Jānis Vanags, arhibīskaps
Pēc mācītāja Roberta Emīla Feldmaņa bērēm vēlreiz
pārlasīju savas atmiņas par viņu "Svētdienas Ritā" viņa 90.dzimšanas
dienā. Ko vēl var piebilst pie jau pasacītā? Iespēja daudzus gadus būt
mācītāja profesora Feldmaņa tuvumā bija viena no nepelnītajām likteņa
dāvanām, kas ietekmē visu dzīvi. Bez tās mans garīgais ceļš būtu
veidojies tik ļoti citāds, ka grūti pat iztēloties, kāds. Mēs gan
sakām: "Viņš bija mūsu vidū" — taču īstenībā profesors Feldmanis
vienmēr bija mums priekšā.
Ja man par viņu būtu jāpasaka viens, pats galvenais
iespaids, es atcerētos viņa bieži sacīto: "Mēs neesam dievticīgie.-Mēs
esam Kristus ļaudis." Profesora Feldmaņa zināšanas pārsteidza un
aizrāva. Viņa kultūra, gaume un aristokrātiskā elegance vienlaikus
valdzināja un lika justies neveikli. Viņa valoda izteiksmes un
precizitātes ziņā bija neatdarināma. Taču pārliecināja kas cits. Kādā
acīm redzamā veidā viņa apziņa pastāvīgi dzīvoja Kristū. Profesoram
nebija posmu, vismaz es tādus nenovēroju, kad viņš būtu kļuvis
'Vienkārši cilvēks", kuram priestera vai teologa darbdiena beigusies,
un viņš dara ko citu. Viņš negribēja neko citu. Viņš nekad negribēja
atpūsties no Dieva. Pat kulināra prasme vai daiļdārznieka māka viņa
izpildījumā bija kā Kristus pagodināšana — bez vārdiem, bet ar
klātbūtni. Viņš mīlēja mūsu Kungu, kuram kalpoja, bet Kungs savu kalpu
ietērpa ticības skaistumā.
Atceroties profesora izcilo dzīves gājumu, daudziem
tā noslēgums likās nesaprotams un sāpīgs. Pieradušiem profesoru
Feldmani redzēt nevainojami ģērbtu, gludi skūtu un ar asu prātu
bruņotu, likās satricinoši ieraudzīt vārgu, neredzīgu sirmgalvi, kurš
izbārsta ēdienu, aizmirst cilvēku, ar kuru tikko runājis, un krīt,
nespēdams atrast ceļu uz savu krēslu. Atceros, kāds man pat viņa
piemēru minēja diskusijā par eitanāziju: "Nu kādēļ tādai personībai kā
Feldmanis jāpiedzīvo tik pazemojošs sabrukums?" Taču arī savā nespēkā
profesors bija mums priekšā, parādot, ka ir svarīgi nodzīvot nevis garu
mūžu vai skaistu mūžu, bet visu mūžu ar visiem vecuma pārbaudījumiem.
Nezaudējot nekā no apbrīnas un mīlestības pret profesoru, man allaž
lika par viņu raizēties ārkārtīgi cietie un skarbie vārdi, ko viņš
mēdza teikt par cilvēkiem, kas viņu bija kaut kā aizkaitinājuši. Taču
nonācis, cilvēcīgi raugoties, viszemākajā punktā, pārcietis operāciju,
cilājams un kopjams, un spēdams gandrīz vairs tikai čukstēt, viņš ar
aklām acīm raudzījās debesīs, skatīdams mums, redzīgajiem, neredzamo.
Viņš bija pārtapis, kļuvis lēnīgs un maigs. Kad pieminēju daļu cilvēku
vārdu, viņš atsaucās tikai ar aizlūgšanu un svētību, arī par citām
Baznīcām runāja, kā ar tām izlīdzinājies. Pēdējā mūsu sarunā viņš
teica: "Viena lieta ir ar bijību un drebēšanu būt kāda noslēpuma
priekšā. Bet tikai tagad es esmu piedzīvojis, ka it kā priekškars būtu
noņemts no tā, uz ko es visu mūžu biju tiecies un kas tomēr bija
palicis līdz galam nesaprasts un nesaņemts. Mēs, pēkšņi, stāvam Dieva
žēlastības priekšā. Vai tu zini kāpēc? Tas nav teoloģisks apcerējums,
bet pēdējais lielais nodrebējums un reizē norimšana, kad gars, dvēsele
un miesa runā tiešu valodu: "Redzi, te es esmu!" Tik konkrēti, tik
konkrēti. Tikai tad mēs kaut ko piedzīvojam un sākam saprast. Visa
teoloģija ir šī cilvēka meklēšanas un drebēšanas pilnā: "Redzi, te es
esmu!"1' Pie profesora ejot, raizējos, kāda būs mūsu saruna un ko lai
es viņam stiprinājumam saku, bet iznāca tā, ka viņš runāja, bet es
gluži kā mācekļa gados pierakstīju viņa vārdus, šī diženā mūža
kopsavilkumu.
Pēdējā reizē profesors man dāvāja ko īpašu. Mēs
divatā svinējām Vakarēdienu pie viņa gultas, plecu pie pleca dziedājām
liturģiju, un kādreiz Mežaparka baznīcā dziedātās dziesmas un katrs
Evaņģēlija vārds viņa krita, atbalsodamies kā ūdens skanīgā akā.
Visapkārt bija viņa pagājušā spožuma liecības - grāmatas, smalkais
porcelāns, gleznas, attēli no Indijas, visu mūžu audzēti, milzīgi
kaktusi, bet viņam taču tas vairs nebija ne noderīgs, ne vajadzīgs. Pie
mūžības vārtiem svarīgs palika tikai Vārds, Sakraments un pielūgsme,
ko, pat atmiņai izbālot, viņa asinsritē bija ierakstījis dievkalpojums
mūža garumā. Tā bija viņa pēdējā tēva pamācība par dzīvē svarīgo un
gaistošo.
Pēc Sinodes noslēguma dievkalpojuma, kad tikko biju
ievēlēts amatā, profesors ienāca Doma sakristejā un apsveikdams
noskūpstīja man roku. Viņam piemita izteikta Baznīcas amatu izjūta,
turklāt viņš droši vien gribēja mani ar to stiprināt vai uzmundrināt.
Taču es tanī brīdī jutu pārvēlamies asu vientulības vilni. Tāds
sveiciens nozīmēja - līdz šim tev bija tēvs, uz kā atbalstīties. Tālāk
jāiet pašam. Droši vien daudzi jutās līdzīgi, stāvot pie mācītāja
Feldmaņa kapa Katlakalna baznīcas dārzā, Mūsu Baznīcai bija
starptautiski cienīts mācītājs, daudzu zemju bīskapi vienmēr apvaicājās
par profesoru Feldmani un sūtīja viņam sveicienu. Iespaids par viņu
zināmā mērā bija iespaids par mūsu Baznīcu. Nu tālāk jādodas pašiem.
Lai Dievs dod, ka mēs varētu turpināt to Baznīcu, kuru profesors
Feldmanis veidoja kopā ar savu garīgo tēvu Edgaru Rumbu un bīskapu
Kārli Irbi. Baznīcu kas, Sergeja Averinceva vārdiem sakot, būtu
vienlīdz tālu no liberāļu relatīvisma un fundamentālistu barbarisma.
Pēc ziedu nolikšanas kāds mācītājs jokodamies teica: "Nu
konfesionālajiem luterāņiem debesīs ir stiprs aizbildnis." Taču tāpat
profesoru kā savu aizbildni varētu izjust gan "augstbaznīciskie"
luterāņi, gan "evaņģeliskie" luterāņi, varbūt pat kādi "harismātiskie"
luterāņi: Droši vien tas ir kā indiešu pasakā par pieciem aklajiem, kas
aptausta ziloni un strīdas, vai tas izskatās kā stabs, kā tauva, kā
lotosa lapa, kā cietokšņa siena vai kā aukliņa. Profesora Feldmaņa
personībā atspoguļojās Baznīcas plērōma - tās krāšņums un neaptveramā
pilnība. Arī šinī ziņā profesors ir mums priekšā. Cerams, ka ne
nesasniedzami tālu. Mūžīgo mieru dodi, ak, Kungs, Mūžīgā gaisma lai
atspīd viņam. Lai dus mierā! SR
