Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā šie? Tas viņam saka: Tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu! Viņš saka tam: “Gani manus jērus!” Vēl otru reiz viņš tam saka: “Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli?” Tas viņam saka: “Tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani manas avis.” Trešo reiz viņš tam saka: ”Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli? Pēteris noskuma, ka viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu mani mīli? un sacīja viņam: Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi mīlu. Jēzus saka: “Gani manas avis!” Patiesi, patiesi es tev saku: Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi. Bet to viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, viņš tam saka: Seko man! Apgriezies, Pēteris ierauga līdzi nākam mācekli, ko Jēzus mīlēja, kas pie vakariņām bija noliecies pie Jēzus krūts un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas tevi nodos? (To ieraudzījis, Pēteris saka Jēzum: Bet kas būs ar šo, Kungs? Jēzus viņam saka: Ja es gribu, lai šis paliek, kamēr es nāku, kāda tev daļa? Tu seko man! Tā izgāja šī valoda brāļu starpā: Šis māceklis nemirs. Bet Jēzus viņam nebija sacījis: Viņš nemirs, bet: Ja es gribu, ka viņš paliek, kamēr es nāku, kāda tev daļa?” Tas ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa. Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. (Jāņa 21: 15-25)
Mūsu Pestītāja pēdējā parādīšanās mācekļiem pirms Viņa debesbraukšanas. Notikums risinās Ģenecaretes ezera krastā. Tādā īpatā kārtā tas kaut kā atkārto to notikumu, kas reiz arī norisinājās šī ezera krastā – kad zvejnieki atnāca krastā tukšām laivām pēc nakts darba un Jēzus bija krastā. Jēzus lika Pēterim doties vēlreiz jūrā izmest tīklus. Šie tīkli bija tik pilni, ka tie plīsa. Pēteris, milzīgā samulsumā un milzīgā dievišķā aizgrābtībā būdams, uzrunāja Jēzu, viņu pagodinādams. Un Jēzus šim vecajam zvejniekam, kura mūžs jau bija tuvu norietam, sacīja kādus savādus vārdus: - Nāc man pakaļ! Es darīšu tevi par cilvēku zvejnieku! - Tie vārdi varēja izskanēt kā nepateikts[?] vēlējums, un var būt, ka Pētera ausīs tie tā arī skanēja, bet īstenībā šie vārdi nozīmēja kaut ko ļoti lielu.
Pie šī notikuma ar Pēteri parādījās pirmais lielais darbs, kas veltīts visai pasaulei – Kristus ceļ savu valstību. Kristus, kas ir nonācis no augšienes, lai atkal salīdzinātu cilvēku ar Dievu un atvērtu viņam slēgto paradīzi. Viņš sāk šo svētās paradīzes atjaunošanas darbu, aicinādams savu mācekli, aicinādams citu pakaļ citam. Kādā citā vietā Viņš Pēterim saka: - Es tevi darīšu par klinti. Un uz šīs klints es uzcelšu savu baznīcu, un elles vārti to nepārspēs. - Vai mācekļi to saprata? Vai Pēteris to visu saprata? Mēs zinām, cik ļoti sarežģīts, šaubu, maldīšanās, pat aizliegšanas ceļš vēl nāca mācekļu, arī Pētera, dzīvē. Un tagad, pēc augšāmcelšanās, Jēzus vēlreiz uzrunā Pēteri ar šo trīskāršo jautājumu – vai tu mani mīli? – un norāda viņa tālāko ceļu. Ne tikai viņa ciešanu ceļu - jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi -, bet, kad Pēteris ir trīskārt apliecinājis un beidzot ar dziļām sirdssāpēm un ar dziļu nožēlu vēlreiz izteicis, ka viņa mīlestība, neskatoties uz viņa klupšanu ir tā pati spēcīgā, Jēzus viņam uztic kādu uzdevumu: - Gani manus jērus! Gani manas avis!
Kas ir šīs avis? Kas ir šie jēri? Kas ir šī ganīšana? Savās līdzībās par labo ganu mūsu Pestītājs vairākkārt atgādina šī gana ārkārtīgi lielo nozīmi, - gans patiesībā ir dzīvības garantētājs ganāmpulkam. Gans zina ganības, gans zina arī pasargāšanu, un avis viņam seko. Kristīgā draudze ar laiku kaut kā ir drusku pagājusi garām šiem vārdiem un, runājot par draudzes tapšanu, par baznīcu, kas tiks uzcelta uz klints un kuru nesagraus elles spēki, kristīgajos cilvēkos ir ieviesusies doma, ka kristīgā draudze ir tapusi Vasarsvētkos, kad mācekļi Svētā Gara spēkā sludināja evaņģēliju un sapulcināja vairākus tūkstošus sajūsminātu cilvēku. Šis esot bijis kristīgās draudzes sākums. Mīļā draudze, tas nebija sākums! Tas jau bija viens no kristīgās draudzes izpaudumiem. Tās sākums bija toreiz, pie Ģenecaretes ezera, kad Jēzus teica Pēterim: - Seko man! Es tevi darīšu par klinti. Seko man! Es tevi darīšu par cilvēku zvejnieku. Es tevi darīšu par sava ganāmā pulka vadītāju.
Kas ir kristīgā draudze? Šinī krastmalā, šinī Jēzus sarunā ar Viņa mācekli Pēteri mēs to ieraugām. Kristīgās draudzes sākums ir pie Tēva paradīzē. Tas ir Tēva mīlestības brīnums, tas ir patiess atjaunošanas ceļš un spēks, un veids. Un tam nolūkam viņš sūta savu Vienpiedzimušo, kas ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Tāpēc viņš nāk pie cilvēkiem, līdzi pazemodamies cilvēku pazemībā, un tanī pašā laikā – savā dievišķā godībā un spēkā.
Raksturīgi ir tas, ka Jēzu grib sekluma cilvēki. Viņam piesakās apbrīnotāji un jūsmotāji: - Mēs iesim tev līdzi! Un visus šos jūsmoņas Viņš šādā vai tādā veidā atraida. Kristīgā draudze nav sajūsminātu cilvēku biedrība, kā mums kādreiz ir gribējuši iemācīt cilvēki, kuri ir pārpratuši kristīgo draudzi. Kristīgā draudze nav Kristū sajūsminātie un gara pārņemtie cilvēki, kas, sanākuši kopā, dibina kaut kādu jaunu veidojumu. Kristīgā draudze – dievišķās paradīzes sākums virs zemes – pienāca tai brīdī, kad eņģeļu dziesmas apsveica to, kurš, no Dieva Svētā Gara ieņemts un no cilvēka – no jaunavas Marijas – miesā piedzimis, ienāca mūsu vidū un cēla šo paradīzi, aicinādams un savu klints pamatu likdams. [[Kristīgo draudzi – soli pa solim cauri savām ciešanām tapt žēlastības upurim, kas aicina, sasauc un izlīdzina grēcīgo cilvēku ar Dievu ..?.. (dievišķajā iestādījumā,] atšifrētāja piezīme - slikti sadzirdams teksts] kas ar jaunu tautu un jaunu cilti cauri ciešanām, vajāšanām un pazemojumiem savieno tos, kas apliecina: - Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu!
Cauri Svētā Vakarēdiena augstajam iestādījumam, kurā Viņš apliecina savu nemainīgo klātbūtni mūsu vidū līdz pasaules galam, Kristus tagad uzrunā Pēteri: - Gani manas avis! Un šinī vienā trīsreiz atkārtotajā vārdā mēs saprotam kristīgās draudzes būtību. Mūsdienu pasaulē kristīgās draudzes būtība kristīgo cilvēku vidū ir šaubu apņemta un šaubīgas ticības satricināta. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs bijām ļāvuši sev iestāstīt, ka kristīgā draudze ir garā sajūsmināto cilvēku kopums, kas ir sanākuši kopā, lai atkārtotu Dieva vārdu, kas ir ticis pasludināts, lai censtos pieaugt ticībā un krietnumā. Cilvēku sapulcinājums, kur cilvēki paši savā sajūsminātībā domājas būt šīs draudzes dibinātāji. Kas notika Vasarsvētku dienā? Tas nebija dibinājums, tas bija tikai turpinājums kaut kādam daudz dziļākam un daudz spēcīgākam dibinājumam.
Kristīgās draudzes pamatos nav jūsma! Cilvēki savas jūsmas kādreiz ir mēģinājuši apzīmēt kā Svētā Gara ierosmes, un tik ļoti bieži tas ir izrādījies nekas cits kā tikai cilvēku pašu kvēle, kas viņus ir karsējusi, cilvēku pašu domas, kas viņus ir darbinājušas. Un kad tās ir izplēnējušas, tad tie veidojumi, kas bija kristīgās draudzes sākumi liekas tādi kā satricināti, liekas tādi kā gaisā[?]. Šodien mēs to piedzīvojam. Mēs to piedzīvojam tā, ka pasaule met atpakaļ visu mūsu cilvēcīgo runāšanu, visu tos cilvēcīgos paņēmienus sapulcināt ļaudis un ieinteresēt viņus par garīgām un par ticības lietām, piemērojot sprediķus laikmetam un cenšoties atbildēt uz laikmetīgām problēmām. Mēģinot cilvēkiem kaut kādā veidā palīdzēt izlīdzināt viņu mezglus, kuros viņi savos grēkos ir sapinušies un no kuriem nespēj paši saviem spēkiem tikt ārā. Un mēs redzam, cik nespējīgi esam savā cilvēciskajā sajūsmā un savā cilvēciskajā labajā apņēmībā un savā cilvēciskajā kristīgi ievirzītajā domāšanā un gribēšanā. Kaut kas mums ir pietrūcis. Kaut kas ir pietrūcis... Ir pietrūcis kaut kas dziļi būtisks, kas ir palicis it kā sānis, nepamanīts. Bet tikai tas ir tas spēks, kas kristīgo draudzi ir veidojis, veido un ir arī viņas spēks – Jēzus pavēle Pēterim un līdz ar to visiem tiem, kas ap Pēteri un ar Pēteri un pēc Pētera turpina šo Kristus uzdevumu: - Ganimanas avis!
Ko nozīmē „gani”? Tas nozīmē nepārtrauktu pārliecināšanas gribu – pārliecināt cilvēku garīgās lietās. Mēs redzam, cik tas ir grūti, redzam, ka Dieva Svētais Gars šinīs lietās mums kaut kā aiziet garām un cilvēka paša gars nāk tanī vietā. Pestītājs runā par ganīšanu. Kristīgās draudzes spēks nav tas, cik daudz un ko tā zina, bet cik daudz un kā tā spēj šo savu zināšanu un ticību arī kopt un tālāk dot. Kristīgā draudze nozīmē paklausību un sekošanu savam Pestītājam. Ganīt ir kaut kas cits nekā tikai mācīt vai tikai vairot. Cauri visam Jēzus gājumam šinī pasaulē no Viņa piedzimšanas, no Viņa kristīšanas brīža, kad Viņš pazemojās un tapa līdzīgs cilvēku ciltij, cauri Viņa ciešanām un paciešanām iet šis pavediens: - Nāc man pakaļ! Nevis: - Klausies un diskutē!, nevis: - Topi gudrs un gudrāks par pasauli, ar viņu strīdoties!, bet: - Nāc man pakaļ!
Šodien mēs dzīvojam šinī kristīgās draudzes jaunattapšanās laikā. Šis gads, šis Lieldienu laiks atausa pār mūsu dzimteni, pār mūsu evaņģēliski luterisko baznīcu kā pilnīgi jauns Lieldienas rīts. Kāpēc tas bija vajadzīgs, ka pēkšņi mūsu dievnamos vajadzēja katru dienu, arī agrās rīta stundās, notikt dievkalpojumiem? Kāpēc tas bija vajadzīgs? Tā taču nebija agrāk. Mēs iztikām, Lieldienas rītā pēc brokastīm rātni un mierīgi nākot uz dievnamu, kur, dzirdējuši kārtējo pasludinājumu, atkal nogājām tādi paši mājās. Kāpēc tagad bija vajadzīgs visu nakti stāvēt uz ceļiem, pieminot Viņa dusēšanu, Viņa nāves upura klātbūtni kapā un līdz ar augšāmcelšanās rītu uzgavilēt Viņa mūžīgās dzīvības godībai? Kāpēc? Kā tas tā? Dievs Tas Kungs darīja kādu brīnišķu darbu: kristīgā draudze pēkšņi bija sadzirdējusi un – tas ir tas brīnišķīgais! – vienlaicīgi sadzirdējusi - nāc! Nevis – klausies!, bet – nāc! Nevis – esi gudrs!, bet – nāc Man pakaļ, seko Man! Tas ir tas ceļš, kuram kristīgā draudze atkal pieiet ar jaunu prieku, ar jaunu pieķeršanos savam mūžīgajam ganam, kas ir apsolījis savu svēto klātbūtni. Izrādās, ka šis apsolījums – Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam – nav tikai kāds skaists vēlējums. Tas izklausījās kā kāds skaists pantiņš, ko rakstīt sveicienam, taču tas izrādījās Viņa atklāsmes un apstiprinājuma vārds lietās, kas tieši un klātesoši ir mūsu vidū un kuru glabāšana un tālāk došana, kurās dzīvošana, elpošana un kustēšanās ir kristīgās draudzes dzīve. Un pēc tam nāk tas, ka kristīgā draudze Svētā Gara spēkā iet pa visu pasauli, apliecinot un pasludinot evaņģēliju. Pati būdama vadīta, pati būdama no sava gana joprojām ganīta.
Šinī gadā un šinī Lieldienu laikā pār pasauli uzausa drausmīgs cilvēcīgs grēks – asins plūdi, kara nežēlība, necilvēcība un šausmas. Kristīgajā Eiropā! Viena kristīga tauta, iedegusies naidā pret citu – arī kristīgu tautu -, šo svētku laiku iezīmēja ar uguni un asinīm. Mēs piedzīvojām šīs šausmas, bet piedzīvojām arī vienu atgādinājumu, kas gan palika šīs drausmīgās pasaules un šo cilvēcīgā grēka satverto karotāju nesaklausīts – katoļu baznīcas virsgans atgādināja Kristus ciešanu un augšāmcelšanās laika piemiņā sekot Viņam. Tas netika ievērots, bet tas nebija vienīgais atgādinājums. Šis atgādinājums skanēja no visām kristīgajām draudzēm: - Apdomājaties, mitējieties, uzklausiet Dieva svēto patiesību un pakļaujaties Viņam! Nevis apspriediet Viņa patiesību, bet pakļaujaties tai!
- Seko man! - saka mūsu Pestītājs. Nevis klausies un apspried, bet seko. Un tāpēc nepietiek ar to, ka mēs mīlam Viņu, ka Viņš ir augšāmcēlies. [[Nepietiek ar to, ka mēs viņu mīlam, jo Viņu nevar nemīlēt par vienu(?) domājot, bet ka mēs arī .. ? .. viņa priekšā stāvēt ceļos esam pieri noliekt pazemībā pilni: - Seko man!] atšifrētāja piezīme - slikti sadzirdams teksts]
