5.Moz.8.nod.
Lūgšana: Dievs Kungs Svētais Gars, mēs Tevi lūdzam! Nāc ar Tavu padomu un spēku un aizstāvi mūs! Tu dievišķais padoma devējs un apgaismotājs! Mēs lūdzam saņemt Tavu patiesību un mūs atdzīvini un spēcini ar to, ka mēs paši esam tās izpaudēji un apliecinātāji, jo Tavs Vārds ir mūžīgā Patiesība un Dzīvība.
Āmen.
Savāda, neparasta grāmata ir Vecā Derība, kas ir ietilpināta kristīgās draudzes Svētajos Rakstos un ir pat viņas lielākā daļa. Daudz domu ir ap šo Dieva Vārda daļu. Pretrunīgas domas. Daudzkārt mēs dzirdam, ka mums, kristīgiem cilvēkiem, patiesībā, taču nav nekādas daļas ar Vecās Derības ļaudīm, viņu dzīvi, viņu notikumiem. Tā ir jūdu vēsture, jūdu tautas vēsture, kas ir sīki pārstāstīta. Jā, liela taisnība pirmā acu uzmetienā ir šādiem iebildumiem. Nez vai kādas citas tautas vēsture ir uzrakstīta, pārstāstīta tik sīki, solīti pa solītim, kā šīs tautas vēsture, kura šeit, šinī grāmatā, nepārtraukti tiek uzrunāta un pieminēta. Tomēr šī grāmata mums ir bezgala dārga. Neatdalāma, neatņemama no mūsu Svētajiem Rakstiem; neatdalāma, neatņemama no mūsu ticības un no katra cilvēka dzīves. Tiesa, tā ir pirmā acu uzmetienā jūdu tautas vēsture.
Mīļā draudze, mēs jūtam, ka tas nav viss, ko mēs pasakām par šo grāmatu. Tas nav viss, ko mēs viņā saskatām, tas nav viss, kāpēc tas viss tika rakstīts. Šinī grāmatā mēs redzam, kā kādas tautas gājumu un vēsturi, kas norisinās nepārtrauktā Dieva skatījumā, Viņa acu priekšā. Kā šeit, patiesībā, katra lappuse ar kādas tautas dzīvi atspoguļo Dieva darbu, dievišķo kārtību un spēku. Ķēniņi – gudri un godīgi, nelietīgi un elku kalpi; ļaudis ticībā dedzīgi un stingri; ļaudis – nodevušies mantai un uzdzīvei. Viss tur ir piepildījies – kari un miera laiki, zaudējumi, posts un prieks – viss tur mijās cits ar citu. Kaut kas mums tiek vēstīts. Ja mēs visu to skaitām tikai priekšā, par ko šeit, šinī grāmatā ir runa, mēs redzam cauri šiem visiem notikumiem – Dieva spēks, Viņa spēcīgā roka, Viņa varenā balss, Viņa zibeņi pār šo tautu un Viņa vaiga priekšā – kāda tauta stāv Dieva priekšā.
Dievs sevi atklāj caur tautas likteņiem. Ja šīs tautas likteņus izsekojam, mēs, patiesībā, raugāmies Dieva spēkā, ar kādu Viņš dara brīnumus šajā pasaulē. Un, ja kādam ir vajadzīgs pierādījums tam – vai Dievs ir, ja ir vēl kādi cilvēki, kam tas vēl trūktu – lūkojieties vēsturē! Skatieties tautu likteņos tā kā mēs lūkojamies šīs tautas liktenī.
Mīļā draudze, mēs šodien stāvam kāda ļoti nozīmīga notikuma priekšā. Reizē ļoti svinīgā un skaistā brīdī un reizē dziļas nopietnības apdvestā brīdī. Mēs pieminam tos notikumus, kad mūsu tauta pateica sev un visai pasaulei šos vārdus – ka viņa ir brīva un grib arī tāda būt – lemt savus likteņus, savas gaitas kārtot: mūsu Latvijas neatkarības pasludināšanas brīdis.
Mīļā draudze, ar šo brīdi mūsu tautai, katram no mums, vijas ļoti daudz domu un arī dažādas domas: reizē prieks, reizē atvieglojums pēc sloga un drausmām, reizē rūpes, reizē rūgtums un sāpes, kuras mēs redzam kā nezāles augam grēkā, negantībās un ļaunumā. Mēs stāvam mūsu tautas vidū kā viņas locekļi, kā līdzi dzīvotāji, līdzi atbildētāji. Vienu lietu mēs, mīļā draudze, nedrīkstam neatcerēties. Nedrīkstam neatcerēties! Kad mēs lūkojamies atpakaļ uz tiem notikumiem, pirms, jau tagad, tik daudziem aiztecējušiem gadiem, pāri pusgadsimtenim mūsu tautas brīvības ceļā, mēs lūkojamies tajos notikumos (vēl ir kādi, kas atceras tās dienas – 1918.g. 18.novembrī), kādi ļaudis no mūsu tautas vidus bija sanākuši lai pateiktu: mūsu tauta tagad grib sākt savu dzīvi kā neatkarīga, ne tikai ļaužu kopa, bet arī valsts.
Vai jūs atceraties, kādas bija šīs dienas? Tās bija tik ārkārtīgi grūtas. Tiem ļaudīm, kas bija pacēluši, izteikuši šos vārdus, tiem, cilvēciski sakot, nebija nekāda pamata, nekādas pieturas – Valsts bez teritorijas, valsts bez karaspēka, valsts bez līdzekļiem, valsts, kura pilna svešas tautas karaspēka, kas to vien tik domā, kā noturēt savās rokās mūsu zemi. Cits, ne mazāk svešs, bet vēl baismīgāks spēks nāk virsū kā tumšs padebesis no Austrumiem ienākdams, posta un slepkavo un iznīcina ne mazāk, ne vieglāk kā visbaismīgākajos, mežonīgākajos iebrukumos. Tautas vadība atkāpjas arvien tālāk, arvien tālāk, arvien tālāk – līdz pat jūras krastam. Beidzot arī šai krastā nav kur palikt. Kas būs? Kas notiks? Cilvēka prāts saka – viss ir pagalam. Un vēl gāja divi gari kara gadi.
Un kad mēs atskatāmies atpakaļ un prasām, kā tas varēja notikt, ka šī, cilvēcīgi neiedomājamā, bezcerīgā lietu sākšana, ka viņa varēja pastāvēt, tapt, augt un ziedēt par mūsu tautas brīnišķīgu atelpas un uzplaukuma brīdi?
Mīļā draudze, vai mēs uzdrīkstamies to izrunāt ”lūk, mūsu spēks to izdarīja, mūsu gudrība to panāca, mēs to spējām, mēs bijām tie, kas visās lietās uzvarējām!”
Vai mums nav jāsaka tā, kā saka Dieva vārds:” Tad nu nesaki savā sirdī: mans spēks un roku stiprums ir devis šo labklājību”?
Piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas tev dod spēku! Piemini savu Kungu! Un tāpat kā Izraēla tauta no savas dzīves notikumiem lasa Dieva vareno spēku, Viņa brīnišķo klātbūtni un izrīkojumu, Viņa augšupcelšanu bezcerībā un Viņa pazemojumus viņas neticībā, tā latviešu tauta šinī laikā, šinī svētku brīdī, nedrīkst to sacīt: “Redzi, mēs to izdarījām; redzi, mūsu sasniegums!”
Mums ir jākrīt Dieva priekšā ceļos un jāsaka:
Ak, Dievs, cik Tu esi brīnišķīgs!
Ak, Dievs, cik liels ir Tavs spēks!
Tu pāršķīri jūru, Tu ļauji iziet cauri jūrai un iziet cauri upēm, un iziet cauri pasaulei un asiņu jūrai!
To, ka Tevī cilvēku priekšā nekādas viņu vērtības – to paceļ, to svētī, to ar savu žēlastību apsedz!
Šī diena, ko mēs Dieva priekšā pieminam, šo sirds pateicību par šo aizgrābtību Dieva brīnumu priekšā, ar kādiem Viņš ir bijis mūsu tautai pāri, šī diena mūs skubina uz dziļu nopietnību mūsu Dieva priekšā – grēka sūdzēšanā, dziļā pazemībā. Mūsu tauta atkal ir ielikta likteņa kausos, kā mēdz cilvēki sacīt. Mūsu tauta atkal stāv lielu, ārkārtīgu grūtumu un jautājumu priekšā. Daža sirds nodreb, daža prāts šaubās un ir izmisis. Pieminiet, cik spēcīgs ir mūsu Dievs! Pieminiet un metieties Viņa priekšā ceļos, ar savu pieri pie zemes, atzīdami savas vainas: mūsu pašpaļāvību un mūsu bezdievību, aizsviezdami prom tos elkus, ko paši savās domās izdomājuši, ko no šiem svešiniekiem dabūjuši ievazātus, kuri šodien laužas iekšā kā plūdi, lai gūstītu mūsu tautas dvēseli. Mums ir jāpaliek Dieva priekšā dziļā bijībā un dziļā Viņa patiesības satveršanā un apliecināšanā. Vairāk nekā jebkad.
“Ja tu pildīsi tos baušļus, kurus Es tev Esmu devis, tad tu dzīvosi tai zemē, kurā es tevi ievedīšu, ko Esmu solījis taviem tēviem!”
Tā bija sacīts Izraēla tautai.
To pašu Dievs savā valodā, tai valodā, kurā mēs saklausām caur Viņa darbošanās spēku, tai valodā Viņš runā arī mūs:
“Ja tu turēsi Manus baušļus, tad tu dzīvosi tai zemē, kuru Es Esmu devis taviem tēviem, kuru tev Esmu apsolījis par mantojumu. Tad tu celsi namus, tad tu kopsi savus laukus, tad tu saņemsi to, kas tev ir vajadzīgs. Bet vispirms tev būs izmēzt no sirds, no domām, nešķīstību un negantību!”
Mest projām, kā ieņemtās nāves zāles, kas liek cilvēkam mocīties sāpēs un grūtumā. Gandrīz vai nāves žņaugos. Dievs ir mūs uzrunājis savā neizsakāmajā žēlastībā. Tā Viņš uzrunā mūs bēdu laikos un tā Viņš runā uz mums šodien. Viņš runā uz visiem tiem, kas ir izmisumā, neziņā un šaubās. Viņš runā uz tiem un atgādina savu spēku, kas parādās tur, kur cilvēkiem šķiet – nekādu ceļu vairs nav.
Kristīgā draudze – mūsu tautas dvēsele un spēks. Šodien mūsu tautas dvēselei ciešanās ir tik daudz bijis, ko cīņā pārbaudīt – visādos ļaunumos, kārdinājumos. Nu ir atkal jāuzceļ viss. Atpakaļ jāuzceļ sagrautie dievnami – ne kūtis un mājas pirmām kārtām, bet dievnami. Jāattīra un jāiztīra, pirmām kārtām, nevis lauki un piesārņotās dzīvojamās telpas, bet jāiztīra Dieva nams atkal par lūgšanas un pielūgšanas vietu. Par to spēka avotu, par to drosmes ieroci, kas Viņš ir bijis no senlaikiem mūsu tautai un kas ir vienmēr un jebkurā brīdī katrā atsevišķā cilvēkā lielā priekšrocība – ņemt šo spēku un ķerties pie šiem ieročiem. Tad tu dzīvosi un tauta tanī zemē, kas tev dota. Tad tu iekopsi un baudīsi sava darba augļus. Ne otrādi, savā dižošanās pašapziņā, ne svešu elku pielūgšanā, bet Dieva reizē lielās bardzības un reizē Viņa bezgalīgās žēlastības bagātināti.
Dieva svētie Vārdi, kas runāti uz citu tautu, kura palikusi tai ziņā mums par priekšā tecētāju, dieva svētie Vārdi, Dieva svētā taisnība, mūsu tautā ir sevi atstājusi.
Un arī tie, kas negribētu pazīt šos rakstus, arī tie, kam viņi ir sveši, arī tie, kas ir ieslēgušies savas bezdievības pašgudrībā un paštaisnībā – tie nevar būt vienaldzīgi. Dievs patiesībā ir žēlotājs. Tas cilvēka prātam nav izdomājams, ne paredzams, ne arī var iespēt to redzēt. Šeit parādās Dieva atzītā loma kristīgā pasaulē. Tāds ir mums nepieciešamais nosacījums: veicināt, apliecināt. Uzticības mirklis.
Āmen.
1992.g. 18.novembris, Mežaparks.
Mācītājs Roberts Feldmanis.
