Mt.9.nod

7. BURTNĪCA

Materiāli no mācītāja Jāņa Šmita iedotā arhīva. Ierakstīti 2022. g. (O. Skrodelis, M. Ziemelis). Valodas redakcija: Madara Bernharda-Ādamsone. Pēc digitalizēšanas materiālus plānots nodot Ilmāram Rubenim.

-------------------------

Mācītāja R. Feldmaņa Bībeles stunda Mežaparkā. 14.02.1992.

Mt.9. nod.

“Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam. Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus tiem sacīja: “Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs. Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu; jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks. Arī jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli.” Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja Viņam, brēkdami un sacīdami: “Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Un, Viņam namā ieejot, aklie Tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: “Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?” Tie Viņam atbild: “Ticam, Kungs!” Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un viņu acis atvērās, un Jēzus tiem piekodināja, sacīdams: “Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.” Bet tie aizgāja un izdaudzināja Viņu pa visu to zemi. Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie Viņa atnesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku. Un, kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: “Tādas lietas Izraēlā vēl nekad nav notikušas.” Bet farizeji sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.” Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības. Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.””

Mēs redzam, tāpat kā arī iepriekšēja nodaļā, cik ārkārtīgi liela, bagāta, vispusīga ir Jēzus Kristus rīcība, darbošanās. Kādi notikumi katrs par sevi tik īpats, tik pārsteidzošs, un tanī pašā laikā ne tikai notikumi, bet arī tas, kas šos notikumus pavada, tas ir Viņa paša paskaidrojums, tas pavadījums Viņa vārdos, kas kā paskubinājums vai aizliegums, vai arī diskusija ar pretiniekiem iet šiem notikumiem līdzi. Un šeit man gribētos jau pašā sākumā pievērst jūsu uzmanību uz to, ka šī ārkārtējā daudzveidība, šo notikumu dažādība un tanī pašā laikā tik cieša secība, cits pakaļ citam. Tas atsedz mums paša Jēzus būtību un to brīnišķo neizskaidrojamo, to vienreizīgo, kas viņš patiesībā arī ir!

Es nupat kādas pāris dienas atpakaļ atradu starp citām grāmatām to vācu autora grāmatu par Jēzu Kristu, ka Viņš taisni arī šinīs vietās apcerēdams, ka viņš tā runādams, rakstīdams cilvēkiem, kas tā pavirši vai neizpratīgi liekās Jēzu pazīstam un Viņu arī atraidām, aizrāda uz bijušā profesora Šlatera beidzamo grāmatu. Profesors Šlaters nomira vairāk nekā 90 gadu vecumā, vairāk nekā 60 gadus būdams Jaunās Derības Evaņģēlija, Jēzus dzīves dziļš pētītājs, pazinējs, sapratējs. Dziļi cienījams zinātnieks un reizē Kristus apliecinātājs, un viņa beidzamā grāmata bija tāds īpašs uzraksts “Vai mēs pazīstam Jēzu Kristu?” Un liekās, ka tas jautājums būtu nevietā, un mēs taču zinām par Viņu daudz, kurš tad Viņu nepazītu? Un kad mēs izlasām šādu nodaļu, tad mēs patiesībā drusku samulstam! Vai mēs tiešām pazīstam?

Visi šie notikumi, katrs par sevi kaut kā tik reljefi, tik skaidri, tik uzsvērti parāda viņu. Un katrā tanī situācijā kaut kā īpatni pilnīgi, un katrā tanī situācijā kaut kā pavisam citādi. Un te mēs arī sastopamies ar šo pinību un citādumu. Vispirms mums Matejs apstāsta to notikumu ar cilvēku, kas bija triekas ķerts un kuru atnesa viņa draugi vai tuvinieki, un nolika pie Jēzus kājām. Lūkas stāsta šo gadījumu drusku pilnīgāk. Viņš stāsta, ka atnesēji nav varējuši piekļūt Jēzum, jo tā ļaužu plūsma bija tik liela, ka tai izspiesties cauri nebija iespējams. Un viņi, uzkāpdami uz jumta, ir atārdījuši vaļā jumtu un griestus un tad nolaiduši šo slimnieku pie Jēzus kājām ar viņa gultu. Kāda uzņēmība, kāds īpašs darbs, kāda apņēmība šajos cilvēkos. Šis cilvēks ir triekas ķerts, viņš ir arī mēms. Jēzus saka; “Ņemies drošu prātu, tev grēki piedoti”, redzēdams nesēju ticību, kas, iežēlodamies par šo nelaimīgo draugu, zina, ka vienīgā palīdzība ir pie Jēzus iespējama. Un tas viņus padara tik uzņēmīgus, tik drošus, ka viņi pat atļaujas svešai mājai atārdīt griestus, lai noliktu slimo pie Jēzus kājām. Viņš dod uzreiz abas divas lietas, Viņš redz šos nesējus viņu apņēmībā, pārliecībā, un Viņš redz to cilvēku, kurš nav spējīgs runāt un kustēties, kurš ne ar ko nevar apliecināt un izteikt to, ko viņš vēlas, ko grib, ko jūt, kas viņam kait. Viņam saka: “Esi drošs, ņemies drošu prātu.” Un tad mēs tā ieskatāmies vēl dziļāk: “Tev grēki ir piedoti.” Jēzus redz ne tikai nelaimīgo cilvēku, viņš redz arī viņa nelaimi. Viņš viņu diagnozē, viņa dvēseli. Iespējams, ka viņš redz, ka šeit ir kāda viņa paša vaina, varbūt viņa paša grēks vai grēki, kas viņu tādā stāvoklī noveduši, un tad viņš ir mēms. Viņš nevar ne nožēlot, ne izteikt, ne izsūdzēt, ne lūgt. Viņš ir pilnīgi pakļauts tam pilnīgi neiespējamajam, t. i., kāds cilvēks viņam varētu prasīt, un viņš varētu kaut ko atbildēt un lūgt. Briesmīgi. Vai tādā situācijā – ja viņš gulētu kaut kur uz ielas, līdzjūtīgie cilvēki apstātos, varbūt gribētu prasīt, nu, kas tev kait? Kāpēc tas tā ir? Nevar. Viņš ir ierobežots arī pat tādā lietā, ka viņš varētu ko pasacīt. Jēzus redz visu, viņš zina, ka tanī cilvēkā guļ iekšā kādas mokas vai grūtums, kuras nevar ne izpaust, ne izteikt. Viņš redz tos cilvēkus, kas viņam palīdz, ka viņu palīdzībā ir šī ticības pārliecība, ka tikai tā ir vienīgā iespēja. Ja Jēzus to nedarītu, tad vispār nekur nekas nav iespējams. Viņi droši vien ir redzējuši arī tos ārstēšanas paņēmienus, kādi bija lietoti un kuri neko nav līdzējuši. Jēzus visu to redz. Viņš saka: “Tev ir piedoti tavi grēki.” Un tūdaļ te izraisās nākošās lietas.

Farizeji, rakstu mācītāji domā, saka pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Kāpēc? Evaņģēlija citā vietā ir teikts: “Kurš var gan piedot grēkus?” Grēkus piedod Dievs. Un šeit ir tas, kā saka: “Šis cilvēks, kas uzdrošinās to sacīt, ko tikai Dievs pats drīkst sacīt.” Vai jūs tā redziet cauri visam Jēzum paši? To, kas ir apslēpts pašā cilvēkā līdz pašam dziļumam, un arī to, šeit tās apslēptās domas farizejos, kuras patiesībā nav nemaz nepareizas. Kurš no mums drīkstētu sacīt šos vārdus viens otram? Vēl briesmīgāk izklausās tie vārdi, kas ir Jāņa evaņģēlijā teikti, kad viņš saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas tic uz mani, tas dzīvos, jebšu tas mirtu, un kas dzīvo un tic uz mani, tas nemirs nemūžam.” Tas ir, ja mēs to dzirdam no cilvēku lūpām, tad tas izklausās kā baismīga pārgalvība, kura patiešām tajā lietā ir rakstu mācītāju vārdi. Tas robežojas ar Dieva zaimošanu. Kāds cilvēks uzdrošinās kaut ko tādu teikt, kas viņam nemaz neiederas, kas cilvēkam nepiederas. Un te mēs ieraugām to nevilšus, kā cauri tam Jēzus brīnumdara spēkā pazibsnī kaut kas vēl lielāks. Šeit ir vairāk nekā brīnumdaris. Kas ir vieglāk? Sacīt: “Tev tavi grēki piedoti” vai “Celies, paņem savu gultu un staigā”. Vieglāk būtu pateikt: “Ņem savu gultu”, bet varbūt, ka tas nemaz neizdodas. Vai tādi nav bijuši pie viņa? Kas ir gribējuši viņu piecelt no gultas. Mēs jau arī tagad zinām šos brīnumdarus, ekstrasensus un tādus visādus, kas saka: “Jā, mēs noņemsim tagad slimību, grūtību”, ar visām tām manipulācijām, tad būs viss kārtībā. Un nekas nenotiek. Un te viņš šo cilvēcīgo efektu, šo brīnuma efektu izlieto, lai atgādinātu par sevi, ka viņam ir šīs tiesības. To viņš pastiprina: “Lai jūs zinātu, ka cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot”, lai jūs to zinātu. Viņš saka triekas ķertajam: “Celies, ņem savu guļas vietu un ej uz mājām.” Šinī vienā tikai epizodītē mēs ieraugām Jēzu, mēs iepazīstam viņu, ka aiz šīs brīnumainās, brīnišķās darbošanās ir vēl kaut kas dziļāks un tālāks. Viņa dievišķība. Viņa visvara.

Viņš nogāja savā pilsētā, sacīts ir evaņģēlijā, savā pilsētā, t. i., Nācaretē. Kādā vietā mēs lasām, ka šie nācarieši bija tie, kas vismazāk bija atvērti viņam. “Mēs tak viņu pazīstam”, viņi saka, “Vai tad viņš nav namdara dēls? Jā un kas tur var būt no tāda mums sen pazīstama?” Un te ir tas brīnišķīgais pats par sevi jau, Dieva ienākšana vēsturē, kas ir notikusi ar Jēzu Kristu. Ka viņš dzīvo tik ļoti tuvu cilvēkiem. Viņš mājo viņu vidū, kā viens no pārējiem, un viņu nepazīst. Un tur, kur viņš sevi atklāj, tur viņi slienas pretī ar savu taisnību, ar savu rakstu prašanu: “Viņš zaimo Dievu, jo viņš ir tas pats, kas mēs.” Viņš nav tas pats, kas mēs, un jebšu viņš ir dzīvojis nācariešu vidū gadiem ilgi, viņš nav tas pats, kas nācarieši.

Kad ļaudis redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu. Kas tādu varu ir devis cilvēkiem! Un atkal šajā cilvēku brīnīšanā un Dieva slavā ir vēl tomēr tas pats cilvēcīgais ierobežojums. Vara, kas ir dota cilvēkiem. Tad jau būtu jāapbrīno visi tie burvju mākslinieki, brīnumdziedinātāji, un saka, redziet kādas lielas lietas Dievs ir darījis, kādu varu viņš ir devis cilvēkiem. Ir tādi! Tas daudz apspriestais, apbrīnotais un reizē zākātais cilvēks, kurš pirms Pirmā pasaules kara sava gara varā turēja visu Krieviju un īpaši Krievijas galmu; Rasputinam tomēr bija tāda vara, ka viņš varēja dziedināt cilvēkus. Nelaimīgo Krievijas troņmantinieku, kurš slimoja ar nedziedināmo asiņošanas slimību, viņš vairākkārt glāba no drošas nāves. Kad uznāca šīs slimības simptomi, tad tikai ar vienkāršu mierināšanu vai vienkāršiem vārdiem viņš nomierināja mazo zēnu, pārtrauca šos simptomus, un viņš atkal kļuva vesels. Kādu varu Dievs ir devis cilvēkam? Un tanī pašā laikā no otras puses viņš bija ļoti vaļīgas dzīves cilvēks, par kuru bija ļoti daudz skandaloza, nepieklājīga un piedauzīga.

Un kad Jēzus no turienes izgāja, viņš redzēja kādu cilvēku vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam. Te ir Mateja aicinājums, muitnieks. Viņš viņu uzrunā, un tas tūdaļ visu pamet un seko Jēzum. Un savā mājā viņš rīko mielastu, viņš svin lielus svētkus. Mums nav uzglabājies neviens tāds Mateja izteiciens, šis evaņģēlijs ir saistīts ar viņa vārdu, varbūt, ka viņš ir bijis tas, kas šos pestītāja vārdus ir kaut kādā veidā apkopojis. Mēs to nevaram skaidri pateikt, mēs negribam arī to noliegt, mums tas nav būtiski un izšķiroši svarīgi. Varbūt, ka viņš bija tas klusētājs un vērotājs, kas, tā līdzi iedams, daudzas šīs lietas skatīja. Viņa pieķeršanās Jēzum, vispirms jau uz pirmo uzaicinājumu – Jēzus saka: “Nāc man pakaļ!” Viņš atstāja visu. Un te ir tas pats, ko Pestītājs lasa cilvēka dvēselē. Muitnieki – mēs pazīstam viņus no evaņģēlija notikumiem un tiem novērtējumiem, ka viņi bija nicināti. Kādēļ? Viņi darbojās ap naudu, ap muitu, ap nodevām un nodokļu uzlikšanām. Un mēs zinām, kā tas notiek. Ir zināmi likumi, ir zināmas likmes, ko uzliek par precēm, kuras ieved vai izved, kuras muito. Mēs zinām, ka šāds stāvoklis ļoti kārdina un vilina. Cilvēki viņus nicināja! Bet vai viņi zināja, kas šādā muitniekā mīt?

Es nupat izlasīju kādu stāstu, ko rakstījis viens angļu autors. Viena policista atmiņas, kurš bija aicināts pie kāda nozieguma noskaidrošanas, slepkavības noskaidrošanas, kur nevarēja atrast nekādu pavedienu. Un tikai pēc kādiem gadiem neparastā apstākļu sagadīšanā, kā tas tādos gadījumos notiek, tomēr viss noziegums pēkšņi ļoti skaidri vienkārši atklājās. Un tā nozieguma līdzdalībnieki, kāds laulātais pāris, tagad jau nodzīvojuši 15 līdz 20 gadus pēc visa tā notikuma, nevienam neatklāti un visā sabiedrībā cienīti un patīkami cilvēki. Un vienīgais cilvēks, kas zināja šo patiesību, bija tas policijas darbinieks, kuram šinī brīdī arī pietrūkst jebkuras ticamas pieturas, lai šeit šo lietu atklātu. Bet tas zīmīgais ir tas, ka viņš tā pārstāstīdams tādā uzticamības kārtā šo nejaušo savu viesi vienu. Viņš saka: “Ir viena lieta, ko es nekad negribētu uzņemties. Pastarajā dienā būt Debesu Tēva vietā.” Tas rāda, cik dziļi un sarežģīti ir viss tas, kas kādreiz norisinās cilvēku dvēselē un dzīvē. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti un kur tur ir tas, ko mēs varētu sacīt, ka cilvēki tiek tiesāti un kur cilvēki netiek tiesāti, un kāpēc viss tā notiek? Bet te pie Mateja mēs redzam, ka Jēzus redz šo samezglojumu, kas ir šī cilvēka dvēselē. No vienas puses viņam ir darbošanās ap naudu. Šī iespēja sev nodrošināt labus, lētus dzīves apstākļus. Un no otras puses – nasta, kuru viņš, acīmredzot, nes ar tādu lielu grūtumu. Un te viņš tā jūt it kā pēkšņi viņu rauj ārā no tā, ko viņš nespēj nemaz nolikt. Jēzus saka: “Nāc man pakaļ.”

Mēs redzam to no tā notikuma, ka viņš rīko lielu mielastu, svin lielus svētkus. Jēzus ir atbrīvotājs no tiem slepenajiem cilvēkiem uz āru nepazītajiem samezglojumiem, kas robežo ar grēku, ar netaisnību, ar mantkārību. Cilvēkiem pietrūkst kādreiz tā sava spēka, kā no visa tā atraisīties. Kā atraisīties? Un Jēzus saka: “Nāc man pakaļ.” Un tiešām, it kā kāds būtu pateicis, pasniedzis roku un viņu izrāvis ārā tur, kur viņš ir mocījies, nevarēdams pats izkļūt. Tā ir tā Jēzus medicīna cilvēku dvēselēm. Viņš salīdzinājumā saka: “Veseliem jau nevajag ārsta, slimiem vajag.” Farizeji pastāv uz to, ko Jēzus ietver vienā līdzībā, un saka to farizeju Dievu lūdzējs: “Es tev pateicos Dievs, ka es neesmu tāds kā šis muitnieks.” Un šitādu drošību vai ir tādas tiesības, ka es varu pateikties Dievam par to, ka es neesmu tāds, kā tas un tas. Ja tu neesi muitnieks, kas otram noblēdī to, kas viņam pienākas, vai tad ar to ir jau viss? Un tas vārds, ko viņš saka farizejiem: “Veseliem nevajag ārsta”, tas ir briesmīgs vārds, ja jau Dieva vārds saka: “Nav neviena taisna, it neviena.” Arī tas, kas jūtas vesels, viņš nav izjutis sava grēka mokas un nevar izkļūt ārā. Kurš ņem to dzīvi tā, kā viņa ir, un ņem no viņas to, ko no viņas var paņemt, nav jau noslepkavojis, nav jau laulību pārkāpis vai kaut ko tādu briesmīgu izdarījis.

Kā Levijs saprata, cik ļoti viņa sirds bija iejūtīga, viņš varēja pateikties Jēzum divatā. Viņš varēja Jēzu paaicināt pie krāšņa, uzklāta vakariņu galda divatā vai trijatā. Bet Matejs saaicināja visus tos, kas ap viņu bija: muitnieki, kolēģi un grēcinieki. Jo viņš zināja, kas pie viņa paša bija noticis, un viņš zināja arī to, cik grūti viņam pašam bija tikt no tā vaļā. Viņš zināja, kā viņam bija palīdzēts. Un Jēzu, šo neizprotamo, šo grēcinieku klātbūtne nešokē. Un Jēzu saka: “Slimajiem ir vajadzīgs ārsts (..)”, kas redz un diagnosticē mūs līdz dziļumiem, un palīdz līdz dziļumu dziļumiem.

Un te pieslēdzas tāda naiva saruna. Jēzus mācekļi ar Jāņa mācekļiem. Mēs zinām Jāni Kristītāju, šo bargo, cieto askētu, kas pats sev uzlika visas grūtības un paciešanas visā savā dzīvē un dzīvības izpausmē. Un ar ārkārtīgu stingrību prasīja labošanos, atgriešanos, gavēni, asaras, nožēlu. Jāņa Kristītāja bardzība bija praviešu bardzība pret grēku. Viņa prasība atgriezties prasīja ārējos darbus: “Nesiet pienācīgus atgriešanās augļus, cirvis ir kokam pie saknes.” Kas ir šie augļi? Baušļu pildīšana, protams, cieta, konsekventa un tai līdzi gavēnis, lūgšana. Gavēnis ir nožēlas izteiksme, savaldības izpausme: savaldīties no visa grēcīgā ar izturēšanos, ar ēdienu. Galvenokārt noliesējušais cilvēks ir nožēlnieks, kas meklē grēku piedošanu. Un Jāņa kristītāja mācekļi nevar saprast, kāpēc Jēzus mācekļi negavē? Kāpēc Jēzus, kas arī sludina atgriešanos no grēkiem, pats arī negavē? Viņš labprāt sēž pie klāta galda viesībās šeit pie farizejiem. Kāpēc tas tā? Un te Jēzus pasaka atkal lietas, kas trāpa cilvēkus viņu vienpusīgajā, tukšajā izpratnē. Viņa klātbūtne cilvēcei ir kāzu svinības. Augstā prieka svētki ir viņa klātbūtne. Līgavainis ir kāzu svinības, tad neviens negavē.

Viens tāds skatījums cilvēcei ir ļoti notušēts. To ir notušējuši taisni bezdievji, kas iztēlo mūsu piederību Kristum, mūsu ticību Jēzum. Iztēlo, kā vienu tumšu pakrēslu, staigāšanu ar nokārtu degunu un sēdēšanu putekļos un pīšļos, nepārtrauktu raudāšanu. Nekas nav tik aplami, kā šie neprašu izdomājumi. “Es esmu nācis, lai mans prieks būtu jūsos, un jūsu prieks būtu pilnīgs.” Pie visiem tiem apzīmējumiem, ar kādiem mēs apzīmētu Jēzu, mēs ar pilnu drosmi varētu sacīt: “Visa prieka un visas līksmības ķēniņš.” Ne tikai krustā sistais sāpju un paciešanas, nāves uzvarētājs, bet arī visa prieka ķēniņš. Ne velti kristīgajā draudzē jau kopš seniem laikiem Sv. Vakarēdiena svinības, kuras no vienas puses saistās ar Pestītāja Golgātas ciešanām, ar mūsu līdzdaļu ar viņa izlietajām asinīm un lauztās miesas, tai pašā laikā tiek dēvētas un sauktas par pateicību, gavilēm. Viņš arī savā salīdzinājumā kādreiz to saka: “Ķēniņa kāzu mielasts”, “ķēnišķie svētki.” To viņi nevar saprast. Viņi ir tie asaru un rūgtuma, nedrošības un pārmetuma cilvēki, kas meklē būt taisni ar visu spēku un ar visu ārišķīgo, bauslīgo, pavēlniecīgo pildīšanu.

Te ir kaut kas līdzīgs salīdzinājumā braukšanai ar velosipēdu. Viņš brauc pa šauru taciņu, un tas vēl ir neievingrinājies braucējs, tas vēro nepārtraukti, cik taciņa ir šaura un ka tikai viņš negāžas. Un viņš tiešām arī gāžas, jo viņš skatās uz kājām un uz riteni. Viņam jāskatās tur tālāk, un tad viņš ripo mierīgi bez starpgadījumiem.

Šinī nodaļā ir kāds dubults notikums. Viņi abi divi saslēdzas kopā, un viņos abos ir atkal mūsu skats uz Kristu.

“Un, viņiem tā runājot, nāca kāds virsnieks, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es tapšu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca virsnieka namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi.” (Mt.9:18-26)

Šinī vietā evaņģēlijs atstāsta šo notikumu tādā stipri aprautā veidā. Bet ja palūkojamies Lūkas evaņģēlija 8. nodaļā (41–56), šeit šis notikums ir izklāstīts plašāk un dziļāk. Šo pieskārienu, ka pie viņa drēbēm tikai pieskārās šī slimā sieviete, viņš to juta. Mēs no tā secinām pavisam kaut ko ārkārtīgu. Kā Jēzus reaģē? Uz ko? Uz ļaužu ziņkārību, drūzmu, uzmācību, nebūt nē! Tikai šīs ticības cilvēka pieskāriens.

Mīļie teologi, šinī notikumā ir kaut kas no teoloģijas iekšā. Ka jūs tā pārskatiet tos uzskatus ne tikai teoloģijā, bet arī ārpus tās, tad mēs tā redzam to milzīgo drūzmu ap Jēzu, šo spiešanos; katrs ar savu gudrību, ko viņi pasmēluši no neticīgajiem nācariešiem, tiem pašiem šaubīgajiem un naidīgajiem farizejiem, no ateistiem, no filozofiem un no kritiķiem. Jēzus šim visam milzīgajam baram iet cauri nepazīts un neaktīvs. Viņš uz viņiem nereaģē. Bet tur, kur viena cilvēka dvēsele pieskaras viņam ticībā ar visu savu spēku, viņš uzdzirkstī. To viņš jūt! Tur, kur cilvēka vainas, bēdas, nelaime ticībā viņu meklē, tur. Tāpat arī tanī otrā situācijā ar Jaīru (8:41..). Jēzus dievišķība. Atkal mēs redzam to situācijas bezcerību. Nav vērts, jau viss ir cauri, te vairs nekāda palīdzība nav iespējama un nepieciešama. Bērns ir miris. Jēzus saka: “Nebīsties!” Šajā pilnīgi bezcerīgajā cilvēcīgajā situācijā viņš redz šo iespēju. Viņa spēks, šis drošinājums pilnīgajā cilvēcīgajā neiespējamībā. Ne cilvēka vērtējums, ne mūsu skaidrā prāta lietu uztvērums, ne tas ir izšķirošais. Dieva žēlastība caur Kristu. Un te mēs atkal redzam, vai ir vieglāk pateikt: “Celies augšā no mirušajiem.” Un lūk, vai tas ir viegli, un kurš drīkst to sacīt? Jēzus drīkst tā mierināt un teikt. Viņš zina, ka arī cilvēcīgai bezcerībai vēl ir izeja un cerība. Tāpat kā tai ticībai, kas savā paļāvībā meklē tikai pieskarties viņam. Kāda pazemība, nevis saprast, izdibināt, kas viņš tāds ir, kāpēc viņš ir tāds? Nē! Tas pieder ļaužu gudrībai, kuri drūzmējas, bet tā paļāvības drošība.

Un vēl mums šī nodaļa runā par diviem aklajiem. Viņš ir tikko aizgājis no Jaira mājas, piestājas šie divi aklie. Viņš viņiem prasa, cik tā interesanti, vai viņš pats ir tanī iespaidā, kādu viņš saņēma no šīs tikšanās ar slimo sievieti un ar Jairu. Ka viņš saka: “Vai jūs ticiet, ka es to varu darīt?” Ka tie nāk un prasa, lūdz, ka viņš var izdarīt atkal redzīgus. “Vai jūs ticiet, ka es to varu?” Viņi saka: “Ticam gan.” (Mt. 9:28) Tas ir tas pretjautājums lūdzējam. Situācija ir ļoti nopietna. Kas var būt nopietnāks, ja cilvēki ir akli un ja viņiem vajag šīs dziedināšanas? Vai viņi tiešām ir pārliecināti par to, ka Jēzus var to darīt? Nevis varbūt, ka Jēzus var darīt! Tātad šaubas, iespējamība. Kāpēc viņš visiem citiem palīdzējis? Varbūt tur bija kādi sevišķi apstākļi, varbūt, ka tiem viņš varēja palīdzēt? Bet vai mums palīdzēs? Vai viņš var mums palīdzēt?

Viņš prasa šo jautājumu: “Jūs ticat?” Laikam tāds eksāmens ir vajadzīgs! Citādi mūsu pārliecība ir uzspēlēta. Mēs esam to tā redzējuši, dzirdējuši un vienmēr domājuši, redz, kaut tas tā arī notiktu, bet iekšķīgi šaubāmies. Un tur tas notika, un vai tas pie manis var notikt? Šis eksāmens mūsu ticībai Jēzum.

Un vēl, visupēc ir šis vārds ar mēmo, ļaunā gara apsēsto cilvēku. Ļaudis brīnījās, ka viņš ir izdzinis tumsas spēku, jo tādas lietas nekur nav notikušas. Un turpat klāt viens dzelonis. Farizeji sacīja, ka viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību (Mt. 9:34). Šie farizeji bija gudri cilvēki, viņi zināja daudzas lietas. Un mēs sastopam jau pie praviešiem, ka ļaunie gari pareģo un ka ar ļaunajiem gariem var izdarīt brīnumainas lietas. Un te nu ir viens izskaidrojums pret šo ienīsto Jēzu. Viņš darbojas ar ļaunajiem gariem. Mums nav jāmēģina to pierādīt. Un tālāk kādā vietā viņš arī saka: “Ja es izdzenu ļaunos garus ar ļauno garu virsnieku, ar ko tad tādā gadījumā jūsējie viņus izdzen?”

Un vēl šis vārds mums atgādina, ka arī ļaunie gari ir brīnumdarītāji. Tā sauktā maģija, garu pārvaldīšanas māka, spēja, gudrība, kura pašreiz plaši zied un tiek ieteikta. Un notiek arī tā, ka patiešām tiek kaut kas pieburts, kā tautā saka: “Kaut kas notiek.” Lielākai daļai uz ļaunumu, bet arī tur, kur uz labu, arī tur tā šaubīgi. Vēlāk par šo pakalpojumu tumsas spēks iekasē no sava pacienta, un smagi iekasē. Lieta grozās ap cilvēka dvēseli un viņas piederību. Ir tumsas spēkiem vara, un jo augstākas prasības viņiem uzstāda, jo dārgāka ir tā maksa, ko viņi arī piedzen.

Runājot par mūsu pestītāju, mēs nevaram savās domās iet šiem zākājumiem līdzi, kurus farizeji un rakstu mācītāji par viņu saka. “Man jādarbojas mana Tēva darbā”, viņš saka, “ko es redzu pie Tēva, to es daru. Darbi, ko es daru, nav mani, bet mana Tēva darbi.”

“Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visas sērgas un slimības...” (Mt. 9:35-38)

Šo nodaļu Matejs pabeidz ar šiem pestītāja vārdiem, ar šo uzaicinājumu. Un no tā laika arī aicinājums garīgajā darbā, evaņģēlija pasludināšanā, un arī šinī dvēseles kopšanas, dziedināšanas, barošanas darbā. Viņš aicina tāpat kā druvā pļāvējus, viņš aicina tos, kas piebiedrojas viņa mācekļiem. Mēs to mūsu dienu apstākļos un valodā izteicam kā aicinājumu īpaši jaunekļiem, jauniešiem. Stāties pie Dieva vārda, iedziļināties Dieva vārdā, studēt viņu, izprast viņu, iemīlēt viņu, ieraudzīt Kristu. Un nodot sevi viņam.

Paldies, mīļie brāļi.