Zirnīte M. Intervija ar R.Feldmani 25.08.1998. -
Nacionālā Mutvārdu vēstures projekts. - Latvijas Zinātņu Akadēmijas
Filosofijas un socioloģijas institūts. - 1998.
Roberts Feldmanis
80. dzimšanas dienas svinību laikā ierakstītā saruna
Intervēja - Nacionālās Mutvārdu Vēstures projekta (LU Filosofijas un
socioloģijas institūts) līdzstrādnieces Māra Zirnīte un Baiba Bela
Atšifrēja - NMV(LU FSI) līdzstrādniece Ginta Elksne
NACIONĀLĀ MUTVĀRDU VĒSTURE: CILVĒKARHĪVS
I - VIENOŠANĀS AR AUTORU
Ekspedīcija "Dzīvesstāsts Latvijā - 97" NR.
Autora vārds, uzvārds ROBERTS FELDMANIS
Dzimšanas vieta datums 1910.g. 4.08.
Adrese, telefons MEŽA PROSP. 16 – 2. RĪGA LV1014.
Intervijas gads [1998]; mēnesis [ 08 ]; diena [25] plkst.
Intervijas apjoms [1,5] kasetes [60] min.
Intervētāja vārds, uzvārds: MĀRA ZIRNĪTE
Adrese, telefons: ZENTENES 7 – 71, RĪGA LV1069; TEL M.2 414782; D.7 227920.
Autora atļauja dokumenta izmantošanā:
Es,
ROBERTS FELDMANIS, neiebilstu savu atmiņu iekļaušanai Mutvārdu vēstures
pētījumā un cilvēkarhīva glabāšanā. Tās var pavairot un, minot kā avotu
izmantot pētījumos un publikācijās.
Ierobežojumi dokumenta izmantošanā:
Autora paraksts: Intervētajā paraksts R. FELDMANIS
Intervētāja paraksts: M. ZIRNĪTE
Pateicamies par Jūsu atsaucību un uzticēšanos! Jūsu
atmiņas ir daļa no tautas pieredzes. Mutvārdu vēsture dzīvesstāstos,
dienasgrāmatās un citos personīgās vēstures dokumentos sniedz liecības
nākotnei un palīdz izprast tagadni.
Jūsu atmiņu ieraksts tiks
saglabāts Nacionālās mutvārdu vēstures cilvēkarhīvā, Jūsu novada
muzejā, Latvijas 50 gadu okupācijas muzejā.
Ekspedīciju vada: Māra Zirnīte, Dr. Maija V. Hinkle (ASV), prof, Dr. Paulis Lazda (ASV)
Nacionālās mutvārdu vēstures projekta vadītājs: prof. Dr. Augusts Milts,
koordinatore: Māra Zirnīte,
Latvijas Zinātņu Akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūtā
Akadēmijas lauk. 1, 509. kab., Rīga, LV-1940.
Telefons: 7 227920; Fax: 7 210806; mara@ac.lza.lv
v Skatīt - Vienošanās par interviju
Roberts Feldmanis
80. dzimšanas dienas svinību laikā ierakstītā saruna
Intervēja
- Nacionālās Mutvārdu Vēstures projekta (LU Filosofijas un
socioloģijas institūts) līdzstrādnieces Māra Zīmīte un Baiba Bela
Atšifrēja – NMV (LU FSI) līdzstrādniece Ginta Elksne
(Par dāvātiem ziediem) [Var] likt tās vienkrāsainas, un der raibās dažādās, tagad, vasaras vidū,
piemēram, salikt visu vasaras ziedu bagātību, sakot ar kliņģerītēm un ar visādām citām skaistajām puķēm. Brīnišķīgi!
Un man jāsaka, man tāds piedzīvojums bija pagājušo
gadu Olainē. Es turēju dievkalpojumu Trīsvienības dienā, Trīsvienības
svētku dienā, svētdiena pēc Vasarssvētkiem. Altāris, lielais altāris,
lukturi un nekas vairāk, kā viena tāda lēzena bļoda ne bļoda, vāze ne
vāze ar rozēm. Bet dažādām rozēm. Un es tā skatos, un kad es tā
ieskatos - trīs dažādas rožu krāsas: baltās, blakus rozā, tālāk tumši
sarkanās. Trīsvienības svētki. Trīs-vienība. Baltas rozes, rozā rozes,
tumšās rozes. Vienā vāzē. Skaista doma. Dziļa doma. Mēs pagodinām
trīsvienīgo Dievu Viņa vienībā. Tas ir tā svētku diena. Un te viena
sirds un acs ir ieskatījusi - tātad no vienas šķirnes ziediem, no
rozēm, to pateikt.
Es tā prasu tām kundzēm, tur tās Olaines sievietes,
saku – pasakiet man, kas to altāri šodien te bij tā pušķojis? Viņas tā
neveikli paraustās, es tā jūtu, nu, viņas baidās, ka nav kāds
pārmetums. Es saku - nē, nē, es gribētu zināt un pateikt vienu mīļu
vārdu. Nu tad tā kautrīgi atsaucās. Es saku - kā tāda laba un tik
skaista doma...? Pareiza. Un ja tagad man būtu jāiesaka, es gribētu
sacīt - Trīsvienības svētkos no vienas šķirnes ziediem, varētu būt,
teiksim, arī neļķēm trīs dažādām varētu būt... Nu, rozes, jau tas
sevišķi cēli tādā svētku dienā. Tā kā, piemēram, tā.
Nu, Lielā Piektdiena. Vai, kas ir redzēts
Lieldienās, Lielās Piektdienas visādās, teiksim, nu tādās aplamībās.
Labajos vecajos laikos Lielā Piektdienā altāris noblīvēts ar
hortenzijām, ar visiem puķupodiem salikts tā, tik gan notīti ar baltu
papīru. Hortenzijas, tās lielās, tās augstās, visas vienā lielā
baznīcā, visas lielā strīpā. Lukturi, cik tik vien lukturu, tur
trīsžuburi, uzdegta visa lielā elektrība. Tak` liela svētku diena! Un
viss tādā skaļumā. Ārkārtīgi nopietna, ļoti dziļa sāpju, sēru diena.
Nekāda greznuma!
Un no Katlakalna laikam tā lieta ir pagājusi arī
tālāk. Kad es tur biju, Ķilpes kundze, tā draudzes priekšniece, toreiz
ar lielu mīlestību piekopa altāri. Uz Lielo Piektdienu ko mēs darījām?
To pirmo reizi, kad to sākām? Katlakalnā ir altāra glezna, Jēzus glābj
Pēteri ūdenī. Melnu marli, ar melnu marli aizsedzām altāra gleznu. Ir
tikai melns priekškars. Altārī malējās divās vāzēs neplaukstuši rožu
ērkšķi. Dažas ērkšķu tādas stīgas gar abām pusēm, neplaukstuši. Ne
sakaltuši, bet neplaukstuši! Apakšā - divas svecītes zemos lukturos
katrā pusē. Pie krucifiksa, pie krusta tēla sarkanās, tumši sarkanās
alpu vijolītes, īsas, pieci ziediņi. Kāpēc pieci ziediņi? Piecas
Kristus brūces.
Otrā dienā Ķilpes kundze man saka tā - es pagājušo
nakti nevarēju gulēt. Kas tad bij noticis? Viņa saka - man visu laiku
tas tā stāvēja acu priekšā, altāris. Tās dziļās sāpes līdzi ciestās.
Mēs darījām to pašu Mežaparkā. Un Mežaparkā turējām
arī Kluso Sestdienu. Arī tagad, kad bij Klusā Sestdiena. Kas ir Klusajā
Sestdienā? Melnais altāris, uz melnā altāra tikai divas svecītes,
krucifikss, neviena zieda, neviena pat ērkšķu zara, nekā. Kaps,
īstenībā ir kaps.
Ar pusnakti pieslēdzās rīta dievkalpojums. Nu, tad
ir pilnas sveces, baltais ietērps, ziedi. Var jau likt baltos, bet
izteiksmīgāk par baltajiem ziediem Lieldienās ir dzeltenās zelta saules
trompetes - narcises, lielās zelta narcises. Saule, saules gaisma.
Zelta krāsa. Kristus augšāmcelšanās. Viss krāšņums.
Baltais to neizsaka tik skaidri. Baltais ir
Ziemassvētku vakars, Ziemassvētku diena, tas ir citādi. Tā šķīstā
skaidrība, tas debesu eņģeļu nāciens un vēstījums, un tā.
Redziet, domājiet vienmēr līdzi tam notikumam, kā to
varētu pateikt ziedos. Kā to varētu pateikt? Nu, ir tāds laiks, kad nav
tādas izcilas speciālas dienas. Tas ir vasaras vidus. Mīļie, kādi
brīnišķīgi ... Ceriņi tak` zied! Pamēģiniet ielikt ... bet lielus
ceriņus, netaisiet šitādu tādu bērnu pušķīti. Lielos, plaukstošos,
šitādas vāles, ziedu vāles. Salieciet kopā divas krāsas - tumši tumši
zilos, tādus gandrīz kā melni, ir tādi ceriņi un blakus gaišos.
- (telefons iezvanās) /.../ [Ar] stabilu pārliecību,
ka te mēs piedzīvosim to, ko saka pravietis. Izdomājiet padomu, kas te
notiks, runājiet vārdu, tas nepiepildīsies. Un tas mēģinājums radīt no
Eiropas vienu tādu samīcītu piku, kurai būtu apmēram Vidusamerikas
loma, kas tagad jau, patiesību sakot, ir pagaisusi, jo tur vairs nekādu
problēmu nav, ka tā Eiropa tagad aizvieto to Vidusameriku, un dotu
iespēju vienam eksperimentam - trešajai diktatūrai. Tās divas
diktatūras izdega un sabruka. Nu tagad tā pašpaļāvība, tā doma, bet mēs
mēģināsim bez ideoloģijas, tikai ar vienu īpatu varas, neredzamas varas
veidu, ar to skanošā veidu, ar to var darīt lielas lietas. Var - un
tomēr nevar. Tas nebūs un tas neturēsies. Tas nebūs, tas neturēsies.
Bet latviešu tautai vajadzētu pamosties, un pirmā
kārtā atsacīties no tās savas pašapmierinātības un vaidēšanas tai pašā
laikā, pārestībām un atcerēties, cik daudz netaisnības un kāds
bezgalīgs ļaunums no pašiem latviešiem pašā Latvijā ir izdarīts visos
tajos laikos, kādi tagad šinī gadu simtā bijuši. Un vai tur pietiktu
laika, nostāvēt visu to uz ceļiem, Dieva žēlastību lūdzoties.
Jā, sarkanie vagoni, braukšana sarkanos vagonos,
asaras par tiem, kas tiek vesti. Bet kā tad viņi tikai tanīs vagonos?
Taču ne tie pelēkie zaldātiņi. Viņi tikai sargāja, lai netiek ārā. Tur
bij kādi, kas vāca kopā. Kas tie bij? Kā viņi zināja, kas ir jāņem, kas
nav jāņem? Maskava bija nodiktējusi? Nu, nē taču! Maskava nezināja tur
katru mācītāju vai skolotāju, vai ierēdni, vai saimnieku, viņi jau tos
nezināja. Tur bija tie draugi, ar kuriem bija būts kopā vai nu pie
viena galda, vai pie viena darba, vai pie viena cita kaut kādas kopības
darba. Un tad tās zīmītes bija, tās zīmītes ar tiem vārdiem, ar tām
skraidīja meklēt pa tām mājām, kāpelēdami stāvos, vai pa lauku mājām.
Mēs to nemaz nepieminam, ka tā ir noticis un ka tādi
ir bijuši. Paši! Kur palika tie brašie vīri, kuri katru gadu turēja
parādes savos tirguslaukumos un zvērēja, savus karogus turēdami un ar
saviem ieročiem apjozušies, dzīvību par tautu, par tēviju un
tamlīdzīgi. Kur jūs bijāt? Visus jau nepaņēma. Kāpēc tie ešeloni varēja
tik mierīgi ripot? Nevienā vietā ceļš nebija traucēts. Ir taču tādas
zemes, kur veselas kara vienības, veselas kara būšanas pārtrauca
vienkārši cilvēki, sievas un vienkārši vīri, bojādami tās iespējas,
kustēties uz priekšu. Cik rāmi Latvijā tas viss notika!
Jā, nu mēs raudam par tiem, kas tur aizgāja bojā.
Jāsaka - Jeruzalemes meitas, neraudiet, raudiet pašas par sevi. Tur ir
tā lieta. Tās ir laikmeta noslēguma domas tagad. Un tā cerība - vai mēs
attapsimies, vai mēs attapsimies? Vai kaut kas notiks, kāda sakustība?
Vai būs iespēja tāda?
Baznīcai ir priekšā viens uzdevums - kaut kā pilnīgi
pārbūvēt to visu. Bet tā nav šī laikmeta vaina. Tā ir vaina, kas tapa
pirms 500 gadiem, kad baznīca no sakrālā iestādījuma, no sakramentālā
iestādījuma, kur Debesu Tēvs sevi atklāja, ienākdams cilvēcē Dēla
veidolā, patiesi Dievs un patiesi Cilvēks, kad Viņš radīja to paradīzes
atjaunojumu un nolika to cilvēces priekšā. Senā Baznīca to apzinājās.
Viņa apzinājās to dažādos veidos, bet viņas priesterība un viņas
pielūgšana bija vērsta uz Kristu.
Pieci gadu simti pārvērta to par ateistisku
teoloģiju reliģiju vēsturi, kur cilvēki paši kaut kur pie tiem
rakstiem, tā laikmeta rakstiem 17-tā gadu simtenī, kur paskaidro jaunās
ticības lielo priekšrocību, ka visi cilvēki ir vienādi Dieva priekšā un
ari savos uzdevumos - viens tas, kas taisa kurpes, otrs tas, kas būvē
māju, trešais tas, kas pakāpjas un citiem sludina Dieva vārdu. Nav
starpības, ir tikai, kurš ko apņēmās vai kurš kuram saka, ka Pēteris
pasaka Miķelim un Miķelis Indriķim, tad viņi, tā sakot, viens no otra.
Un mēs tagad esam pienākuši, ka tāda veida pašpilnvarojums un
pašiekārtojums ir izsīcis un izdedzis, un pārvērties par vienu tukšu
ierēdniecību ar nepārliecinošu pamatojumu.
Kur ir tas pamatojums, kāpēc tas viss ir jānes un
kur ir tas pamatojums, kas ir tas, kas to nes un kādā vārdā? Mēs
pienākam pie visāda veida pagānismiem un pienākam pie tā, ka tas
utilitārais moments - jā, mēs pazīstam Jēzu Kristu, mēs esam Viņa vārdu
samazinājuši līdz brāļu draudzes mīlinamiem vārdiņiem un mūsu attieksme
ir, ka mēs esam [kā] tādā garīgā universālveikalā baznīcā. Mēs aizejam
tur un pasūtām - man vajag to un to, aizlūgt tur par slimību, otrs
aizlūdz par to, ka nu viņam nesaticība ar kaimiņu, trešais aizlūdz par
to, ka viņam notikuši kaut kādi zaudējumi. To visu var tanī garīgajā
universālveikalā izvēlēties un kad tas ir dabūts, tad vairāk arī nekas
nav vajadzīgs.
Tā atkarība, kas Debesbraukšanas dienā tika
pastiprināta Dievišķai Atklāsmei, ka Viņš, viņu priekšā pacelts,
svētīja viņus un viņi, ceļos metušies, Viņu pielūdza - šī ceļos mešanās
un Viņa pielūgšanas mums trūkst. Viņa slava. Ir tikai lietišķa
attieksme. Ir dzirdēts, ka var iegādāties to, kas kuram vēl trūkst,
lūgšanas tiekot paklausītas un daži arī saka, ka tā vai nu ir, tad to
vēl var mēģināt. Bet citādi ar to iešanu tur - priekš kā tā iestāde ir
vajadzīga?
Ar kaunu redzam, ka katoļi visās malu malās ceļ
baznīcas, kur nekad nav bijušas. Ar kaunu dzirdam, ka katoļi baznīcā
nevar ieiet iekšā, tāpēc ka cilvēku pilna. Vienkāršā dienā, pa darba
dienām septiņos no rīta pilna baznīca. Cilvēki stāv ceļos. Ko viņi
dara? Ak, viņi nodarbojas ar tiem veco laiku māņiem? Es domāju gan, ka
nē. Ar māņiem var kādu brītiņu, māņi nevar turēties ilgstoši. Un ceļos
stāvēšanā viņi nerodas. Tur ir tā lieta. Un, redzi, tas griež sirdi.
Un kad jāsaka, kā es redzu to nākotni, tad no šī
universālveikala, respektīvi, tās reliģiski ieinteresēto kopiņas, kas
sanāk uz tādiem reliģiskiem pasākumiem, ir jāatdzimst svētai kristīgai
apustuliskai baznīcai. Un pielūgšanas stāvoklis viņas Atnesēja priekšā,
kas, pacelts augstībā, joprojām apsolīja savu klātbūtni un svētību.
Redzi, tas ir tas.
Kā to pateikt, kā to izdarīt? Nezinu. Nezinu. Tā ir
viena mocība, kas katru dienu nodarbina un ja domāju par atbildi, tad
drīzāk (jā)nodrebinās, kad aiz visa tā slēpjas kāds vēl dziļāks Dieva
pārbaudījums. Jo tā, redz, mīļais, ir.
Lai tev būtu svētība atkal tur to atgādināt tanī
vietā un arī tanī līmenī. Tas līmenis ir ļoti svarīgs. Jo ja mums arī
nav aristokrātijas, un tas ir nožēlojamība, tas ir viens no bojāejas
lietām, tad eksistē tomēr kaut kāda virskārtas klātbūtne jebkurā
sabiedrībā, kura kaut kādā veidā vairāk kaut ko pārzin, pa daļai
pārvalda, kad tā spētu attapties. Tad tas nozīmētu ļoti daudz ko tai
nonivelētajai pilsoniski proletāriskai reliģiskai pelēkai
neizteiksmīgai vienmuļībai, kuri pat neapzinās to savu stāvokli. Nu, uz
to sabiedrību runā.
Man viens tāds mazs blakusjautājums. Pavisam,
pavisam, pavisam blakus. Un tāds pārlēciens uz taviem brašajiem dēliem.
Vai tam Jēkabam viņa interese filatēlijā ir tāda īsta jeb tikai kaut
kāda garāmejoša?
*** Jā.
*** Jā, es saprotu. Man drusku tas
interesē, tāpēc ka, redzi, tas arī ir viens no mūsu kultūras
apkopošanas veidiem, elementiem. /.../ Viņš ir diezgan izteiksmīgs. Un
tas ir, piedod, tas tāds blakusjautājums, es katrā ziņā Jēkabiņu šinī
sakarā ļoti sveicinu, bet tāpat abus divus pārējos džentelmeņus ar
visiem viņu iecerējumiem un panākumiem, un es zinu, ka tas būs kaut kas
labs, ko viņi arī varēs sev iecerēt. Vai arī tiks uz kaut ko tādu arī
vadīti. /.../
*** / /
*** Jā, jā, labi, paldies. Jā, nu piedod, es tevi aizkavēju.
***
/.../ Šodien man ir bijusi tik ārkārtīgi liela ciemiņu diena, patiesi,
kā man nekad nav bijis. Ieskaitot arī to, ka mani pagodināja
arhibīskaps ar savu kundzi arī.
*** /.../ Man par viņu tāpat vienmēr ir viena liela,
liela, liela sirds tāda norūpe. Es jūtu, cik viņam ir grūti. Bet tanī
otrā pusē es priecājos - un tomēr viņš pastāv un iztur, un viņam ir
vajadzīgs tāds atbalstījums, ja viņš varētu arī kādreiz pamēģināt, pat
kādreiz no tevis kādu dzirksti tādu saņemt, kas viņu var pabalstīt. Jo
tas, ko viņš pārstāv, ja tas nav, ja tas nebūtu, tad mūsu stāvoklis
ir...
*** /.../ Redzi, mans stāvoklis tagad būs. Es nebiju
šo gadu, un bija tāda doma, ka es tagad ar šo rudeni varbūt darīšu. Es
tā gribēju atpūsties drusku, bet, zini, notika otrādi. Tā, sākot
apmēram no Jaunā gada man strauji, strauji zuda redze un zuda dzirde.
Te mans ļoti mīļais, ļoti vispusīgais, ļoti gudrais ārsts ir lietojis
visādus paņēmienus un, liekās, ka tie nav pa tukšo. Es nu lasīt varu
zināmā mērā, ne gluži sīko pavisam un arī ne tumsā, bet pie stiprāka
apgaismojuma. Man nupat būs viens priekšlasījums jātura 14-jā, Meinarda
dienās būs jālasa par vienu ļoti, var teikt, īpatu, strīdīgu tematu.
Par ķēniņu Kaupu. Zini, man ir tāda ļoti dziļa simpātija ļoti sen par
viņu. Un kad es lasu viņu kronikā, es viņu redzu pavisam citādi nekā
mūsu hali-halo, mūsu inteliģentie jūsmoņas, mūsu tie literāro tēlu
radītāji, kas no personām, no personībām un no notikumiem izveido
literāros tēlus vai skatuves tēlus pēc vajadzības. Tur es esmu vienā
nesamierināmā opozīcijā. Un es druscītiņ centos parādīt, ka viņš,
būdams ari pirmais eiropietis mūsu zemē, no mūsu pašu ciltīm, viņš jau
ir daudz ko saskatījis, kas mums tagad ir joprojām bezgala svarīgs.
Nu, redzēsim, tas viss ir, kā tas būs uzņemts, es ar
lielu piespiešanos un ar daudz kavēšanām tomēr to esmu paguvis izdarīt.
Vai es varēšu lasīt, es nezinu, es šaubos. Nu, es parunājos ar
Vārsbergu, /.../ mēs vienreiz tā kādu stundu runājām /.../, viņš man tā
sīkāk pārstāstīja amerikāņu izglītības to sistēmu, kurā es neesmu
gudrs. Viņš viņu tā pavisam tā vispusīgi un objektīvi izstāstīja, un
arī to trūkumu. Un salīdzinot, teiksim, ar Eiropas tiem variantiem un
tā. Un tagad viņš man pateica pie vienas tikšanās tā - fakultātē trūkst
baznīcas vēsturnieka Latvijas baznīcas vēsturē. Nu, tas ir domājot par
to, kad es jau tāpat esmu jau tikpat kā atvadījies. Un, zini, kas man
uzaust, /.../ Jānis Šmits. Es neesmu otru piedzīvojis tik ieinteresētu,
un nevis tā pavirši, bet arī ar dziļmeklējumiem, un viņš ļoti atgādina
kaut ko no tavas interešu kopas, un tanī pašā laikā Latvijas baznīcas
vēsturi. Taisni beidzamā laikā viņš man ļoti tai ziņā tā parādījies kā
kaut kas te vēl līdz šim neredzēts. Un mani tas ļoti iepriecina. Jā, nu
es neredzu neviena cita patiesībā, kas varētu tai ziņā. /.../
*** /.../ Dieva svētība tev, mīļais! /...beidzas telefona saruna/
- Nu, mīļie, vēl tak` nav viss apēsts!
- Mēs cenšamies.
- Lūdzu!
-
Redzi tā Līdz šī diena jau pagalam, visam malām jau Vārds tiek
sludināts. iepazīstiet mūsu Dziesmu grāmatu! Atjaunojiet mūsu Dziesmu
grāmatu! Šī grāmata sarkanajos vākos nav Dziesmu grāmata. Viņa ir kaut
kāds garīgu dziesmu un arī negarīgu dziesmu konglomerāts ar ļoti
daudzām blakus darīšanām un lietām. Tas gājums, kāds vecajai
vecmodīgajai Dziesmu grāmatai, nu, varbūt ļoti jau vecmodīgs un
vientiesīgs... Nav brīnums, ka mūsu vecie cilvēki runāja kādreiz
Dziesmu grāmatas vārdiem, lai kaut ko pateiktu. Arī savā ikdienībā un
tiešamībā. Tur nav par vētrām un viļņiem, un drosmīgumiem dzejots.
Redzi, pie tām lietām, pie kurām jātop atjaunošanai, stiprināšanai, nāk
visādi atšķaidījumi.
Nupat ir miris man no agrām dienām pazītais un beigu
laikā augsti cienīts godināts teoloģijas doktors, kas saņēmis savu
doktoru Somijā un Zviedrijā, Haralds Biezais. Latviskuma cīnītājs
nelatviskajā Latvijas baznīcā, izsmiekla un naida pilns pret mūsu
baznīcas dzīvi. Par to, ka tur uzkundzējušies vācieši, ka tur
uzkundzējušies korporeļi. Nu pareizi, korporācijas locekļi pārvaldīja
tādus visus amatus un bīdīja tikai, protams, savus dalībniekus, bet
citu jau tikpat kā nebija. Kas jau studēja toreiz Tērbatā vai kā, tie
jau tanīs korporācijās tur arī saradās un tās savā laikā bij tādi cīņu
pulki arī par Latvijas latviskumu. Nu, vēlāk viņi jau pārtapa par ja ne
gluži tādu, tā sakot, labo vietu apgādātāju saviem locekļiem mūsu
sabiedrības un politikas, un dzīves galotnībās un tamlīdzīgi.
Biezajam piemita tāda cīnīšanās pret mūsu baznīcu
visādos veidos, arī ar pārmetumiem un zākājumiem. Un sevišķi viņa
lielais sirdsdraugs Indriksons, kas beidzot izstājās no baznīcas ar
atklātu izsmiekla pilnu deklarāciju un kas lielinieku laikā pārtapa par
aģitatoru lielinieku armijā, tā sakot, garīgajā armijā. Nu tagad ir
Biezais miris. Viņa beidzamais darbs bija par latviešu dievekli Ūziņu.
Un viņš ir centies atbildēt vienu jautājumu, par kuru neviens nav
skaidri varējis pateikt, ka tā latviešu pagāniskā mitoloģija īstenība
nemaz nepazīst kādu virsdievu, kādu lielāku dievu. Visi it kā kādi
dieveklīši, patiesību sakot, kādi patroni, kādi aizstāvji, teiksim,
govu Marša, teiksim, zirgu Ūziņš. Tur kur visur ir kaut kas ar zirgiem
un zirgu lietām darīšanas, tur tas Ūziņš ir tāds zirgu kults, var
teikt, dieveklis. Un Biezais pētīdams ir sapētījis to, ko neviens nav
varējis sapētīt, ka tas Ūziņš ir patiesībā tanī pagāniskās Latvijas
olimpā augstākais dievs. Es lasu, es visu viņa to apcerējumu neesmu
izlasījis, es brīnos - Ūziņš! (visi smejas) Nu, oriģināli, oriģināli!
Zirgu patrons! Vēl viņš ir... Vispirms, visur tur, kur darīšana ar
zirgiem, tur viņš ir klāt. Nu tad viena tiesa pie visāda veida
bezkaunībām arī viņš ir kaut kā piepīts līdzi. Tas nu būtu tas nu būtu
tas latviešu tautiskais dieveklis. Kad tā latviešu tauta tagad meklē
atjaunot to savu bijušo ticību, kāda nav bijusi nemaz tad viņi, tā
sakot, nu var dabūt zināt, ka tas ir bijis Ūziņš. Vajadzēja pusotra
tūkstoša gadu domāt, lai līdz tam dadomātos.
Nu tas, ko mēs par to Ūziņu zinām un par tiem
paradumiem, kas saistās ar Ūziņu, tie paradumi ir tādi visai divdomīgi.
Nu, tie pagānu dievi jau arī nebij tādi askētiski, viņiem ar` vairāk
piemita tāds uzdzīves moments un ar` tāds izdzīvju moments. Grieķiem
jau, piemēram, sevišķi, nu, arī varbūt šitiem te latviešu dievekļiem,
un tamlīdzīgi.
Redz, kā mēs mocāmies. Jāsaka, ak, tu mīļais
cilvēks, visu mūžu tu esi cīnījies ar niknumu pret patiesību, ar
niknumu pret dzīvo patieso Dievu, ar niknumu pret Jēzu Kristu, ar
niknumu un naidu pret Viņa veidojumu - pret kristīgo baznīcu. Nu, bet
ko tu liec tanī tukšumā iekšā? Tukšumā ieliek kaut ko - Ūziņš. Lai nu
ko būtu izdomājuši, lai nu ko, bet...
Ir tāds interesants vārds - un Vecā Derība ir
bezgala gudra grāmata, viņā ir tādas definīcijas un tādi novērojumi, un
tādi vērtējumi - ka Dievs satver gudros viņu viltībā. Un ka Viņš liek
viņiem paklupt viņu pašu vārdos, ka Viņš pieļauj to nerrastību novest
līdz bezjēdzībai un tas cilvēks līdz ar to ir pazudināts un iet iekša
lielajā sodā. Nu, te ir viens tāds. Ļoti vīzdegunīgs vīrs. Es viņu
atceros, viņš vēl bij toreiz students, bet jau, kad es stājos
fakultātē, tad viņš bij tā, kā sakot, uz sliekšņa, beigdams. Un tad
viņš, protams, papildinājās tanī ļoti liberālajā reliģijas filozofijā,
ar kuru grib aizstāt īstenībā teoloģiju, tas ir - prātniecība.
Tas mēģinājums ir taisīts visos pasaules laikmetos
un vienmēr tikpat nesekmīgs, kā bijis. Tādā veidā no prātošanas
izveidot teoloģiju, izdomāt Dievu līdz galam - kur tad Viņš ir, kāds
Viņš ir. Tam jāizdodās ir, to jāvar. Šī gadusimta sākumā bij šī
pārliecība -nu, mazubrīd, mazubrīd, mēs tūlīt
varēsim, mēs analizēsim, tur būs reliģijas filozofija, reliģijas psiholiģija un
reliģiju vēsture, saliek visu to kopā - iznāk Dievs un ticība.
Tas ir nekas cits kā vecu vecā alķīmija. Jūs ziniet
alķīmijas pamatus? Nu kā, jūs neziniet? Alķīmiķu lielais mērķis -
atrast, kā var iegūt, uztaisīt zeltu. Gadu simtiem ilgi bij šīs
receptes: jāsaliek kopā šis un tas, un tas, un vēl kaut kas. Ja es daru
kaut kādas rīcības - būs zelts. Cik šo mēģinājumu nav bijis! Ir jau arī
blēdības bijušas. Asprātīgi vīri muļķoja valdiniekus, lētticīgos
muļķoja, ka viņi prot to zeltu uztaisīt, jo tas būtu ārkārtīgi vēlami.
Viens paņēmiens bija, es neatceros, kurā galmā to pielietoja un kurš
bija tas alķīmiķis, viņš tādā koka nūjā, tur iestiprina drusku kādus
zelta gabaliņus, un tagad neviens to nezin, bet viņš... Kurās kamīns,
kurās krāsns, tagad viņš liek liek dažādas vielas kopā un ko ar viņām
tur dara, un tad piesauc visādas burvju formulas, un tad met ugunī,
teiksim, tādas sevišķi degošas lietas. Un kad tās liesmas ir augstas un
paliekamas jau, tad viņš saka, tad tās liesmas vēl ir jāuzārda, tad
viņš ar to nūju tur viņas ārda un ārda, un ārda tikmēr, kamēr nu tās
liesmas tur turās. Nu tagad viņa apdziest, kad pelni atdziest, tad
vajag pārbaudīt. Tagad vajadzētu tur būt arī zeltam. Un ir! Jā! Tas tak
ir brīnišķīgi! Tūlītās viņš dabū koncesiju uz zelta ražošanu un tīrā
zelta naudā viņam jau samaksā avansu par visām tām lietām. Tās nūjas ir
sadegušas, tam nav jāpaliek, tas bij tikai vajadzīgas tur uguni urdīt
un tā. Tādā veidā kādreiz uztaisīja, apmierinot tos prasītājus. Bet
visā visumā tas ir viena bezcerība, jūs varat likt kopā, ko jūs gribat
------
-(B puse) /.../ filozofija, ko par tādu reliģiju var
izdomāt gudras galvas? Saliekat visu to kopā, apmaisiet ar to zelta
nūju, dabūsiet rokā debesis un pašu Debesu Tēvu varbūt? Nedabūsiet.
Nedabūsiet. Lielas galvas ir pūlējušās - nekur nav tikušas. Tie paši
komponenti izbirst no pelniem atpakaļ tādi, kādi ielikti. Zelta nav.
Nav tā vārda - kas tas ir reliģija, kas tas ir ticība, kas ir Dievs -
nav, nav.
Nu, tagadējā zinātne ir daudz gudrāka. Un es teikšu
jums, ka tagadējā zinātne viņas pētniecības apbrīnojamībā... Es mēģinu,
cik iespējams, nu, profāni, sekot, sevišķi astronomijas un bioloģijas
lietām. Pārsteidzoši ir, cik tālu sniedzas mūsu pētījumi. Es visus tos
atzīstu, es paļaujos. Šie zinātnieki ar visāda veida precīzijām var
konstatēt to konstatējamo, to materiālo, fizisko pasauli. Un šie
konstatējumi ir apbrīnojami. Es gandrīz teikšu, tā ir gandrīz vesela
teoloģija par sevi, ne pilna teoloģija, bet viens postaments, uz kura
teoloģija var tagad atsperties un sacīt - lūk, zinātne! Ar tiem
pētījumiem tikpat milzīgajos attālumos un veidojumos, ar pētījumiem
bioloģiskajos dziļumos.
Divas tādas lietas, kas mani pārsteidz. Te kādu
mēnesi, vairāk atpakaļ bija avīžu ziņa, amerikāņu astronomi, no tām
pētniecības vietām, konstatējuši, ka 20 miljardu gaismas gadu attālumā
- 20 miljardu gaismas gadu attālumā! Es paļaujos uz mūsu astronomiem,
ka viņi ir atraduši veidu, kā var tādu attālumu uztvert, es to
nediskutēju, vai tas ir par kādu miljardu vairāk vai mazāk, uz to viņi
nevar dot atbildi.
Tagad bioloģija, dzīvības sākumi. Vēl ir ausīs, ko
sacīja padomju zinātnieki - dzīvība? Tā mūsu rītdienas problēma, mēs
esam jau tik tālu, mums vairs trūkst tikai, nu, vot pats beidzamais,
jāsaka, vel tur tai putrai jāpiemet tikai tas sāls graudiņš, un viss
būs kārtībā. Šodien nav, bet rītā jau būs. Mūsu zinātnieki.
Ir jau tie zinātnieki pētījuši arī. Vienā no padomju
izdevumiem, vienā žurnālā es redzu vienu bildi. Tāds gandrīz plaukstas
lielumā uzņēmums, tāds iekrāsots, tā kā tāds pārgriezts auglis gandrīz,
tāda kā apmale, un tur tanī vidū kaut kas tā kustas, tur tāds vesels
gadatirgus. Tā kādreiz bija, kad baktērijas pētīja. Kas tas ir? Pieci
simti tūkstošu reiz - pieci simti tūkstošu reiz - palielināts vīruss.
Vīruss! Mēs jau toreiz bijām pārsteigti, ka var pieci simti
palielinājumu, mēs redzējām baktērijas kā jau vienus lielus gabalus un
kas tur viss notiek un domājām - un redzi kā, cik tālu! Bet kad vēl tā
sauktajā vīrusā, kuru mēs vairs nespējam nekādā veidā, kā tikai vienā
tehniskā veidā viņu konstatēt, un varam konstatēt, ka šinī veidojumā,
ja to vēl palielinātu divkārt, vēl lielāku, tad visi tie, kas tur iekšā
ir viņam, tie jau būtu atkal tikpat lieli veidojumi. Kur ir dzīvībai
sākamība? Kur ir tas pirmais niekmazumiņš? Nav.
Vanaga kundze, ķīmiķe... Redzi, es esmu /klārš???/,
man ķīmijas un fizikas interesi ļoti samaitāja un tā rupji samaitāja,
diemžēl, skolotājs un padarīja man tos priekšmetus nemīlamus, tāpat kā
pašu to cilvēku, (visi smejas) Bet Vanaga kundze referē par šīm
elementu uzbūvēm. Viņa saka, dzīvās šūnas elementu uzbūve atšķiras
tikai par vienu no kādiem tiem, nu, kā sauc tos atzarojumu veidojumus,
kā tās formulas tiek veidotas? Ka tas tanī formulā tikai vienā vienā
atšķirībiņā atšķiras. Un, lūk, šo vienu atšķirību nav iespējams
nekādiem paņēmieniem pārvarēt, lai no neorganiskās vielas taptu
organiskā šūna. Nav. Pienākam mata platumā, bet membrāna ir gandrīz
tikai gaisa biezumā, un tomēr šķir. Nav. Šie noslēpumi nav atminēti.
Bet viņi mums parādīti līdz tādam dziļumam, ka tie dziļumi jau sasaucas
ar teoloģiju tanī arkartīgumā, kreatīvajā brīnumā un lielumā, un... kā
lai izteiktu? Tur neviens no mūsu vārdiem neatbilst.
Un fiziķi saka, ari vienā no tiem rakstiem, mēs esam
pienākuši pie tās šķirtnes, mēs to vairs tālāk nevaram. Mēs
apstājamies, un te jārunā viens cits vārds. Viņi saka - mēs jau, kā
zinātniskā pētniecība, to vārdu neizrunājam, bet, patīk nepatīk, mēs
viņu atzīstam. Tas ir - Dievs. No Kura uz Kuru, un caur Kuru ir visas
lietas. Visa fizika un visa ķīmija, un visa Mūžība. Un tas jautājums
arī, kas mēs esam, ari līdz ar to. Kas ir šis cilvēks? Kas ap viņu?
Redziet, tas iegūst pavisam, pavisam citu skatījumu. Mēs pienākam daudz
dziļāk pie tā vārda - Dievs ir visas dzīvības sācējs. Ō, mēs sakām,
dzīvības sācējs, tad mums tas jāietver vēl tik milzīgi lielā atziņu
kopumā, kas to pastiprina. Dzīvības sācējs ne tikai no dinozauriem, bet
no vīrusa grandiozitātes, to nozīmē dzīvības sācējs. Kāds dzīvības
diapazons! Dzīvība. Un viņa ir tikai vienās rokās. Un tā roka šo
noslēpumu mums nedod. Viņa mums to apsola tad, kad mēs paši būsim
iztērpi, izņemti ārā no tā materiālā apvalka. Miesa, kur iekšā tas, kas
nepaļaujas nekādai izpētībai, nekādam definējumam, ja mēs nepieņemam to
vienu, kas mums ir atklāsmē dots.
Bet šie notikumi visi mūs grūztin uzgrūž uz Svēto
Rakstu atklāsmēm. Grūztin uzgrūž. Nevis otrādi - zinātne, haa, viņa
apstrīd visus jūsu māņus. Nē. Tā ir tagad, jāsaka, tik teoloģiska, tik
Dievtuvnieciska, kurā ir tie lielākie apstiprinājumi. Un ari tas
atgādinājums tā - vēl tu, cilvēks, to nevari. Kad notiks tas
neizskaidrojamais, kāpēc tu esi radīts un kas ir bijis Dieva nolūks, ka
mēs esam tapuši, redzēdami, saprazdami, uztverdami gandrīz ar dievišķu
brīnišķīgumu, bet nebūdami dievi un arī nekas līdz galam mums tāds nav,
ka mēs esam tagad tādu lietu tuvumā. Bet mēs nesakām vairs tā, kā
Padomija teica - šodien mēs to nezinām, rītā jau būs viss rokā. Arī
rītā nebūs rokā. Nebūs ātrāk rokā, kamēr... kamēr nāks tas tālākais,
kuru mēs nesaprotam un nevaram izdomāt - kā un kādā dievišķā plānā ir
ietverts šis notikums par cilvēku un viņa eksistenci.
Vecā Derība saka vienkārši: Dievs sacīja - radīsim
cilvēku pēc Mūsu ģīmja un līdzības. Un tas apbrīnojamais ir tas, ka
tanī cilvēkā kā spogulī tā dievišķā atblāzma kaut kā sevi apliecina.
Kāpēc tas nav vairāk un tālāk? Nezinām. Kāpēc tas ir tā, kā tas tagad,
ka mēs esam gaidītāji, ka mēs tiksim atbrīvoti no šī fiziskā ietvara,
materiālā ietvara? Kā tad būs? Nezinām. Nu, lūk tā.
-Māra: Vai tagad varētu nofotografēties kopā ar puķēm un ar ciemiņiem?
- /../ ar puķēm un ciemiņiem?
- Māra: Jā... Nē, nofotografēties es ierosinu. /.../
-
Ā, ar vienu noteikumu. /.../ Tas noteikums ir tāds, ka jūs kaut ko
paņemsiet līdzi un neatstāsiet mani tanī nožēlojamā stāvoklī, kas
pilnību un pārpilnību atstāj iznīcībai. Tas būtu nežēlīgi. Vai es arī
dabūšu kādu bildīti?
- Jā.
- Jā, man jau vienmēr ir solīts.
/... par lekciju par Kaupo/ Vēsture ir man bijusi interesanta vienmēr
un tuva. Arī vēsturē ir mums tādas, kā saka, kādreiz savas vai
intereses, vai simpātijas, ari antipātijas. Es nekad neesmu varējis
samierināties ar to mūsu dzejnieku un rakstnieku diletantisko un,
varētu teikt, tendenciozo, tas patriotiskais tendenciozisms -
Kaups ir nodevējs! Viņš ir cīnījies ar latviešu tautu vācu pusē!
Nu, kā mēs varētu to pateikt. Ja jūs atceraties
Svēto Rakstu dažas lietas, Pestītājs stāsta vienu līdzību, ļoti
ārkārtīgi aizkustinošu un ļoti iespaidīgu. Līdzība par pazudušo dēlu.
Un tur ir viena situācija. Viņš ir atnācis atpakaļ, tēvs lielā priekā
sagatavojis mielastu un viņam jaunas drēbes, un ir svētki. Vecākais
dēls nāk no lauka, viņš tur strādā uzticīgi Dievam. Viņš dzird, ka tur
kaut kāds troksnis, kāda līksmība. Un vienam kalpam, kas tur gadās,
viņš prasa - kas tur notiek? Un kalps atbild, un ņemiet to vērā, šī
trešā persona vienmēr starpā, kā viņa pārstāsta notikumus. Viņš jau
pasaka visu patiesību - tavs brālis ir pārnācis, un tēvs ir priecīgs,
ka viņš viņu dabūjis veselu atpakaļ. It kā būtu patiesi, vai ne? Bet kā
tas ir pateikts? Tēvs par to ir priecīgs, ka tas dēls ir vesels? Ka
viņš nav kroplis, ka viņš ir ar rokām, kājām? Ka tēvs ir priecīgs par
to? Viņš pārnācis, tēvs ir priecīgs. Par ko ir priecīgs tēvs? Redziet,
tas pārstāstītājs, tā interpretācija. Viņš neko neizdara, viņš tikai
mazlietiņ pagriež.
Jūs ziniet, tagad ir tie aparāti klausāmie, raidāmie
un vēl visādi aparāti, kur kaut kas jāpagriež, var stiprāk, var lēnāk,
vai tā. Un te, tanī aparātā, teiksim, par vienu kādu iedaliņu
mazliet... viss jau tas pats tā kā būtu. Un tomēr ar vienu noniecinošu,
degradējošu vērtējumu līdzi. Tanī notikumā, kas iet tanī cēlumā,
nesalīdzināmā skaistumā un augstumā, tur ielikt to degradējošo momentu.
Ievērojiet, kā pārstāsta cilvēki lietas. Mēs ari tiekam kādreiz no itin
tuviem labiem cilvēkiem tā pārstāstīti. Pasaka jau patiesību patiesībā
kaut kādu. Bet tā, kā saka, tā kā nosūrst. Tādas, redziet, lietas.
Un šī tendence mūsu rakstniekiem... Kas viņus dzina?
Viņus dzina divas lietas, sākot jau ar Ausekli un tāpat Pumpuru, un ar
citiem visiem. Vispirms, tā mazvērtības sajūta, ka tas latvietis tikko
izkūņojies no sava primitīvisma, tikko iepazinies ar Eiropas kultūru.
Vispirms jau vācieši, tie nemīlamie vācieši, bet kas tomēr atnesa līdzi
kaut ko tādu, par ko viņi dižojās - tur viņu varoņi, tur viņu vēstures
kaut kādi tēli ir. Otrkārt, Senā Grieķija, grieķu dievi. Vai dieniņās!
Latviešiem ar` vajag tik daudz! Auseklis saražoja veselu rindu tur
Potrimpus un visādus kādus nekādus, kādi nekur nekad nav bijuši, un
prezentē viņus tādā veidā.
Notikumi. Latvijas vēsture, arī jau kaut cik
dokumentēta, neuzrāda nekādas tādas ekstrēmas lietas - viņas tiek
iebīdītas iekšā. Tā kalpinātā cilts, tā ir dzīvojusi tādu, zināma mēra,
vienmuļu dzīvi. Bet latviešiem ir ārkārtīgi vērtīga pagātne, ārkārtīgi
vērtīga, augsta kultūra bijusi. Pat pasprūk tādi vārdi, ka tā Grieķija
pat paliek apakšā latviešiem. Latviešu augstajā kultūrā, kuriem nebij
ne alfabēta, ne rakstu zīmju, ne mūra celtņu, kuriem nebij ne pilsētu -
šī kultūra bijusi daudz augstāka vēl par Grieķiju. Nu, vai jūs varat
iedomāties muļķību?
Tagad, kas notiek ar personāžu. Jūs droši vien esat
dzirdējuši kaut kādos kora priekšnesumos, vai nebij tagad arī tajos
Dziesmu svētkos, vienu ļoti falšu dziesmu, Beverīnas dziedonis.
Aplenktajā Beverīnas pilī, kuru ir aplenkuši igauņi jeb varbūt vācieši
pat, tie aplenktie latvieši tanī pilī nu ir lielās briesmās, viņus var
tūlītās nošturmēt. Bēniņos augstu, augstu, augstu uzrāpies viens vecis
sirmu bārdu, baltiem matiem - vaidelotis. Kas tas ir -vaidelotis? No
kurienes jūs tādu amatu esat ķēruši? Latviešu folklorā nekur tā kaut
kas neeksistē. Tā ir konstrukcija. Un šis vaidelotis tagad vaidelo,
strinkšķina kokli un dzied, tik augstu, ka viņu neviens nevar no tiem
igauņiem sasniegt. Un tie igauņi nu sabaidās un aizbēg. Tas ir
Beverīnas dziedonis.
Kad jūs lasiet hroniku, kas arī ietver šo notikumu,
tā hronika skan tā -tanīs ļoti daudzajās cīņās, kas ir bijušas
latviešu ciltīm ar igauņiem, un ļoti nežēlīgas, igauņi nāca virsū 13.
gadusimtenī ar lielu varu, viņi gribēja spiesties uz Rīgu zināmā mērā.
Tās cīņas pie Imēras, tas ir kaut kur ap Valmieru domājams, cīņas
Beverīnā, tas jau ir tanī Trikātas novadā kaut kur. Kas notiek?
Beverīnas pilī ielenkti latvieši un arī sabiedrotie krustneši, kas
tāpat piedalās tanī cīņā pret igauņiem. Ne daudz, bet arī tie ir. Un
igauņi ir draudīgi pie paša mūra ar visiem saviem ieročiem. Uz mūra
uzkāpj - uz mūra! - tātad tikai pāris metru vai augstāk par ielencējiem
igauņiem, uzkāpj jaunais priesteris. Cik no tā tālākā stāstījuma var
saprast, tas viens latviešu priesteris, kas izglītojies par priesteri
un viņš spēlē kaut kādu instrumentu, kuram ir īpaši spalga skaņa.
Hronika nenosauc to instrumentu, jo tas nav pazīstams. Viņš ir,
acīmredzot, nācis no Eiropas. Un dzied. Un ko dzied? Dzied psalmus,
Dāvida dziesmas. Dzied garīgās dziesmas. Bezbailīgi stāvēdams tepat
igauņu priekšā, spēlē un dzied. Igauņi apmulst un izbrīnās, viņi
pārtrauc savu to rosmi un sāk prasīt - bet par ko tad tu dziedi? Kā ta`
jūs te dziediet? Īstenībā jūs taču esiet nāves priekšā te! Viņš saka -
mēs esam tagad nokristīti, mēs par to esam ļoti priecīgi, jo Dievs mums
jau ir dāvinājis uzvaru, un mēs zinām, ka mēs uzvarēsim. Igauņi, var
teikt, samulsuši, nevis sabaidījušies, bet samulsuši, viņi kaut ko tādu
nevar saprast. Viņi noliek tos ieročus un atceļ to ielenkumu un aiziet.
- (telefons iezvanās) /.../ Nē, nu redzi, to, ka
cilvēki saprot otra cilvēka vājības un piedod viņas, tas jau neatbrīvo,
tā ir tomēr arī viena cenzūra šā vai tā. /...saruna beidzas/
Jā, un, redziet, tā ir ar Beverīnas dziedoni. Tā mēs
interpretējam, tā mēs pārstāstām lietas. Ne tur tāds vecis, ne tur tāds
vaidelotis, kas paslēpies bēniņos, lai viņu neviens nevar sasniegt,
un trinkšķina kokli. Mums aizrautīgi dzied un māca visur skolās un
mācīja Beverīnas dziedoni, tādu patriotisku dziesma. Un kad es
paskatījos tanī hronikā, man ļoti palika pretīgi.
Un lielā mērā šo pašu nostāju es vēroju tanīs
vērtējumos, piemēram, kā par Kaupu. Negribot, ar visu to nepateiktību,
daudz kas ir parādīts, kur viņa tāda īpatā izcilība parādās arī. Tas
apmeklējums pie pāvesta Inocenta III - viņš bija pavadonis Teodorikam,
un Teodoriks brauca pie pāvesta izdiņģēt bīskapam Albertam arhibīskapa
tituli un Rīgas pacelšanu par arķibīskapiju, un Inocents viņam to
nedeva. Un abi divi līdz nāvei - kā viena nāve, tā otra nāve - kā viens
gribēja, tā otrs nedeva.
Tur bij Inocentam savi plāni, un Inocenta plāns bija
Livoniju, toreizējo Latvijas daļu un arī nākošās, kādas te būtu,
paturēt savā tiešajā, pavesta, zināšanā, arī politiski, un izveidot
vienu garīgo valsti, tāpat kā ap Romu, Patrimonium Petrae(?) Un
vietējos valdiniekus paturēt kā vietējos valdiniekus, bet pāvesta lēņa
saņēmējus. Tas būtu faktiski nozīmējis šejienes neatkarību, kā tas arī
Eiropā visur bija, jo tas garīgais protektorāts, tas faktiski atstāja
visu to dzīvi vietējai varai. Un tur nu, bez šaubām, Alberta ideja bija
pavisam cita, bet te nu kungi sadūrās.
Bet tā Kaupa viesošanās toreiz līdzi Teodorikam pie
pāvesta Inocenta III - Inocents III, tā bija viena figūra visā pasaules
vēsturē, visā baznīcas vēsturē, tāpat kā Gregors VII, tā Inocents III,
tie bij, kas toreizējo garīgo pasauli veidoja un bija tādi, kuru
priekšā kronēti ķēniņi stāvēja ceļos - viņš pieņem vienu mežoņu cilts
kaut kādu virsaiti ar izteiktu laipnību, hronika to neliedz. Uzsvērtu
laipnību, iztaujā par to šejienību. Tas nolūks jau viņam bij skaidrs.
Katoļi jau saka, it kā tā lēņošana esot notikusi, nu, var gadīties, ka
viņi tikai apgalvo, bet izslēgt es arī to nevaru. Mums pastiprinājuma
nav nekur. Un tas, bez šaubām, bija tūlītās viens dadzis acīs bīskapam
Albertam.
Nu, lūk, tādā veidā. Bet Kaupa personība ir kaut kas
pavisam cits. Tur ir viens moments - Rīgas izglābšana bija Kaupas
karaspēka nopelns. Kad Kaups ieradās ar savu karaspēku, tad kurši, tie
mežonīgie karotāji, kas bij tagad sadabūti kā Rīgas, teiksim,
izpostītāji paredzētie 1210. gadā, kurši samulsa un atkāpās. Kas būtu
noticis, ja kurši būtu Rīgu nopostījuši? Polocka to sen jau gaidīja un
gribēja, un pat mēģināja. Pieci simti gadus pirms Pētera I Krievija
būtu jau te pienākusi pie jūras. Kaupa rīcība izšķīra jautājumu, atlika
to uz 500 gadiem. Un tāpēc šīs ciltis izauga par tautu, un Rīga izauga
par metropoli, un Krievijai vajadzēja ilgi cīnīties, lai beidzot viņu
dabūtu savā varā un tomēr nespētu viņu samalt.
Vēsture. Vēsture, nevis čalojums. Kaups šinī
tēlojumā, ari Lāčplēsī un kur visur, bija tā nepieciešamā negatīvā
persona tanī uzvedumā, kā tur rakstnieks vai dzejnieks izkārto vēsturi.
Mēs esam pasakotāji. Ko mēs esam samelojušies! Tā
muļķīgi samelojušies. Tā samelojušies, ka tūlīt var pieķert, tas ir
pavisam nesmuki. Visa tā polemika savā laikā - sak, jā, mūs kalpināja.
Pareizi, pareizi, pareizi, bet kad tanī pašā laikā, kad tā zālīte
izauga cauri akmenim... Bet jūs gribat redzēt kaut kā citādāk. Saka -
iznīcināja augsto latviešu kultūru. Latviešu kultūru, kurai nebij ne
pilsētu, ne valsts organizācijas, ne rakstības, nekā no tiem
pamatelementiem, uz kuriem vispār cilvēku sadzīve veido dzīvi un ari
tālāko vēsturi. Mums būtu tie kumeliņi un caunu cepurītes, staigāja ar
aluskannām rokā un vainagiem galvā un nepārtraukti līgoja, pēc Ausekļa
garīgajiem skatījumiem. Pasaka. Nepārtrauktās asinīs. Ja ne leiši, tad
igauņi, ja ne igauni, tad leiši. Leiši pārstaigā - Daugavas krasti
vienās asinīs. Kāda cīnīšanās, lai noturētu, atbīdītu atpakaļ no
Tālavas krievus un novgorodiešus, polockiešus. Nu tur tie vācu
bruņinieki ari līdzi cīnījās, bet cīnījās arī latvieši. Tie vācu
bruņinieki bija nežēlīgi, patmīlīgi, ļauni, pat izvirtuši - visādi
grēki, tiesa un taisnība. Un tomēr sava daļa šīs zemes nosargāšanā no
vēl lielākām briesmām, no krievu briesmām, arī viņiem bija.
Alberta ideja visa iznīka. Tikko viņš bija nomiris,
tā sabruka visa Alberta ideoloģija, kā viņš gribēja to šejieni
iekārtot. Tapa kaut kas cits. Rīga sapulcināja ciltis, Rīgā bija
sanākuši tie paši lībieši, kurši, zemgaļi, letgaļi. Pēc pārsimts
gadiem, Reformācijā, Rīgā bija tikai latviešu tauta nevis ciltis. Un
latviešu tautai iedeva viņas rakstību un alfabētu Mārtiņš Luters.
Vācietis. Nu, ko tu darīsi. Viņš pavēlēja... ne pavēlēja, bet uzstādīja
par noteikumu, ka Dieva vārds katrai tautai jāpasludina viņas valodā.
Tas lībiešu, kuršu, letgaļu, zemgaļu sakausējums vairs nerunāja citu
mēli, kā tikai vienu jauno apvienoto latviešu mēli. Tai latviešu mēlei
nebija rakstu zīmju, tās vajadzēja izgudrot, ar tām rakstu zīmēm
vajadzēja uzrakstīt 10 baušļus, uzrakstīt Svēto lūgšanu, Ticības
apliecību. Ja tā Rīga būtu bijusi nopostīta, pravoslavībā un
krievestībā mēs būtu izkusuši, neviens neatcerētos vairs, te kāda cilts
ir bijusi vai kas. Tur stāvēja Kaups ar savu šķēpu. /.../
(par lībiešiem) ...ļoti negatīvi, ārkārtīgi
neuzticīgi un nodevīgi, ļaunprātīgi, nu, tur bij cīnīšanās ar tām
pretvarām, bet viņi ar` bij interesanti, viņi jau bij īpatos amatos.
Daugavas lībieši un tāpat Kolkas lībieši toreiz, viņi nebij ne
zemkopji, ne tirgoņi, viņi bij laupītāji, kuģu aplaupītāji. Un skaidrs,
ka viņiem bij naids, ka tur tagad to Daugavu vairs viņi nevar
kontrolēt, tā nu bij tas naids pret to Rīgu un arī pret tā sauktiem
vāciešiem, pret visiem vienlaicīgi un viss tas. Nu, tai ziņā tas Kaups
ir pavisam kaut kas tāds no tā toreizējā lībiešu tipa ļoti
atšķirīgs.----------
