Digitalizēti 2020.gadā (O. Skrodelis, M. Ziemelis); Valodas redakcija: Anita Freiberga . Materiāli pēc digitalizēšanas nodoti Ilmāram Rubenim.

Sprediķis

Lk.16,19-31. Mežaparka draudzē, 21.06.1992.

“Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.”

Lūgšana:

Mēs Tevi lūdzam un Tevi piesaucam Dievs Kungs Svētais Gars. Tu Apgaismotājs un Dievišķais padoma devējs. Nāc atdari mums Tava svētā Vārda patiesību, ka mēs to saņemam un tiekam atjaunoti un paši topam Tavas Patiesības apliecināji, jo Tavs Vārds ir mūžīga patiesība. Āmen

Tāds ļoti parasts dzīves stāsts, kuru šeit Pestītājs mums līdzības veidā pasniedz. Divi cilvēki, šīsdienas cilvēku dzīves veids un dzīves iznākums. Viņš nekur nepasaka par šo cilvēku ļaunajām vai labajām īpašībām neviena vārda, jo lietas laikam ir tik saprotamas, tik ikdienišķas. Un ļoti lielā mērā neuzkrītošas. Mēs paejam garām kā vienam, tā otram, lielu vērību nepiegriezdami. Ne bagātajam vīram, kā viņš tur savā dzīvē dzīvo pārticībā un pārmērībās, ne arī tam ubagam, kas tur viņa durvju priekšā slims un vātīm apklāts ubago. Tie tādi skati, kuri tā sevišķi nemaz neaizkustina. Mēs daudz ko no šīm lietām redzam, bet paejam garām kā tādām - pašām par sevi saprotamām, nenovēršamām. Labi ja kādu mirkli par kaut ko tā kā padomādami, bet arī neko sevišķu. Bagātais vīrs: te viņš ir raksturots kā grezni ģērbies, ka viņa katra diena ir bijusi svētkiem līdzīga kārumos un līksmībā. Par saviem līdzekļiem viņš varēja atļauties sev katru dienu klāt bagātīgu galdu ar izmeklētiem, labiem, garšīgiem ēdieniem un pie tam vēl bagātīgi. Patiesībā šinī dzīves veidā nekas nekādā veidā nerunā par kaut kādu ļaunumu, par kaut kādu tādu īpašu grēku, bezdievību vai ļaunprātību. Nu gluži pārticis un izticis cilvēks bezrūpīgi, ērti pavada savas dienas. Un šo dienu noslēgumā, tas izskan tā ļoti īpati, ka viņš ir miris, viņu aprok. Šinī teicienā ir kaut kas tāds - ļoti iezīmīgs, kas arī aizķer. Izrādās, ka visa šī greznība, šī lepnība un varbūt arī tas draugu pulks, kas ir bijis, tas neko neizmaina šajā beidzamajā brīdī. Viņu tāpat paņem zeme, kā tas notiek ar kuru katru. Kā arī to, kas bija viņa durvju priekšā, šis nabags - slims, vātīm apklāts. Viņa draugi bija suņi, laiku pa laikam par viņu iežēlojās apkalpotāji, kas kalpoja bagātā vīra namā, kuri savāca nenoēsto, atlikušo ēdienu, un, ja paši to neizlietoja, tad kāda daļa tika arī šim nabagam. Liekas, ka visas lietas šeit ir bijušas kārtībā. Bagātais vīrs, iedams ārā no savas mājas vai nākdams atpakaļ pār savu mājas slieksni, nabagu pie savas mājas sliekšņa tik tikko pamanīja. Tas bija tāds ierasts skats, ka ubags tur jau sēž savā nodabā un ubago. Kādreiz varbūt varēja būt tāds brīdis, ka viņš pakavējās kādu mirkli un tvēra kabatā pēc sīknaudas, bet, ak vai, nav sīknaudas. Uzķertais naudas gabals bija zelta gabals. Nu, kur ta nu ubagam tādu dot! Lai tā paliek. Viņš iet iekšā pa savām durvīm un sēstas pie sava galda.

Šajā līdzībā mēs atrodam brīdinājumu katram cilvēkam, sevišķi mūsu dienu cilvēkiem, kā saka ļoti vienkārši un ciniski: “Dzīvo kā dzīvodams, tālāk par kapu netiksi! Un tur arī viss izbeigsies.”

Pirms otrā kara, arī pirms pirmā kara bija tādas īpatas sveiciena kartītes, kurās bija tādi dzeju pantiņi klāt. Un tajā pantiņā rakstīja, ka dzīve aiziet, kā upes viļņi, ka vienīgais ir ņemt šo dienu, baudīt, kas nu ir baudāms. Iedzert, jo tāpat viss nobeigsies smiltīs. Tā kādreiz cilvēki mierināja ar zināmām skumjām, ar zināmu tādu kā nolemtības rūgtumu, un tā notiek arī vēl tagad. Domādami par to, ka vienalga, vai mēs grezni vai nabagi, vai mēs kārtīgi vai izlaidīgi, kapsēta visu apklās.

Bet lietas ar to vien vēl nav beigušās! Jo izrādās, ka tas brīdis, kad mēs tiekam līdz kapsētai, tas ir kāda jauna iesākuma brīdis. Tas ir tā visa turpinājums, kas bijis šeit, kamēr mēs dzīvojām pie saviem klātiem galdiem, vai savos putekļos sēdēdami. Ir turpinājums! Un Pestītājs runā kādu ļoti skarbu, smagu valodu. Viņš runā, ka bagātais vīrs ir nonācis ellē un mokās. Šis vārds mūsdienu cilvēkiem nepatīk, lai gan Svētajos Rakstos mēs to atrodam vairākkārt. Šodienas lasījumā mēs arī to dzirdējām vairākas reizes, kā vienu no tām iespējām, kas, tā sakot, sagaida cilvēku pēc šīs redzamās dzīves slēguma. Elle ar tās baismīgumu un mokām. Kur ir tāda valstība neviens nezina. Veciem grieķiem, kuriem bija viņu desmit dievi, kas dzīvoja augstu Olimpa kalnā, bija arī tā sauktā pazeme, kurā miroņi dzīvoja. Tādi caurspīdīgāki, bet tomēr viņi dzīvoja apmēram tāpat kā virs zemes, patiesībā it kā nekas briesmīgs, tikai tā citādāk. Taču tā ir ļoti smaga maldīšanās. Un šis malds tagad grib iekarot cilvēku prātus, lai cilvēki nebīstas no tā, ka var būt tāda konsekvence, ka mēs atrodamies šinī moku, tumsas un baismu vietā, kura tuvāk nav aprakstīta, bet kas ļauj mums nojaust savā ārkārtīgajā nopietnībā. Kādā citā vietā Evaņģēlijā Pestītājs arī runā par nogrūšanu ellē, tur, kur būs raudāšana un zobu trīcēšana, tur, kur uguns neizdziest un tārps nemitas grauzt. Ko nozīmē šie vārdi? Ko nozīmē raudāšana un zobu trīcēšana? Cilvēki raud izmisumā un bēdās. Jo lielākas ir bēdas, jo rūgtākas un ilgākas ir asaras. Šis noslēgums, šīs dzīves noslēgums beidzas ar kādām drausmīgām bēdām un asarām, ar milzīgām žēluma asarām. Ar kaut kādu izmisumu. Šis noslēgums beidzas ar zobu trīcēšanu. Mēs sastopamies ar cilvēka izpausmes veidu kādos īpašos gadījumos, ar to, ka cilvēki pārdzīvo kādas ārkārtīgas šausmas, kad nomāc kaut kādas ārkārtīgi draudošas briesmas, caur ko tik šausmīgu, kas to satver pie visas viņa būtnes, ka viņu zobi trīc no bailēm un šausmām. Tā ir vieta, kur ir milzīgās žēluma sāpes un milzīgās šausmas. Tā ir vieta, kur neizdziest uguns un kur tārps grauž. Uguns! Vientiesīgi cilvēki vientiesīgos laikos tēloja elli ar lieliem katliem un apakšā pakurtām ugunīm un velniem, kas tur rīkojās ar nabaga grēciniekiem. Mīļie draugi, ir uguns, kas ir baismīgāka par tām, kas deg ugunskuros vai mūsu pavardos. Tā ir tā uguns, kas nedziest, kas nepārtraukti dedzina, dedzina un dedzina. Un nesadedzinot dedzina kādas lielas pārmetumu liesmas un ugunis, mokas par to, kas ir darīts vai kas nav padarīts. Tārps, kas grauž! Vai mēs esam kādreiz lietojuši vai dzirdējuši šo vārdu, ka cilvēka sirdsapziņa ne naktī, ne nomodā neliek miera cilvēkam par kādu no viņa pārkāpumiem vai grēkiem. Kaut kas grauž un grauž. Šis mūžīgais - kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc es to darīju? Kāpēc es to nepadarīju? Bagātais vīrs ir šajā vietā, šajās mokās, kur viņa mēle ir iztvīkusi drausmīgajās liesmās un karstumā. Par ko tad? Viņš taču nekā šķiet nebija nodarījis? Kaut ko tādu viņš tiešām nebija nodarījis, bet ne tikai par to, ko izdarījis kādreiz ir šīs elles mokas, arī par to, kas nav darīts. Viņam bija daudz iespēju, šim cilvēkam, ja viņš varēja katru dienu likt savā galdā tik daudz visāda labuma, ka palika pāri vēl kaudzēm. Ka viņš varēja pats ģērbties labās, skaistās, tīrās drēbēs. Viņa acs neredzēja to, ka šis nabaga ubags ir bagāts. Viņa acis redzēja ubaga skrandas, bet neredzēja, ka šo skrandu vietā viņam būtu kāda lēta lietiņa, un iedot ubagam tīru, labu apģērbu. To viņš neredzēja. Viņš neredzēja arī to, ka suņi tur ubaga brūces laiza. Ja bagātais vīrs no kabatas būtu izvilcis kādu naudas gabalu, iedevis ārstam un teicis: “Nāc, aplūko šo slimnieku, un es maksāšu arī par zālēm.” Varbūt ka viņš būtu vēl atspirdzis savus beidzamos mūža gadus varētu pats spert savus soļus, varbūt pat kaut ko darīt. Bagātais to neredzēja. Šis bagātais vīrs redzēja tikai sevi, savu prieku, savas cilvēcīgās patikas un netaupīja neko, ko viņš varēja iekārot, ko viņš varēja iegribēt. To, kas bija pie viņa durvīm, to viņš nepamanīja. Kādreiz mūsu laikrakstos bija ievietoti tādi diezgan sensacionāli ziņojumi par ārzemēm, protams, par tādu lielu bagātnieku izlaidību un izšķērdību. Lai parādītu, cik ļoti viņam tas maz nozīmē, restorānā klāts galds desmit cilvēkiem ar labākiem ēdieni u.t.t. Viņš samaksā tos lielos naudas kalnus, izvelk no savas kabatas lielāko naudas zīmi un šo naudas zīmi aizdedzina pie sveces, aizdedzina savu naudu, tā sadeg. Bet tā naudas zīme varētu tādu Lācaru un vēl vairākus tādus, un viņu ģimenes uz vairākām dienām glābt no trūkuma, pabarot un ietērpt. Viņš redzēja tikai to, ka viņam ir jādižojas sev līdzīgo priekšā par to, ko viņš spēj, cik ļoti viņš ir bagāts. Šī bagātība viņu pievīla! Neizdarot nekādu noziegumu, nenokaujot, neapmelojot, viņš tomēr ir kaut ko ļoti smagu izdarījis. Viņam pietrūka skata uz to, kas bija grūtumā un paciešanā. Bagātais vīrs katru dienu redzēja, katru dienu gāja viņam garām, sēzdamies savos greznajos ratos, kas bija piebraukuši pie viņa sliekšņa. Viņš redzēja to slimo, ap kuru bija sastājušies suņi. Mums nav nekas teikts par Lācara dabu, nav teikts, ka viņš būtu kādas ticības varonis, nav teikts, ka viņš ir ar kaut ko sevišķu šajā pasaulē izcēlies. Bet varbūt, ka mēs tagad to varam arī saprast. Mēs varam saprast arī šo pacietību, šo krusta nešanu, savas nabadzības, sava nespēka, savas slimības krustu. Mūsu dienu lācari tūliņās rakstītu avīzēs un klaudzinātu pie sociālās apgādes durvīm, celtu karogus un teiktu: “Atņemiet tiem, kam ir par daudz un izdaliet nabagiem, jo tā ir netaisnība, ka tie katru dienu dzīvo kārumā, bet mums nepietiek dienišķajai maizei.” To Lācars nedarīja. Viņš nesa šo uzlikto krustu savā pacietībā līdz galam. Pacietība kādreiz audzina, viņa kādreiz ved dziļāk, viņa ved tur, kur mēs stājamies Dieva vaiga priekšā ar visu savu iekšējo cilvēku. Pacietībai ir laiks, viņa ilgst, viņa nav noliekama, un tas ilgums ir kādreiz tas, kas cilvēka dvēseli dara gudru un Dieva priekšā noliektu. Viņš arī varbūt to varēja saprast, ka visas šīs lietas ir Dieva rokas kārtojumi pār viņu, jo laikam nebūtu tā, ka viņš būtu pagodināts ar šo paaugstinājumu līdz lielā sentēva Ābrama klēpim.

Kāds drūms notikums. Visās tanīs mokās, ko tagad cieš bagātais vīrs, kur šis kāpēc, kāpēc, kāpēc tārps viņu grauž. Viņš tagad ir ieraudzījis to, ko viņš ir pazaudējis. Ka viņš ir pazaudējis Dieva žēlastību, neiežēlodamies par šo nabago. Tagad tas viņā pamostas. Viņš vispirms lūdz atvieglojumu sev, bet tas nav iespējams. Tur vairs nevar pāriet kā no vienas istabas otrā, tur vairs nevar apdomāties un mainīt savu likteni vai nolikumu. Un viņš tagad lūdz par saviem brāļiem, kas dzīvo līdzīgu dzīves veidu. Un viņš grib atgādināt tiem šīs lietas. Un arī tas nav iespējams!

Nē, tas ir iespējams, bet tikai ne tā, kā šis bagātais vīrs, to ellē apdomādams, ir sapratis. Ir iespējams! Ir taču Mozus un Pravieši, ir taču Kristus un Evaņģēlijs, ir taču kristīgā draudze un viņas dievkalpojums. Tur visur šīs lietas ir klaji atsegtas. Iežēlošanās par savu mazāko, un šeit Pestītājs līdzībā pasaka kādu ļoti rūgtu vārdu, tiesas vārdu arī lielā mērā mūsu laikmetam. Mozus, jā! Pravieši, jā! Tas viss ir labi, bet kas tad nu viņus lasa?

Sūti šo mirušo, lai viņš viņiem parādās, lai notiek šis šausminošais brīnums, kas cilvēkam liek satrūkties, ka viņš ierauga mirušo .. (aprauts sprediķis)