Kas mani mīl ..., tam es parādīšos

Feldmanis R. Kas mani mīl …, tam es parādīšos // Baznīcas gadagrāmata 1986. – 118. – 119.lpp.

Sprediķis publicēts arī Feldmanis R. Kas mani mīl..., tam es parādīšos // Svētdienas rīts. - 2004. - 14. augusts. - Nr.30 (1572). - 1.lpp.

“Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot. Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos. Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos." Tad Jūda (ne Iskariots) Viņam saka: "Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?" Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” (Jņ.14:18-23)

Ir pēdējās dienas, kad Jēzus ir vēl kopā ar saviem mācekļiem, un Viņš tiem atgādina savu drīzo aiziešanu: “Vēl mazs brīdis un pasaule mani vairs neredzēs.” Viņa klausītāji šajos vārdos sajūt traģisku noskaņu. Viņa mācekļiem un sekotājiem Viņš bija viss. Nav iespējams iedomāties tālāko dzīvi bez Viņa klātbūtnes - bez Ceļa, bez Patiesības, bez Dzīvības.

Šajā sāpīgajā brīdī Jēzus dod kādu apsolījumu, kas pārsteidz ar savu neparastumu – “jūs mani redzēsit” ... “es jūs mīlēšu un jums parādīšos”. Vienība, kuru draud pārtraukt Jēzus drīzā krusta nāve, būs atkal atjaunota, Jēzus klātbūtne paliks neskarta – “ikdienas, līdz pasaules galam.”

Mēs zinām, ka pēc augšāmcelšanās Jēzus tiešām dažas reizes ir parādījies saviem mācekļiem, un tie bija līksmi Viņu ieraugot. Bet tās bija tikai dažas reizes, kurām turpinājums vairs tādā veidā nesekoja. Pasaules acīm raugoties tāpēc liekas neizprotami, ka šie Viņa mācekļi - bāreņi, un vēl vairāk tie, kas laikiem un gadu simtiem cauri sapulcēti Viņa vārdā, Viņa draudzē, nes sevī neizteicamo, lielo prieku par Jēzus klātbūtni, par Viņa skatīšanu. Arī mūsu laikā, arī mūsu vidū.

Ir kāds nosacījums, ar kuru Jēzus saista savu klātbūtni un parādīšanos saviem mācekļiem: “... kas mani mīl ... tam es parādīšos ...”. Jēzus stāv gadsimtu un cilvēku paaudžu vidū kā jautājums un jautātājs katra cilvēka priekšā. Neskaitāmas rokas sniedzas Viņam pretī, lai to satvertu, lai būtu ar Viņu, lai Viņa klātbūtnē spētu to, kur bez Viņa izsīkst cilvēka spēks un mēs nenieka nespējam un nevaram.

Gadu simti un paaudžu paaudzes ir mēģinājušas Viņu saskatīt. Pētot un apsverot ik rindiņu atstātajās evaņģēlija lappusēs, mēģinot sev priekšstatīt Viņu, Viņa dzīves gājumu, Viņa izskatu, Viņa darbošanos. Taču cik savadi - jo rūpīgāka šī pētīšana un vaicāšana, jo tālāks un bālāks un netveramāks Viņš kļūst cilvēkiem, izgaisdams šaubīgo pētītāju un ziņkārīgo meklētāju priekšā kā nekad nebijis, kā iedomu tēls.

Mēs paejam garām Viņa nosacījumam. Mēs nevaram ieraudzīt Jēzu, ja gribam to kā ziņkārīgi skatītāji vērot un redzēt uz pasaules drūzmīgās skatuves pildām kādu lomu.

“Ja kas mani mīl ...”. Jēzus nonāca no sava Tēva, tērpies Viņa godībā un spēkā, lai mīlestībā noliektos pār mūsu bēdām, ciešanām un nāves bailēm. Viņam pretī mīlestībā sniedzas visi tie “kas ir no patiesības”, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, miera un iepriecas. Viens no tiem, kam Viņš parādījās un noliecās pār tā naidā iekarsušo dvēseli, izsaucās neizsakāmās ilgās: “Kaut es Viņu spētu satvert tā, kā Viņš mani satvēris.” Ne tikai apžilbinošajā spožumā pie Damaskas vārtiem tas Viņu ieraudzīja. Ik solis, ik elpas vilciens apustulim Pāvilam bija lūkošanās Jēzu Kristū. “Priecājieties ... Tas Kungs ir tuvu,” no cietuma pakrēslas viņš gavilēdams raksta savai mīļajai filipiešu draudzei.

Tas Kungs ir tuvu. Diskusiju un pētniecības krēsla nepamanīts un nepazīts Viņš iziet tai cauri, lai arī šodien noliektos ar mīlestībā starojošu seju pār tiem, kas paši mīlestības pilni, lūgšanas kvēlē sauc Viņa vārdu. Mīlestība ir gudrība. Mīlestība ir gaišredze. Tā atsedz un atslēdz jau cilvēku dzīvē un attiecībās izpratnes un patiesības dziļumu. Mīlestība ir kāpnes, pa kurām Jēzus dodas lejup sastapties ar cilvēka dvēseli, kas izsalkusi pēc patiesības un ilgojas pēc pestīšanas, un, pa kurām augšup dodoties, mēs gara acīm redzam Viņa godību, mīlestībā mums pievērsto Dieva vaigu Viņā. “Kas mani mīl ... to mans Tēvs mīlēs” un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.”

Šī Viņa ienākšana, Viņa vaiga atsegšana mums ir tā atbilde, kurā mums atklājas Viņa Vārda patiesība, ka Viņš ir mūsu ceļš cauri visai neziņai, baismām un nāves tumsai, vadīdams mūs tajā dzīvībā, kas piešķir mūsu dzīvei tās īsto, skaidroto pilnskanību un vainago beidzot to ar mūžību un pilnību.