23.lekcija.

1993. gada  5. maijs

                                   
1917. gada revolūcija un tās iespaids uz Latviju
Latvijas ev-lut. Baznīcas pagaidu konsistorijas nodibināšana

Šodienas aplūkojamā tēma ir 1917.gada februāra revolūcija Krievijā un kādu ietekmi tā atstāja uz Latviju, uz Latvijas Baznīcu. Īstenībā pēc mūsu kalendāra tā saucama par marta revolūciju, tāpēc ka norisinājās marta pirmajās dienās. Pēc krievu vecā kalendāra tas vēl bija februāris – 1917.gada februāra jeb marta revolūcija ar monarchijas gāšanu. 1917.gada 15.martā ķeizars Nikolajs II atteicās no troņa. Šim notikumam vēsturē bija tālejošas sekas. Pēc 15.marta Krievijā nodibinājās uz demokrātiskiem pamatiem veidota pagaidu valdība.
1917.gada 3.septembrī vācu armija ieņēma Rīgu un Rīgas apriņķi. Rīga krita vācu rokās, jo izbeidzās latviešu strēlnieku daļu pretestība. Krievu karavadības nolaidības un gandrīz vai ļaunprātības dēļ Rīga kapitulēja vāciešiem. Bēgļi no Rīgas un tāpat tie, kas bija bēguši no Kurzemes un nometušies uz šiem diviem gadiem Rīgā, tad devās tālāk. Lielais vairums devās tālāk uz Vidzemi, pagaidām vēl uz Cēsīm, Valmieru, Valku, bet arī uz Tērbatu un ārpus Latvijas robežām. Tas bija otrais bēgļu vilnis.
Tā paša 1917.gada 24., 25.oktobrī, respektīvi, 7., 8.novembrī pēc Eiropas kalendāra, norisinājās lielinieku apvērsums Pēterpilī - Oktobra revolūcija Krievijā, kad lielinieku grupas gāza Krievijas pagaidu valdību.
1917.gada 16.–19.novembrī - pēc Eiropas kalendāra no 29.novembra līdz 2.decembrim – latviešu tautas aprindas un dažādie novirzieni, kādi toreiz bija, Valkā nodibināja latviešu pagaidu Nacionālo Padomi. Tie bija pirmie konkrētie sākumi, vērsti uz Latvijas un latviešu tautas neatkarību.
Tālāk pāriesim uz Eiropas kalendāru bez krievu kalendāra paralēlisma. 1918.gada 9.februāris – Brestļitovskas miera līgums. Brestļitovskas pilsēta tagad atrodas Baltkrievijā un ir robežpilsēta Baltkrievijai ar Poliju pie Bugas. Ļoti liels un ievērojams notikums bija Brestļitovskā noslēgtais mierlīgums starp Krievijas komunistu valdību un Vāciju. Tā šķita Vācijas lielā uzvara. Vācija dabūja savā varā ļoti plašas Krievijas teritorijas. Sākotnēji domātais Kurzemes, Lietuvas un Baltkrievijas ieguvums paplašinājās. Brestļitovskas miera līgumam pa priekšu gāja ilgstošas sarunas, kurās Padomija nepiekāpās, vācieši atjaunoja karadarbību, kamēr 9.februārī Brestļitovskā noslēdza līgumu un Padomija kapitulēja Vācijas priekšā. Šis jautājums ir ļoti daudz apcerēts no tā viedokļa, kurš tur bija ieguvējs, kurš - zaudētājs. Vācieši gavilēja, jo izbeidzās stāvoklis, ka Vācijai bija karš divās frontēs. Nu Vācijai palika tikai viena fronte un no Krievijas iegūtie labumi. Īstenībā, kad vēsturnieki šīs lietas analizē, viņi atrod, ka 9.februāra līgums bija ļoti viltīgs Padomju Savienības gājiens Vācijas pazudināšanai. Pēc nepilna gada, 11.novembrī, Vācija bija spiesta kapitulēt. Neskatoties uz lieliskajiem panākumiem, kas Vāciju ļoti spārnoja, tā bija iespīlēta ļoti smagos saimnieciskos žņaugos. 11.novembrī Kompjēnā (Compiegne) Ziemeļfrancijā Vācija parakstīja kapitulācijas noteikumus. Vācijai bija jāizvāc karaspēks no visām iekarotajām zemēm – no Francijas, no Beļģijas apvidiem, arī no okupētās Krievijas. Brestļitovskas miera līgums bija atcelts, un Vācijai bija jāatstāj arī Baltijas zemes. Tomēr noteikums bija tāds, - lūdzu šo apstākli ņemiet vērā, - zīmējoties uz Baltiju, vāciešiem bija uzdots pienākums šeit vēl paturēt savu karaspēku, lai atvairītu lielinieku uzmācību. Šis apstāklis ļoti daudz ko nozīmēja mūsu tālākajos likteņos. Pēc Vācijas kapitulācijas 11.novembrī Padomija atkal sāka  atjaunot savus uzbrukumus teritorijām, kuras tā bija Vācijai atstājusi, kā arī uzmākties Baltijai. Vāciešiem vajadzēja šeit Baltiju sargāt, bet tur iznāca visādas lietas.
Šinī laikā, 1918.gada 18.novembrī, Latvijas tautas pagaidu Nacionālā Padome pasludināja Latvijas valstisko neatkarību. Stāvoklis bija ļoti neparasts un nereāls. Šai pasludinātajai valstij nebija gandrīz neviena valsts veidojuma priekšnosacījuma. Tās teritorija bija svešu varu rokās. Šeit stāvēja vācu karaspēks, no austrumiem un no ziemeļiem nāca virsū lielinieku ordas. Nebija arī savas armijas, atskaitot brīvprātīgo veidojumus. Līdzekļu arī nebija. Visādā veidā gudru cilvēku acīs Latvijas Valsts eksistence un pastāvēšana bija neiespējamība, bet mūsu ticības skatījumā – viens no Dieva brīnumiem, kādi kādreiz mums tiek demonstrēti cauri vēstures notikumiem.
1919.gada 3.janvārī Rīgā ienāca padomju karaspēks, īpaši formētas padomju latviešu armijas daļas. Un vēl pirms Rīga un Latvija tika ieņemta, jau 4.decembrī Maskavā bija sastādīta padomju Latvijas pagaidu valdība ar Pēteri Stučku (dzejnieka Raiņa māsasvīru) priekšgalā. No 1919.gada 3.janvāra līdz maijam Rīga un Latvija pārdzīvoja baismīgo sarkanā terora laikmetu.
No 13. līdz 15.janvārim apvienotās padomju Latvijas I kongress pasludināja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas nodibināšanos, ko vadīja Pēteris Stučka.
Latvijas valdības stāvoklis bija nepārtraukta atkāpšanās no Rīgas: vispirms uz Jelgavu, tad uz Saldu, tad uz Skrundu, beidzot uz Liepāju. 16. aprīlī Liepājā vācu vara saziņā ar kādiem pievervētiem latviešiem izdarīja Latvijas valdības Kārļa Ulmaņa kabineta gāšanu, tātad Latvijas valdības arī vairs nebija. Un tomēr tā bija, jo paglābās Liepājā uz kuģa. Visa Latvija atradās uz kuģa.
22.maijs – Rīgas atbrīvošana no lieliniekiem. Nepārtrauktā lielinieku padzīšanas kustība turpinājās visu šo laiku līdz 1920.gadam, kad lielinieku beidzamās daļas tika izdzītas arī no Latgales.
Tajā pašā laikā Latvijā notika vēl viens karš. 22.maijā Rīga tika atbrīvota no lieliniekiem. Vācu armijas daļas, kas bija nākušas palīgā pie šīs atbrīvošanas, izvērta šausmīgu un baismīgu teroru pret latviešu iedzīvotājiem. Ar ieganstu iznīcināt komunistus, viņi patiesībā iznīcināja ļoti daudz latviešu cilvēku, kurus atrada par sev nevēlamiem. Tā sākas cīņas ar šiem “laipnajiem” palīgiem – Landesvēra ļaudīm, vāciešiem. No 19. līdz 22.jūnijam, t.i., mēnesi pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem, norisinājās tā sauktās Cēsu kaujas, kurās tapusī latviešu armija izcīnīja ļoti smagu un izšķirošu cīņu pret vācu Landesvēru, to galīgi sakaujot un iznīcinot. Tur ir aizgājuši bojā ļoti daudzi cienījamie vācu kungi, kuri gribēja šeit nodibināt savu varu.
Tomēr ar to vēl lietas nebija galā. Cauri Lietuvai nāca saorganizēta jauna avantūra. Kāds it kā krievu firsts Avalovs Bermonts sadarbībā ar vācu armijas daļām, kuras nepavisam nerēķinājās ar miera līguma noteikumiem, mēģināja atkal atkarot Baltiju it kā Krievijas atbrīvošanas nolūkos, tomēr nedevās vis atbrīvot Krieviju, bet iegūt Latviju. Kurzemē norisinājās smagas cīņas, un šie bermontiešu karapulki nonāca līdz pat Daugavai.
9., 10.oktobra naktī fronte nostājās pie Daugavas. Pārdaugava bija bermontiešu rīcībā, Rīga – latviešu, Daugavmala bija frontes josla. Varbūt jūs kādreiz esat redzējuši vecus uzņēmumus – Daugavmala ar ierakumiem vai dzeloņdrāšu aizsargžogiem. Latvieši izcīnīja smagas cīņas pret lielu pārspēku.
Es gribētu pieminēt tikai vienu vārdu. Redzat, latviešiem ir šī nelāgā īpašība, par ko jau nācies runāt – mēs nepieminam tos, kuri būtu vērts, ka viņus pieminētu. Šajās Daugavmalas kaujās izcēlās viena latviešu sieviete – žēlsirdīgā māsa Elza Žilvica. Pašaizliedzīgi kalpodama ievainotajiem, beidzot viņa pati arī ir kritusi kaujā, saņemdama pēc tam Lāčplēša Kara ordeni. Es atceros savās jaunības dienās, ka kādreiz šis vārds vēl pavīdēja, bet tagad tas iegājis nebūtībā. To vārdu starpā, kādus Latvijas vēsturē nevajadzētu aizmirst, ir arī šī sieviete, šī māsa, kas devusi savu dzīvību, lai palīdzētu ievainotajiem, mirstošajiem karavīriem.
Fronte stāvēja vienu mēnesi. Rīga drebēja no šāviņiem un no bailēm, ka varētu tikt pārņemta, kamēr 11.novembrī pēc veiksmīgām latviešu armijas iepriekšējām operācijām, kas bija izdarītas Pārdaugavā, bermontieši tika sakauti un padzīti, un Rīga atbrīvota. Ne velti Latvijas laikā Daugavmalu oficiāli sauca par 11.novembra krastmalu, jo šinī dienā un šinī vietā norisinājās Latvijas likteņa izšķiršanās.
Bermontieši savā zvērībā, atkāpdamies 21.novembrī no Jelgavas, iznīcināja un laupīja. Viņi nodedzināja Jelgavas pili, Jelgavas Pētera akadēmiju. Šinīs vietās aizgāja bojā milzīgas kultūras vērtības – bibliotēkas un archīvi. Tomēr arī šie Bermonta spēki tika padzīti.
Varbūt jautājums, kāpēc mēs kavējamiem pie kara notikumiem un kāds tam sakars ar Baznīcu. Redziet, šo sakaru jūs reti kur atradīsiet attēlotu mūsu vēsturiskajā literatūrā. Kā jau zinām, mūsu Baznīcas dzīves lietas ir tā kā ārpus apspriešanas. Tomēr, ja mēs tuvāk ieskatāmies, atrodam, ka garīgā dzīve un Baznīcas dzīve, mūsu ticības dzīve tautā visā šinī laikā ir bijusi kādā īpatā veidā intensīva un spilgta, un tas ir mūsu uzdevums – nedaudz ar to arī iepazīties, tāpat ar personām un personībām tanī laikā.
1915.gada vasarā norisinājās Kurzemes straujā ieņemšana, kad vācu armija pienāca jau pie Daugavas un Rīgas. Draudi Rīgai bija acīmredzami, tāpat arī sekas, kas izrietētu no Rīgas ieņemšanas, bija acīmredzamas. Tas varēja draudēt ar tālāko vācu virzīšanos uz Pēterpili un miera izlīgumiem ar Krieviju. Vidzeme palika neieņemta līdz pat 1917.gadam. Nebūdami nekādi ķeizara draugi, latvieši tomēr bija vienprātīgi apņēmībā nepieļaut vācu uzvaru un Kurzemei atkal ļaut tapt brīvai. Jau 1915.gada aprīlī studenti ierosināja radīt nacionālas karaspēka vienības, apvienojot latviešu karavīrus apdāvinātu virsnieku vadībā. Ļoti spēcīgi šai domai spēlēja līdzi arī latviešu rūgtums, kāds bija palicis pēc 1905.gada notikumiem, kad vācu muižnieku vadībā notika zvērīga izrēķināšanās ne jau tikai ar revolucionāriem vien, bet ļoti lielā mērā arī ar latviešu tautas inteliģences pārstāvjiem. Tas visiem vēl bija svaigā atmiņā. Pārvarot vācu muižnieku, Vidzemes landesrata un cara ierēdņu pretestību, latviešu inteliģencei 1915.gada 19.jūlijā (1.augustā) izdevās iegūt cara virspavēlniecības atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus, bataljonā – 1200 karavīru. Tas bija pārsteidzošs gadījums Krievijas armijas vēsturē. Krievija bija ļoti neuzticīga kaut kādā veidā dot militārās lietas nekrievu rokās, iedzimtajiem dodot tādu brīvības un spēku iespējamību. Brīvprātīgo pieplūdums bija necerēti liels. Dažu nedēļu laikā pieteicās 3400 cilvēku. Izveidojās divas brigādes – 25’000 vīru, rezervē bija 15’000. Latvijas autonomijas projekts, ko tanī pašā laikā cilāja, palika bez sekām.
Pirmās latviešu strēlnieku cīņas ar vāciešiem iesākās 1915.gada 10.oktobrī un apliecināja latviešu strēlnieku izcilo varonību un spējas. Tās īpaši atklājās pie 1.bataljona rotas komandiera, vēlāk bataljona un pulka komandieraFridricha Brieža (1888–1918). Viņš bija populārākais latviešu strēlnieku vadonis pasaules karā. Dzimis Vitebskas guberņā, kur vecāki bija ieceļojuši no Vidzemes. Beidzis karaskolu Pēterpilī, no 1915.līdz 1917.gadam – latviešu strēlnieku Daugavgrīvas pulka vadītājs un vadonis. Kādēļ viņu pieminam? Vispirms viņu pieminam kā izcilu personību. Ja ārzemnieki piemin savus karavadoņus, kas iekarojuši, ieņēmuši un iznīcinājuši citas valstis, tautas, pilsētas, arī mums pieklājas pieminēt varoņus, kas tik ļoti ievērojamā veidā izšķīra mūsu tautas likteņus. Šis lielā mērā pazemīgais un tajā pašā laikā tik apdāvinātais, ļoti iemīļotais cilvēks, kuru vēlāk lielinieki nonāvēja, ir pelnījis, ka arī mēs viņu pieminam. Kas bija pirmie strēlnieki? Aleksandrs Čaks, kas ir bijis laikabiedrs, viņiem veltījis kādus vārdus. Varbūt tas izklausās tā drusku vulgāri, ja mēs sakām – tie bija Rīgas pašpuikas. Pirmā brigāde - Daugavgrīvas bataljons, kas devās cīņā uz fronti 1915. gada 15. oktobrī, bija 17–18 gadīgie Rīgas strādnieku puiši - strauji, nepacietīgi, pārgalvīgi, pat pašpuiciski. Pirmā kauja bija Maztīreļa purvā, kur kritušos trīs strēlniekus apglabāja Rīgā blakus Meža kapiem tukšajā teritorijā, kurā vēlāk guldīja simtiem kritušo cīnītāju un kur izveidojās Brāļu kapi. Brāļu kapus vēlāk architektoniski apdarināja mūsu Latvijas mākslinieki. Strēlnieku cīņas nepalika arī bez citām sekām. Par tām daudz rakstīja ārzemju prese. Latvijas tapšanā šīm strēlnieku cīņām bija liela nozīme. Ļoti raksturīgi, ka pat latviešu pretinieki – vācieši un pats viņu armijas virspavēlnieks Hindenburgs – šos astoņus strēlnieku pulkus nosauca par astoņām zvaigznēm pie Daugavas, pilnā mērā atzīdams viņu varonību un spējas, kas nosargāja fronti no vāciešu tālākvirzīšanās.
Šinīs kaujās mūsu strēlnieki negāja tikai ar saķertiem ieročiem rokā, tur notika arī dievkalpojumi. Turpat ierakumos iekārtoja kaut ko līdzīgu dievkalpojuma telpām, un, ja to nebija, tad tāpat zem klajas debess viss lielais pulks lūdza Dievu. Šīs lietas mūsu chistoriogrāfija nepiemin, bet tās bija. Tur atkal izcēlās viens vārds, un tas bija Cēsu latviešu lauku draudzes mācītājsPēteris Apkalns, kas 1916.gadā piebiedrojās latviešu strēlniekiem kā strēlnieku pulka mācītājs. Ļoti iemīļots, dedzīgs ierosinātājs, mierinātājs karavīru pulkā. Vēlāk viņš ir saņēmis Lāčplēša Kara ordeni par piedalīšanos kaujās ne tikai vispārējā veidā, bet par dalību līdz pat frontes līnijai pie strēlnieku garīgās apkopšanas. Arī tas tur notika, bet par to mums ir maz ziņu. Šīs ziņas vēl prasās pēc pētīšanas.
Latvija bija pārdalīta divās daļās. Kurzeme jau 1915.gadā bija okupēta, atradās vācu okupācijas varā, un tur lietas norisinājās tā, kā iepriekš jau pieminējām, ar visiem brīnišķīgajiem Kurzemes kolonizācijas nodomiem un to cilāšanām. Kurzemes Baznīca dzīvoja savā iepriekšējā stilā: gan vācu konsistorija, gan arī lielais vairums vācu mācītāju, bet latviešu tauta palika pieliekta pie zemes. Vidzeme, Rīga, Igaunija vēl nebija ieņemtas. Klāt pievienojās arī Pēterpils un Maskava, kur latviešu tautas dzīve rosīgi turpinājās īpatos, smagos kara, piefrontes un bēgļu gaitu apstākļos. Lielākās rūpes bija par Kurzemes bēgļiem. Jau tika pieminēta bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kas pastāvēja no 1915.gada augusta līdz 1918.gada janvārim, ar tās izcilajiem darbiniekiem: mācītāju Vili Olavu, advokātu Jāni Čaksti – vēlāko mūsu valsts prezidentu, dekānu Rancānu no Latgales, domniekiem Zālīti un Goldmani un citiem, kas veica milzīgu palīdzības darbu, un tas iesniedzās vistālākajos Krievijas novados, kur bija aizdzīti vai aizcēlušies bēgļi. Kara postu manīja arī Rīgā. Daudzas fabrikas bija evakuētas, strādnieki palikuši bez darba. Draudžu dzīve tāpat ar daudz palīdzības darbiem frontei un bēgļiem: ziedojumi lazaretēm, lazaretes iekārtošanas Rīgā, kur arī Rīgas draudzes aktīvi ņēma dalību. Bija pat draudzes, kas katra atsevišķi uzturēja tādu lazareti.
Jautājums par Latvijas Baznīcu šinī laikā. Avotu un materiālu nav saglabājies daudz, bet vai varētu sacīt, ka latviešiem nav bijis nekādas garīgās dzīves un Latvijas Baznīca neko nav darījusi? Es vēlreiz un vēlreiz saku: lūkojieties publikācijās. Kad jūs ņemtu rokās vecu vecos laikrakstus un tos pāršķirstītu, tur atrastu šad un tad kādas piezīmītes. Vai viss tas tā ir aizgājis nebūtībā - kā nebijis? Tā tas nav. Latviešu vispārējā palīdzības organizācija ļoti lielā mērā gāja paralēli garīgajam darbam. Kā vēlāk redzēsim, pastāvēja nepārtrauktie kontakti starp šīm ļoti daudzajām palīgorganizācijām un daudzajiem garīgajiem darbiniekiem, kas nepārtraukti apbraukāja tālus un ļoti tālus Krievijas novadus, apmeklējot izkaisītos bēgļus dažādās vietās, neatkarīgi no tā, ka pašā Krievijā bija vietas, kur jau arī agrākā laikā pastāvēja latviešu diasporas draudzes. Tā tas bija, piemēram, Novgorodā, Urālos, Sibīrijā, bet tam pāri vēl bija arī latviešu draudzes, kas tapa no bēgļiem.
Vai nekas nenotika Latvijas Baznīcā? Bija vēl Vidzemes konsistorija, bija arī Pēterburgas konsistorija un Maskavas konsistorija. Tomēr šajā laikā latvieši un latviešu evaņģēliskās ticības ļaudis jau veica lietas, kas iezīmēja pirmos sākumus Latvijas evaņģēliski luteriskajai Baznīcai. Tādas iespējas deva jaunie apstākļi. 1916.gada 9. un 10.martā Petrogradā, jo toreiz tā sauca Pēterpili; pēc kara ar Vāciju šo it kā vācisko Pēterburgas vārdu apmainīja ar krieviskoto Petrogradas vārdu, līdz beidzot to pārveidoja vēl tālāk par Ļeņina pilsētu, sanāca kopā latviešu evaņģēlisko luterāņu mācītāju sapulce jeb mācītāju konference, kā mēs to tagad sauktu. Tā bija pirmā latviešu evaņģēliski luterisko mācītāju sapulce. To ierosināja Valsts domnieki – Goldmanis un Zālītis, un ar iekšlietu ministra atļauju latviešu mācītāji pulcējās kopā, lai izteiktu savas domas un vēlējumus luterāņu draudžu reformas projekta lietā. Tātad bija doma par luterāņu draudžu reformu. Karš un iespīlētie apstākļi pacēla jautājumu, kurš gadusimtiem bija stāvējis nepakustināms vācu pārvaldītās Baltijas Baznīcas priekšā. Tagad latviešu mācītāji sapulcējās, lai izteiktu savas domas un ierosinājumus luterāņu draudžu reformas projektam, kā arī par Baznīcas iestāžu – ģenerālkonsistorijas, konsistoriju, sinožu reformu, par teoloģisko izglītību. Kā jūs jūtat, tie bija ļoti dziļi tverti un nopietni jautājumi – Baznīcas iekārtas jautājums un teoloģiskās izglītības jautājums.
Baznīcas iekārtas jautājums. Baltijas guberņās - Kurzemē, Vidzemē, Igaunijā  pastāvēja šīs konsistorijas, laicīgu personu vadītas. Garīgās personas bija tikai vietnieki - ģenerālsuperintendenti. Tās bija pilnīgi vāciskas iestādes, lai gan tās pārzināja vietas, kur deviņas desmitdaļas, ja ne vēl vairāk locekļu bija nevācieši. Tas bija jautājums, kas sāpēja visus tos laikus, sevišķi tad, kad notika tautiskā apziņas un latviešu un igauņu mošanās plašākai kultūras dzīvei.
Sapulcē kopā sanāca 27 latviešu mācītāji. Kad lasāt šos vārdus, jūs atrodat cilvēkus, kuru vārdi arī vēlāk sastopami Latvijā.
1.P.Apkalns – Cēsu lauku draudzes mācītājs
2.K.Avots – Cēsu apriņķa prāvests, Ļaudonas draudzes mācītājs
3.K.Beldavs – Lielauces draudzes mācītājs, tad bēgļu mācītājs Maskavā
4.E.Bergs – Rīgas Miera draudzes mācītājs
5.P.Gailītis – Kaukāza kara apgabala un Jeiskas draudzes mācītājs
6.J.Grünbergs – Petrogradas Jēzus draudzes mācītājs
7.O.Hincenbergs – Liezeres draudzes mācītājs
8.K.Irbe – prāvests, tad bēgļu draudzes mācītājs Charkovā
9.K.Irbe – Stružānu draudzes mācītājs
10.A.Jende – Raunas draudzes mācītājs
11.K.Kundziņš – Smiltenes draudzes mācītājs
12.A.Kundziņš – Gulbenes draudzes mācītājs
13.K.Kundziņš – Valmieras vikārs un semināra ticības mācības skolotājs
14.V.Maldonis – Cēsu pilsētas draudzes mācītājs
15.V.Olavs – ticības mācības skolotājs Rīga
16.J.Ops – Dubultu draudzes mācītājs
17.N.Ozoliņš – Tirzas draudzes mācītājs
18.E.Pavasars – Valmieras – Vaides draudzes mācītājs
19.J.Ramans – Doles draudzes mācītājs, tad ticības mācības skolotājs un
bēgļu mācītājs Rēvelē
20.J.Reinhards – Jelgavas latviešu pilsētas draudzes mācītājs, tad bēgļu
mācītājs Vitebskas guberņā
21.P.Rozenbergs – Rīgas Mārtiņa draudzes mācītājs
22.J.Sanders – Petrogradas Jēzus draudzes un kara apgabala mācītājs
23.V.Sanders – Liepājas Annas draudzes mācītājs, tad Petrogradas bēgļu mācītājs
24.F.Šmidtchens – Dvinskas kara apgabala mācītājs
25.K.Spiess – Sakaslejas, tad Novgorodas guberņas bēgļu mācītājs
26.A.Trutcs – Vecpiebalgas draudzes mācītājs
27.A.Voitkus – Lubānas draudzes mācītājs
Tā pārstāvēti bija kādreizējie Kurzemes mācītāji, kas atradās emigrācijā un kas lielā mērā bija iesaistījušies darbā kā bēgļu mācītāji, kā arī atlikušie Vidzemes mācītāji un Krievijas draudžu mācītāji – visi mācītāji sanāca uz pirmo mācītāju konferenci, lai spriestu par svarīgiem jautājumiem.
Dienas kārtībā bija jautājums par draudzes sastāvu un pārvaldību – patronāts un konvents, balstiesīgie draudzes locekļi, viņu pienākumi un tiesības, balstiesīgo draudzes locekļu šķirošana, draudzes priekšstāvniecība, pilnā sapulce, padome, valde un tās priekšnieks, draudzes un to manta, iestādes un uzturēšana, mācītāju un draudzes ierēdņu algošana. Otrais jautājums – sinodes: rajona sinodes, apriņķa, guberņas, vispārējā sinode, sinodes sastāvs, garīgie un laicīgie locekļi, viņu iecelšana, kompetences garīgās un administratīvās lietās, sinodes izpildorgāni, konsistorijas, to rajoni, sastāvs, kompetences. Teoloģiskā izglītība: iestādes, vispārīgā fakultāte, latviešu fakultāte, akadēmija, valoda, līdzekļi. Tie bija temati, kuri tika izvirzīti un šajā sanāksmē apcerēti. Sapulce vienbalsīgi uzaicināja zvērinātos advokātus Čaksti un Stērstipar protokolistiem, un viņi to arī pieņēma. Tāda ļoti interesanta un sīka detaļa, ka vēlākais valsts prezidents bija protokolists pirmās mācītāju konferences sanāksmē.
Mācītājs Jende, viens no izcilajiem baznīcas darbiniekiem. Vēlāk par viņu uzzināsim, ka lielinieku terora laikā viņu noslepkavoja paši mīļie latvieši. Mācītājs Jende referēja par tematu – “Patronāts un draudzes pašvaldība”, un nāca pie šādiem secinājumiem: „Patronāts ir atceļams visās trīs Baltijas guberņās, kā kaitīgs Baznīcas un valsts interesēm. Otrkārt, patronātu atceļot, nevar būt ne runas par kādu atsevišķu atlīdzinājumu, bet patronātu muižām jādod arī pēc patronāta atcelšanas Baznīcai tas pats viss, ko deva iepriekš, jo šie devumi Baznīcai bija vienīgā maksa, par kuru patroni senāk no Baznīcas dabūja savas muižas kā lēni, tā arī līdz šim to nesamaksāja pats patrons, bet senā lēņu zeme. Patrons bija tikai tā roka, kas to saņēma no lēņa muižas un nodeva Baznīcai.”
Ko tas viss nozīmēja? Tas nozīmēja to sarežģīto stāvokli, ka savā laikā zeme arī bija alga. Muižnieki, iegūdami zemes īpašumu, kļuva līdz ar to kā patroni vai virspārzinātāji pār attiecīgo draudzi un Baznīcu. Viņiem bija jāuztur draudze un Baznīca ar to zemi, ko viņi bija paši saņēmuši kā savu algu. Tas bija viņu pienākums. Atceļot patronātu, muižkungiem tiesības noteikt par mācītāju ievēlēšanu nav un nebūs, bet, ja viņi vēl joprojām paliek zemes īpašnieki, viņiem tāpat šis pienākums jāpilda pret draudzi un Baznīcas uzturēšanu, jo tas bija nosacījums, ar kādu viņi vispār bija saņēmuši savu lēni - viņiem jāuztur arī Baznīca. Tā kā viņi zaudētu tikai tiesības vēlēt mācītāju, ko bija sev piesavinājuši. Protams, tas stāvoklis izbeidzās ar agrārreformas likumiem Latvijas laikā, kad patroni zaudēja savus īpašumus.
„Jāieceļ valdības revīzijas komisija, kas konstatēs, kurās draudzēs patroni patvaļīgi un pretlikumīgi piesavinājušies Baznīcas zemi, jo tas ir pierādāmi noticis daudzās draudzēs.” Šī zeme jādod Baznīcai atpakaļ, respektīvi, jāmaksā pienācīgā atlīdzība. Viņi vēl toreiz sprieda to apstākļu robežās, kādi eksistēja zemes īpašuma lietās.
Otrais – par draudzes pašvaldību.
„Atceļamā patronāta vietā nevar likt tagadējos Baznīcas konventus (t.i., kuri atkal sastāvēja no muižniekiem), jo tiem ir sekojoši trūkumi, kas ir jānovērš. Baznīcas konventā ņem dalību tikai zemes īpašnieki vai lietotāji, bet visi citi draudzes locekļi ir no tā izslēgti. Tā kā katrs muižas īpašnieks bez ievēlēšanas ir jau pats par sevi konventa loceklis, tad Baznīcas konventā bieži iekļūst Baznīcas interesēm nevēlamas personas, varētu sacīt, pat kaitīgas.” Ceturtais: „Konventa sastāvs ir tāds, ka muižu balsīm, izņemot retas draudzes, ir pārsvars, tā ka nedaudz personu noteic un pārvalda visu Baznīcas dzīvi. Sekas no tā ir, ka Baznīcas konventi daudzreiz izvēršas par arēnu, kur tiek izcīnītas niknas šķiru un tautību pretišķības, kas traucē Baznīcas normālo dzīvi. Baznīcas konventiem nav valdes, un Baznīcas priekšnieks rīkojas viens pats.”
Te jūs redzat, cik dziļi tvēra šāda reforma un, patiesību sakot, pilnīgi atcēla visu tradicionāli izveidoto vācu konsistoriālo iekārtu.
Nākošais punkts: „Draudzes pašvaldībai neko citu nevar likt par pamatu kā tikai un vienīgi pašu draudzi (klausieties, cik demokrātiski!), t.i., kvalificētu, tuvāki nosakāmu draudzes pilno sapulci, kura kopīgā vēlēšanā izvēlē baznīcas padomi un valdi, pie kam aktīva vēlēšanu tiesība piešķirama visiem vīriešu un sieviešu kārtas draudzes locekļiem, kas sasnieguši 21 gada vecumu un ir likumīgi draudzes locekļi.” Otrais: „Pasīvā vēlēšanu tiesība piešķirama visiem, kam ir aktīvās balstiesības un kas sasnieguši 25 gadu vecumu.” Trešais: „Draudzes mācītājs ievēlams ar vienkāršu balsu vairākumu, pie kam ievēlētam kandidātam nevajag nekādas apstiprināšanas, bet tas tikai no konsistorijas jāieved, ja nav likumīgi kavēkļi, kā tas līdz šim bija ar patrona ieceltiem mācītājiem.” Redziet, kāda demokrātija. „Mācītāja muižas zeme jāatstāj nepārdota (ievērojiet starpību – mācītāja muižas zeme!), arī turpmāk mācītājam jāatstāj viņa lietošanā, bet mācītāja māju zeme jāpārdod pēc iepriekšējās novērtēšanas”, t.i., tiem, kas bija zemes, māju nomnieki.
Turpinām šīs notikušās mācītāju konferences pārskatu un līdz ar to arī konstatējam, cik ļoti plaši un vispusīgi tika apskatīti šie jautājumi. Uz šiem jautājumiem pamatu pamatos guļ Baznīcas dzīves patiesā un īstā rosme. Īpaši tas tā parādās vēl vienā sevišķā gadījumā nākošajā referātā par bēgļu mācītāju stāvokli un bēgļu garīgajām vajadzībām. Tas mums dod ieskatu, lai arī vēl ļoti vispārēju, ka īstenībā tas ir bijis ļoti intensīvs un lielā mērā ļoti smags darbs, ko veikuši tā laika latviešu mācītāji – bēgļu apgādātāji un bēgļu garīgie apkopēji, pārvarēdami milzīgus attālumus, visāda veida grūtības, kara apstākļos dzīvodami, kad visas dzīves lietas bija daudzējādā ziņā īpati sarežģījušās.
Būtu vērts, ja kādi vai kāds to vēlētos, dziļāki pētījumi par latviešu bēgļu garīgo dzīvi un garīgo apkopšanu laikā no 1915. līdz 1920./1922.gadam, kad bija visumā pabeigta bēgļu reevakuācija no Krievijas un kur ļoti daudz dramatisma un grūtuma, arī daudz tādas īstas, labas varonības.
Par bēgļu mācītāju stāvokli un viņu garīgām vajadzībām runāja prāvests Irbe, t.i., bijušais Dzērbenes prāvests, kas uzturējās Maskavā un kas vēlāk bija arī mūsu Latvijas Baznīcas pirmais bīskaps. Prāvests Irbe izteicies šādi: „Mūsu bēgļu apgādāšanas komitejas nav aizmirsušas gādāt arī par bēgļu garīgo apkopšanu, aicinādamas šai darbā mācītājus un izgādājušas mācītājiem apstiprināšanu un algu. Bez apstiprināšanas nevarēja iztikt, vajadzēja iet cauri visām iestādēm, lai būtu atļauja šādai darbībai. Par to komitejām pienākas vissiltākais paldies. Tomēr nav jādomā, ka ar to šis jautājums jau ir nodarīts. Vēl daudz ir jādara un jānokārto. Bēgļu mācītāji ir apstiprināti, un viņiem algas noteiktas tikai uz divi mēnešiem. Daži mācītāji algas nemaz nav saņēmuši, lai gan jau dažus mēnešus strādājuši. Citi atkal saņēmuši algu tikai pa daļai. Retais tikai zina, pie kā viņam algas dēļ ir jāgriežas. Daži mācītāji saņem algu caur vietējiem gubernatoriem, citi atkal no latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas. Gluži nenoteikts un nenoskaidrots ir bēgļu mācītāju stāvoklis attiecībā pret konsistorijām un vietējiem mācītājiem.”
Bēgļu mācītāji, apmeklēdami bēgļus, bija iegājuši citas konsistorijas garīgā apgāda robežās. Kādreiz viņi nonāca robežās, kur jau eksistēja latviešu un arī nelatviešu draudzes, un tur radās jautājumi par lietu sakārtojumu dzīvē.
„Konsistorijas bēgļu mācītājus ignorē, t.i, neliekas par viņiem ne zinis. Nepiesūta viņiem valdības priekšrakstus un pavēles. Vietējie mācītāji nezina, vai viņus uzskatīt par sev līdzīgiem, t.i., līdztiesīgiem, vai par saviem apakšniekiem, t.i., padotajiem darbiniekiem. Arī draudzes locekļiem pret bēgļu mācītājiem stāvoklis ir savāds, tāpēc ka viņu kompetences ir nenoteiktas. Neskaidrība valda arī pat pašu mācītāju starpā. Mācītāji nezina, vai viņiem pašiem ir jāizdod metrikas, jeb ziņas par izdarītajām amata darīšanām ir jāiesniedz vietējiem mācītājiem.” Tās visas bija tādas kārtības lietas: vai viņiem bija tiesības lietot pašiem savu zīmogu, izdot dokumentus un tā joprojām. „Šīs un daudzas citas neskaidrības nevar nokārtot bēgļu apgādāšanas komitejas, kam ir citi uzdevumi, ne arī paši bēgļu mācītāji katrs par sevi, bet te ir jārada kāda patstāvīga organizācija, kas uzņemtos bēgļu garīgo vajadzību nokārtošanu un būtu par vidutāju starp ministriju un atsevišķiem mācītājiem.”
Līdzīgi izteikušies arī citi bēgļu mācītāji. Piemēram, mācītājs Beldavs vēl aizrādīja uz diakoniem, kā nepieciešamiem mācītāju palīgiem bēgļu garīgajā apkopšanā un vēlējās, ka viņiem tiktu izgādātas atļaujas netraucēti strādāt savu darbu. Mācītājs Gailītis atbalstīja diakonu lietu un vēl pieminēja, ka dažās vietās latviešu bēgļi esot nodomājuši dibināt patstāvīgas draudzes un tādēļ esot jāgādā par organizāciju, kas viņiem šajā ziņā varētu sniegt palīdzīgu roku.,
Šādas organizācijas vajadzību atzina un to ieteica dibināt arī mācītāji Grīnbergs Reinhards, Pavasars, Kundziņš. Mācītājs Gailītis domāja, ka minēto organizāciju varētu nodibināt pie latviešu bēgļu apgādes centrālkomitejas, bet mācītājs Beldavs šim priekšlikumam pretojās, aizrādīdams uz to, ka jaunā organizācija tad drīz varētu tikt ierauta dažādu komiteju savstarpējos strīdos. Sapulce vienbalsīgi pieņēma priekšlikumu nodibināt pilnīgi patstāvīgu organizāciju un tikai tad pievienoties pie kādas bēgļu apgādāšanas komitejas, ja valdība patstāvīgu organizāciju neapstiprinātu. Sapulce uzdeva prāvestam Irbem, mācītājiem Jendem, Reinhardam un zvērinātam advokātam Čakstem izstrādāt šajā lietā motivētu lūgumu ministrijai un to jau nākošā dienā celt sapulcei priekšā.
Tātad svarīgs, steidzams jautājums – nevis atliksim un nokārtosim tad, kad paliks brīvs laiks, bet steidzīgi - lai jau nākošā dienā varētu sākt rīkoties. Mūsu tēvi nebija tik laiski, viņi nemaz nebija tik nesaprātīgi, kā kādreiz sakām – nu, ko tad tie vecie. Kad iedziļināmies šajās pārrunās un šajos spriedumos, kādreiz ir pārsteidzoši, cik dziļi pārdomāti bijuši domu gājieni.
Pēc tam mācītājs Kundziņš juniors, t.i., vēlākais Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Jaunās Derības profesors Kārlis Kundziņš, nolasīja plašāku referātu par teoloģiskās izglītības jautājumiem un izteica domas, kuras mums dažā ziņā ir derīgi uzklausīt un ņemt vērā: „Protestantiskās un pa daļai arī katoliskās zemēs teoloģiskā izglītība no senlaikiem ir savienota ar universitāti. (Pirmā tēze: nevis kaut kāda nomales mācību iestāde.) Ar to tiek novērsts nevēlamais duālisms starp teoloģisko un laicīgo izglītību. Studenti teologi kā hospitanti apmeklē filosofiskās, vēsturiskās, dabaszinātniskās un citas lekcijas, un nāk saskarē ar citu fakultāšu studentiem, kuri atkal, savukārt, hospitē teoloģiskā auditorijā. Tā izveidojas cilvēki ar vispusīgu izglītību. Tikai tādā kārtā ir radušies visi šie Karleili un Reskini, Gruntvigi un Björnsoni, Paskāli un Herderi, Kanti un Fichtes, pie kuriem nav palikušas plaisas starp pozitīvajām zinībām un dvēseles reliģiskajām tieksmēm. Arī latviešiem ir vajadzīgi šādi cilvēki, kuri ar abām kājām droši ir nostājušies mūsu reālajā pasaulē un tomēr sirdī ceļ altāri dzīvajam Dievam.”
Vai nav ļoti interesantas tēzes? Ar abām kājām reālā pasaulē, bet tajā pašā laikā arī tas altāris Dievam ir katrā ziņā ceļams, un ne vairs tā, ka mēs nostājamies tā sauktajā reālajā pasaulē, kura pati vēl visa šūpojas zem kājām, un nedomājam neko citu tālāk.
„Tāpēc neviens īsts teologs un luterānis - latvietis pat tagadējiem politiskajiem momentiem negribēs upurēt teoloģisko fakultāti. Tikai tīrīsim ārā visu, kas tajā atgādina viduslaiku sholastiku un Baltijas vācisko kungu Baznīcu un tuvināsim to mūsu laiku dzīvei, meklēdami paraugus, ne vien kā līdz šim Vācijā, bet jau vairāk citās protestantiskās zemēs. Pie līdzšinējās teoloģiskās izglītības ir sakrājies ļoti daudz nedarītu darbu latviešu garīgās dzīves laukā, kas gaida savu darītāju. Šādi darbi ir veicami universitātē vienīgi tādiem profesoriem, kas pamatīgi pazīst latviešu draudžu garīgās vajadzības un pārvalda latviešu valodu. (Te nu ir brīnums! Varētu būt bijuši arī tādi, kas nepārvalda. Bija arī tādi, kas nepārvaldīja latviešu valodu, un tie nebija latvieši, tie nepazina savas draudzes.) Tikai tādi profesori var būt derīgi vadoņi un ceļa rādītāji latviešu studentiem teologiem. Tādēļ būtu ļoti vēlams, ka teoloģijas studenti latvieši varētu klausīties visus teorijas priekšmetus latviešu valodā, bet, ievērojot apstākļus, kuros dzīvojam, mēs varbūt tiksim spiesti apmierināties ar nacionālām profesūrām vienīgi praktiskajā teoloģijā. Pēdējā, protams, tad arī būtu jānostāda uz plašākiem pamatiem. Tā arī nepietiktu, kā līdz šim, tikai ar vienu profesūru, bet ir vajadzīga docentūra praktiskajā teoloģijā. (Nu, tas ir, tā laika apstākļiem atrodot kaut kādu pielaikojumu.) Tālāk mums ir jāiestājas par pilntiesīgu latviešu vēstures, valodas un literatūras katedras nodibināšanu filoloģijas, vēsturiskajās fakultātēs. Un arī, ja citās teoloģijas nozarēs būtu jālieto valsts valoda kā mācību valoda, tad caur to, bez šaubām, celsies dažādi grūtumi, bet tādā veidā reorganizētās katedrās būtu vismaz cerības ietikt ne vien vāciešiem, bet arī citu tautu piederīgajiem.” Ja nu fakultāte tiek atcelta, ko tad? – jautā referents. „Tādā gadījumā latvieši tikai tad varētu būt patiesi apmierināti, ja viņiem nodibinātu ne vien teoloģisku, bet vēsturiski pedagoģiski teoloģisku institūtu ar augstskolas tiesībām un latviešu mācību valodu. Caur to būtu zināmā mērā garantēta latviešu valodas skolotāju sagatavošana vidusskolām un augstākām elementārām skolām, kā arī semināriem, un nākamie latviešu mācītāji būtu izsargāti no nevēlamās vienpusīgās izglītības, kurā pārāk viegli nogrimtu slēgtu semināru un akadēmiju audzēkņi. Tādas mācību iestādes uzturēšanai vajadzētu ievērojamus līdzekļus, kuri pa lielākai daļai būtu jādod latviešiem pašiem. Nav arī jāšaubās, ka latvieši šādu upuri labprāt nestu, bet šādu upuri realizēt varētu tikai tad, ja Baltijā ievedīs pašvaldības iestādes. Vieta šādai akadēmijai varētu būt vienīgi latviešu dzīves un kultūras centrs Rīga. Vismaz būtu vēlama visām tautībām kopīga akadēmija ar nacionālām teoloģiskām profesūrām, docentūrām un valsts valodu par mācību valodu citos priekšmetos.
Visu pārrunāto kopā saņemot, sapulcēto domas evaņģēliski luterisko mācītāju teoloģiskās izglītības jautājumā būtu šādas:
1. Visvairāk piemērota protestantiskam garam ir teoloģiskā fakultāte pie universitātes.
2. Teoloģiskai izglītībai ir jānotiek tautas valodā.
3. Ja profesūru skaitu patiesi dibinātu, šajā brīdī nenovēršamu iemeslu dēļ nevarētu tuvākā laikā pavairot, ka ikkatras tautas – latviešu, igauņu un vāciešu studenti savā mātes valodā varētu noklausīties teoloģiskās lekcijas, tad praktiskā teoloģija ir jālasa vietējo tautu valodā.
4. Ievērojot, ka valstī nav krievu tautības luterisko draudžu, ka propaganda, lai tādas draudzes izceltos, nevēlama un arī aizliegta, valsts valoda nevar noderēt par mācību valodu protestantu teoloģiskās izglītības iestādēs (Tātad krievu valoda nevar noderēt par mācību valodu protestantu teoloģiskās izglītības iestādēs.), izņemot neteoloģiskos priekšmetus, kuri, protams, var tikt pasniegti valsts valodā.
(Te ir jautājums, vai angļu valodā var notikt protestantiskās teoloģijas priekšmetu pasniegšana? Vai angļu valodā var lasīt Mārtiņa Lutera rakstus un Konkordijas grāmatu? Pārtulkoti jau tie ir. Redziet, te autors ļoti interesanti aizskar jautājumu, ka valoda nav gluži vien tik pārlikt vienu un to pašu lietu citādās skaņās, bet ka arī valodas dziļākā jēga kaut kādā veidā stāv sakarā un iespaidā ar saturu.)
5. Ja gadījumā teoloģijas fakultāti nošķirtu no universitātes, jānodibina nacionālas garīgas akadēmijas ar augstskolas tiesībām.”
Kā redzat, laba tiesa šo prasību mums jau ir realizētas.
9.marta vakara sēdē apspriesti Baznīcas iekārtas jautājumi, ļoti sīki apskatot draudzes iestādes un to kompetences. Šeit gribētos pakavēties tikai pie 24. paragrāfa – konsistoriālā vai sinodālā Baznīcas satversme. „Sapulcēto vairākums principā gan izteicās priekš sinodālās iekārtas, bet, ņemot vērā, ka mūsu draudzes ir pieradušas pie konsistoriālās iekārtas, visi beidzot vienojās, ka, konsistorijām paliekot, Baznīcas satversmei ir jābūt sinodāli konsistoriālai, pie kam sinodēm jāsastādās no ikkatras draudzes mācītājiem un tikpat daudz no Baznīcas padomju izvēlētiem lajiem.”
Kāda starpība sinodālai un konsistoriālai iekārtai? Konsistoriālā iekārta bija toreiz acu priekšā ar ieceltu augstāko pārvaldi, teiksim, Baznīcas pārvaldes orgānu, kuru iecēla laicīgās iestādes no laicīgiem un no garīgiem locekļiem. Sinodes, kas notika Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā, nebija nekādā veidā konsistoriju ietekmētājas. Tās bija tikai vispārējās apspriedes par aktuāliem jautājumiem, kādi varēja būt pacēlušies, bet ne tās varēja konsistorijai kaut ko likt priekšā, ne arī īstenībā būt no konsistorijām atkarīgas. Tā var saprast, kāpēc bija pretestība pret konsistoriju un arī veids, kā apvienot. Tas apvienojuma veids bija interesants. Tas patiesībā bija tas pats, ko mēs pazīstam - pamatā ir sinode kā Baznīcas augstākā lēmējiestāde, un sinode ne tikai izdod savus lēmumus un vadlīnijas Baznīcas dzīvē, bet arī izvēlē to turpinātāju iestādi, kas realizē sinodes lēmumus, proti, konsistoriju. Mūsu un arī tanī izpausmē, kas šeit bija likta priekšā, konsistorija, patiesību sakot, ir tā, kas pilda sinodes rīkojumus, un sinode, savukārt, nav vis no ārējām varām ieceltu cilvēku sapulce, bet gan vispirms visi garīdznieki un draudžu pārstāvji.
Šis 27.paragrāfs ir ļoti interesants.Tas parāda, cik lielā mērā lūzums ar vecajām lietām bija gribēts. Sapulce vienbalsīgi izteicās, ka ģenerālsuperintendenta nosaukums jāatmet un mūsu Baznīcas augstākie garīdznieki jāsauc par bīskapiem. Ģenerālsuperintendents, burtiski, – galvenais virspārzinātājs, kas ir kādam citam padots, kas atkal savukārt pārzina viņu un nosaka viņa rīcību; šeit jau pavīdēja Baznīcas neatkarības moments arī konstitucionālā un, gandrīz var teikt, eklezioloģiskā virzienā.
Nevaram noslēgt mūsu pārskatu, neņēmuši vērā vēl vienu ļoti svarīgu notikumu tajā laika periodā, kuru turam savā acu priekšā, proti, Krievijas ķeizarvalsts beigu gadu un Krievijas pirmās revolūcijas laiku, t.i., 1917.gada sākums. Mēs pieskaramies jaunu iezīmju pilnam posmam, kas daudz ko nosaka, t.i., lietām, kas risinājās pēc tā sauktās Oktobra revolūcijas. Atcerieties datumu, ko jums diktēju – 1917.gada 24., 25.oktobris, respektīvi, 7., 8.novembris. Mazliet iesieniet mezgliņā to ciparu! Nu viens cits cipars starpā. Latviešu evaņģēliskās luteriskās pagaidu konsistorijas nodibināšana. Latviešu, ne Baltijas un arī vēl ne Latvijas, bet Latviešu luteriskās pagaidu konsistorijas nodibināšanās. Līdz šim mēs runājām par mācītāju konferenci un nu nāk šī pagaidu konsistorija, tātad Baznīcas, var teikt, kārtotāja iestāde! 1917.gada 18.oktobrī (18.oktobrī pēc vecā stila, pēc jaunā stila 31.oktobrī) – Reformācijas 400 gadu piemiņas dienā Petrogradā – Latvijas Baznīcas tapšanas diena. Mēs gan vēlāk runāsim par to, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca konstituējās 1920.gadā. Tas viss ir pareizi, bet šī jau bija pagaidu konsistorija un vēl pat ne Latvijā, bet Pēterburgā, tomēr tas bija mūsu Latvijas Baznīcas sākums.
Mazliet izraujot ārā no sakarības, ļoti raksturīgs ir viens fakts, kas pašreizējā situācijā ir ļoti jāiegaumē un jāiestrādā atmiņā, arī mūsu stājā un rīcībā. Kad 1920.gada maijā sanāca pirmā Vidzemes konsistorijas sasauktā sinode (Kurzemes sinode sanāca mēnesi agrāk, Vidzemes sinode – vēlāk runāsim par to tuvāk – sanāca vēlāk - 1920.gada maijā) un apsprieda Baznīcas iekārtas jautājumus, mācītājs Irbe – Trīsvienības draudzes mācītājs, Latgales draudžu prāvests – lika priekšā sinodei, ka Latvijas Baznīcas priekšgalā ir archibīskaps un četri bīskapi. Archibīskaps ir primus inter pares – līdzīgais starp pārējiem, bet pirmais starp pārējiem, kas reprezentē Baznīcu kopumā. Kad tagad mūsu dienās šis jautājums ir no nekompetentiem un - es teikšu – neatbildīgiem cilvēkiem mēģināts sašķobīt un izākstīt, tad te ir notikusi ne tikai Baznīcas Satversmes lietās viena nejēdzīga aplamība, bet šeit ir pārkāpta jau Latvijas Baznīcas tradīcija, ko Latvijas Baznīca savā sākotnībā ir pasludinājusi: tās priekšgalā ir archibīskaps un četri bīskapi. Tikai toreizējo apstākļu dēļ to nebija iespējams realizēt, jo vispār Baznīcas ļoti smagais administratīvais stāvoklis bija tāds, kas nemaz neatļāva domāt par tādu lietu risinājumu.