Žēlastība un miers, lai ir no Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen!
Uzklausi, Kristīgā draudze, šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas ir rakstīts pie Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā: … (Lk. 18 : 9-14).
Svētais un mūžīgais Dievs, Mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, svētī mūs Tava Vārda patiesībā, Tavs Vārds ir Patiesība. Āmen!
Šinī īpatajā līdzībā Mūsu Kungs un Pestītājs runā par lūgšanu. Viņš runā par to kristīgā cilvēka ļoti svarīgo, ļoti nepieciešamo dzīves, domu un rīcības veidotāju spēku, kuru mēs varam saņemt kopā vienā vārdā un sacīt – lūgšana. Šeit Viņš arī parāda lūgšanas sākumu un lūgšanas dziļāko būtību. Lūgšana ir, pirmām kārtām, nostāšanās Visusvētā un Mūžīgā Dieva priekšā. To mēs redzam līdzībā pie abiem cilvēkiem, par kuriem Pestītājs runā un par kuru lūgšanu Viņš teic savu spriedumu.
Dieva priekšā, Viņa svētajā namā, Viņa svētās klātbūtnes apziņā ir nākuši divi cilvēki. Viens no tiem, nokritis ceļos, pieri piespiedis pie zemes un neuzdrošinādamies acis pacelt, lūdz Dieva žēlastību savā lielajā grēka un vainas apziņā. Otrs lūdzējs arī stāv Dieva namā, vietā, kur notiek pielūgšana. Viņa pirmais vārds, ko viņš saka, ir lielā pretstatībā tam, kas notiek ar otru lūdzēju. Bet arī šis vārds ir nopietns, vajadzīgs un svarīgs: "Es Tev pateicos, Dievs." Starp šiem diviem lūgšanas krastiem ir lūgšana, kuru mēs, pienesam Dieva priekšā: "Kungs, esi man, grēciniekiem žēlīgs!" No otras puses – "Es Tev pateicos, Kungs." Pestītājs arī parāda samērus, kurus mēs, cilvēki, ne katrreiz saprotam un zinām un kur mūsu lūgšana parāda savu īsto un patieso saturu.
Muitnieka lūgšana ir viņa dziļā, dziļā noliekšanās Dieva priekšā, arī ar augumu, ar pieri skaroties pie zemes, sirds nospiestībā un grūtumā, apzinoties savu vainu, savus grēkus, savas netaisnības, savu nevērību. Viņš pārdzīvo visu to smagumu un baismīgo, kas cilvēkam ikdienā kādreiz uzgulstas un aizbarikādē ceļu pie Dieva, kas liek likt pie malas viņa vārdu Patiesību un paļauties uz savām spējām, kas liek ņemt vērā savus pienākumus, savas intereses, savas vajadzības. Tagad, Dieva namā, Dieva svētumā visas šīs šķietami nepieciešamās lietas, pie kurām dvēsele ir izsīkusi, maldījusies, klupusi un sarūgtināta, pie visām šīm lietām tagad dvēsele atgriežas ar dziļu atskatījumu. Lūgšana ir mūsu atskatīšanās atpakaļ lielā mērā. Atskatīšanas uz tiem soļiem, kādus mēs gājām, uz tām lietām, kuras mēs darījām, uz tām mantām, kuras mēs tvērām un uz tiem dārgumiem, kurus mēs izkaisījām, uz mūsu attiecībām ar cilvēkiem. Būdami kopībā ar citiem, mēs savos darba pienākumos, tā kā tas ir šeit muitniekam, sekojām tā sauktajām personīgajām interesēm un personīgajām vēlēšanām, kuras tagad Dieva namā, Dieva vaigā, svētās klātbūtnes apziņā pazaudē to vērtību, kādu mēs, cilvēki, tām piešķīrām un ko turējām par mums vajadzīgu un nepieciešamu, neatliekamu un vēlamu. Mēs ieraugām grēka puvumu, kas ir maitājis, postījis, gandējis attiecības ar cilvēkiem un kas vienaldzībā licis paiet garām Dieva Patiesībai, kur tā mūs pārbauda vai apsedz.
"Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!" Kurš gan nevarētu tā izsaukties, pārdomājot kaut vienu savas dzīves dienu, pārdomājot šajā dienā to, ar ko esam bijuši Dieva pretinieki – sava paša prāta, iegribas, un tumsas spēka bīdīti kalpi un vergotāji. Es jau citādi nevarēju, tie bij apstākļi, kas mani spieda tā darīt. Mēs aizbildinām kādreiz lielas, smagas, rūgtas lietas. Nav tādu apstākļu, kas drīkstētu mūs bīdīt, jo šos apstākļus bīda citi spēki, kas nav Dieva spēki, un mēs kļūstam to spēku kalpi, līdzdalībnieki. Tāpēc mēs redzam cilvēku sabrukušu viņa pašgudrībā, pašpaļāvībā, paštaisnībā, pašlabuma meklēšanā, sev kalpošanā un sevis paša vērā ņemšanā. Līdz ar to mēs kļūstam kā dadži un ērkšķi tiem citiem, kas ir mūsu tuvumā, kas ir mūsu apkārtnē, kuri varētu runāt uz Dievu citādi, kuri savu dzīvi apdomā, kuri tā sauktos "apstākļus" pārvalda. Kurš gan nevarētu teikt šos vārdus: "Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!"
Bet, ja mēs runājam par lūgšanu, tad nu šie vārdi ir lūgšana. Šie vārdi satver sevī visu, kas mums ir Dievam sakāms, lūdzams vai teicams, ka mēs nākamam Viņa priekšā ar pieri pie zemes: "Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!"
Jēzus rāda uz to darbinieku, kas ir likts atbildīgā, bet arī bīstamā darbā tai ziņā, ka darīšana ir ar naudu un līdzekļiem, ar pareizi vai nepareizi noteiktiem maksājumiem, no kuriem kāda daļa nāk pašam nodokļu uzlicējam vai prasītājam. Ja arī mēs neesam šādā situācijā kā muitnieks, tad savstarpējās attiecībās mēs bieži to sajūtam – tā nevajadzēja, tas nebija pareizi, man kauns, man sāp, man pārmetums. Šīs izjūtas ne tikai pār muitnieku un viņa namturību, bet arī pār mūsu dvēseli var nākt.
Bet Pestītājs runā par kādu citu cilvēku. Šī uzruna, šis atgādinājums, šis pirmais teikums, ko Pestītājs no farizeja mutes dzird, ir teikums, ar kuru patiesībā arī jāsākas lūgšanai. Kad savas acis paceļam no grīdas, kad pieri paceļam, kas bij piespiesta pie grīdas, tad pirmajam vārdam arī no mūsu lūpām ir jābūt: "Es Tev pateicos, Dievs!" Bet aiz šiem vārdiem "Es Tev pateicos, Dievs!" mēs nonākam kādreiz tādos grēka džungļos, kas patiesībā ir dvēseles saplosīšana un Dieva žēlastības izpostījums. Šis otrais lūdzējs apcer, kāda liela priekšrocība ir bijusi viņa dzīvei, ka viņš ir varējis nenodarīt pārestību, ka viņš ir varējis izvairīties no tieša ļaunuma pret saviem tuviniekiem, ka viņš ir spējis darīt kaut ko Dieva valstības, Viņa Patiesības un Viņa Vārda labā. Mēs atrodam, kāda bezgalīga Dieva žēlastības bagātība ir bijusi šī cilvēka priekšā.
Kādā no slimnīcām, kurā cilvēki mokās nāves priekšā, no nāves baisas, kad viņu dzīves izsīkst acīm redzamā bezcerībā, nāk kāda kopēja, kāds ārsts, kas pieiedams ar vienkāršu paņēmienu ne tikai atvieglo, bet pat pievērš gandrīz mirstošo cilvēku atkal atpakaļ uz dzīvību. Kad viņš, atvieglots pamostas nākošā rītā, viņš grib sacīt kādu pateicības vārdu: "Nekas man nenākas." Ārsts atbild: "Es neesmu nekas, kas to darījis, ir Visuaugstais un Visusvētais." Viņa priekšā tiklab slimnieks, kā arī viņa glābējs ārsts vienādā pazemībā un pateicībā, vienādā aizgrābtībā slavē savu Visuvareno, Svēto un Mūžīgo Dievu. "Es Tev pateicos, Dievs, ka Tu man devi šo iespēju, ka Tu ieliki manā nespēkā savu spēku, ka Tu manā tukšībā ieliki saujā to, kas ne tikai man, bet arī citiem ir varējis derēt. Es Tev pateicos, Dievs!" Pateicība. Bet pateicība iet tanī pašā pareizā virzienā, kurā iet grēka nožēla un sāpes, un žēlums, un asaras Dieva priekšā, tanī pašā virzienā iet pateicības, un prieka un Dieva mīlestības asaras. "Es Tev pateicos Dievs!"
Šim nabaga cilvēkam vajadzēja to visu saprast, ko viņš ir savā dzīvē darījis vai kā tas viņam ir tapis. Patiesību sakot, Dievs savā milzīgajā, brīnišķajā žēlastībā, neprasīdams pēc viņa nopelniem vai vainām, viņam ir savu svētību bagātīgi devis. Dieva svētība un Viņa iežēlošanās – tās noliec mūs vēl dziļāk nekā lūgšanas lūgums. Mūsu paklausītās lūgšanas, mūsu saņemtais devums, kas nav aprēķināms, kas nav izsakāms, ir tas, kas padara mūs mēmus, lai slavētu un teiktu – redzi, kas es esmu, redzi, ko es varu, redzi, ko es tagad esmu varējis darīt. Tas, kas mūs padara varošus un gribošus, tas ir Viņš, ne mēs. Un šis nabaga cilvēks, Dievu lūgdams, patiesību sakot, apgrēkojās. Visu to, ko Dievs savā žēlastībā bija ļāvis un piešķīris, un devis kā īpašo svētības veidu – Viņa dzīves vadībā, šis cilvēks kaut kādā veidā nosauca par savām lietām. Ja mēs kaut ko labu no sevis darām, tad ne mēs esam tie, kas to spējam. Tas skan visiem Evaņģēlijiem un katrai Dieva Vārda rindiņai cauri – tas, kas mūsos padara labu, tas, kas mūs pavērš uz labu, tas, kas mūs atrauj no ļauna, tas, kas neļauj mums klupt, tas, kas piepilda mūs ar savu dāvanu saldumu, ir Viņš. Ne mēs.
Nabaga bagātais vīrs! Viņš patiesībā bij bagāts. Dievs bij viņam devis, Dievs bij viņu žēlojis, bij piešķīris šīs iespējas, bet viņš neredzēja šo roku, neredzēja, cik ļoti viņš no šīs rokas ir atkarīgs. Tāpat kā muitnieku, kuru pacēla Dieva apžēlošanās roka, tāpat Dieva žēlastības un svētības roka mūs negaidot, necerot, nepelnīti ceļ, svētī. Mūsu Kungs un Pestītājs mums ir atstājis šo lūgšanas noslēpumu. Jo vairāk mēs tuvojamiem, jo dziļāk mēs redzam, cik dziļi mēs esam Viņa priekšā atkarībā. Jo vairāk mēs Viņa priekšā stāvam un sakām: "Es Tev pateicos, Dievs", jo dziļāk mēs nogrimstam tanī bezgalīgajā, neaptveramajā Viņa žēlastības bagātībā, kas mūs pacieš, vada, svētī, mums dod un mūs sargā.
Āmen.
Kungs Dievs, Visuvarenais, Mūžīgais Dievs Tēvs, kas mūs esi radījis, Visusvētais, Trīsvienīgais Dievs, kas Tu mūs esi svētījis un uzturējis, un žēlojis, mēs pateicamies Tev, ka Tu mūs uzlūko mūsu nespēcībā, nespējībā un vājumā, ka Tu modini mūsos to nožēlas dziļumu, ar kādu mums ir patiesībā jāsaņem katra diena, jo daudz ir to vilinājumu, kuri gaida, kurā grēks un ļaunums vada mūs paštaisnībā un pašgudrībā, pašpaļāvībā un pašapmierinātībā. Mūsu mīļā Pestītāja Jēzus Kristus dēļ Svētais, Mūžīgais Dievs šķīstī mūs mūsu lūgšanās, kad mēs tuvojamies Tavam svētumam – necienīgi, vāji, nevarīgi - palīdzību un žēlastību meklēdami. Kungs Jēzu Kristu, Patiesības un Dzīvības Kungs, Tu mums atver dzīvības avotus, kuri mūs brīdina no iznīcības un bojāejas, un no nāves uzmācības mūsu grēcīgajā dzīvē.
Mēs pateicamies Tev un lūdzam Tavu žēlastību. Lūdzam to Tev, pirmām kārtām, tur, kur mēs Tavā priekšā stāvam katrā dienā.
Lūdzam to par saviem mīļajiem, par savu draudzi, lūdzam to par mūsu latviešu tautu tās maldīgajos, līkumotajos, grēcīgajos ceļos un izkārtojumos. Pasargi no visa ļauna! Pasargi no posta, kas nāk kā sods bezdievībai un grēkam!
Dod mūsu tautā šo atgriešanās garu, ka mēs ar noliektu, pie zemes piespiestu galvu Tev pateicamies par to, ko Tu esi darījis mūsu tautas labā. Un no Tevis izlūdzamies žēlastību un pasargājumu mūsu tautas valdībai, prezidentei un visiem, kas stāv priekšgalā un vadībā.
Lūdzam to par mūsu mīļo garīgo māti – mūsu Baznīcu, uzturi viņu Savā mācībā ar skaidrību un patiesību, kas vada tautu, modinādama un dzīvībā saukdama, pie Tavas Svētās Patiesības.
Un tad, kad visas lietas šeit būs noliekamas, drīkstēsim būt Tavas godības iemantotāji.
Āmen.
