Žēlastība un miers jums visiem no mūsu Dieva un Tēva un Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Āmen.
Uzklausi Kristīgā draudze šīs dienas Svēto Evaņģēliju, kas rakstīts pie Mateja 25. nodaļā: … (Mt. 25: 14-30).
Viena no mūsu Dieva ļoti īpatajām līdzībām par uzticētajiem talentiem. Šis vārds mūsu sarunu valodā arī ir iegājies un plaši tiek lietots, kad cilvēki meklē apzīmēt kādu cilvēku vai kādas īpašības, kuras ir dotas bagātīgā, īpašā veidā. Runā par talantīgiem māksliniekiem, arī kādreiz zinātniekiem – izgudrotājiem, kas kaut kādā veidā – citādāk, spēcīgāk, neparastāk ir atraduši veidu, kā veikt kādus sevišķus uzdevumus un ievērot arī cilvēku starpā zināmu godbijību un cieņu. Šis vārds patiesībā nāk no senās Grieķijas un arī no senās jūdu zemes. Un tas apzīmē arī kādu materiālu vērtību. Mēdz runāt par talenta zeltu. Es nezinu jums pateikt tieši un skaidri – jo svars ir dažādos laikos mainījies un izteikts citādi, bet viens talents zelta bija liela bagātība. Tas bija smags zelta gabals, kādus uzkrāj valstis savos mantu kambaros, kādus uzkrāj bagātnieki un tirgoņi, kuri apgrozīja lielus līdzekļus. Un tāpēc runāt par to, ka kādam ir liels talents vai talanti, nozīmē – viņš valda vai pārvalda, vai ir ieguvis kādu lielu, izcilu vērtību un bagātību.
Mūsu dienās mēs vairs šo vārdu nelietojam svara un zelta vērtības noteikšanā. Mūsu dienās šis vārds ir iegājies pasaulē, dažādu tautu valodās, apzīmējot kādas lielas, izcilas dāvanas vai īpašības, kuras piedēvē kādreiz māksliniekiem, sakot, ka māksliniekam ir liels talants, lielas spējas mākslas darbu celt priekšā kaut kā īpaši izcili un skaisti. Runā par zinātniekiem un pētniekiem, kuriem ir bijis talants ar prātu izdibināt, ar prātu iedziļināties zinībās un patiesībās, un līdz ar to viņi manto šo talantu nesēja klātbūtni.
Mūsu Pestītājs neattiecina šo lielo bagātību uz kādu atsevišķu, izcilu cilvēku. Viņš runā tikai par saviem kalpiem, par saviem uzticīgajiem darbiniekiem, līdzstrādniekiem, aizceļodams Viņš viņiem nodod rīcībai milzīgu kapitālu: desmit talentu vai pieci talenti, kaut vai arī viens talents, pēc tā laika sapratnes, jau nozīmēja milzīgu bagātību ar kuru bij iespējams darīt un veikt lielus darbus, kad cilvēkam ir nepieciešami līdzekļi un spēki.
Bet pārnestā nozīmē mēs, protams, šo vārdu vairs tā nelietojam. Pārnestā nozīmē visā pasaulē to tagad lieto kā apzīmējumu cilvēka īpašībām, cilvēka spējām, cilvēka darbam, cilvēka dzīves veidam. Mēs sakām – kāda cilvēka vērtīga dzīve, kāda cilvēka dzīve, kas ir vērta zelta vai vērta talanta. Un tā tas ir mūsu Pestītāja līdzībā – Viņš ir uzticējis saviem kalpiem milzīgas bagātības, patiesību sakot, neiztērējamas. Atstājis viņu rīcībā šīs mantas. Līdzībā mēs dzirdam, ka tad, kad Viņš ir pārnācis atpakaļ, tad Viņš pārbauda, kā tad šīs mantas ir lietotas. Un kalps saka – pie tiem pieciem talentiem, ko Tu man esi devis, es esmu piepelnījis klāt, darbodamies vēl tikpat daudz. Tam, kam bij divi, tas pie diviem bij piepelnījis vēl tikpat daudz un saņēmis sava Kunga atzinību un uzslavu. Un pēlumu saņēma tas, kurš saņemto lielo mantu – bagātību bij noracis zemē, lai nebūtu ar to jārīkojas, lai nebūtu vēlāk sava devēja priekšā jāstājas ar atbildību par saimnieciskumu vai nesaimnieciskumu. Mēs nedomājam tanī burtiskajā veidā, kādā līdzība uz mums runā. Te nav runa par peļņu vai piepelnīšanos, izdevību un tās izlietošanu. Un tomēr, un tomēr, kaut kas no piepeļņas, no izdevības iet līdzi. Par ko tad slavēja lielais noma Kungs savus uzticīgos kalpus? Par to, ka viņi šo milzīgo zelta kapitālu, kas bij viņu rokās neturēja paslēptu, bet rīkojās – mēs nezinām, kādā veidā rīkojās. Katrā ziņā labā nozīmē šī rīcība ir bijusi, tāpēc ka atnācējs un namatēvs varēja slavēt.
Mīļā draudze, mēs šodien arī runājam, kā jau pieminēts, par cilvēkiem, kam ir kaut kas liels uzticēts – kam ir iedotas kādas dāvanas, iedoti kādi spēki, iedots kāds zelta gabals – neredzams, bet ārkārtīgi vērtīgs. Un cilvēka dzīve tad parāda, kas ir noticis tālāk. Mēs parasti paliekam pie avīzes un pie ziņām, ko pasaule izplata – kādu mākslinieku, kas kaut ko skaistu ir priekšā cēlis, mēs uzslavējam un sakām: "Šim māksliniekam ir talants. Viņā ir kāds devums iekšā, un viņš, tagad to izceldams vai dzejā, vai savā rakstniecībā ir varējis iejūsmot vai iepriecināt citus. Un mēs kādreiz apsīkstam un domājam, ka uzticētais talants nāk tikai īpašās rokās, nāk tikai īpašā dzīvē, tikai kādiem īpašiem cilvēkiem.
Kad mēs lasām evaņģēliju, kā mūsu Kungs un Pestītājs sastopas ar cilvēkiem un kur Viņš atrod mēmumu – tas ir tur, kur viņš redz, ka zelta gabals, ko Viņš ir devis, ir palicis ierakts zemē un saņēmējs dzīvo tā, it kā viņam nekad šī manta nebūtu rokās bijusi. Bet līdzība mums nerāda nekāda izšķirojuma, kas bij šie cilvēki, kam bij uzticēta milzīgā manta, un kuri vēlāk nāca ar atbildi pie Sava Kunga. Ja ir runa par kalpiem, kāda saimnieka kalpiem, tad, bez šaubām, tie nav spoži, izcili mākslinieki vai zinātnieki, vai kādi citi īpati cilvēki, kas ar savām īpašībām un darbošanos pārsteidz, iepriecina, sajūsmina citus. Viņš runā par kalpiem. Un šis vārds, mīļā draudze, guļ uz mums visiem. Apustulis teica – par tādiem lai visi cilvēki mūs tur, par Kristus kalpiem un Viņa apliecinātājiem. Un līdz ar to mēs nokāpjam no izcilajiem ārkārtīguma augstumiem: no skatuvēm, no sporta laukumiem, no zinātnieku pētījumu kambariem, un mēs stāvam šeit, uz zemes – mēs nesam vārdu, Kristus, un, ja kalpi, tad līdzi arī kalpi mantinieki. Mēs esam kādreiz paši jūsmojuši, uzlūkodami savus augošos bērnus, vai ļāvuši citiem viņus slavēt – cik viņi čakli, cik viņi spējīgi, ko viņi jau prot, un mēdzam teikt – jā, šis bērniņš vēl tālu ies pasaulē un darīs lielas lietas. Patiesībā mēs stāvam neziņā, jo lieta negrozās ap šīm pārējām īpašībām un mākām, ko cilvēki ir apguvuši. Lieta grozās ap Kristus kalpiem, kalponēm, kuri bieži vien staigā mūsu vidū nepazīti savās pelēkajās, novalkātajās drēbēs, savā ļoti vienkāršajā dzīves gājumā.
Atļaujiet, ka, noejot no Evaņģēlija augstuma, atļaujos dažas atmiņas par tiem cilvēkiem, uz kuriem atskatoties tikai vēlāk ir ieraudzīts, ka šis cilvēks turējis savās rokās zelta gabalu un gājis, to dalīdams.
Man ir atmiņā kāda veca, mīļa māmuļa, es nesaukšu viņas īsto vārdu, es viņu nosaukšu vienkārši Marijas vārdā. Viņa dzīvoja vienā puspagraba istabiņā, kur lodziņš bij vienā līmenī ar ietvi. Un šinī istabiņā nebij nekas vairāk kā viņas gultiņa, skapītis, kas tikko turējās kājās, un, tikai atbalstīts, tas vēl varēja turēties, un bij galdiņš pie loga un viens krēsls, un viena vai divas krūzītes.
Ir svētdienas rīts. Vecā Marijas māmuļa, rīta agrumā cēlusies un Dievu pielūgusi, dodas uz dievnamu, kā tas ir viņas dzīves nelokamajā kārtībā bijis kopš viņas jaunības. Bet ceļš uz dievnamu nav nemaz tik īss, tas ir mezglains. Jau izejot no mājas, pie mājas lieveņa sēž par viņu daudz jaunākas, bet visāda veida sāpju vai slimību, vai iedomātu nelaimju pārņemtas vaidētājas un saka: "Jā, jums gan ir labi, ka jūs varat tik spirgta būt", lai gan Marijas gadi ir labi priekšā katrai no šīm it kā cietējām. –"Jā, jums gan ir labi." – "Jā," viņa saka, "man ir labi, bet jūs jau nezināt tās pareizās zāles, kādas ir jālieto." Viņas paliek pēkšņi uzmanīgas: "Kas tad ir šīs pareizās zāles, ar kurām var palīdzēt cilvēkam viņa nevarībā, nespēkā?" – "Jums ir jāiet uz dievnamu un jāpiedalās pie Sv.Vakarēdiena." – "Ak tā!?" Nu, tādu padomu viņas nebūtu gaidījušas. Ar to viņām nav nekas līdzēts.
Marija iet tālāk. Vēl tanī pašā ieliņā ir kāda māja, kurā ir slimniece, kas dažus mēnešus jau nevar piecelties no gultas savā nespēkā un nevarībā un kas ir kopjama un pieskatāma. Vēl pirms dievnama ir jāiegriežas un jāredz šī slimniece. Viņa iegriežas, durvis ir vaļā, jo slimniece nevar piecelties nevienu ielaist. Marijas tante apkopj, kas apkopjams un cik ātri arī to var izdarīt, un tad viņas ceļš iet tālāk, un šis ceļš ved uz dievnamu, kā tas ir viņas dienas kārtībā svētdienās vienmēr. Tiklīdz viņa ver sakristejas durvis, viņa neiet lielajā baznīcā, viņa papriekšu iet pie mācītāja. Viņa ver mācītāja durvis. Tas sauc jau pretī: "Tas un tas, tie burti, tie burti, tie burti." – "Jā, jā, mācītāja kungs, te vēl ir klāt. Tāds un tāds, un tāds, un tāds." Vārdi netiek nosaukti, tiek nosaukti tikai priekšvārdi un tiek pateikts, ka tie ir pārbaudās, paciešanā, grūtumā, trimdā, cietumos vai moku kambaros. Un tas viss nāk baznīcā no kanceles, kur mācītājs visā nopietnībā šos pašus vārdus, lēni skaitīdams, tad arī pievieno aizlūgšanās par cietējiem, pārbaudītajiem, nelaimē, briesmās esošajiem.
Marijas tante ir saņēmusi sprediķi, viņa ir bijusi pie Sv.Vakarēdiena. Viņa griežas atpakaļ uz savu mājiņu, uz savu dzīvoklīti, bet papriekšu vēl jāiegriežas pie slimnieces, kas bija palikusi guļot pie vaļējām durvīm, jāierauga, vai viņai kā netrūkst, vai viņai nav kaut kā jāpalīdz. Viņa parauga – durvis ir ciet. Viņa pieklaudzina – durvis atver tā pati slimniece. Jā, viņa stāv aiz durvīm, un viņa atver durvis. Marijas tante izbrīnā sauc: "Bet kā tad tu tā varēji, kā tad tu tā piecēlies, bet kā tas varēja notikt?" Viņa saka: "Es nezinu, kā tas bij, bet vienā brīdī bij tā, it kā man kāds teiktu – celies! Un es cēlos, un es varēju." Un viņa vairs nebij gulētāja. Viņai bij palīdzēts, jo viņa bij arī dievnamā aizlūgšanā turēta.
Marijas tante atgriežas savā mājoklī, kurā nav ne greznības, ne bagātības, ne dāvanu, ar kuru cilvēkus iepriecināt, kā vienīgi tikai aizlūgšana un padoms, un Dieva neizsakāmais spēks.
Pienāca drūms laiks, kad paši latvieši plosījās Latvijā, slepkavodami latviešus, par visām lietām meklēdami garīgos darbiniekus, izlaupīdami dievnamus, lai tiek atdoti visi sudrabu priekšmeti. Notika briesmu lietas – mēģinādami slēpt, kādreiz neveikli, līdzi ar to ar daudz grūtībām. No sava dievnama Marijas tantei mācītājs bij iedevis sudraba dievgalda piederumus – tagad šis metāls un šīs dārglietas tiek meklētas "tautas vajadzībām". Viņa paņēmusi savā vienkāršajā tirgus skalu ķocī, salikusi, tāpat kā mācītājs toreiz ielika, un pārklājusi drēbīti tikai pāri, un nolikusi turpat istabā – durvju tuvumā, jo istabiņa niecīgi maziņa. Arī pie viņas iebrūk tie, kas meklē zeltu, sudrabu un dārgus akmeņus, jo zina, ka mācītāji nodod, savu dievnamu dārglietas pie vienkāršiem cilvēkiem. Vairāki bruņoti vīri pārmeklē. Tur nav daudz ko pārmeklēt – gulta, skapītis, galdiņš. Vairāk nekas. Nu neko neatrod un iet prom. Viens, ārā iedams, pieliecas pie tā kurvīša, kas apklāts ar drānu, un patausta – kaut ko jūt, bet nesaprot, kas tas ir, un iet ārā, un piebiedrojas visiem pārējiem.
Dievs dalīja savus talentus un deva katram, cik tas spēj un var nest un dalīt. Kas bij talenti, kas bij zelta pavairošana, par ko runā Evaņģēlijs? Zelta pavairošana ir tā, ko piedzīvoja šī vecā māmuļa un ko ir piedzīvojuši daudzi pazemīgi, kristīgi cilvēki, neapzinādamies, ka viņi tajā brīdī rīkojas ar uzticēto mantu, ar Dieva žēlastību, Viņa spēku. Ar Dieva žēlastību, kas prasa, lai tā tiktu tērēta, un prasa, lai tā tiktu dota mijējiem, lai tā tiktu pavairota Dieva godam. Viņš ir uzticējis savas dāvanas katram – sirds mīlestību, līdzjūtību, pacietību, aizlūgšanu, kalpošanu un pazemību. Un vēl ļoti, ļoti daudz. Lasiet Evaņģēliju! Tur jūs atradīsiet šīs atstātās, dārgās mantas. Un atradīsiet to, kā viņas ir lietotas. "Patiesi, Es jums saku, ja kas slāpstošo padzirdinās ar kausu auksta ūdens, tam viņa alga nezudīs," runā Mūsu Kungs un Pestītājs. Un ne tikai to, bet arī daudz ko citu – Viņš parāda, kādu lielu kapitālu Dievs ir ielicis mūsu rokās, un cik ārkārtīgi Viņš grib redzēt, lai šis kapitāls tiktu vairots un Viņa gods tiktu celts.
"Tu, nelietīgais kalps, tu zināji mani bargu un taisnīgu. Tu esi paturējis visu to pie sevis. Tu esi pats ņēmis un baudījis Dieva žēlastību, pār plecu skatīdamies, vai kāds tev to nogrib atņemt un apstrīdēt." Lai Dievs mūs pasargā!
Mīļā draudze, talents nav vairs tas, kas bija Grieķijā. Šis lielais, milzīgais zelta gabals, ko nevarēja varbūt pat pacelt. Talents ir tās dāvanas un mantas, un spēks, kurus Mūsu Kungs un Pestītājs mums ir atstājis, no Sava Tēva ņemdams un mums dodams, un no mums ņemdams, un Tēvam kā pagodinājumu pienesdams.
Lai Dievs uz to mūs svētī, lai Viņš svētī mūsu atmošanos brīdi, kad pēkšņi redzam, cik ļoti daudz mums ir dots un cik ļoti daudz mēs drīkstam.
Āmen.
Savās aizlūgšanās mēs ieslēgsim mūsu mīļo draudzes locekli Ausmu, kas pavēlas Dieva žēlastībai viņas dzīves ļoti grūtajos sarežģījumos un pārbaudās. Savās aizlūgšanās, mīļā draudze, ieslēgsim tos pacietējus, kas, smagi ievainoti un saplosīti savā miesā, joprojām vēl cīnās ar nāves uzmācību pēc tā negantā grēka darba, ko kāda tumsas spēka roka bija vadījusi, ieliekot spridzekli lielajā veikalu telpā. Tos pacietējus, kur viņu paciešana nāca negaidot un nesagatavoti, un dažus ir novedusi līdz pat nāves robežai, mēs ieslēdzam Pestītāja žēlastībā un lūdzam – apžēlojies, Kungs, apžēlojies, Kungs apžēlojies!
Savā aizlūgšanā mēs ieslēdzam tos jūrniekus, vairāk nekā simts cilvēkus, kas ir ieslēgti kā cietumā nogrimušajā zemūdenē, jūras dziļumā, bez iespējas izkļūt un bez iespējas pacelties arī vairs atpakaļ, un kur dzirdam, ka viņu dzīvībai drīz var pietrūkt gaisa elpošanai. Un mēs lūdzamies par tiem, kas meklē viņiem palīdzēt, ak, Kungs, pašķiri labo darbu, pašķiri un dodi tos jūras dzelmē, lai varētu pacelt dzīvībā šos karavīrus, kas pildīja savus pienākumus, savā darba uzdevumā, ka viņi nenonāk nāves paēnā. Mēs lūdzamies, Kungs, apžēlojies, Kungs, apžēlojies, Kungs, apžēlojies! Mēs dziedam: "Tuvāk pie Dieva būt sirds ilgojas."
Kungs, apžēlojies, Kungs, apžēlojies! Ne uz savu taisnību, bet uz Tavu žēlastību mēs nometamies un lūdzamies Tavu žēlastību par tiem piemeklētajiem, kurus vārdā nezinādami nosaukt, bet pie kuru ciešanām un nāves briesmām mūsu sirds sāp līdzi. Mēs Tevi lūdzam – dari Savu žēlastību un parādi Savu spēku tur, kur ciešanām un nāves briesmām mūsu sirdis sāp līdzi. Mēs Tevi lūdzam – dari Savu žēlastību un parādi Savu spēku tur, kur cilvēka spēks ir beidzies un kur cilvēka prātam ir robežas, lai visa pasaule Tevi slavētu, Tevi teiktu un Tev pateiktos.
Mēs lūdzam Tavu žēlastību par mūsu dzimteni, mēs lūdzam par mūsu prezidenti un mūsu valdību, mēs lūdzam par visiem tiem, kas ir atbildīgā kalpošanā, dodi viņiem vairot Tavu talantu, vairot Tavu svēto bagātību, kurai nav mēra pie cilvēku mērīšanas. Māci mūs mūsu nespēkā, kūtrībā un mazticībā, lai arī mēs atvērtos un tās lietas, ko Tu esi uzticējis, dotu, dalītu tur, kur tās ir vajadzīgas, tur, kur Tu mūs aicini un sūti. Paklausi mūs, Svētais, Visuspēcīgais, Mūžīgais Dievs, paklausi mūs Jēzu Kristu, Tava Mīļa Dēla, Mūsu Pestītāja dēļ, kura dēļ Tu mūs esi solījis paklausīt.
Āmen.
