Ieejam īpatā vēstures un Baznīcas vēstures posmā, kas no vienas puses saistās ar ļoti dziļiem, smagiem un pat traģiskiem notikumiem mūsu Dzimtenes un tautas dzīvē, bet no otras puses lielā mērā ievada to pilnīgi jauno attīstību un stāvokli, kādā nāca latviešu tauta un kas beidzot noslēdzās ar tās patstāvību un neatkarību.
Pagājušajā reizē vēl kavējāmies pie 1905.gada revolūcijas un redzējām, ka ar intensīvajām soda ekspedīcijām un valdības karaspēka iejaukšanos revolūcijas kustība tika apspiesta, bet tās atskaņas vēl pāris gadus bija manāmas un jūtamas mežabrāļos, kas klīda apkārt un kādreiz arī piedalījās terora aktos, tāpat arī spēcīgajā emigrācijā, kas lielu pulku no vajātajiem revolūcijas dalībniekiem aizsvieda uz ārzemēm. Kā vēl viens nozīmīgs 1905.gada revolūcijas izskaņas notikums bija atsevišķais slepkavības gadījums, kad 1907.gada jūlijā Neretā tika noslepkavots mācītājs Jūlijs Bušs. Apstākļus tuvāk mums nav nepieciešams raksturot. Viņš tika noslepkavots ceļā. Mācītāju bija apturējuši kādi bruņoti cilvēki un noslepkavojuši. Tie bija vēl revolūcijas atskaņu notikumi.
Nākošais iezīmīgais ir emigrācijas kustība. Emigrācija latviešu vidū ir veca lieta. Savā laikā nedaudz pieskārāmies mēģinājumiem tikt uz silto zemi XIXgs. četrdesmitos gados, kas bija cēlušies pārpratuma dēļ, tomēr bija radījuši sakustinājumu, kas vēlākos laikos tika balstīts no mūsu pašu darbiniekiem. Piemēram, no Krišjāņa Valdemāra ar Krievijā iepirktajiem zemes gabaliem, kurus tālāk pārdeva latviešu izceļotājiem. Latviešu izceļotāji, kas tur apmetās un iekopa šos purvājus un mežus, tika pie turības, dibināja arī savas draudzes. Par izceļotājiem, kas kādreiz bija gājuši līdzpat Sibīrijas tālumiem, mēs nedaudz agrāk jau runājām.
Tomēr bija vēl viena cita emigrācija. Tā bija emigrācija pāri okeānam ap 1889.gadu, kad sākās latviešu ieceļošana Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs. Bostonā nodibinājās pirmā latviešu biedrība, 1890.gadā Bostonā tika dibināta latviešu evaņģēliski luteriskā draudze, kurā no 1905.gada līdz 1921.gadam darbojās mācītājs Steiks. Kas bija šie izceļotāji? Tie bija strādnieki, amatnieki, zemnieki, arī sektanti. Vārdu sakot, vienkāršie ļaudis brauca peļņā un dzīves labiekārtošanā. Dažreiz kādi no viņiem atgriezās Latvijā ar iekrāto, nelielo kapitāliņu, kas bija nopelnīts ļoti grūtos darba apstākļos. Man gadījās Jelgavā sastapties ar vienu vecāku pāri, kuri bija iegādājušies mazu mājiņu par ietaupījumiem, bet vecā māmuļa stāstīja, cik ļoti smags darbs viņai bijis jādara toreizējos darba un techniskajos apstākļos, kas arī Savienotajās Valstīs nebija nekādi spožie cilvēku nodarbināšanas ziņā. Piemēram, sievietes ļoti bieži tika nodarbinātas smagos veļas mazgāšanas darbos.
Otrais izceļotāju vilnis uz Savienotajām Valstīm bija 1906./1907.gadā, kad emigrēja 1905.gada revolucionāri. Ļoti maz šo emigrantu starpā bija inteliģento cilvēku, un arī tie, ko par tādiem varētu skaitīt, cēlušies no revolucionārajām aprindām. Lielākie centri izveidojās Ņujorkā, Filadelfijā, Čikāgā, Klīvlendā, Sanfrancisko. Šinīs vietās nodibinājās arī latviešu draudzes, un nav gluži tā, ka mūsu emigrācija draudzes ir dibinājusi tikai pēc Otrā pasaules kara, ir jau arī vecās draudzes. Raksturīgā latviešu īpašība – šķelšanās bija visās biedrošanās vietās. Bostonā nodibinājās vēl otra draudze, tātad bija jau divas. Arī latviešu biedrības, kas izveidojās, sašķēlās, dažreiz vienā vietā bija divas, trīs dažādas, atšķirīgas biedrības, katrā tikai pa pārdesmit cilvēkiem. Tā ir ļoti raksturīgā latviešu īpašība.
Šo emigrācijas darbinieku starpā pieminēšu tikai vienu. Par citiem trūkst īsti sakarīgu ziņu. Varbūt, ka tās varēsim dabūt tad, kad saņemsim archīvus no mūsu draugiem Savienotajās Valstīs, ja viņi būs šīs lietas krājuši.
Mācītājs Jānis Steiks. Zināmā mērā oriģināla persona, pazīstams ar saviem īpatajiem uzskatiem latviešu vēstures un valodas lietās, bet nenoliedzami darbīgs cilvēks, rakstnieks, mācītājs. Dzimis 1855.gadā Umurgā, saimnieka dēls. Apmeklējis Cimzes skolotāju semināru (1873–1876), bijis mājskolotājs. No 1879.gada līdz 1885.gadam studējis Tērbatā teoloģiju. Bijis mācītāja palīgs Krimuldā, skolotājs Limbažos, direktors Tukuma reālskolā. 1894. gadā kara apgabala mācītājs Tiflisā. No 1889.gada līdz 1904.gadam mācītāja palīgs Pleskavā un Lauros, kur bija arī latviešu draudzes. No 1905.gada viņš bijis mācītājs Bostonā un tur izdevis tādu īpašu laikrakstu „Dienas Veiksme”, no 1921.gada mācītājs Ņujorkā latviešu draudzē. 1923. gadā atgriezies Latvijā un līdz 1925.gadam bijis mācītājs Limbažos. Pēc tam viņš aizgājis atpūtā un mūža beigas pavadījis Jūrmalā. Miris 1932.gadā. Ir vērts, ka šo oriģinālo cilvēku paturam atmiņā.
Mīļie un cienījamie komilitoņi, te ir tas pats, kas mums vispār, – mēs ļoti maz pieminam, atceramies un ievērojam mūsu darbiniekus, ļaujam lietām nogrimt nebūtībā. Īstenībā šis temats – latviešu emigrācija, emigrācijas draudzes, emigrantu garīgā dzīve - jebkuram no jums varētu būt vesels temats kārtīgam, krietnam zinātniskajam darbam un pētījumam. Protams, tur vajadzētu daudz darboties ar visāda veida papīriem un izdevumiem, būtu jāmeklē kopā lietas, nekur īsti sakarīgus materiālus, pēc kuriem varat tekoši lasīt un rakstīt, nedabūsiet, bet jums pašiem tie būtu jāmēģina sakopot. Tāpat arī citos jautājumos, kuriem pieskarsimies – Latvijas Baznīcas vēstures posms XX gadusimtenī, sākot ar Piektā gada revolūciju, ietverot arī Piektā gada revolūcijas apskatu no Baznīcas viedokļa un revolūcijas ietekmi uz mūsu Baznīcu. Par to jau nekas nav rakstīts. Pati revolūcija ir ļoti bagātīgi apcerēta, bet taisni no šo revolūcijas taisītāju puses, kas revolūciju vērtē pavisam citādi, no tiem varētu dabūt daudz ziņu, kas ļoti būtu nozīmīgas, izvērtējot mūsu tautas garīgo dzīvi. Tā kā es jūs visus zināmā mērānostādu šī jautājuma priekšā. Ne tikai šis viens konkrētais gadījums, ne tikai Piektā gada revolūcija, ne tikai latviešu emigrācija un garīgā dzīve emigrācijā, bet vēl daudz citu tematu, kurus būtu vērts pētīt, jo mūsu Baznīcas vēsture, sākot ar XX gadusimta sākumu, faktiski nav ne pētīta, ne apcerēta. Tik daudz par latviešu emigrāciju vēl pirms Pirmā pasaules kara.
Tagad pienākam pie Pirmā pasaules kara, kuru īsos vārdos apcerējām pagājušo reizi, bet palikām tikai pie vispārējiem notikumiem un datiem. 1914. gada 1.augusts bija šis nozīmes pilnais datums, kad izcēlās Pirmais pasaules karš. Tā izcelšanos, ārējos apstākļus, norisi jūs jau pazīstat no vispārējās vēstures, un mēs arī šeit to nedaudz pārrunājām. Tas mums šinī gadījumā nav svarīgi – iedziļināties kara vispārdziļākajā būtībā un problemātikā. Mūs interesē kaut kas cits un nopietnāks: kādā mērā un veidā šis karš ir skāris mūsu tautu, ietekmējis tautas garīgo dzīvi un Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu. Te notikumi savijas cieši kopā – ārējie notikumi ar iekšējiem, kuri vēlreiz paver šo nepieciešamību ielūkoties dziļāk, saprast vairāk un meklēt sakarības tiem notikumiem, kurus Pirmais pasaules karš ievadīja Latvijā.
Tā kā Vācija ar Krieviju bija karastāvoklī un šīm divām valstīm bija kopīgā robeža, kas sākās pie Palangas, sasniedza Lietuvu un Poliju, tad arī Latvija jau sākumā bija tiešā frontes tuvumā. Pēc iepriekšējām cīņām, kādas bija norisinājušās, 1915.gadā pavasarī vācieši uzsāka lielo uzbrukumu cauri Lietuvai uz Kurzemi ar mērķi ieņemt Daugavu, Rīgu un Baltijas provinces. Vāciešu iebrukums uzreiz gāja vairākos virzienos. Viens virziens gāja vairāk gar jūras krastu uz Liepāju un uz Liepājas apkārtni. Spēcīgs trieciens gāja cauri Lietuvai, cauri Šauļiem uz Bausku, tālāk uz Daugavas pusi. Vēl bija trieciens, kas gāja vairāk uz austrumiem virzienā pret Daugavpili. Šis ļoti spēcīgais vāciešu uzbrukums un pilnīgā krievu armijas nevarība jeb nesakārtotība spieda krievus uz atkāpšanos, un vācieši ieņēma Kurzemi. Vāciešiem ieņemot Kurzemi, krievu valdība un armijas vadība nāca klajā ar ļoti drastiskiem rīkojumiem evakuēt Kurzemi – iztīrīt Kurzemi no iedzīvotājiem, pēc tā paša principa, kāds bija bijis 1812.gadā cīņā ar Napoleonu, atstājot viņa priekšā tukšu zemi, nodedzinot visus labības un pārtikas krājumus, iznīcinot sējumus, iedzīvotājiem pametot dzīvesvietas un dodoties uz Krievijas iekšieni, uz tālākiem austrumu apvidiem. Šī ideja pati par sevi bija idiotiska, lai gan izdomāta apmēram tā kā analoģijas veidā, ka vācu karaspēks, ienākdams Kurzemē, atrastos te tukšā zemē, mirtu badā un būtu spiests atkāpties. Tā bija absolūti idiotiska doma, jo Kurzeme nav Krievija ar tās plašumiem, kur cilvēki pazūd bez ziņas un miņas. Otra lieta – simts gadus pēc Napoleona satiksmes ceļi vairs nebija Krievijas izdangātās ceļu vagas, tie bija dzelzceļi, pa kuriem vācu armija virzījās pati ar saviem ieročiem, ar saviem krājumiem, tā kā tai absolūti nebija svarīgi būt atkarīgai no iekarotās zemes iztikas. Tomēr aiz šiem rīkojumiem stāvēja kāda dziļāka doma. Un šī dziļākā doma bija ļoti ļauna, zīmējoties uz latviešu tautu. Par to priecājās abas puses – kā krievi, kas lika šai zemei palikt tukšai, tā vācieši, kas ienāca šinī tukšajā zemē. Krievus interesēja tas, ko bija sācis Stolipins savā politikā pēc Japāņu kara – krieviskošanas politikā: šeit jānometina krievu iedzīvotāji. Tāpēc Kurzemes iedzīvotājus vairs nelaidīs atpakaļ, lai tie paliek kaut kur Krievijā, bet šeit nometinās īstos krievus, un tad vienreiz būs miers un kārtība krievu zemē. Vāciešus priecināja tas, ka viņi atradīs priekšā tukšu zemi, un būs pienācis tas labais brīdis, kad, paturot Kurzemi savā ziņā, to varēs tūlīt pieblīvēt pilnu ar vāciešiem. Ar to šī zeme būs kļuvusi vēlamā ziņā vāciska.
Bija apriņķa priekšnieka paziņojums, ka, krievu karaspēkam atkāpjoties, 1915.gada 28.jūnijā pēc sevišķā rīkojuma saņemšanas visi labības un kartupeļu lauki, ja nav iespējams tos nokopt un aizvest, jāiznīcina, pārtika līdzi ņemama tikai vienam mēnesim, lopi jānodod rekvizīcijas komisijai, vīriešiem vecumā no 18 līdz 45 gadiem jāatstāj dzimtene, citādi viņus mobilizēs darba komandās. Šo nejēdzīgo rīkojumu tūlīnās sekas bija bada draudi un apgādnieku atņemšana. Visiem darbaspējīgiem vīriešiem tātad jādodas prom no Kurzemes. Ja tur paliek sievas un bērni, viņiem nav apgādnieku, nav darbaspēka, tātad viņiem arī jādodas projām. Otrais – gubernatora rīkojums: bēgot jāvirzās uz rīta pusi platā frontē un jāiznīcina pa ceļam visi sējas lauki, kādi būtu atrodami. Lopus jādzen līdzi. No Kurzemes aizgāja divas trešdaļas iedzīvotāju. Kurzemē bija 800’000 iedzīvotāju, palika tikai kādi 250’000 . Pa ceļam notika neiedomājamas lietas. Vecie, slimie palika ceļmalās un turpat arī nonīka. Lopi, kurus dzina pa priekšu, sagāja mežos, nebija iespējams nekur tālāk tos vadīt un virzīt, jo nebija barības. Cilvēki cieta trūkumu un sērgas. Milzīgi daudz bija visāda apmulsuma, panika un drūzmēšanās. Kad pirmie bēgļi pienāca pie Daugavas, lai pie Jaunjelgavas celtos pāri uz Vidzemes pusi, kur cēla tikai prāmis, pie pārceltuves izveidojās 20 verstu gara rinda. Bēgļiem bijis neiedomājami liels posts. Kas viņus vēl dzina un skubināja? Bailes no vācu armijas vardarbībām, par ko bija daudz rakstīts presē, un latviešu nevēlēšanās palikt zem vācu varas, zem sava vēsturiskā ienaidnieka varmācības. 1905.gads bija atmiņā visiem – tikpat latviešiem, kā vāciešiem. Atceramies, ka tad, kad sākās soda ekspedīcijas, karaspēka pabalstīti, šīs ekspedīcijas vadīja vācu muižnieki, - ar kādu nekautrību un ar kādu ļaunumu viņi iznīcināja cilvēkus, kuri nemaz nebija bijuši līdzdalīgi pie revolūcijas. Atriebības kāre un atriebības domas, kas vāciešus ļoti raksturo visās viņu rīcībās par to, kas viņiem noticis vai kas viņiem nav izdevies, viņus dzina uz visādām varmācībām un nežēlībām. To visu latvieši zināja, un tas arī bija viens no skubinājumiem bēgt no vācu varas, kas atkal varētu nākt.
Atsevišķās karaspēka daļas dzina iedzīvotājus ārā, kur tos vēl atrada, nodedzinādami arī mājas. Pirmie bēgļi atstāja Bausku 1915. gada 17.aprīlī, jo trieciens cauri Lietuvai gāja uz Bausku un vācieši bija tuvu. No Liepājas apkārtnes sāka bēgt 21.aprīlī, un 25.aprīlī vācieši jau ieņēma Kuldīgu. Lieli bēgļu plūdi sākās 1915.gada jūlija pirmajās dienās, kad krievu nepretošanās dēļ vācieši strauji ieņēma visu Kurzemi. Jau jūnija beigās gubernators un iestādes atstāja Jelgavu. Apmēram 300’000–400’000 cilvēku bija ceļā. Miljons liellopu, aitu, cūku un tiem sekojošās sērgas. Lopi palika mežos, slimie un vecie cilvēki – ceļmalās. Caur Vidzemi un Latgali ļaudis devās Krievijas virzienā, kur sadūrās ar leišu un poļu bēgļiem, izveidojot milzīgas bēgļu straumes. Viena daļa palika Vidzemē, kamēr arī no Vidzemes sākās izceļošana, kas virzījās uz Igauniju, kur Tērbatā izveidojās diezgan liels latviešu centrs.
Visās Krievijas malās izveidojās kādas 260 organizācijas palīdzības sniegšanai bēgļiem. 1915.gadā Pēterpilī Vilis Olavs organizēja “Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju”. Kāpēc tieši Pēterpilī? Stādieties priekšā šo apvidu ap Baltijas jūru - Vidzeme, Igaunija bija iztukšotas, Kurzeme bija izpostīta. Kurzemnieki klīda pa visu Krieviju. Pēterpilī latviešiem jau bija savs centrs un latviešu draudze - Jēzus draudze, ko vadīja mācītājs Sanders un viņa palīgs mācītājs Grīnbergs, vēlākais latviešu draudžu bīskaps Pēterpilī. Tā kā Pēterpilī bija ievērojams latviešu centrs, tad Pēterpils lielā mērā arī kļuva par latviešu garīgo centru.
Neskatoties uz to, ka krievi no Rīgas jau bija evakuējuši iestādes un rūpnīcas, Rīga vēl nebija kritusi. Rīgu noturēja latviešu strēlnieki. Par to mums būs runa vēlāk, ka vācu spiedienu un iebrukumu apturēja nevis krievu armija, kas bija bēgusi, bet latviešu brīvprātīgie strēlnieki. Vācieši bija pienākuši pie Daugavas, un latviešu strēlnieki divus gadus viņus nelaida pāri Daugavai. Cīņas pie Nāves salas, pie Ložmetējkalna, vēlāk arī Ziemassvētku kaujas.
Maza novirze no mūsu iesāktā. Es gribētu atgādināt vienu lietu. Mēs maz pazīstam savu vēsturi un nemākam arī to vērtēt. Labi, ja kādus fragmentus iegaumējam, bet nepaturam vērā lielākas sakarības. Šeit nu ir viens moments, ko mums būtu ļoti svarīgi atcerēties.
Turiet acu priekšā Daugavu un Kurzemi vienā pusē un Vidzemi, pārējo Baltiju, arī Igauniju otrā pusē. Pie Daugavas ir mūsu lielā Rīga – jau toreiz ievērojams centrs, vācu iekāres objekts un vāciešiem ļoti nepieciešamais stratēģiskais punkts. Ar Rīgas ieņemšanu atvērtos ceļš uz visu pārējo Baltiju, atvērtos ceļš uz ziemeļiem, uz Pleskavu, Tērbatu, Tallinu un arī uz Pēterburgu.
Latviešu strēlnieki noturēja vāciešus divus gadus, līdz vācieši ieņēma Rīgu 1917.gada 3.septembrī. Iegaumējiet šo datumu, lai nevis godinātu vācu armijas ienākšanu Rīgā, bet lai godinātu latviešu strēlniekus, kas noturēja vāciešus divus gadus pie Rīgas! Ko tas nozīmēja? No vispārējās vēstures varbūt jūs atceraties, bet, ja nē, tad katrā ziņā mēģiniet to paši izlasīt. Vāciešu lielais uzbrukums rietumos pret Franciju tūlīnās 1914.gada augustā bija lielā mērā sekmīgs, jo vācieši bruka cauri Beļģijai, pārkāpdami Beļģijas neitralitāti, iebruka Ziemeļfrancijā un nonāca jau Parīzes tiešā tuvumā. Jautājums bija par Parīzes krišanu. Līdz ar Parīzes krišanu vācieši jau saistīja domas, ka viņi piespiedīs Franciju slēgt mieru un izbeigt šo karu ar lielisku vācu uzvaru. Pēdējā brīdī Francijas ļoti patriotiskie spēki organizēja pretestību vāciešiem pie Marnas upes. Marna – šo vārdu atcerieties arī sakarā ar Latviju! Vāciešiem pāreja pār Marnu nozīmētu lielu uzvaru. Tad viņi būtu ielenkuši un paņemtu Parīzi, tomēr pie Marnas viņi cieta sakāvi, bija spiesti atkāpties un nekad vairs nevarēja atjaunot savu uzbrukumu Parīzei, bet iekapsulējās cīņās Ziemeļfrancijā un Beļģijā uz četriem gadiem. Mēdz sacīt, ka Pirmais pasaules karš ir izcīnīts pie Marnas, ka 1914.gada septembris pie Marnas jau izšķīris karu.
Mēs sakām no mūsu latviešu puses, ka Daugava bija šī otrā Marna. Tā bija ekvivalenta Marnas stāvoklim, jo vāciešu noturēšana pie Daugavas nozīmēja šī kara zaudēšanu austrumos. Ja vācieši 1915.gada vasarā, kad viņi iztraucās cauri visai Kurzemei, tanī brīdī būtu varējuši ieņemt Rīgu, pāriet pāri Daugavai, nav zināms, kāds iznākums karam būtu bijis. Vācu armija toreiz bija spēcīga, spēkos vēl svaiga, un tās trieciens būtu gājis tālu. Nav izslēgts, ka tas būtu gājis pat līdz Pēterburgai un ka Pēterburgā būtu bijušas iespējas salīgt mieru ar Krieviju. Ja Vācija tad ar Krieviju būtu varējusi izlīgt un Krievija kļūtu par Vācijas sabiedroto, – mēģiniet iedomāties, kā karš būtu beidzies, kāda būtu izskatījusies Eiropas karte šodien. Tie notikumi būtu iespaidojuši visu, kas vēlāk tapa citādi: gan Krievijas revolūcija, gan komunisma uzplūdi, gan visas tās lietas 1915./1916.gadā būtu ņēmušas citādu virzienu, un visa pasaules vēsture izskatītos citādāka. Šo pasaules vēsturi pakustināja latviešu strēlnieki pie Daugavas. Kad 1917.gada septembrī vācieši ienāca Rīgā, vācu armija jau bija pagurusi. Tā vēl pārgāja pāri Daugavai, ieņēma daļu Vidzemes un tikai tad, kad sabruka Krievijas ķeizarvalsts un nodibinājās komunistiskā vara, tad vācieši, tā kā tāds plaši izliets ūdens, izlija pa visu Baltiju līdz pat Narvai, bet tur vairs nebija tā spēka, kāds bija pirms diviem, trim gadiem. Un nekas vairs šinī ziņā netapa. Tā nu ņemiet vērā, ka šeit – pie mūsu Daugavas un Rīgas – ir izšķīries lielais pasaules karš tādā pašā mērā, kā cīņās par Parīzi pie Marnas. Mēs paši to nemanām. Pārējā pasaule to nemana nemaz. Pārējā pasaule mums tajā ziņā ir pagājusi garām, bet mums pieklājas savu vēsturi zināt.
Neskatoties uz milzīgo un ārkārtīgo izpostīšanu tanī laikā – 1915., 1916., 1917.gados, kad latviešu bēgļi klīda pa Vidzemi, Igauniju un Krieviju, dibinājās bēgļu apgādāšanas iestādes, pie tam ļoti intensīvas. Apbrīnojams darbs, kurā jau varam saskatīt latviešu nākotnes lietas.
Darbu Pēterpilī organizējaVilis Olavs (1867–1917). Tas ir vārds, ko tikpat kā neesam dzirdējuši un zinājuši, tomēr kāda liela, izcila, gaiša personība mūsu tautā. VilisOlavs bija viens no tiem latviešu inteliģentiem un garīdzniekiem, kas piedzīvoja visu šejienes apspiestību un kura darbošanās mums ir tā kā pagaisusi. Viņš dzimis 1867.gadā Bauskas Pilsmuižā, saimnieka dēls. 1888.–1892.g. studējis Tērbatā teoloģiju. Ticības mācības un latviešu valodas skolotājs vairākās skolās Rīgā. Viņš arī kandidējis Jāņa draudzē. No 1895. līdz 1897.gadam palīgmācītājs Lutera draudzē. Savu nacionālo un liberālo uzskatu dēļ nedabūjis mācītāja vietu, jo vācu konsistorija šādu cilvēku turēja tālu nost. Viņam bija jāpaliek par skolotāju un labi, ja par palīgmācītāju. Olavs uzsāka vēl citas studijas. 1899.-1904.g. viņš studējis Rīgas Politechniskā institūta komercnodaļā un darbojies tautsaimnieciskā virzienā: dibinājis tirdzniecības skolu meitenēm un veicinājis komercizglītību. Par piedalīšanos 1905.gada pagastu kongresā notiesāts uz vienu gadu cietoksnī 1908.–1909.g. Darbojies Latviešu biedrības Zinību komisijā. Rakstnieks un mācību grāmatu sastādītājs. Pirmā pasaules kara laikā Pēterpilī organizējis bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju un bijis tās priekšnieks. Miris 1917.gada 29.martā Somijā, Koonkalas sanatorijā iedragātās veselības dēļ. Viņa trūdus pārveda un apbedīja Rīgā Meža kapos 1922.gadā. Olavs bija ļoti ievērojams arī rakstniecībā. Izdevis ticības mācības grāmatu – “Dieva valstības vēsture” 1903.gadā un vēl citas, kā arī vēstures grāmatas. 1910. gadā izdevis grāmatas par galvenajiem virzieniem ētikā. Personība, no kuras dveš ievērojams garīgs spēks un liela sevis aizliegšana. Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja pastāvēja no 1915. līdz 1918.gadam. Tās locekļi bija Valsts domnieki, t.i., Pēterpils domnieki – Jānis Zālītis, Jānis Goldmanis un Vilis Olavs, kas bija komitejas priekšnieks. Bēgļu apgādāšanas nodaļa pie latviešu palīdzības komitejas Rīgā. No Kurzemes puses tās pārstāvis bija JelgavasadvokātsJānis Čakste, vēlāk pirmais Latvijas prezidents. No Latgales šinī komitejā darbojās katoļu dekāns Rancāns. No Vidzemes – vēlākais profesors Maldonis. Par priekšnieku ievēlēja Vili Olavu. Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja izvērtās par visu latviešu kopējās domas un rīcības centru. To zināmā mērā sāka saukt par pirmo latviešu parlamentu. Labi padomājot, jūs sapratīsiet, ka tik labi, tik plaši, tik intensīvi, ar tādu morālu spēku organizētā centrālkomiteja patiesi bija viens no latviešu ne tikai sakopotājiem spēkiem, bet arī jau tālākas domas briedinātāja: pašas Latvijas valsts vai Latvijas neatkarības tapšanas domu briedinātāja.
Apgrozījumi, kas ienāca, tika nodoti palīdzības darbam - 1916.gadā toreizējos Krievijas rubuļos – 1’750’247, 1917.gadā – 14’871’503. Tas bija liels lēciens uz augšu. Tika iekārtoti juridiskie un padomdevēju biroji dažādos centros. Zaudējumu un rekvizīciju pieteikumi, apliecības par piederību tautībai, skolu, internātu un patversmju uzturēšana, tā ka latviešu bērni patiesi varēja visur iet latviešu skolās. Apgāde ar apģērbu, apaviem, ar darbu. Patiesi, centrālkomiteja bija pirmais latviešu parlaments.
Cik bēgļu atgriezās Latvijā laikā no 1919. līdz 1927.gadam? No Padomijas atgriezās 223’572, no citām zemēm – 12’514, pavisam – 236’000. Varbūt kaut kas vēl vairāk, kas nebija izgājis cauri šiem statistiskajiem vērtējumiem.
Kas vēl še pieminams par latviešiem trimdas apstākļos? Maskavā bija 30’000-40’000 dvēseļu liela bēgļu draudze. Bēgļu draudze bija mācītāja Kārļa Beldava aprūpē. Mācītājs Beldavs nonāca Maskavā 1915.gadā īsi pirms Ziemassvētkiem. Viņa brālis tur bija mediķis - doktors Gustavs Beldavs. Maskavā bija latviešu biedrība. Bēgļu aprūpe. Palīgā – diakoni. Dievkalpojumus mēdza noturēt vācu draudzes Pētera–Pāvila baznīcā 7.30 no rīta. Apmeklētāju bija trīs – četri tūkstoši, svētkos pat pieci tūkstoši.
Pieminētā mācītāja Kārļa Beldava(1868–1936) vārds mums jāatceras. Kā Olavs, tā Beldavs un vēl daudzi citi pelnījuši, ka latviešu tauta viņus atcerētos un kaut kādā veidā viņu piemiņu mūsu tautā nostiprinātu. “Svētdienas Rīts” 1936.gadā, ievietojotziņupar Beldava nāvi, veltīja viņam apmēram sprīža platuma slejiņu, kur pieminēta viņa dzimšana, darbošanās vienā, otrā, trešā draudzē, it kā nekā vairāk nebūtu, bet viņš bija ievērojams garīgs rakstnieks. Sprediķu grāmatas “Dodies uz augšu!” autors, garīgs dziesminieks. Rakstījis par latviešu bēgļu dzīvi, viņa bēgļu mācītāja atmiņas tiešām nevar bez aizkustinājuma lasīt, cik dziļi šis ļoti iejūtīgais cilvēks ir visam dzīvojis līdzi. Studējis teoloģiju 1888.–1892.g., bet ordinēts tikai 1895.gadā, jo sanāca konflikts ar patronātu. Draudze vēlējās viņu par mācītāju, patrons lika iekšā savu vācu kungu. Radās baznīcu nemieri, kur tūlīnās vācu puse gāza vainu uz šo latviešu nemiernieku mācītāju, kas patiesībā šos nemierus nemaz nebija radījis. 1901.gadā viņš aizgāja par adjunktu Pēterpilī pie Jēzus baznīcas un darbojas tur sešus gadus. Viņa darbības laikā Pēterpilī norisinājās kāds brīnišķīgi liels un vērtīgs darbs. Beldavs sadarbībā ar ģenerālsuperintendentu Gvido Pengū (Guido Pingoud) 1903.gada 3.novembrī (pēc vecā stila) izveidoja Pēterpils Diakonu jeb Brāļu namu, vadoties no domas, ka mācītāju ir par maz, lai apkalpotu visus Krievijas plašumus. Ievērojiet, ka tas notika vēl pirms bēgļu gaitām. Latvieši bija izkaisīti pa visu plašo Krieviju līdz pat Sibīrijai, un mācītāji apmeklēja draudzes. Piemēram, viens no mācītājiem, kas toreiz strādāja Toboļskas guberņā, runājis par braucieniem putenī un salā desmitiem, pat simtiem verstu tālumā savas draudzes dažādajos galos. Lai izlīdzētu šajā vajadzībā, tika dibināts Diakonu jeb Brāļu nams Pēterpilī. Diemžēl es nekur nevaru sadabūt tuvākas ziņas par tā izveidojumu, bet šis Brāļu nams sagatavoja garīgajam darbam diakonus, t.i., patiesībā palīgmācītājus, jo tika arī ordinēti, un tur izveidojās liels šādu darbinieku pulks. Vairāki no tiem vēlākajos laikos, kad darbs Krievijā darbs vairs nebija iespējams, pārnāca uz Latviju un kā ordinēti mācītāji ļoti labi un svētīgi darbojās šejienes draudzēs. Piemēram, mācītāja Birzuļa tēvs, arī mācītājs Birzulis, tad mācītājs Dombrovskis, Kņazinskis, mācītājs Lapiņš, Zūzāns. Mācītājs Kamols bija diakons Novgorodā. No turienes viņš bija paņemts, apcietināts un izcietis Solovkos ilgus gadus, kamēr Latvijas valdība Kamolu apmaiņai pret kādu no šejienes boļševikiem bija dabūjusi atpakaļ Latvijā, tad viņš bija mācītājs Rucavas draudzē. Šo Dieva vīru es vēl ļoti labi atceros – ar tik izlīdzinātu, mierīgu, ticības pilnu sirdi un prātu - viņš bija daudziem par svētību. Beldava lielais, svētīgais bija diakonu sagatavošanas darbs, kas pelna īpašu ievērību un atzinību. 1907.gadā Lielauces draudze aicināja mācītāju Beldavu par mācītāju. Arī Lielaucē viņš izveidoja diakoniju, par ko ziņas ir trūcīgas, jo mūsu garīgā prese ļoti maz fiksēja tādas lietas. Lielauces diakonija, cik var spriest no īsajiem ziņojumiem, ir bijusi ļoti darbīga, bet šis darbs pārtrūka līdz ar vāciešu iebrukumu Kurzemē. Astoņus gadus Beldavs bija Lielaucē, tad atkal atgriezās Krievijā, devās uz Maskavu un kļuva par bēgļu mācītāju. Ja viņš pirms tam bija diakonijas mācītājs, tad šinī otrajā Krievijas posmā viņš bija bēgļu mācītājs. Beldavs savās atmiņās stāsta, kā nodibinājās Iekškrievijas latviešu draudžu satversme ar Pēterpils konsistoriju un ģenerālsuperintendentu Kārli Irbi priekšgalā, kas uzņemās vienojošo vadību pār bēgļu mācītājiem. Organizatora dāvanas viņam bija daudz palīdzējušas, ka šī latviešu draudžu satversme ar konsistoriju priekšgalā varēja izcelties, un te liels nopelns arī misionāram Lapiņam, viņa misionāru pulciņam. Beldavs arī pieminējis mācītājus, draudzes un vietas, kur notikusi garīgā apkopšana, piemēram, Kazaņā pastāvīgi strādāja mācītājs Plamšs, agrākais Alūksnes mācītājs. Pa Sibīriju, bēgļus apkalpodams, 1915.gadā bija ceļojis docents, mācītājs Kundziņš, t.i., vēlākais profesors Kārlis Kundziņš. No Tērbatas uz Volgas apgabalu šad tad mēdza braukt mācītājs Opss un Rezevskis, vēlākais mūsu universitātes profesors. Uz Caricinu braucis mācītājs Vilbachs, arī uz Astrahaņu. Jau pieminēju, ka Pēterpilī kalpoja mācītājs Sanders, arī mācītājs Grīnbergs. Lādogas un Astrahaņas bēgļus apkalpoja mācītājs, doktors Sanders. Bēgļu skaits tūkstošos, piemēram, bija Rževā, Ņižņijnovgorodā, Samārā, Saratovā, simtos tas sniedzās Tverā, Kolomnā, Maskavas Podoļskā, Vladimirā, Muromā, Simbirskā, Caricinā, Astrahaņā, Tambovā, Kozlovā. Beldavs pats ceļojis Ziemassvētkos uz Vladimiru, Muromu, tāpat arī uz Saratovu, Simbirsku un turienes kolonijām. Skaita ziņā latviešu draudzes: Jeļskā ar 300 locekļiem, Maskavā – 2000. Šeit ir atsevišķi uzskaitījumi par bēgļu daudzumu, bet tas mūs varētu arī mazāk interesēt.
Notika tālāka latviešu garīgā organizēšanās un veidošanās. 1916.gada 9. un 10.martā Pēterpilī pēc Valsts Domes deputātu Jāņa Zālīša un Jāņa Goldmaņa ierosinājuma notika latviešu mācītāju sapulce ar 28 dalībniekiem, kas iztirzāja dažādus Baznīcas dzīves jautājumus un projektus. Kas tur tika apspriests?
Pirmkārt, jānotiek draudžu sadalīšanai administratīvās vienībās pēc draudzes locekļu tautības. Ņemiet vērā, ka šie sanākušie mācītāji bija arī Vidzemes un Kurzemes bēgļu mācītāji, kas nāca no savām konsistorijām un runāja par konsistoriju apstākļiem, ka draudzes jāsadala nevis tā, kā bija tas parasts, kad pastāvēja jauktās draudzes. Piemēram, draudze, kurā ir 10’000 locekļu; statistika uzrāda tā: 50 - vācu tautības, pārējie – latvieši jeb 100 - vācu locekļu, pārējie – 10’000 latvieši. Nemaz netiek sacīts, kas tie pārējie tādi ir. Lūk, šāda sadalīšana vāciešos un pārējos bija viens no jautājumiem, domājot par draudžu sadalīšanu, lai garīgā apkopšana varētu īsti rosīgi un sakarīgi norisināties.
Nākošais, ka turpmākai Baznīcas iekārtai jābūt sinodāli konsistoriālai. Sinodāli konsistoriālai Baznīcas satversmei. Tāpēc, ka kara laikos (1916.gads) bija tapis skaidrs - patronāts un muižniecības tiesības vairs nevarēs pastāvēt pār Baznīcu. Arī monarchija Krievijā bija sabrukusi un vairs neeksistēja tādā veidā, kā tā bija eksistējusi. Tātad visa šī sabiedriskā iekārta ar vācu muižniecības speciālām privilēģijām vairs nepastāvēs, tāpēc arī Baznīcas satversme būs balstīta uz sinodes pamatiem.
Tad jautājums par mācītāju izglītošanu Teoloģijas fakultātē tautas valodā. Sakarā ar kara sākumu krievu valdība deva rīkojumus, ka arī priekšlasījumiem Tērbatas Universitātē Teoloģijas fakultātē jānotiek krievu valodā. Līdz tam bija atstāta tāda privilēģija, ka teoloģijas fakultātē varēja lasīt vāciski. Liela tiesa, var teikt, visi vācu mācībspēki demonstratīvi atteicās to darīt, un fakultātē palika tikai viens profesors. Tas pats bija slovāks Kvačala, kas tad lasīja lekcijas krieviski. Tika pieaicināti divi latviešu teologi, kā arī viens igauņu teologs. Šie divi latviešu teologi bija Kārlis Kundziņš un doktors Sanders. Kad Sanders atteicās, viņa vietā nāca Maldonis, un bez tam arī Adamovičs, kas bija skolotājs, tika pieaicināts uz sagatavošanos teoloģijas mācībspēka uzdevumiem.
Tomēr jautājums tagad bija cits. Kurzeme bija pamesta tukša bez turienes iedzīvotājiem un pilnīgā vācu varā, jo vāci 1915.gadā to ieņēma spējajā uzbrukumā. Vidzeme, respektīvi, Rīga krita divus gadus vēlāk. Kurzeme nāca vācu militārpārvaldes varā – “Gebiet Ober Ost“ (Oberbefehlshaber Ost) – Austrumu Virspavēlniecības pārvalde. Tā bija militāra pārvalde ar vietējiem muižniekiem kā padomdevējiem. Latviešu nacionālo, kulturālo, saimniecisko organizāciju darbību pārtrauca. Faktisko varu savās rokās sagrāba vācu dižciltīgā muižniecība – Ritterschaft, kas nu ķērās pie Kurzemes kolonizācijas, respektīvi, latviešu tautas padzīšanas plāna. Bēgļu gaitās aizgāja divas trešdaļas iedzīvotāju. Bija daudz pamestu māju, kuras tūdaļ jau varēja pildīt ar vācu iedzīvotājiem. Galvenais, nelaist bēgļiem atgriezties. Vācijā nodibinājās biedrība “Kurland”, kas pauda Kurzemes kolonizācijas vajadzību. Vispār Vācija bija noreibusi no tā prieka un visām iespējamībām, propozīcijām. Tika sarakstītas veselas grēdas pangermānistu brošūru, kas sludināja latviešu tautas iznīcināšanu un Kurzemes pārvācošanu ar visfantastiskākiem priekšlikumiem. Variants bija tikai tas, cik tad vāciešu Kurzemē vajadzētu. Vieni sacīja – 2 miljoni, citiem bija skaitlis 2,5 miljoni, trešie aizrautīgi runāja, ka vajag 4 miljonus vāciešus Kurzemē nometināt, tikai tad tā būs tik vāciska, cik visa pārējā Vācija. Kurzemes Baznīcu vadīja ģenerālsuperintendents Bernevics, kurš visos šajos vācu centienos bija ļoti līdzjūtīgs un līdzdalīgs.
Vācu ieceļošana Kurzemē bija sākusiesjau 1905.gadā, kad vācu muižnieki, sabaidījušies vai sabaidīti no revolucionāriem, gribēja radīt šo drošību ar vācu uzpildīšanu un sāka ievest kolonistus vāciešus. Tikai nedrīkstēja ņemt no Vācijas svešos pavalstniekus, tāpēc ņēma vācu zemniekus no Volīnijas un no Volgas apgabala, kuri savās izdarībās un mākās šejienes vāciešiem tiešām darīja maz prieka un nekādā veidā nestāvēja ne garīgā, ne arī izdarības līmenī ar latviešu zemniekiem.
1918.gada 8.martā Kurzemes Zemes padome (Landesrat) sanāca Jelgavā un vienbalsīgi nolēma lūgt Vācijas ķeizaru un Prūsijas ķēniņu (Vācijas ķeizars bija arī Prūsijas ķēniņš vienā titulā) pieņemt Kurzemes hercoga kroni, un kļūt par Kurzemes hercogu. Tika izteikta vēlēšanās, lai ar militāriem, muitas, satiksmes, dzelzceļu un naudas konvensijām, tiesu iekārtu un citiem līgumiem Kurzemi pēc iespējas ciešāk saistītu ar Vāciju. Izteica cerību, ka visa Baltija apvienosies vienā valstiskā vienībā un sasaistīsies cieši ar Vācijas valsti. 1918.gadā jau arī Vidzeme bija vācu rokās. Priekšlikumu nosūtīt Vācijas ķeizaram padevības telegrammu pieņēma vienbalsīgi. Tāpat vienbalsīgi pieņēma priekšlikumu sūtīt uz Berlīni četru vīru delegāciju, kas lēmumu personīgi nodotu valsts kancleram. Šajā delegācijā piedalījās arī Kurzemes ģenerālsuperintendents Bernevics. 27.aprīlī Kurzemes landtāga sēdē vācu pārvaldes priekšnieks nodeva Vācijas ķeizara atbildes rakstu uz landtāga 8.marta lēmumu. Atbildē, starp citu, bija teikts, ka ķeizars Vācijas vārdā atzīst Kurzemes hercogisti par brīvu un neatkarīgu valsti un ir ar mieru Vācijas vārdā noslēgt ar Kurzemi līgumus, kas nostiprinās abu zemju saimnieciskos sakarus. 17.jūnijā ģenerālfeldmaršals Hindenburgs publicēja militārpārvaldes rīkojumu, kas plašā mērogā ievadīja Kurzemes kolonizēšanu pēc noteikumiem, ko landesratu kolēģija bija izstrādājusi un landtāgs pieņēmis 1917.gada rudenī. 1918. gada 22.martā Vidzemes un Igaunijas muižniecība un Zemes padomes sapulce sanāca uz ārkārtas sēdi un nosūtīja Vācijas ķeizaram pateicības telegrammu par atsvabināšanu no krievu jūga un izteica vēlēšanos, lai „Vidzeme, apvienota ar māsām – Kurzemi un Igauniju, cieši pieslietos lielajai Vācijas valstij un zem viņa majestātes slavenā sceptera varētu nodoties cerībām uz laimīgu nākotni”. Nelīdzēja ne latviešu pagaidu nacionālās padomes, ne Igaunijas pagaidu valdības protesti, ne arī diplomātiski izteiktās cerības, ka Vācija respektēs tautu pašnoteikšanās tiesības un neiemaisīsies Igaunijas iekšējās lietās. 13.aprīlī apvienotā Vidzemes, Rīgas, Igaunijas un Sāmsalas Zemes padome, sapulcējusies Rīgas pilī, pieņēma vienbalsīgu lēmumu:
Lūgt vācu ķeizaru ilgstoši paturēt Vidzemi un Igauniju savā militārā apsardzībā un efektīvi atbalstīt šo zemju atdalīšanu no Krievijas. Izteikt vēlēšanos, lai sākumā no Vidzemes, Igaunijas, Kurzemes un tām piederošajām salām, un Rīgas pilsētas radītu viengabalainu apvienotu valsti ar noteiktu konstitūciju un valdību, lai šo valsti caur Prūsijas ķēniņu saistītu personālūnijā ar Vāciju, lūgt vācu ķeizaru šo Baltijas iedzīvotāju vēlēšanos visžēlīgi pieņemt un rūpēties par tās realizēšanu.
- Lūgt Vācijas ķeizaru radīt Vidzemes un Igaunijas īpašas Zemes pārvaldes iestādes, kas tās pārvaldītu līdz Baltijas zemju apvienošanai vienā valstī, un lai starp Vāciju, respektīvi, Prūsiju un Baltijas zemēs radīto valsti tiktu noslēgtas dažādās nepieciešamās konvencijas.
Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas Zemes padomes komitejas sēdē 19., 20.oktobrī., t.i. patiesībā divas, trīs nedēļas pirms Vācijas sabrukuma oficiāli nolasīja Vācijas ķeizara 22.septembra vēstījumu, kurā viņš Vācijas vārdā atzina šīs guberņas par brīvām un patstāvīgām. Pēc tam komiteja vienbalsīgi nolēma, ka apvienotā Zemes padome – Landesrat no šī brīža esot šo zemju suverēnās varas nesēja un nekavējoties jāsper soļi, lai Baltijas zemes apvienotu par konstitucionāli monarchistisku valsti. Kurzemes Zemes padome tika aicināta sūtīt savus delegātus un pievienoties. Arī Kurzemes delegātiem paplašinātai Zemes padomei jāizvēlē komisija, kas izstrādātu konstitūciju un sastādītu Baltijas pagaidu valdību. Bez tam nolēma lūgt Vācijas valsti, lai ņem Baltijas valsti savā militārajā aizsardzībā un pārvalda zemi līdz pašas Baltijas valdības sastādīšanai.
9.novembrī Vācija kapitulēja, un visi tās iecerējumi un ieguvumi ar kapitulācijas un pamiera noteikumiem bija jāatmet. Vēl nāves stundā Vācija kala plānus par virskundzību. Tāpat smieklīgi ir tas, ka tanī pašā laikā vācieši dedzīgi runāja par to, ka karš ir tikpat kā uzvarēts un ka tikai jāizdomā, ko tad no Francijas un Anglijas var ņemt tad, kad Vācijai pašai ūdens jau bija mutē iesmēlies. Versaļas miera līgums anulēja visus līgumus, ko padomju Krievija un Vācija bija noslēgušas ar viltotām Zemes padomēm Baltijā un uz Baltijas tautu rēķina. 1918.gada 9.februāra noslēgtais miera līgums bija tas, kas vāciešiem bija devis šīs lielās izplešanās cerības un varenību.
Kādus vārdus vēl par Kurzemes ģenerālsuperintendentu Aleksandru Bernevicu. Dzimis 1863.gadā Jaunpilī, miris 1930.gadā Blankenburgā Vācijā. 1908.gada 25.martā viņš tapa par Kurzemes ģenerālsuperintendentu un Kurzemes konsistorijas viceprezidentu. No 1901. līdz 1903.g. viņš bija Latviešu literārās biedrības Kurzemes nodaļas priekšnieks. Bernevica rosība vācu okupācijas laikā izpelnījās lielu atzinību. 1917.gadā par rosīgo darbu vācu okupācijas laikā Kurzemē, Leipcigas Universitāte Bernevicam piešķīra teoloģijas Goda doktora grādu. Tādu pašu grādu piešķīra arī Haraldam Pelchavam, vēlākajam vācu bīskapam Latvijā.
Cerību, prieka pilnais darbošanās laiks aprakstīts grāmatās “Vācieši atkal nāk” un “Kara laika piedzīvojumi Kurzemē un Lietuvā” (Lietuvas evaņģēliskās draudzes bija padotas Kurzemes konsistorijas iecirknim). Vēl 1918. gada 14. martā Bernevics līdz ar dažiem Kurzemes Zemes padomes locekļiem – landesratiem brauca uz Berlīni pie valsts kanclera Kurzemes pievienošanas jautājumā, bet jau ļoti drīz, pēc kādiem mēnešiem, viņam bija jāpamet izpostītā dzimtene. „Esam tiltus nolauzuši no vecās dzimtenes. Tāda, kā tā tagad ir, - mūs šķir no tās nepārejams bezdibens”, t.i., to viņš teicis par Kurzemi, kas bija tapusi par Latvijas valsts sastāvdaļu. Vācijā viņš vispirms bija mācītājs Lūmā, vēlāk Breslavas tuvumā un kopš 1923.gada Braunšveigas Zemes Baznīcas bīskaps – Vācijā iecienīts vīrs. Kā viņš pats sevi definējis: „Kādas Baznīcas pārstāvis, kura tapusi par diasporu.” Grūti saprast, kā tas domāts. Vai par to Baznīcu viņš domājis vācu izceļotājus, kas bēga no Latvijas, sabrūkot vācu okupācijas varai? Bez šaubām, tā bija diaspora, kas bija aizmetusies svešumā, bet tas jau nebija nekas neparasts. Jeb par diasporu jāuzskata tā zeme, kuru viņš bija atstājis, jo tā vairs nebija vācu zeme? Iepriekš taču Kurzeme bija vācu zeme, kurā eksistēja arī nevāci un kurus šī vācu Baznīca diakoniski un misionāriski apkopa. Katrā ziņā tas atspoguļoja uzskatus, cik ļoti nesaistīti ar to zemi un tautu, pie kuras darbošanās notikusi, bijuši šie kungi, kas bija tik dedzīgi darbinieki un tik izcili cilvēki.
