«Turi piemiņā Jēzu Kristu, kas uzmodināts nomirušiem. (2.Tim. 2, 8.)
Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.» (1.Tesalon. 4, 12.).
Mirušo piemiņa. Savus aizgājējus pieminot, mēs pieskārāmies nāves un mūžības lietām. Daudzveidīga ir savā izpausmē šī piemiņa mūsu tautā: gan mirušo piemiņas dienā, gan kapsētas svētku dievkalpojumā un aizgājēju pieminēšanā dievkalpojumā, bet arī kapu kopiņu rūpīgā, bieži pat paaudzēm ilgā kopšanā un apmeklēšanā, lai pie mīļo atdusas vietas pasēdētu, izraudātos vai ar tiem «parunātos». Pieminēt tos, kas aizgājuši, atcerēties to, kas pagājis, te skubina sāpīgā vēlēšanās būt vēl ar saviem mīļajiem kopā, atvairīt nost šķiršanos.
Attālinoties no kristīgās draudzes dzīves, no tās iestādījumiem un no ticības, jo lielāka kļūst pievēršanās ārējiem pieminējumu veidiem un kapsētas kopiņai, šai vienīgajai mantai, kas, šķiet, nav zaudēta, kas, liekas, vēl saglabājusi kaut ko no aizgājušā. Bet arvien dziļākas un skaudrākas līdz ar to kļūst šķiršanās un bārenības sāpes, arvien spēcīgāk pārņem cilvēka dvēseli bezcerīgie vēlējumi «celies augšā, tēvs, māmiņa, es pacelšu velēniņ'» …
Jā, senās gara mantas, pirms Evaņģēlija vēsts ieskanēja mūsu tautas dvēselē, pazina labi šīs lielās, neremdināmas bāriņu skumjas un sevis žēlošanas sāpes, pazina bezcerības izmisumu par nespēju saucot atsaukt, tekot panākt zudušo. Un šīs sāpes, šī sevis žēlošana, šis izmisums ar jaunu spēku laužas cilvēku dvēselēs, kur tie, Kristu un Viņa Evaņģēliju vērā neņemdami, redz un mīlē tikai šo pasauli, dzīvo un pieder vienīgi šīm redzamajām lietām, kas ap mums šai dzīvības laikā. Nāves pēkšņuma un drausmu pārsteigtiem un satriektiem, tiem vairs paliek tikai žēlums par zaudētajiem mīļajiem un katra atmiņa un katra lūkošanās atpakaļ tad ir kā asmens, kas skaudri skar sirdi.
“Brāļi, ... lai jūs nenodotos skumjām, kā tie, kam nav cerības» … Apustulis brīdina kristīgo draudzi no šīs iestigšanas nekristīgajā bezcerībā. Mēs, Kristus ļaudis, arī nāves priekšā nelūkojamies tik atpakaļ vien, uz to, kas pagājis, mēs drīkstam vēl lūkoties uz priekšu. Lai cik dārgas ir pagātnes atmiņas, lai cik skumjas ir šķiršanās atvadas, mēs nepaliekam pie tā, kas redzams un kas ir nīcīgs (2.Kor. 4, 18), tam pāri mēs raugāmies uz priekšu un uz mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Jā, arī mums mirušo piemiņas diena ir piemiņas diena! Kādas ļoti dārgas un loti lielas piemiņas diena - mēs spēcīgāk un ar lielāku pateicību kā jebkad šai dienā pieminam Viņu, kas ne vien miris, bet augšāmcēlies un mums līdzi devis drošību, ka arī par mums nāvei nebūs varas - “kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs nemūžam”.
Turi piemiņā Jēzu Kristu! Mēs bieži paejam garam šim svarīgajam atgādinājumam, šim vislielākajam iepriecinājumam, to nesaklausīdami, viņā neieklausīdamies. Tiklab savā darbošanās, kā nāves priekšā mēs paliekam tikai ar sevi un šo pasauli vien un neredzam, bēdu un baiļu pārņemti, ka mums dota ieprieca - neaptverama savā lielumā un neizsakāma savā skaistumā uzvara pār nāvi un ieiešana nenīkstošajā, pilnīgajā un mūžīgajā dzīvībā. Kristus nostājas mūsu priekšā visā savā godībā un visspēcībā - ceļš uz šo dzīvību un tās devējs. Kad nāve kā draudīga un neatvairāma ēna klāsies pār visu, kas šai dzīvībā, biedinādama, iznīcinādama, sāpinādama, kad mums reiz būs jāstāv vaigu vaigā viņai pretī, tad ieklausīsimies un tversimies Viņa drošinājumā: Jūsu sirdis lai neizbīstas, ticiet Dievam un ticiet Man! Tā nav sevis mierināšana, tā nav aizmiršanās meklēšana, tā nav skata novēršana no nāves nopietnības, tā ir nostāšanās un klints visa aizrāvējos plūdos, tā ir palīdzība tur, kur nekas vairs nespēj palīdzēt. Viņš ir mūsu miers. Un mūsu piederība Viņam ir vienīgā drošība un uzvara nāvē.
“Kad, sakampts nāves rokām, es bailēs iegrimšu, tad izrauj man' no mokām caur Tavu ciešanu!”
Āmen.
