12. lekcija
1992. gada 29. novembris
Brāļu draudze
Pārejam pie jauna nodalījuma par Brāļu draudzi, tās izcelšanos, darbošanos un nozīmi mūsu tautā un mūsu Baznīcas vēsturē.
Brāļu draudzēm latviešu tautā piekrīt tā nozīme, ka tās tiklab garīgā, kā arī nacionālā attīstībā ievada būtisku pagriezienu un zināmā mērā jauna laikmeta sākumu.
Mūsu izcilais Baznīcas vēsturnieks profesors Adamovičs savos zinātniskos darbos Latvijas Baznīcas vēsturē ar īpašu rūpību un izpēti pievērsies taisni Brāļu draudzes jautājumiem. Viņa grāmata “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710.–1740.” ir šinī ziņā ievērojams darbs, ar kuru katram ir jāiepazīstas. Adamovičs ļoti īsā, bet izteiksmīgā definīcijā raksturojis Brāļu draudzi un tās darbošanās panākumus latviešu tautā, kā latviešu ieaugšanu kristīgajā ticībā.
Tas nozīmē, ka tos kristīgās ticības sākumus, iedēstījumus, kas notikuši līdz tam un bijuši ļoti vāji, pavirši katoļu laikos, bet kuri guva jau spēcīgākus impulsus ar mūsu garīgo rakstniecību un garīgo dzeju Fīrekera, Manceļa, Glika iespaidā, – īsto iesakņošanos, īsto ieaugšanu ticībā un apzinīgo ieaugšanu latviešu tautā vērojam ar Brāļu draudzes darbošanos, kad kristīgās ticības mācības un dzīves normas apzinīgi tika pieņemtas un izpaudās mūsu tautā, un tas bija šīs Brāļu draudzes godpilnais sasniegums.
Mūsu pirmais ievērojamais vēsturnieks Jānis Krodzinieks (1851-1924) savukārt izcēlis Brāļu draudzes nozīmi latviešu tautas nacionālās apziņas celšanā. ,,Brāļu draudze kā meteors nejauši parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzgadsimtīgā miega, ievadīdama viņas izdēdējušos kaulos jaunu dzīvību." Tas ir tādā senlaicīgā, puķainā valodā teikts, bet šī doma ir skaidra, un definējums visumā pareizs, ka arī latviešu nacionālā pamošanās un rosība kā tautai sākās taisni ar Brāļu draudzes darbošanos.
Un vēl viens ļoti raksturīgs definējums, ko devis bīskaps Kārlis Christians Ulmans, viens no ievērojamākiem pagājušā gadusimta vidus garīgajiem darbiniekiem Vidzemē, arī izcilais izglītības darbinieks. Par Brāļu draudzes darbošanos viņš saka: ,,Tikai viens gaišāks stars šinī laikmetā – tā ir Brāļu draudzes darbība Vidzemē, sākot ar 1735.gadu." Kādā nozīmē gaišāks stars? Bīskaps, protams, lietas ir redzējis garīgajā nozīmē, tautas rakstura veidošanā un morālajā stājā, ka viss notiekošais vēl ap XVIII gadusimta vidu lielā mērā bija latviešu garīgās un morālās dzīves pakrēsla, un Brāļu draudze bija tas vienīgais gaišais stars, kā viņš saka, kas patiesībā tautas garīgās pilngadības izpausmi sevī nesa līdzi.
Ļoti nedaudz un tomēr mums ir svarīgi mest vispārīgo skatu uz Brāļu draudzi, tās tapšanu un izpausmi. Sākumi ir meklējami jau pirmsreformācijas laikā Čehijā un pazīstami toreiz ar vārdu ”Morāvijas brāļi”, jo šī kustība bija sākusies čehu zemes Morāvijas novadā jau XIV gadusimta otrajā pusē, nesot sevī Jana Husa (U1415.) domas, centienus un ticības lietu izpausmes. Vēlāk tā caur citiem darbiniekiem, īpaši Pēteri Chelčiku (U1460.) bija radusi savu izpausmi. Šo kustību gandrīz pilnīgi iznīcināja pretreformācijas cīņas, bet jaunu dzīvi tā sauktā atjaunotā Unitāte, jo šie Morāvijas brāļi sevi dēvēja par Unitāti, sāka XVIII gadusimtenī, grāfa Nikolaja Cincendorfa atbalstīta un veicināta. ”Morāvijas brāļu” kustība tad jau vairs bija tikai vārda pēc. Tas, kas tapa un ko mēs apzīmējam ar Brāļu draudzi vai ar hernhūtiešu kustību, – tas īstenībā ir jau īpats un citāds veidojums. Lielā mērā veicināts ar XVII gadusimta un XVIII gadusimta sākuma pietisma centieniem un pietisma darbiniekiem, īpaši Franki, un saistīts ar Halles Universitāti. Mums nav iespējams ieiet šo lietu sīkākā pētījumā, un tas pieder vispārējai Baznīcas vēsturei, bet ievērojamo pietisma pārstāvju Filipa J.Špēnera un Augusta Hermaņa Frankes darbībai Vācijā bija liels iespaids. Franke ar savām izglītības iestādēm - skolām un arī Halles Universitāti - pretēji toreizējam stīvajam un tādam, var teikt, pārakmeņotajam, dogmatiskajam, racionālajam ticības lērumam nāca ar garīgās atmodas kustību, ar prasību pēc tiešās, personīgās dievbijības un piederības Kristum. Šis iespaids Vācijā ir bijis ļoti liels un spēcīgs, bet arī par to šinī gadījumā nerunāsim. Tas pieder citai vēstures nodaļai.
Ar Halles pietismu bija sakars arī grāfam NikolajamLudvigam fon Cincendorfam, kura vārds ir cieši saistīts ar mūsu Baznīcas dzīvi, ar mūsu garīgo dzīvi caur viņa atbalstīto un viņa patvērumā izveidojušos jauno Unitāti, tā saukto Brāļu draudzi vai hernhūtiešu draudzi.
Cincendorfs cēlies no senas austriešu dižciltības, kuras viens zars Reformācijas laikā pieslējās evaņģēliskajiem un kuri pārcēlās uz dzīvi Vācijā Nirnbergas tuvumā. Šī ģimene lielā mērā bija saistīta ar dienestu Saksijas valstī. Tas attiecās uz Cincendorfa priekštečiem, uz viņa vecākiem. Grāfs Nikolajs Ludvigs dzimis 1700.gada 26.maijā Drēzdenē. Cincendorfa gadi ir ļoti viegli iegaumējami – 1700.–1760. Šī ļoti izcilā cilvēka mūžs bijis tāds īpati savdabīgs. Cincendorfa tēvs mira tad, kad dēls bija tikai divus mēnešus vecs, viņš palika mātes audzināšanā un guva arī pirmos iespaidus dievbijībā – nepieciešamo dzīves kopību ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus kļuva Cincendorfa dzīves centrs. Kā viņš pats sacījis: „Man ir tikai viena pasija, un tas ir Viņš, vienīgi Viņš." Varbūt tiešām ar šiem vārdiem arī varētu Cincendorfu raksturot visā viņa dzīves stājā. Māte apprecējās vēlreiz un devās uz Berlīni. Bārenīša tālākā audzināšana palika vecmāmiņas ziņā, kura arī bija dziļi dievbijīgs cilvēks, tomēr ar savām īpatām ievirzēm un īpatiem vērtējumiem.
Jaunais grāfs Cincendorfs bija dziļi sakustināts un iespaidots no Halles pietisma. Jaunekļa gados no desmit gadu vecuma līdz sešpadsmit gadiem viņš bija skolā, tā sauktajā Halles pedagogikumā – Frankes vadītajā audzināšanas iestādē. Par viņa ideālu kļuva arī pašam kādreiz darboties šinī Halles dziļās dievbijības – pietistiskās dievbijības – mācību un audzināšanas iestādē. Universitātes gadi Hallē viņam bija no 1716. līdz 1719. Studijas Hallē vēl vairāk pastiprināja viņa vēlēšanos darboties šinī virzienā, bet vecmāmiņa un, liekas, arī citi ģimenes locekļi bija citādās domās. Viņiem šķita, ka šīs lietas kaut kādā ziņā neatbilstu tam, ko prasa viņustāvoklis, ka viņam vajadzētu vairāk darboties valsts lietās, un tāpēc viņu spieda pāriet uz Vitenbergas Universitāti. Vitenbergas Universitāte bija niknā pretestībā pret Halles pietismu. Cincendorfa studijas pārvērtās jurisprudences studijās. Tanī pašā laikā viņam jau Hallē radās draugu pulks. Viņš slēdza draudzību ar Fridrichu fon Vattevillu un vēl citiem biedriem, no viņa un draugu centieniem izauga tā sauktais Sinepju graudiņa ordenis. Šis Sinepju graudiņa ordenis bija draudzības apvienojums ar nodomu darboties sinepju graudiņa virzienā, t.i., likt pieaugt Dieva valstībai cilvēkos. Šīs lietas neatkarīgi no studijām, kuras nu gāja citā virzienā, joprojām palika viņam ļoti svarīgas. Kristus – ne vairs tikai Brālis, bet arī Kungs un Pestītājs, kas cilvēku vainas dēļ cietis; tāpēc arī visās savās tālākajās studijās viņš joprojām nodevās Svēto Rakstu studēšanai, Mārtiņa Lutera rakstiem, teoloģiskajām lietām.
Viņa studiju laikā bija ceļojumi uz Holandi, uz Parīzi, centieni atrast savu dzīves uzdevumus – kaut kā visādā veidā tas notika pretī ģimenes centieniem, kas viņu gribēja par visu varu dabūt valsts dienestā. Formāli 1721.gada rudenī viņš arī kļuva Drēzdenē par galma un juridisko padomnieku pie Saksijas valdības, bet tajā pašā laikā notika tāds īpatnējs kompromiss ar ģimeni – viņš dabūja piekrišanu iegādāties lauku īpašumu un no savas vecmāmiņas ieguva Bertelsdorfu. Šinī Bertelsdorfā, kur varētu likties, ka viņš nu nodosies lauku darbiem un darba lietām, viņš plānoja izveidot mācību iestādi līdzīgu Halles pedagogikumam, kas būtu galvenokārt domāta dižciltīgo jauniešu izglītošanai. Cincendorfs neko nezināja par tādu Brāļu draudzi, un viņam šinī ziņā arī nebija nekādu īpašu nodomu. Pavisam nejauši caur savu mācītāju Roti viņš nāca saskarē ar kādu emigrācijas kustību, kas no Čehijas, lielā mērā katoļu spaidīti, aizklīduši uz Saksiju.Viņš iepazinās ar morāvieti, namdari Christianu Dāvidu, kurš bija priekšgalā saviem tautiešiem, izceļotājiem, kas meklēja apmešanos. Dāvids vienojās ar grāfu Cincendorfu, ka šie pajumti meklējošie izceļotāji varētu apmesties viņa Bertelsdorfā. Tas notika 1722.gadā. Cincendorfam vēl nebija nekāda priekšstata par šo kādreizējo morāviešu Unitāti, viņš gan apsolījās palīdzēt, bet patiesībā pat nebija domājis tos paturēt, gribēja nodot tālāk šos izceļotājus Remsas grāfa zināšanā. Tikai apstākļu sagadīšanās dēļ notika tā, ka Christians Dāvids ar šiem pirmajiem izceļotājiem apmetās Bertelsdorfas tuvumā pie tā sauktā Pasargāšanas kalna – Hütberg – Hutberga kalna. 1722.gada 17. jūlijā sākās pirmās Hernhūtes mājas celšana. Šis Hütberg nenozīmē cepure, bet hüten ir sargāt, Hütberg – sargāšanas kalns, un šo pirmo apmetni tad arī nosauca – Hernhüt – tā Kunga Pasargātība. Tur sāka rasties arī pārējie izceļotāji, tas tā turpinājās kādus desmit gadus. Cincendorfs sākumā bija veltījis maz vērības ieceļotājiem, bet šo kolonistu dzīvesveids lika viņam tomēr drusku pievērsties tām lietām nopietnāk. Viņu starpā bija sākušās visāda veida nesaticības un separātismi, visādi ārišķīgi novirzieni, tā kā viņi drīz sāka pat vērsties pret vietējo mācītāju un arī pret pašu pajumtes devēju – patronu. Cincendorfs sākumā centās to visu izlīdzināt, bet ar 1727.gada 1.janvāri viņš atstāja valsts dienestu Drēzdenē, jo tur viņam aizliedza turēt mājas sapulces, kādas viņš bija turējis Drēzdenē. Nu viņš pilnā mērā pievērsās un koncentrējās uz darbu Hernhūtē.
Ar mācītāja Rotes piekrišanu viņš pārņēma dvēseļu kopšanas darbu kolonijā. Cincendorfam izdevās nodibināt mieru. Ar 1727.gadu tika pieņemti statūti pavalstniekiem, kas bija izceļojuši tikai reliģisko motīvu dēļ. Tā sauktā Hernhūte izveidojās kā eklesiola – baznīciņa par sevi, kas aiz reliģiskiem motīviem izcēlusies un organizēta tikai reliģiskiem mērķiem, kalpotājas draudzes kopība, kuras augstākā autoritāte ir Jēzus Kristus – Baznīcas Galva. 1727.gada 13.augustā, ko viņi arī svinēja kā vienu no savām lielajām dienām, notika kopīgais Svētā Vakarēdiena dievkalpojums – iekšējā garīgā konsolidēšanās un garīgā mērķa uzņemšana.
Cincendorfa doma bija par militia Christi. Šo vārdu esam jau kaut kur dzirdējuši. Kristus karavīri. Mēs zinām, ka Zobenbrāļu ordenis arī bija sev šo vārdu pielicis klāt – ordo fratrum militia Christi – Kristus karotāju brāļu ordenis. Lūk, šeit šis pats vārds – militia Christi – Kristus karotāju pulks – tika savienots vai savienojās ar šo pavisam citāda rakstura organizāciju, kuras garīgais raksturs bija īpaši uzsvērts. Cincendorfa lielā doma bija, ka šai organizācijai jāpiepilda viņa sākotnējais nodoms par Evaņģēlija nešanu tālāk, cilvēka personīgo atgriešanos, Kristus pieņemšanu savā dzīvē, un šī nodoma tālāko izstarojumu pāri zemju robežām. Cincendorfa lielā doma bija organizēt misijas darbu arī nekristīgo starpā. Šajā ziņā Brāļu draudze ir izdarījusi milzīgu darbu salīdzinājumā ar tās apmēriem, ar tās ārējiem spēkiem. Tā ir darījusi ļoti lielu darbu kristīgās ticības izplatīšanā. Piemēram, šie gadi pēc kārtas: 1732.gads – uz Svētā Toma salu, t.i., Vidusamerikā Karību salās, 1733.gads – Grenlandē, 1734.gads – Ziemeļamerikā, 1736.gads – Dienvidāfrikā, 1735.gads – Dienvidamerikā, Surinama, 1740.gads – Svētā Krusta salā, arī Vidusamerikā.
Šī misija gāja pie visnospiestākajām, vispamestākajām tautām. Kā jūs redzat no šiem uzskaitījumiem, tad, atskaitot Grenlandi ar turienes eskimosiem, kas toreiz dzīvoja primitīvu dzīvi, un Ziemeļamerikas indiāņiem, viss pārējais saistās ar āfrikāņu vergiem Amerikas salās un Amerikas kontinentā, ar cilvēkiem, kuri netika turēti cilvēku kārtā un kuriem nekas no garīgās gaismas arī netika dots. Pie šiem cilvēkiem devās Hernhūtes brāļi un māsas nepārbaudītos, ļoti smagos apstākļos, mirdami, var teikt, bariem no tropu slimībām un tanī pašā laikā neatlaidīgi dodamies atkal turpat. Vienkārši cilvēki – amatnieki, reti kāds ar teoloģisku izglītību, bet kā brāļi pie brāļiem.
To vēlāk redzēsim pie Brāļu draudzes darbošanās Vidzemē, ka tās iespaids latviešos un igauņos bija liels arī tāpēc, ka šie vienkāršie vācu ļaudis – vācu amatnieki – bija kaut kas cits nekā muižu pārvaldnieki. Viņi burtiski bija brālīgi, tuvi ar savu vienkāršību, sirsnību, ar dziļi nopietno vēlēšanos cilvēkiem kalpot garīgajās lietās. Līdz ar to šis draudzes iespaids ļoti auga uz āru, un tā arī pati Hernhūte, kas bija Bertelsdorfas draudzei piederīga, sāka ar savām nodaļām izplesties un izvērsties.
Radās arī konflikti. Un konflikti toreiz, konfesionāli stingrajos laikos, radās ap Ticības Apliecības jautājumu. Saksija bija stingri luteriska zeme, un arī Brāļu draudzei vajadzēja apliecināt, ka tā atzīst Augsburgas Ticības Apliecību un pie tās turas. Tomēr grāfs Cincendorfs pats tika šajā lietās apsūdzēts, un viņam bija jāatstāj Saksija. Vēl pirms sprieduma saņemšanas Cincendorfs 1736.gadā aizceļoja no Saksijas, - bija sācies viņa eksila laiks. Viņš apceļoja Vāciju, bet viņa darbs no tā netika cietis. Šinī laikā Cincendorfam arī nobrieda doma, ka Brāļu draudze, šī Hernhūte ir tā sauktā bezdzimtenes, patiesību sakot, šī Pilgergemeinde, kā vācieši sauc – svētceļnieku draudze, t.i., draudze, kas dodas savā svētceļojumā. Tā nepaliek uz vietas, tā nav tikai kāda Bertersdorfas draudzes nodaļa, bet tā izsēj Evaņģēliju ap sevi. Tā izcēlās šis misijas darbs, un Brāļu draudzes misijas izsējās pašā Vācijā, izsējās Holandē, izsējās pa daļai arī Skandināvijas zemēs, kur tas bija iespējams, un lielā mērā grāfs Cincendorfs bija šajās lietās līdzdalīgs. Sava eksila laika sākumā viņš devās uz Baltiju un 1736.gada 8.septembrī ieradās Rīgā. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. 1737.gadā viņš bija Anglijā. 1741.–1742.gadā viņš bija Amerikā. Bez tam arī vēl citās vācu zemēs. Šie Cincendorfa ceļojumi palīdzēja Brāļu draudzes izplatībai un palīdzēja arī tam, ka Brāļu draudzes atzīšana tika virzīta uz priekšu viņa paša dzimtenē. 1747.gadā viņš dabūja atļauju atgriezties dzimtenē, nonomāja Bārbija grāfisti, kur izveidojās viens no Brāļu draudzes spēcīgajiem centriem, un panāca Brāļu draudzes atzīšanu kā evaņģēliskās morāviešu Brāļu draudzes veidojumu. Visa Brāļu draudze pieņēma arī Augustana Invariata apliecību, līdz ar to neatšķirdamās savas mācības pamatā no luteriskās Baznīcas, bet izveidodama tajā tādu iekšējo, garīgo, pietisko un modinātāju grupu.
Grāfa Cincendorfa pēdējie gadi. 1750.gadā viņš apmetās uz dzīvi Londonā un no turienes arī vadīja tālāk savu Pilgergemeinde – svētceļnieku draudzi. 1760.gada pavasarī viņš smagi saslima, un 9.maijā grāfs Cincendorfs mira.
Tas ir tāds vispārināts un ļoti saspiests pārskats par Cincendorfa dzīves gājumu. Kādēļ tas vispār mums ir bijis vajadzīgs – tāpēc, lai mēs varētu kaut cik orientēties notikumos, kas vēlāk saistījās Latvijā ar Brāļu draudzi.
