19. lekcija
1993. gada 24.marts

Latviešu tautas atmoda laiks XIX gadsimtā  II

Turpinām Baznīcas vēsturē par latviešu tautas atmodas laikmetu. Gribu aizbildināties, ka mēs, vēl atkārtodami, pieskarsimies jau izrunātām lietām, bet šī laikmeta daudzveidība gribot negribot liek ne tikai skatīties uz priekšu, bet vienmēr arī atskatīties uz jau pieminētām sakarībām. Laikmets, kurš iezīmēja latviešu tautas pamošanos, kad no gadusimtu ilgās anonimitātes latviešu tauta sāka ieiet vēsturē un vēsturiskas tautas dzīvē, izpaudās vispirms ar izglītības pieaugšanu un tāpat arī ar materiālo apstākļu uzlabošanos pēc dzimtbūšanas atcelšanas, ar zināmu turības izveidošanos. Šajā sakarā varam gandrīz paralēli literatūras vēsturei atzīmēt šos laikmetus latviešu tautas vēsturē, kas ir gandrīz identiski arī ar mūsu latviešu tautas garīgo dzīvi. Šī laikmetu pārskatāmība uzrāda trīs lielus laikmeta posmus.

Pirmais laikmets ir katolicisma laiks. Vēsturiski latviešu pirmā saskare ar Eiropu, ar tās kultūru. Pirmsgrāmatu laiks – XIII gadusimts – 1200.–1586., kuru raksturo chronikas, burtniecība, pirmie sporādiskie raksti latviski, kuros izpaudās arī pirmie kristīgās ticības iespaidi – tēvreizes, katķisma gabali un tamlīdzīgi.

Otrais laikmets ir luterānisma laikmets, kas sākās ar latviešu tautiskās rakstniecības nodibināšanos. Te pirmais posms ir tā sauktie garīgie raksti – 1586.–1766. Garīgie raksti, kas latviešu tautai bija ne latviešu autoru doti. Nākošais posms ir laicīgie raksti – 1766.–1856. Varbūt jākoriģē to, ka šinī laikā sāka parādīties arī pašu latviešu autori, pirmkārt, garīgajos rakstos, bet arī laicīgajos.

Trešais laikmets ir nacionālās attīstības laiks, sākot no 1856.gada. Esam pie šī laikmeta pirmā posma, pie tautiskajiem centieniem – 1856.–1893. Otrs posms ir jaunlaiku literatūra, par kuru būtu īpaša runāšana.

Kāpēc šis literatūras uzskaitījums? Tāpēc, ka šajā literatūras posmu uzskaitījumā redzam divus lielos un īpatos literatūras veidojumus – garīgā literatūra un laicīgā literatūra. Tos mēs ne tikai redzam, bet redzam arī, kā mainās attiecības un samēri. Tautisko centienu posmā no pagājušā gadusimta vidus līdz gandrīz pagājušā gadusimta beigām redzam, kā no zināmā līdzsvara latviešu rakstniecības samēri mainās: garīgās rakstniecības samērs kļūst mazāks pret strauji pieaugošo laicīgo rakstniecību. Nākošais jautājums varētu būt par to, ko tas ir nozīmējis un ko tas ir izpaudis, bet to mēs redzēsim pie mūsu vispārējās vēsturiskās attīstības - līdz ar šo laicīgās rakstniecības spēcīgo pieaugumu pieauga arī tā sauktā sekularizācija, atsvešināšanās un pat pretnieciskās kustības pret reliģiju vispārējā veidā un pret kristīgo ticību vēl īpaši. Tas ir tas ļoti spēcīgais moments, kādēļ pieskaramiem mūsu atmodas laikmetam, jo tas dod skatījumu uz latviešu garīgo, arī ticības dzīvi un tās veidošanos. Garīgie iespaidi nobīdās lielā mērā pie malas, un to vietā stājas tīri sekulāras lietas. Latviešu rakstniecībā šī parādība ir ļoti spilgta un spēcīga.

Ļoti īpatā veidā redzam, ka latvieši šajā ziņā dzīvo kaut kādā īpatā pārmantojamībā no savas senatnes. Mēs nevaram to attiecināt speciāli uz kādu izteiktu pretniecību pret kristīgo ticību, lai gan arī tāda varēja būt un bija, bet, kad runājām par mūsu garamantām, atradām, ka mums nemaz nav vēstures pieturu mūsu garamantās – neviena persona, neviens notikums nekur nav fiksēts. Mūsu brīnišķīgās dainas darbojas ap savu kaktiņu, ap savu stūrīti zemes, ap saviem labiem un sliktiem tikumiem, bet nav nevienas personas, nav neviena notikuma. Vēl ļoti raksturīgais ir tas, ka mūsu garamantas veidojās ne jau tikai kaut kur mūžaizsenā laikmetā. Tās visas veidojušās vēsturiskos laikos. To vecums tagad arvien vairāk sašaurinās, un redzam, ka tās dažā ziņā pat ir pavisam modernas. Mūsu tautas dainās gandrīz nemaz neredzam, atskaitot tādas drupatas, garīgo elementu vai kristīgās ticības elementu. Kaut kādas nojausmas, kaut kādas pieskares vispārējā veidā, bet garīgā, kristīgā tautasdziesma mums neeksistē.

Manos skolas gados bija tāds īpatējs pārdzīvojums. Pamatskolā mācījāmies dziedāt tautasdziesmas. Mūsu Liepkalntēvs tās mācīja, tās bija skaistas, un priecīgi varējām to darīt. Dziedājām arī vienu otru tā saukto mākslas dziesmu. Jau pēc pabeigtas pamatskolas un pa daļai pat vidusskolas, kad nācās saskarties ar ārzemju grāmatām un ārzemju garīgajām mantām, mani – es atzīstos – tā īpati pārsteidza, kā kaut kas neiedomājams, ka es sastapos ar tādiem vārdiem: somu garīgā tautasdziesma, vācu garīgā tautasdziesma, poļu garīgā tautasdziesma, angļu garīgā tautasdziesma. Manī pēkšņi radās tāds pārsteigums: bet kā – tautasdziesmas taču attiecas tikai uz tā saukto parasto dzīvi. Vai tad ir arī garīgās tautasdziesmas? Tā kā korāļi vai dievkalpojumu dziedājumi, vai tamlīdzīgi? Izrādās, ka ir. Latviešiem šinī vietā ir vakuums. Mēs redzam, ka pārejā uz garīgo rakstniecību, uz garīgām lietām mēs stāvam īpati sašaurinātā veidā.

Pieskarsimies šim laikmetam un tam raksturīgajām īpašībām. Redzam latviešu tautas spēcīgo augšupeju ar laikrakstu izdošanu un nodibināšanos. Pirmās bija “Latviešu Avīzes”, kuras 1822.gadā Jelgavā sāka izdot mācītājs Vatsons (Watson), kas bija īpati labvēlīgi noskaņots pret latviešu tautu. “Mājas Viesis” (1856–1908) iznāca jau latviešu redaktora Anša Leitāna vadībā. “Pēterburgas Avīzes” – gan īsu brīdi (1862–1865), ar humoristisko pielikumu pārnedēļās “Zobu Gals“, kurš jau sniedza plašāku informāciju un arī kritiskus rakstus un kuru slēdza pēc vācu muižniecības ierosinājuma par to, ka tas jau lielā mērā iesniedzās politiskos jautājumos. Raksturīgs tā laikmeta garīgais izdevums bija mācītāja Jura Neikena izdotais “Ceļabiedris” (1863–1864), lai zināmā mērā konkurētu ar “Pēterburgas Avīzēm”, kuras visumā ieturēja sekulāru līniju. “Latviešu Avīzes” dažā ziņā bija tāds pusgarīgs izdevums.

Veidojās tā sauktie jaunlatvieši – ļaudis, kas sāka apzināties savu latviskumu, neskatoties uz to, ka viņi bija gājuši skolās, kurās mācību valoda bija vācu un citādi visādi, bet uzsvērdami savu latviskumu un nacionālo pašapziņu. Šī kustība izvērtās sevišķi spēcīgi Krimas kara laikā (1853–1855). Tad, kad sākās “Mājas Viesa” un “Pēterburgas Avīžu” izdošana,  šeit arī bija jaunlatvieši, kurus lielā mērā ietekmēja tā laika  Eiropas politiskie uzskati. Tas bija lielais revolūciju un sakustēšanās laiks, kad pēc Vīnes kongresa 1815.gadā, kas ar ļoti spēcīgu reakciju mēģināja apspiest visādus tautu brīvības centienus, radās šīs kustības – jaunčehi, jaunā Vācija un tamlīdzīgi. Tā radās arī latviešu pašapzināšanās un savu īpatību atskārsme un centieni.

Dzejnieki. Spēcīgākais tā laikmeta dzejnieks bija Auseklis. Viņš bija lielais latviešu pagātnes romantizētājs un gāja līdz lieliem pārspīlējumiem latviešu pagātnes idealizēšanā un tādā superskaistā iztēlojumā, arī daudzos pašizgudrojumos ar izdomātiem dieviem un kaut kādiem latviskajiem paradumiem, bet nenoliedzams ir viņa dzejnieka talants. Viņam arī pieder viena ļoti zīmīga četrrinda, ar kuru Auseklis pamato jaunlatviešu tapšanu un izcelsmi. Viņš raksta tā:

“Kam jaunlatviešus bīdat, kam viņus peklē dīdat?
Tie – jūsu dētās olas, ko izperēja skolas.”

Vārdu sakot, viņš jau raksturīgā veidā rāda, ka izglītība vienas latviešu daļas apziņā gāja tādā virzienā. Piemēram, Kronvalds Atis, kas bija gājis vācu skolās un savā sākotnībā nemaz latviešu valodu nebija pratis, bet kļuva par vienu no visdedzīgākiem patriotiskajiem latviešiem. Kā pagātnes romantizētājs pieminams arī Pumpurs, kuru tāds liels literatūras vēsturnieks kā Teodors Zeiferts raksturo, ka viņa sacerējumam “Lāčplēsis” nav eposa rakstura, tas ir tikai uz dažiem pieskares punktiem izveidots literārs sacerējums, kam gandrīz varētu piedēvēt vēsturiska romāna vai kaut kādu tamlīdzīgu nosaukumu. Sacerējums neatspoguļo to, ko vajadzētu tādam epam atspoguļot, jo trūkst ticamības un patiesīguma momenta, bet Pumpurs vispārējā latviešu pacilātībā bija populārs ar savām dziesmiņām. Ja salīdzinām laikmetu pirms tam, kad vienīgais latviešu lielais sakustinājums – pie tam garīgais sakustinājums – bija Brāļu draudze, tad tagad šis sakustinājums, bet ne jau vairs izteikti garīgā nozīmē, tika parādījies citā virzienā.

Ievērojamākais notikums, kas lielā mērā iezīmēja laikmetu un latviešu augšupkustību, bija Rīgas Latviešu biedrības dibināšana. Dibināta 1868.gada sākumā, apstiprināta 12.oktobrī, un 1869.gadā jau likts pamatakmens biedrības celtnei.

1867.gadā Somijā un Igaunijā izcēlās liels bads. Bija izsludināta ziedojumu vākšana trūkumcietējiem, ko atbalstīja arī vietējā krievu valdība. Līdzekļu vākšanā piedalījās dažādas organizācijas, kā arī atsevišķi cilvēki Rīgā. Pie līdzekļu vākšanas savu līdzdaļu gribēja dot arī latvieši, bet latviešu stāvoklis bija tāds ļoti īpatējs. Viņi gan eksistēja, viņi gan dzīvoja Rīgā, bet viņu klātbūtne it kā nemaz nebija pamanīta. Tas bija raksturīgi. Kāds Baltijas domēņu pārvaldes komisijas ierēdnis Ivans Hūmillers - Rīgā pazīstams sabiedrisks darbinieks – bija dibinājis jau daudzas šādas vācu biedrības - palīdzības biedrības un arī vēl citādas. Viņš bija tas, kas nodibināja Latviešu Palīdzības komiteju trūkuma cietējiem. Hūmillers nemaz nepazina svešo Rīgā dzīvojošo tautu – latviešus. Viņš bija sastapies ar latviešiem, kas arī bija gribējuši palīdzēt, bet, neprazdami vācu valodu, viņi nevarēja nevienā no šīm biedrībām sev atrast īstu vietu. 1868.gada 19.februārī viņš sapulcināja četru latviešu amatu pārstāvjus. Tie bija ļoti raksturīgi amati: enkurnieki, meseri, t.i., mērnieki, liģeri un fūrmaņi. Šo četru amatu priekšstāvji vēl no senseniem laikiem bija tie, kas drīkstēja darboties pilsētās. Pieeja kādiem citiem amatiem latviešiem bija slēgta jau no Reformācijas laikiem. 20.februāra sapulce nolēma griezties komitejas apstiprināšanai pie gubernatora par “Latviskā Palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem” dibināšanu un 22.februārī saņēma gubernatora atļauju. 4.jūlijā gubernatoram iesniedza apstiprināšanai Rīgas Latviešu biedrības likumus – statūtus, kuri apstiprināti 12.oktobrī. 12.oktobris tātad arī ir Latviešu biedrības oficiālais nodibināšanas datums.

Biedrība tātad izaugusi no ļoti īpata pasākuma – no diakonijas, no palīdzības sniegšanas trūkumcietējiem igauņiem - vācot līdzekļus un nododot tos tālāk. Mūsu rakstnieks Deglavs raksturojis Latviešu biedrību. Viņš lielā mērā devis tādu kopsavilkumu Latviešu biedrības darbībai un tās raksturam. Viņš raksta tā: „Kā iepriekš paredzēts, šī biedrība priekš latviešu attīstības bija īsti svētīga, jo viss, kas mums saucams tautas kopīgs īpašums, attīstījies pamazām no šīs biedrības. Latviešu skatuve še uzstrādājusies līdz mākslai. Latviešu muzejs šeit atradis mājokli. Latviešu rakstniecība un avīžniecība atrada še spēcīgu pabalstu. Dziedāšana un mūzika šeit veicināta. Zemkopības pacelšana aizkustināta un jūrniecības lietās daudz kas par labu runāts, spriests un arī darīts. Katra ideja, kas attīstījusies latviešiem par labu, atradusi šeit uzņemšanu un tikusi realizēta. Kāda liela nozīme ir Zinību komisijai, šai biedrības klēpī izaugušai meitai. Tā tapusi ne vien par tautas senatnes pētītāju, bet arī par tautas darbinieku sviedru krājēju un pabalstītāju.” Tā Deglavs 80.gados raksturojis Latviešu biedrības darbu, patiešām visaptverošu kultūras darbu, kas latviešus lielā mērā ievadīja vispārējā pasaules kultūrā. „Kas gadusimteņiem priekš šīs biedrības dibināšanas nebija panākts, tas parādījies līdz ar viņu gadu desmitos, kad kļuva svabads tautas ģēnijs, kurš smaka zem Baltijas vācu elementa.” Te ir noslēgums. Tas, kas mums jāzina, „šo biedrības namu uzlūkojot, ir tam līdzi arī visas tautas vēsture, viņas atmošanās ir arī tautas atmošanās, viņas dzīvība ir arī tautas dzīvība”.

Pie Latviešu biedrības lielajiem darbiem un vērtīgajām norisēm pieder 1. Latviešu vispārējo dziesmu svētku organizēšana un noturēšana 1872.gadā. Mēs gan zinām, ka jau Neikena vadībā Dikļos, Umurgā uz laukiem bija notikuši šādi dziedāšanas svētki vietējo draudžu apmērā, bet šie lielie vispārējie Dziesmu svētki, kas sapulcināja dziedātājus no visvisādām Latvijas malām, tie pirmo reizi notika 1872.gadā. Vienlaicīgi ar šiem Dziesmu svētkiem notika arī jau otrā zemkopju sapulce un pirmā vispārējā skolotāju sapulce.

Padomājot mazliet par šīm organizācijām, par šiem organizēšanās veidiem, jūs sapratīsiet, ka, salīdzinot ar latviešu stāvokli dzimtbūšanas laikā vēl XIX gadusimta sākumā, patiesi redzams, kāds milzīgs izrāviens ir bijis.

Gluži dabīgi rodas jautājums, kas ir tā kā palicis malā, lai gan mums tas ir vissvarīgākais. Tautiskā atmoda un kristīgā ticība - kā bija ar šīm divām lietām? Mēs zinām tādus īpatos apstākļus, ka Rīgas iedzīvotāju skaits taisni tajā laikā ārkārtīgi auga, ka Rīga izveidojās par lielu rūpniecības pilsētu, uz Rīgu saplūda cilvēki no visiem Latvijas novadiem, nāca arī ieceļotāji no Krievijas. Rīga izpletās savās celtnēs un nomalēs, taisni tā kā tagadējos laikos, kad Rīgas nomales kļūst par ļaužu masu izvietojumu tajās 6, 9, un 12 stāvu mājās, tā tanī laikā – XIX gadusimta otrajā pusē. Vēl tagad Rīgā redzamas dažas pēdas no šīs ļaužu izvietošanas celtniecības. Es nezinu, kā tagad izskatās Sarkandaugavā, kur tas bija ļoti raksturīgi, tāpat arī dažos citos novados. Daudz kas jau ir nojaukts, bet, piemēram, tepat Lienes ielas stūrī pretī aptiekai jūs redzat celtni, kas aptver veselu stūri uz divām ielām. Zema, gara divstāvu ēka, drusku pat greznota ar tornīšiem. Iedomājaties šīs ļoti garās divstāvīgās, barakveidīgās celtnes mūsu toreizējās priekšpilsētās. Un jāsaka tā – cik logu, tik dzīvokļu. Tur novietojās milzīgi ļaužu bari ļoti saspiestos, ļoti grūtos dzīves apstākļos, nechigiēniskos, visādā veidā nožēlojamos apstākļos. Rīgas draudzes pieauga milzīgā apmērā. Rīgas Mārtiņa draudzē bija 22’000 draudzes locekļu, Pāvila – arī 22’000, Jēzus draudzē – 19’000, Lutera – 14’000, Trīsvienībā – 12’000, Ģertrūdes draudzē – 50’000. Pie tam baznīcu celšana no krievu valdības puses bija ierobežota un iežņaugta, tā nāca tikai pēc 1905.gada, kad varēja uzcelt jaunu Ģertrūdi, kad varēja uzcelt Krusta baznīcu, bet citādi bija šis milzīgais ļaužu masu pieplūdums.

Tomēr jautājums par tautisko atmodu un Kristīgo Baznīcu Latvijā. Mēs atrodam pie šī paša autora Deglava rakstītus šos sajūsmas pilnos un zināmā mērā arī patiesos vārdus par Latviešu biedrības tapšanu, bet ko viņš runā par kristīgo ticību 1893.gadā. – Kultūras vietā iegūta tikai gadusimtu ilga verdzība. Doma baznīca, kuru viņš arī uzskata, ir bijusi un palikusi šai tautai sveša ar saviem mūriem. Mākslīgi uzspiesta un nedabīgi attīstījusies šī latviešu piederība kristīgai ticībai. Mēs jau varētu sacīt, ka tautas savā attīstībā piedzīvojušas to, ka ticības ieviešana ne vienmēr nākusi maigiem līdzekļiem. Ar laiku tas bija pagājis, lietas izlīdzinājās un šīs tautas, pieņemdamas labo, varēja veidot sevi tālāk normāli un priecīgi. Kāpēc tas tā notika ar latviešiem, ka viņi joprojām palika šo, kā viņi domā, netaisno un varmācīgo spaidu varā? Te, mīļie draugi, ir izskaidrojums, kas mums daudz ko ļauj saprast. Šejienes evaņģēliski luteriskai Baznīcai pirms Pirmā pasaules kara varam droši dot apzīmējumu, kas to tiešāk raksturo nekā vispārējā frāze: Baltijas evaņģēliski luteriskā Baznīca. Tiešāk raksturojot, tā būtu jāsauc – Baltijas evaņģēliski luteriskā vācu Baznīca. Ne velti tad, kad nāca atkal lielās pārmaiņas un kapitulācijas un arī kad pievienoja Vidzemi Krievijai, tad muižniecība deklarēja, ka Livonijā dzīvo vācieši un Livonija ir vācu valodas zeme, par pārējiem, kas tur dzīvoja, nebija ne runas. Evaņģēliski luteriskā Baznīca Baltijā ar pilnām tiesībām var tikt saukta par vācu Baznīcu. Tā saukto nevācu – latviešu un igauņu – līdzdaļa bija pasīva, viņu loma Baznīcā bija garīgi nenozīmīga un minimāla. Viņi bija aprūpētas, anonīmas masas stāvoklī. Baznīcas struktūra, vēsturiskā rosme un teoloģiskā izglītība bija pilnīgi un bez izņēmumiem vācu rokās, pie tam gadusimtiem ilgi, nevis epizodiski. Sašaurinātais tiesiskais stāvoklis, ko Kurzemes un Vidzemes zemes Baznīcām, to konsistorijām un ģenerālkonsistorijai Pēterpilī piešķīra 1832.gada Nikolaja I dotais likums, nodeva šīs zemes Baznīcas absolūtā muižniecības un garīdzniecības varā. Abas konsistorijas un arī virskonsistorija, sākot ar prezidentiem, vācu muižniekiem, viceprezidentiem un vācu garīdzniekiem viņu vadībā, līdz pat zemākajiem pārvaldes amatiem, tāpat bija vācu tautības locekļu neapšaubāmā domēne – īpašums. Vienīgais izņēmums pa visiem ilgajiem 80 gadiem – no 1832.gada līdz Pirmajam pasaules karam, līdz Krievijas sabrukumam - Baltijas Baznīcas pastāvēšanas laikā bija mācītājs Sakranovics, kurš dažus gadus (1898–1905) bija Kurzemes konsistorijas garīgais loceklis, jau latviešiem atsvešinājies, savā ģimenē sievas dēļ vācisks. Patroni, kam piekrita mācītāju aicināšana draudzēs, bija vācieši - muižnieki, un viņi aicināja vācu mācītājus latviešu draudzēm. Draudzes, kurās mācītāju aicināšana piekrita konventiem, t.i., konventā puse locekļu bija no muižniecības, puse locekļu - no draudzes locekļiem, arī tur vācu tautības elementam, muižniekiem, šādā vai tādā veidā pārsvars bija panākams. Nevācu daļa, ja arī konventā pielaista, bija bez noteicošā iespaida. Mācītāju vairums bija vācu tautības. Stāvoklis sāka nedaudz izmainīties, nākot latviešu teologiem. Vācu vēsturnieks Šrenks (Schrenck) sērīgi atzīmē, ka tanī laikā mācītāju saimē zūdot vienveidība. Vienveidība, t.i., vācu absolūtā predominance. Uz gadusimta beigām sevišķi Vidzemē jau kāda puse mācītāju tomēr bija nevāci – latvieši un igauņi. Tad vēl tikai Kurzeme uzturēja šo vienveidību, t.i., absolūtu vācu pārsvaru. Nu, protams, tad bija vienveidība tikai šinī savstarpībā vien, ļoti ierobežojot visādiem līdzekļiem nevācus un viņu iekļūšanu mācītāju saimē.

Kā izveidojās šie amati? Konsistorijas prezidents vienmēr bija lajs un to proponēja muižniecība. Vietējā muižniecība proponēja divus kandidātus no muižniecības izraudzītajiem kandidātiem, kurus landtāgs mēdza izvēlēt no ievērojamākajiem muižnieku pārstāvjiem. Vienu no viņiem apstiprināja ķeizars. Līdzīgā kārtā notika arī garīgā viceprezidenta – ģenerālsuperintendenta iecelšana no mācītāju vidus. Kā redzat, Baznīcas vadība bija laicīga, ne garīga.Tā bija iestāde ar zināmā mērā garīgām funkcijām, bet tās prezidents vienmēr bija laicīgais loceklis. Garīgais loceklis, viceprezidents, bija ģenerālsuperintendents, ko iecēla no mācītāju vidus. Tāpat divus laicīgos asesorus iecēla iekšlietu ministrs no muižniekiem, no izredzētiem četriem kandidātiem, t.i., divus Kurzemē, divus Vidzemē. Iecēla divus garīgos asesorus katrā konsistorijā, kurus gan izvirzīja pati konsistorija - no katras konsistorijas pa diviem kandidāti, no kuriem tad vienu apstiprināja ministrs. Konsistorijas darbvedību pārzināja īpašs sekretārs un notārs ar juridisko izglītību. Ģenerālsuperintendenti bija prāvestu, mācītāju un mācītāju kandidātu priekšnieki, arī mācības skaidrības un tikumīgas dzīves pārraugi. Katrā draudzē bija baznīcas priekšnieki, daudzos gadījumos pat divi, kurus ievēlēja konvents uz trim gadiem no muižas īpašniekiem vai muižu arendatoriem. Tā kā nebija nevienas spraudziņas, kurā varētu iekļūt kāds nevācietis, – tik konsekventi ieturēta bija vācu līnija. Tāpēc varam tiešām ar pilnām tiesībām runāt par Baltijas evaņģēliski luterisko vācu Baznīcu, kurai bija pakļautas arī nevācu masas zināmā apkopšanā, bet visumā tā bija īsti vāciska organizācija. Lūk, apstāklis, ka iekarošanas laiks gan nāca ar savu rupjību un ar savu asumu, tomēr tas nebija tas, kas izšķīra noskaņojumu pret vācietību, bet gan šis stāvoklis, ka latviešu cilvēkam nebija nekādas izpausmes iespējas. Kad radās pirmie latviešu valodas raksti no vāciešiem un kad viņiem piebiedrojās arī latviešu autori - vai tulkodami, vai paši rakstīdami, tas bija vienīgais, kādā veidā latvieši varēja garīgi izpausties. Protams, tas viss gāja tā laika varbūt mazliet naivā celsmes virzienā un tikai tādā virzienā. Un tad varam arī saprast cīņu, ar kādu vācieši tik ārkārtīgi spēcīgi vērsās pret jaunlatviešiem, saskatīdami tur savus ienaidniekus un mēģinādami tos visādā veidā denuncēt pie valsts varām un iestādēm, lai ietekmētu viņu sabiedrisko stāvokli un ieņemtos darbus, un lielā mērā tas arī  tika panākts. Te varētu būt temati, par kuriem rakstīt, pētot mūsu vecos rakstus un apgaismojot šīs lietas precīzāk.

Tajā pašā laikā, lai kā arī jaunlatviešiem un šādai latviskai kustībai vācietība turējās pretī, notika divas lietas. Pirmā bija tā, ka jaunlatvieši – dzejnieki, rakstnieki, sabiedriskie darbinieki – novērsās no Baznīcas, pagāja tai vienaldzīgi garām vai arī  jau ar kritiku vērsās pret Baznīcu. Radās pirmās skepticisma un ateisma iezīmes. Reliģiskās izpausmes sāka parādīties vispārējo reliģisko izjūtu virzienā. Paskatīsimies uz latviešu dzeju, īpaši uz to dzeju, kas bija pirms Pirmā pasaules kara un arī vēl pēc tam. Tagadējā tur vairs neder, tāpēc ka tur jau nav nekāda dabīgā attīstība, tā ir citāda veida. Papētiet un paskatieties! Vai jūs atrodat latviešu dzejā un latviešu dzejniekos kristīgo momentu? Reliģisko izjūtu – jā! Par to, cik skaistas ir Ziemassvētku eglītes uguntiņas, cik brīnišķīgs ir brauciens ziemas naktī, kad baznīca zvana, cik brīnišķīgi baznīca stāv kalnā, un Poruksto uzrunā, lai baznīca lūdz par viņu Dievu. Kas tas viss ir? – Tas ir tāds atšķaidījums. Un tad tās reliģiskās izjūtas, kuras, starp citu, arī ir pie Friča Bārdas. Arī tur ir panteisms, tas no vispārējās reliģiozitātes paņemtais jūsmojums par mūžības lietām, par kaut kādām dievišķībām un tamlīdzīgi. Kristīgais moments tur nepastāv. Mēs tā īsti varam minēt vienīgi Apsīšu Jēkabu. Apsīšu Jēkabs un Latvijas laikā vēl vienīgais dzejnieks, kuram atrodam kristīgo momentu, ir Leonīds Breikšs. Visur citur, kur Kristus vārds tiek līdzi minēts, tad katrā ziņā tūlīnās tam blakus tiek sacīts – tās ciešanas, ko cilvēki cieš, ko tas nozīmē, ka nu cilvēks cieš, cilvēka sāpes. Un tā – temati sāpēm, temati mātes ciešanām, pie krusta stāvētājai mātei. Šie temati, kas iegūlās mūsu latviešu autoru altāra gleznās. Kristus – par tādu vismaz dēvēts – tas nepārliecinošais tēls kaut kādā baltā slimnieka tērpā, kas tiek pielikts visur: te viņš ir meža vidū - sēž uz celma, viņam apkārt tur sēņotāji, ogotāji – ir arī tāda altārglezna. Tad viņš ir atkal citā vietā atnācis uz lauka, stāv aizmugurē, divi vīri tur griež maizi un iekož, un uz viņu nemaz neskatās. Paskatieties kritiskām acīm! Viņi kritizē kristīgo ticību, bet mēs drīkstam arī viņus kritizēt. Mēs to drīkstam. Kā tas ir tapis? Kur ir saknes? Vai tanī latviešu vispārējā reliģiskajā vienaldzībā, kas jau iezīmējās chroniku laikos, ko redzam garamantu īpatībā? Vai arī šinī Baltijas evaņģēliski luteriskās vācu Baznīcas cietajā vadībā un iekļāvumā, ar kādu tā bija vērsusies pret šo tautu? Tas radīja šīs divas lietas. Viena lieta bija jau pieminētā latviešu atsvešinātība līdz pat naidīgumam pret kristīgo ticību. Otra lieta bija tas nazis, kas griezās pašiem vāciešiem rokā. Šai tautai ir raksturīgi, ka tā vienmēr pārprot savu stundu. Tā pārprata savu stundu Brāļu draudzes laikā un attiecībā pret Brāļu draudzi, nikni cīnīdamās, lai to izravētu vai vismaz ierobežotu, neredzēdama, ka no šīs Brāļu draudzes pretestības izauga pavisam kas cits. To uztvēra pilnīgi sveša vara – pravoslāvība, nāca un pļāva evaņģēliskajā Baznīcā bagātīgus augļus. Ļoti daudz šī vācu novēršanās no savas draudzes locekļiem, ko viņi, raudādami un žēlodamies savā sinodē, kādreiz bija gan ļoti maigi atzinuši, ka vēlības un mīlestības trūkums pret nevāciem, nevienlīdzība draudzes locekļos, pievēršanās ievērojamākajiem cilvēkiem un pārāk maza ievērība - tur jāliek iekšā aiz šiem vārdiem: vācieši un latvieši - bija par iemeslu tam, ka tauta novērsās no Baznīcas. Tas bija pirmais lielais trieciens. Otra novēršanās no nevāciem, kuri sāka tapt par cilvēkiem, par tautām un kuri vērsās pretī jau politiskā cīņa. Izmisīgie pārtautošanas mēģinājumi pēdējā stundā, šoreiz ar izglītības palīdzību, pirms tam ar izglītības aizturēšanu, tad ar izglītības veicināšanu, pārvācošanu ar skolu palīdzību, pārvācošanu ar universitātes palīdzību. Tas bija par vēlu. Un tad notika šī viņu traģēdija pēc gadusimtiem ilgas palikšanas tikai par svešķermeni. Tā atrada savu kronējumu 1939.gadā, kad ar vienu rāvienu vācieši tika izsakņoti tā, it kā viņi te nemaz nebūtu bijuši. Tā tas ir, tie ir tautu likteņi.

Jāpievēršas arī dažiem kopveidojumiem, kas attiecas uz visu Baltijas Baznīcu.

Lielais darbs, ko savā laikā iedibināja bīskaps Kārlis Christians Ulmans (1793 –1871), viņa 1859.gadā nodibinātā Palīdzības lāde vai Palīdzības biedrība evaņģēliski luteriskajām draudzēm krievu zemē, ļoti lielā mērā veicināja visu palīdzību diasporas draudzēm un tāpat arī vietējām draudzēm. Šis darbs sniedzās uz draudzēm, un tā kā draudzes gandrīz bez izņēmuma bija jauktās draudzes, teiksim, ar 1% vāciešu un ar 99% latviešu vai igauņu, tas bija viens no lielajiem pasākumiem, kādi vēl turpinājās pat Latvijas laikā. Tikai nezinu, kā tas izbeidzās. Latvijas laikā šis darbs bija prāvesta Reinharda pārzināšanā, un tika arī izdoti pārskatus. Es tikai atceros, ka bija Kokorevas baznīcas celšana un vēl kādi pasākumi, kur doti līdzekļi no Palīdzības lādes.

Samērā rosīgs bija diakonijas darbs dažādos izpaudumos un veidos. Protams, atkal tas bija ekskluzīvi vācu vadībā. Ļoti ievērojamais darbinieks bija mācītājs Katerfelds, jau agrāk pieminētā Tabora dibinātājs. Tabors bija garā vājo iestāde pa daļai pēc vācu Bēteles parauga. Bija dažāda veida palīdzības organizācijas, sevišķi lielajās pilsētās – vai nu palīdzība trūcīgiem, vai arī morālā palīdzība Baznīcas apmērā. Kurzemes konsistorija tajā ziņā bija devusi labus paraugus ar diakonisu iestādi, ar Taboru, ar kurlmēmo skolas ierīkošanu Jelgavā. Tā sauktās diakonisu mājas, diakonisu iestādes – Marijas diakonisu biedrība vai Marijas diakonisu māja Rīgā atradās Miera ielā, kur tagad uzcelts lielais dzemdību nams. Tur nojauca vairākas lielas, solīdas trīsstāvu ēkas, kurās bija vācu diakonisu iestāde ar māsām diakonisēm. Jelgavā šīm māsam arī bija diakonisu māja. Latvijas valdība izdarīja vienu ļoti nesmuku lietu, nostādīdama Tabora iestādi Ģintermuižu kā muižu un pakļāva to zināmā mērā agrārlikumam. Iestādi pašu nelikvidēja, bet pārvērta par valsts slimnīcu. Tāpat arī diakonisu māju Jelgavā, atņemot lielāko ēku, kur bija iekārtota diakonisu slimnīca, pārvērta par pilsētas slimnīcu. Māsas diakonises saspiedās kādā mazākā telpā un kā tādas nolietas skudriņas atkal vilka kopā, ko varēja, lai šo darbu turpinātu. Arī Liepājā ir bijusi diakonisu māja pēc šī parauga, turpat arī māsas dzīvoja tajā īpatajā gandrīz vai tādā pusklostera eksistencē. Arī šīs māsas bija pārsvarā tikai vācu māsas. Un Latvijas laikā bija raksturīgi, ka tad, kad darbi sadalījās starp Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas latviešu daļu un vācu daļu, visas šīs iestādes, šīs diakonisu mājas kaut kā palika vācu pusē. Latviešiem tās lietas nevajadzēja. Acīmredzot ir bijušas arī kādas kalpojošās māsas latvietes, bet viņas iekļāvās tajā kopējā vācietībā.

Labi attīstīta bija ārmisija. Ar likumu bija aizliegts ārmisijas darbu atbalstīt dažādās citādās misijas iestādēs. Vienīgā, ar kuru varēja uzturēt sakarus Kurzeme un Vidzeme, bija vācu Leipcigas misija. Uz Leipcigas misiju tika sūtīti savāktie līdzekļi, kā arī eventuālie misionāri. Ar Leipcigas misijas starpniecību no Baltijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas – Līflandes, Kūrlandes un Estlandes – ir aizgājusi laba tiesa misionāru. Nevaru nosaukt tieši, bet tas skaits ir apmēram 20 - 30 misionāri un to starpā ir arī latvieši. Mums ir zināms tikai par diviem latviešiem, kuri pirms Pirmā pasaules kara darbojās, un tas bija Stambergs, kurš strādāja misijas darbu Āfrikas austrumos, tagadējā Tanzānijā, un kāds amatnieks, namdaris Lukavs – arī no Latvijas un arī turpat Āfrikā.

Starp citu, Austrumāfrikā, kā toreiz sauca, darbojās šie Leipcigas misionāri arī no Baltijas un viņu starpā bija divi martīri. 1899. vai 1900.gadā uz Austrumāfriku devās divi jauni misionāri, mācītāji – Segebreks un Ovirs. Segebreks bija kurzemnieks, Ovirs bija no Tallinas, no Igaunijas. Viņi bija vācu tautības cilvēki un bija izgājuši Leipcigas misijas sagatavošanas iestādi. Abi nonāca Tanzānijā, bet piedzīvoja traģisku galu – mocekļa nāvi. Jau toreiz Austrumāfrikā vietējās vācu pārvaldes varas bija lielā mērā sacēlušas pret sevi vietējos iedzīvotājus, un tur bija uzbrukuma gadījumi, ar kādiem āfrikāņi vērsās pret eiropiešiem, kas tur apmetušies.Vienā tādā uzbrukumā nakts laikā arī uzbrukuši misionāriem, kas bija neapbruņoti cilvēki un tiešām bija nākuši tikai misijas nolūkos, un viņus noslepkavojuši.

Mēs bijām tik neinformēti, ka septiņdesmitajos gados, kad notika Vispasaules Luterāņu federācijas kopsanāksme, kur mūsu archibīskaps Matulis bija viens no konferences dalībniekiem, tur bija noticis svinīgs dievkalpojums pie šo mocekļu, ko āfrikāņi tagad ļoti augsti ciena, kapavietas. Mūsu Baznīcas pārstāvis tur bijis, tā sakot, kā jau vienā sarīkojumā. Žēl. Ja mums tādas lietas nebūtu turētas tik noslēpumaini, ko darām vai darīsim, es būtu labprāt pateicis, ka tas ir tāds vienreizējs gadījums, un mēs būtu varējuši nest savu īpašo sveicinājumu šiem diviem martīriem. Tas arī būtu devis pret mūsu Baznīcu tādu īpatu noskaņojumu no āfrikāņiem, kas bija ar lielu sirsnību un mīlestību uzņēmuši to konferenci, bet tā lieta pagāja garām. Starp citu, Tanzānijā ir miljons luterāņu – āfrikāņu, kas lielā mērā ir tapuši caur šo Leipcigas misiju un vēlāk patstāvīgo pašu āfrikāņu misiju.

Lai gan mēs neinteresējamies par mūsu vēsturi, tomēr tā nav tik tukša, ka nebūtu vērts kādreiz tajā paskatīties. Tur ir ļoti interesantas lietas taisni misijas laukā. Piemēram, hercoga Jēkaba un viņa pēcteču, pārējo Kurzemes hercogu laikā - sakari ar Āfriku, ar Indijas salām un tamlīdzīgi. Tā kā šis darbs mums nav svešs. Par Baltijas misionāriem zinām, ka XIX gadusimta sākumā, kaut kad divdesmitos vai trīsdesmitos gados rīdzinieks Hugo Hāns (Hugo Hahn) ir devies uz Āfrikas dienvidiem, uz toreiz pilnīgi mežonīgo zemi - Namībiju. Viņš bija misijā herero tautā. Šī zeme ir tuksnešaina – Namībijas tuksnesis.Tur savu mūžu ir strādājis Hugo Hāns, kurš ne tikai iemācījies herero valodu, bet sastādījis herero gramatiku un vārdnīcu, pētījis arī herero tautas ticību un vēsturi. Ar to viņš kā zinātnieks ir iegājis vispārējā pasaules zinātnē, kas strādā antropoloģijas virzienā. Hugo Hāns tur strādājis Vācijas Reinas misijā. Toreiz vēl nebija krievu valdības aizlieguma, kas noliedza sadarboties ar citām misijām, kā vienīgi tikai ar Leipcigu. Tur arī Hugo Hāns nodibināja ģimeni. Viņa dēlu, protams, aizsūtīja uz Vāciju mācīties skolā, bet viņa dēls nekļuva par misionāru. Viņš kļuva par mācītāju Igaunijā, savukārt dēla dēls, tātad Hugo Hāna mazdēls, bija Tērbatas Universitātes teoloģijas profesors Traugots Hāns. Viņa vārdu jūs būsiet dzirdējuši.Traugots Hāns pieder pie Baltijas Baznīcas martīriem. 1919.gada 14. janvārī viņu līdz ar citiem gūstekņiem, kas bija ielikti cietumā, noslepkavoja lielinieki, bēgdami no Tērbatas. Tā šī Hānu līnija ir nesusi un devusi tādu īpatu devumu vēsturē un arī garīgajā dzīvē.

Par Tērbatas Universitāti esam jau runājuši, ka tur sagatavoja latviešus un igauņus taisni tanī laikā, ko apzīmējam par tautas atmodas laiku, kad labklājība un izglītības priekšpakāpes jau atļāva daudz tālāk sniegties šinī virzienā. Latvieši studēja krietni daudzi. Kopējais Tērbatas latviešu teologu skaits ir pāri par 200. Ne visi no tiem tapa par mācītājiem. Viena daļa pat nepabeidza studijas. Ja pareizi atceros, laikam 60 ir tādi, kas nepabeidza. Un no tiem, kas bija pabeiguši, arī ne visi kļuva par mācītājiem Baltijā – Latvijā un Igaunijā. Es domāju šinī gadījumā speciāli Latvijā, jo tur viņi atdūrās uz milzīgo pretestību latviešu augšupejai pie vācu konsistorijas un pie vācu vispārējām interesēm, kas jutās ar to apdraudēti, ka latviešu draudzēs taptu latviešu mācītāji. Sevišķi Kurzemē tajā ziņā bija ļoti asa cīņa. Tur tikai retais varēja iekļūt mācītājos, būdams latvietis. Vai nu viņam vajadzēja būt tādam ļoti mērenam latvietim, kas nemaz nelikās ne zinis par latviskiem centieniem, vai arī viņam vajadzēja kļūt prozelītam – tikt uzņemtam vācietībā. Un šī uzņemšana vācietībā parasti notika ar to, ka viņš apņēma vācu sievu. Šie gadījumi pa lielākai daļai bija tādi: kas apņēma vācu sievu, sava seniora - vācu mācītāja meitu, kura citādi varēja palikt arī neprecēta, tādam latviešu kandidātam tas bija ceļš uz latviešu draudzi. Šādas puslatviskas ģimenes mācītājos mums ir bijušas daudzas, vairākas katrā ziņā, arī pieminētais konsistorijas viceprezidents Sakranovics. Arī ievērojamais Smiltenes mācītājs, vēlākais prāvests Kārlis Kundziņš. Arī tas pats Neikens. Pie tam vēl Neikens bija tādās domās, ka latviešiem katrā ziņā jātuvinās vēl vairāk vācietībai. Arī Valmieras mācītājs Valters. Rīgas, vēlākais Slokas mācītājs Vilis Rozenieks. Nu un tā joprojām - laba tiesa no mūsu vecākās paaudzes mācītājiem, kuriem tad bija dota šī licence būt šeit par mācītājiem. Citādi kādreiz izcēlās lielie baznīcas kari, kur draudze noteikti vēlējās latviešu mācītāju, bet konvents un muižnieks turējās tai lietai pretī. Un nonāca gandrīz vai līdz kautiņiem un demonstrācijām vai tādam stāvoklim, ka dažā baznīcā pat pārtrauca dievkalpojumus uz laiku - uz kādiem mēnešiem, kamēr beidzot varēja dabūt iekšā to vācu mācītāju, ko draudze negribēja. Tādi kari ir bijuši Opekalnā, kur draudze sirsnīgi bija vēlējusies mācītāju Beldavu. Beldavs bija ļoti apdāvināts runātājs un draudzes darbinieks, to viņš vēlāk parādīja darbībā Aucē un arī Pēterpilī, organizēdams tur latviešu diakonu sagatavošanu un tamlīdzīgas lietas. Opekalna draudzei palika uz ilgiem laikiem tāda brūce dvēselē par šīm lietām. Vidzemē stāvoklis tomēr bija labāks, tur jau gandrīz vai pusē no draudzēm par mācītājiem bija varējuši iekļūt latvieši.

Vēl jāpiemin ļoti raksturīga lieta, zīmējoties uz skolām. Skolās pēc visām perturbācijām un cīņām ar muižniecības laiskumu un negribību kaut ko darīt, beidzot  stāvoklis bija tapis tāds, ka tomēr Vidzemē un Kurzemē bija tā sauktās draudzes skolas, protams, ciešā vācu pārziņā skolu lietu pārvaldē un arī mācītāju ziņā, bet 1885.gads nesa vienu būtisku pārmaiņu. Krievi vēl visu laiku pieļāva vāciešu brīvo rīcību skolu lietās. Paralēli gan jau eksistēja pareizticīgās skolas, kas arī bija viens no reklāmas un pievilkšanas veidiem pravoslāvībai, kur latviešus gan apmācīja zinībās, bet arī tuvināja pravoslāvībai. 1885.gadā Aleksandrs III piekrita iekšlietu ministra priekšlikumam nodot Baltijas tautskolas izglītības ministrijas virsuzraudzībā. Savukārt tas nozīmēja padotību Tērbatas apgabala mācību kuratoram. Un šis Tērbatas apgabala kurators Kapustins sāka savu pārkrievošanas un pārveidošanas darbu, gan vēl samērā mēreni, bet tomēr pieprasot, lai vācu muižniecība reorganizē savus uzturētos skolotāju seminārus. Man nav zināms, kādā virzienā tā reorganizācija bija domāta, bet, cik var saprast, lieta grozījusies ap krievu valodu un mācību priekšmetu sadalījumu, ko nu vācieši nebija varējuši pieņemt. Un tāpēc Vidzemes muižniecība 1887.gadā slēdza skolotāju semināru. Kurzemes muižniecība savu Irlavas semināru slēdza 1893.gadā, galīgā veidā – 1899.gadā. Krievi izveidoja savus skolotāju seminārus. Ar šo krievu valdības rīkojumu viņi iecēla par kuratoriem kādreiz pat latviešu tautības cilvēkus, bet tas krievu pārkrievošanas politiku neietekmēja, gandrīz otrādi. Latviešu zemnieki un latviešu inteliģence ar krievu virsvadību skolām nemaz nejutās kaut kādā ziņā sarūgtināti, viņi uzņēma to pat labvēlīgi. Viņus vācu spiediens visos virzienos un sevišķi pārvācošanas centieni jau bija pietiekamā mērā sarūgtinājis.

Pagastskolās pirmos divus gadus mācības vēl notika latviešu valodā. Krievu valoda kā atsevišķs priekšmets bija klāt, bet pēc otrā gada visām mācībām bija jānotiek krieviski, tikai ticības mācība varēja būt dzimtajā valodā. Jaunais kurators Lavrovskis lietas centās vēl vairāk steidzināt, un viņa līdzstrādnieki jau bija izkalkulējuši, ka 50 gados nebūs vairs ne igauņu, ne latviešu, bet visi būs pārkrievoti. Jau no pirmās skolas dienas jau vajadzēja iekalt krievu valodu pēc tā sauktās naturālās metodes - tāds bija Lavrovska rīkojums. Kas ar to naturālo metodi bija domāts, nav skaidri saprotams. Es tikai atceros savas mātes stāstījumu, ka arī viņas skolas gaitas bija iekritušas tanī laikā un ka tas bijis bērniem traģisks laiks. Bērni nāca no lauku sētām, neviena krievu vārda nezinādami. Skolotāji, arī latviešu skolotāji drīkstēja ar viņiem runāt tikai krieviski. Runāšana citā valodā bija sodāma tikpat skolniekiem, kā skolotājiem. Mamma vēl atcerējās tādu gadījumu, kā tiem nabaga bērņukiem bija gājis. Kāda meitenīte nu nevar izrunāt to vārdu pčela, viņai visu laiku iznāk pečela, pečela. Raudādams bērns mokās un viņu moka, un viņu vēl soda, ka tās lietas nevar izrunāt. Tāda asaraina ir bijusi tā apkrievestība skolās. Atvieglojums nāca drusku vēlāk, kad pēc 1905.gada pret intensīvo pārkrievošanu pacēlās balsis arī liberālākā krievu sabiedrībā, tāpat arī latviešu starpā. Atkal tika atjaunota apmēram tā pati sistēma, ka pirmos gados mācības vēl bija pašu valodā un tikai nākošos bija krievu valodā. Raksturīgi tomēr tas, ka pārkrievotāji nebija pareizi novērtējuši latviešu skolotājus, kuri bija spiesti mācīt bērnus krieviski. Latviešu un igauņu tautskolotāji paralēli mācībām uzturēja dzīvu nacionālo garu savos skolniekos. Un tā šie pārkrievošanas mēģinājumi vismaz līdz Pirmajam pasaules karam vēlamos rezultātus nebija devuši.

Tomēr bija arī citi rezultāti. No krievu skolām latviešiem atvērās ceļš uz studijām ārpus Tērbatas. Un tanī laikā sāka rasties latviešu studenti galvenokārt Maskavas universitātē. Protams, ne teologi, jo tur teoloģijas fakultātes nebija. Juristi, tautsaimnieki, bet arī technisko zinību studenti un tamlīdzīgi. Tur, savukārt, šis pārtautošanas moments parādījās atkal citā virzienā. Krieviski izglītotais latvietis iekrievojās. Krieviem ir pavisam cita metode, uz kuru mūsu ļaudis arī vēl tagad krīt iekšā. Krievi nejūt nekādu agresiju pret svešām tautām savā tuvākā satiksmē. Politikā viņi mēdz būt agresīvi, bet cilvēku satiksmē taisni otrādi. Krievos ir tāda īpata, var teikt, tāda ātra draudzība, un sevišķi pret svešinieku daudz tādas īstas viesmīlības un labprātības. Un tā tie mīļie latviešu studenti, vēlāk arī ārsti, juristi, kas tur studējuši, silti uzņemti, ļoti ātri un bieži iejuka krievestībā. Tur arī varēja palīdzēt ieprecēšanās. Un tur jau ir konsekvences – kas ir pienācis tuvāk klāt krieviem, tam tūlīnās saka: nu, viņš ir mūsējais. Viņi nemaz nevar saprast, ka kāds var nebūt krievs. Tas krieviem nav jāiemāca. Nav tā kā vāciešiem jāpamato ar visādām teorijām, cik laba, cik pārāka ir šī tautība un ka viņai ir lielākas tiesības dzīvot pasaulē kā citiem. Krieviem tas nav vajadzīgs. Krieviem jau tas ir viņu būtnē: būt cilvēkam - tas nozīmē būt krievam. Krievi labprāt ņem priekšā un iekšā ne tikai latviešus vai igauņus, bet arī pat dzeltenos un brūnos. Kaukāziešu asimilācija, Vidusāzijas tautas un Krievijas pašas tautas. Krievi tik daudz ir uzņēmuši sevī tatārus, kurus viņi pakļāva. Tik lielā mērā, ka krievos pašos ir tapis sakāmvārds – poskrebi russkovo, naiģoš tatarja, – mazliet pakasi, paskrāpē nost to miziņu, krievam tur apakšā ir tatārs. Jā, ar tatāriskiem uzvārdiem pilnīgi legāli, bez acu samirkšķināšanas, bez pārmetuma. Mūsu Maskavas studenti un studētāji, tāpat kā Krievijas karaskolu apmeklētāji virsnieki nāca atpakaļ uz Latviju ar krievu sievām. Un tās bija tik konsekventas krievietes, ka Latvijas laikā pat neiemācījās latviski – kam tas vajadzīgs? Te ir Krievija, tās ir krievu guberņas. Ņemiet to vērā, kad jūs domājat par krievu attiecībām ar latviešiem. Iekrievošanās, pārkrievošanās, apkrievošanās ir daudz efektīvāka nekā pārvācošana. Vācietis pats to nevar – viņš tā svaidās, te viņš gribētu to latvieti ievilkt sevī iekšā un tanī pašā laikā saka, nē, tas ir latvietis. Ar to viņš zaudēs savu vācietības spožumu, ja tādu dārgumu kā vācietību iedos vienam latvietim. Viņam ir svārstīšanās tanī pretstatījumā. Krieviem tādas nav. Tas arī bija tas vāciešu liktenis, ka viņi, tiktāl to savu tīrkultūru uzturēdami, nesaprata vienu lietu, ka tāds aparteids nevar eksistēt. Arī tur, kur tautas dzīvo kopā un pat nesajaucas, viņu starpā ir kaut kāds kopīgās sadzīves moments, bet šeit tā nebija. Latvijas Baznīcas vēsture, mīļie, uzrāda to pašu sašķeltību: tā ir Baltijas vācu vēsture, Baltijas vāciešu vēsture. Tie nevāci, arī tad, kad viņiem tā valsts pat bija, ir tikai blakuslieta, bet pamats ir Vācijas vēsture. Piedodiet! Tie tādi personīgi sentimenti.

Mums vēl priekšā tādi ļoti nopietni un, jāsaka, mūsu Latvijas Baznīcas dzīves vēsturē tādi nearti lauki par Baznīcu lielo, ārkārtīgo pārvērtību laikā. Vispirms jau 1905.gada revolūcija un tad Pirmā pasaules kara notikumi.