11. lekcija
1992. gada 23. novembris

Aleksandra I laiks

Šos notikumus ievada tā sauktais Aleksandra I laiks. Krievijas ķeizars Aleksandrs Ivaldīja no 1801. līdz 1825.gadam, tātad laikā, kad Kurzeme arī jau bija iekļauta Krievijā, un lietas, kas norisinājās no Krievijas puses, attiecās vienādā mērā tikpat uz Vidzemi, kā arī uz Kurzemi. Ar 1795.gadu visa latviešu apdzīvotā teritorija atkal bija nākusi zem vienas virsvaras, kas kopš Livonijas sabrukuma tā nebija, jo tad tā bija sadalīta dažādu varu starpā. Tagad bija notikusi šī apvienošana zem Krievijas varas. Vidzeme ilgāk – pāri par gadusimtu, var teikt, divus gadusimtus, Kurzeme īsāku laiku– nedaudz vairāk par vienu gadusimtu. Šinī laikmetā norisinājās tie vissvarīgākie vēstures notikumi latviešu tautas dzīvē – tautiskā atmoda, kulturālais augšupceļš un līdz ar to garīgās dzīves veidošanās.

Aleksandra I laiks sākotnēji bija tāda īpata humānisma apdvests. Šis valdnieks sākumā tika ļoti apjūsmots. Vēlāk, bez šaubām, viss bija izmainījies. Viņš ļaužu priekšā – tiklab Krievijā, kā arī pāri Krievijas robežām – tika apjūsmots kā toreizējais “miera eņģelis“, tautu labklājības ierosinātājs un tamlīdzīgi. Viņš bija tas, kura laikā notika Napoleona sakāve, un Napoleons izšķiroši tika sakauts taisni Krievijas teritorijā. Protams, tur ļoti daudz bija tāda propagandas momenta, bet nenoliedzami, ka dažas lietas Aleksandra I laikā bija nozīmīgas mūsu garīgajā dzīvē.

Tas bija 1802.gads – Tērbatas Universitātes atjaunošana. Krievija grib nostādīt to jautājumu kā dibināšanu. Uzskatīt to par Tērbatas Universitātes dibināšanu – tas, protams, varētu būt tik daudz pareizi, ka, tā kā universitāte bija sagrauta, tad šeit bija tāda kā jaunveidošana, bet īstenībā universitāte tika atjaunota. Kā zināms, Tērbatas Universitāte bija dibināta 1632.gadā 30.jūnijā, kad kara nometnē pie Nirnbergas  Gustavs II Adolfs parakstīja rīkojumu par universitātes atvēršanu Tērbatā – “Academia Gustaviana”. Pēc Upsalas Universitātes, kura bija dibināta pirms 50 gadiem, tā bija otrā universitāte Zviedrijas valstī. Beidzamais tās eksistēšanas gads bija 1710. Jau ķeizars Pēteris esot pie Vidzemes kapitulācijas domājis par universitātes dibināšanu Tērbatā, bet tikai Aleksandrs I  ar 1802.gada 12.aprīļa rīkojumu apstiprināja universitātes dibināšanu.

Raksturīgi, ka jautājumā par Tērbatas Universitātes atjaunošanu, respektīvi, par universitātes atkaldibināšanu vai tapšanu Baltijā, Baltijas pakļautībā, bija zināmas domstarpības ar Kurzemi. Kad pacēlās jautājums par universitātes dibināšanu, pacēlās arī vēl otrs variants. Proti, pārvērst par universitāti Jelgavā 1775.gadā hercoga Pētera dibināto “Academia Petrina” – tā bija mācību iestāde, ļoti tuvu universitātes statusam, pie šīs “Academia Petrina” darbojās arī diezgan ievērojami tā laika mācību spēki, piemēram, fizikā, filosofijā, arī citos priekšmetos. Kurzemnieki bija ļoti par to, ka  “Academia Petrina”, kas patiesībā jau tikpat kā universitāte bija, gluži tiktu vienkārši paaugstinātu par universitāti, tai dotu universitātes statūtu un mācību saturu. Tomēr pēc diskusijām, kādas  bija notikušas, uzvarēja Vidzemes variants par Tērbatu, kur jau kādreiz universitāte bija bijusi. Kurzemniekos tas bija sacēlis lielu sašutumu un rūgtumu, un vēl paaudzēm ilgi vietējie Baltijas vācieši savus dēlus nesūtīja vis studēt uz Tērbatu, bet labāk kaut kur Vācijā.

Otra lieta, kas jāņem vērā šinī laikā, ir tā sauktā Krievijas Bībeles biedrība. Aleksandrs I bija savā pirmajā valdīšanas laikā reliģiski ievirzīts un noskaņots cilvēks. Viņam šajā ziņā bija tādi ietekmētāji kā, piemēram, baronese Kruidenere (Kruidener), pietistiski noskaņota dāma, varbūt vairāk ar tādām jūsmonības tendencēm, bet Aleksandrs arī bija tā ievirzīts. Doma par Svēto Rakstu izplatīšanu tad bija kļuvusi intensīva, un tika dibināta Krievijas Bībeles biedrība, kas apgādāja ar Bībelēm. Ko viņi ir darījuši krievu zemē, to nezinām, bet, piemēram, latviešu tautai šī Krievijas Bībeles biedrība ir labi kalpojusi. 1825. gadā, t.i., Aleksandra I nāves gadā iznāca Bībeles 4.izdevums un tam sekoja arī nākošie. Tas, patiesību sakot, Bībeli tā īsti ienesa tautā, katrā mājā, un deva milzīgi lielu pacēlumu garīgā ziņā. Tas arī bija zināmā mērā šīs Bībeles biedrības lozungs – Bībelei jābūt katrā mājā. Šo  Bībeles 4.izdevumu Latvijā vēl šur tur atrodam. Tas ir tādā palielā formātā, jau labākā valodā par iepriekšējiem. Tam sekoja arī citi izdevumi tanī pašā izdevniecībā un tās aprūpē.
Vēl viena lieta mums  ir ļoti svarīga. Tas laiks bija ļoti intensīvs tikpat Kurzemē, kā Vidzemē – laiks pēc Kurzemes pievienošanas – garīgā rakstniecībā, kur, protams, gandrīz visi rakstītāji bija vācu mācītāji, bet gadījās arī pa kādam izņēmumam.

Par lielu un nopietnu iespaidu uz latviešu dzīvi un līdz ar to netieši arī garīgā ziņā pieminams barons Kārlis Šulcs – Aizkraukles un Rīmaņu muižas īpašnieks, kurš 1764.gadā izdevis “Aizkraukles un Rīmaņu muižas zemnieku tiesu”. Cilvēks ar liberāliem, humāniem uzskatiem, kurš bija savās muižās izdevis noteikumus zemniekiem, ievērojamā veidā atvieglojot viņu stāvokli, un saņēmis par to milzīgu naidu no pārējiem muižniekiem, kas bija pat nolēmuši šo viņa izdoto grāmatiņu izpirkt un iznīcināt.

Kristians Lencs. Dzimis 1720.gadā Pomerānijā, miris 1798.gadā Rīgā. Mācītājs Dzērbenē, Cesvainē, Tērbatā, pēdīgi arī ģenerālsuperintendents. Izdevis slaveno Lenca sprediķu grāmatu 1764.gadā un jauno lūgšanu grāmatas izdevumu 1784.gadā.

Gustavs Bergmanis. Dzimis 1749.gadā Ādažos, miris 1814.gadā. Mācītājs Āraišos, Salacā un Druvienā. Zinību vīrs. Daudz piedalījies garīgo rakstu tapšanā un Vidzemes jaunās Dziesmu grāmatas sakārtošanā 1797.gadā.

Īpaši pieminamsJohans Broce. Viņš dzimis 1742.gadā Gorlicā Silēzijā, miris 1823.gadā Rīgā. Apglabāts vācu Jēkaba kapos, turpat netālu pie mazās Kristus baznīciņas, vēl tagad tur ir viņa piemineklis. Viņš bija liels Baltijas senatnes un vēstures pētnieks un visāda veida archivāliju apkopotājs. Viņš bija arī pedogogs un skolotājs. Garīgā amatā viņš nebija, bet viņa iespaids vispārējā kultūras pacēlumā bija ļoti liels un paliekams ar to, ka Broces savāktie materiāli pieder pie mūsu vēstures vērtīgākajām lietām. Viņš bija ļoti labs zīmētājs, un viņa zīmējumos ir uzglabājušās daudzas baznīcas toreizējā izskatā. Kad kādreiz grāmatās redzat šos attēlus ar piezīmi “Broces zīmējums”, tad ziniet, kā toreiz izskatījušās mūsu baznīciņas: mazas, vairumā bez torņiem, ļoti lielā mērā vēl koka celtnes. Tā kā tas ir viens ļoti interesants  kultūrvēsturisks apkopojums – Broces zīmējumi.

Garlībs Merķelis. Dzimis 1769.gadā, miris 1850.gadā. Viņa tēvs bija mācītājs Lēdurgā. Tēvs pameta šo amatu un aizgāja privātā dzīvē. Garlībs Merķelis pats teoloģiju nebija studējis, bet viņš bija ievērojams rakstnieks un publicists. Latvieši un igauņi viņu piemin par lielo aizstāvniecību šīm pakļautajām tautām, kurām nolaupīta brīvība un kuras ir, neapšaubāmi, attīstības spējīgas, bet kuras bija zem dubulta sloga – zem vācu un muižnieku sloga. Ar ļoti lielu pēlumu viņš griezās pie Baltijas vācu mācītājiem par to, ka viņi arī šinīs lietās nebija bez vainas. Starp citu, kāda epizode, kas viņam palikusi uz visu mūžu atmiņā, kāds notikums, ko viņš piedzīvojis kopā ar tēvu, iegriezdamies kādā mācītājmuižā. Tur viņi dzirdējuši briesmīgas vaimanas un, pieiedami tuvāk, redzējuši, ka kāds zemnieks, vecāks vīrs, ir nostiepts gar zemi un mācītāja klātbūtnē tiek nežēlīgi pērts. Merķeļa tēvs ar ārkārtīgu sašutumu griezies pie šī mācītāja, viņu, tā sakot, saukdams pie prāta. Tas tad ar niknumu pārtraucis to eksekūciju, ar visādiem draudiem atlaižot zemnieku. Situācija bija kaut kā ļoti iespiedusies Merķeļa atmiņās. Tā ir viena ilustrācija stāvoklim, kādā bija latviešu cilvēks, draudzes loceklis arī pret mācītāju. Mācītājs arī bija muižkungs. Viņam tāpat bija muižas zemes, viņš tāpat turēja kalpus un viņam pēc visām muižnieku tiesībām bija arī patvaļas tiesa pār padotajiem. Bez šaubām, tas nav vispārināms, bet šis stāvoklis bija iespējams. Vai vienmēr mācītājkungs var izšķirt, kad viņš ir draudzes gans un kad viņš ir sava kalpa nežēlīgs pārmācītājs? Ja kādreiz domājam, kā veidojušās šādas attiecības, tad Garlībs Merķelis to ir paturējis savā atmiņā un ar to viņš ir vērsies pret baznīckungiem.

Georgs Gustavs Sokolovskis. Dzimis 1792.gadā, miris 1835.gadā. Mācītājs Straupē, Augstrozē. Izdevis laikrakstu “Ziņas par Notikumiem iekš Dieva Valstības” 1833.–1834.g. Starp citu, šie Sokolovski, kas bija ar Straupi saistīti, nākošajās paaudzēs piederēja ļoti rosīgiem ārmisijas darba veicinātājiem. Viens no viņiem mira Rīgā, kā toreiz jaunās baznīcas – Ģertrūdes baznīcas mācītājs, arī baznīcas cēlējs.

Ļoti raksturīgi, ka šinī laikā arī no latviešu vidus cēlās kādi, kuru vārdi palikuši saistīti ar atmiņām par garīgiem rakstiem.

Kāds zemkopis Kristaps Kaktiņš, kas dzimis Salacā 1801.gadā, aktīvi darbojies pagasta un arī draudzes darbā. Sarakstījis vairākas garīga satura grāmatas, to starpā “Svētas patiesības liecinieks uz sprediķu vīzi” – 922 lappuses bieza. Tātad tas mīļais Kristaps ir tiešām visu savu sirdi izlicis pie patiesības liecināšanas. Nav slikti. Katrā ziņā slavējami.
Kārlis Christians Ulmans(Ulmann). Dzimis 1793.gadā Rīgā, miris 1871.gadā Valkā. Viena no izcilākajām personībām Vidzemes Baznīcā un garīgajā izglītības darbā. Teoloģiju studējis Tērbatā, mācītājs Krimuldā, no 1835.gada teoloģijas profesors Tērbatā, 1840.gadā – Tērbatas Universitātes rektors. Viņam bija jāatstāj Tērbata, jo bija konflikts ar krievu valdību, kur Ulmans bija nostājies pret pārkrievošanas tendencēm. Vispār tos, kas bija uzdrošinājušies kaut mazākā mērā kaut ko iebilst pret pravoslāvību vai pārkrievošanu, – tos nežēlīgi ravēja. Un tā viņam bija jāatstāj Tērbata. 1858.gadā viņam gan piešķīra bīskapa titulu. Jāpiezīmē, ka šis tituls bija tikai tāds kā ārējs goda apzīmējums, tam nebija nekāda sakara ar garīgo darbu, tam nebija nekādas Baznīcas satversmes vai Baznīcas iekārtas nozīmes un vērtības.     “”

Ļoti ievērojamais superintendents Kārlis Gotlobs Zontāgs (Sonntag). Dzimis 1765.gadā Rātburgā, miris 1827.gadā, teoloģijas un filosofijas doktors. Atnācis uz Rīgu par Domskolas rektoru, ļoti rūpējās par Baznīcas dzīves lietām, tāpat par skolas lietām. Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem, bet arī viens no spilgtiem racionālisma pārstāvjiem. Runājot par racionālismu, jāsaka, ka mūsdienu Bībeles izlabotāji un teksta kritiķi nepavisam nav pirmie, kas šo “cēlo” darbu pasākuši. Vispārējais racionālisms, kas toreiz  pēc Franču revolūcijas valdīja Eiropā XVII un XVIII gadusimtu mijā, dzina apbrīnojamus ziedus. Tur bija ko brīnīties - kādas lietas tika proponētas. Neatceros, kurš bijis no tiem izlabotājiem, kam nav patikusi tā vieta Svētajos Rakstos, kur Pestītājs aizrāda savai mātei kāzās Kānā, lai tā nemēģina viņa lietās jaukties. Tur tāda skaista iestarpinātība, kur viņa tiek uzrunāta: mīļā sieviņ, tās lietas nav tavā zināšanā, ar kurām tu te tagad gribi uzsākt. Man nav nācies vairāk dabūt rokā, bet  tādā garā esot pārlabota gandrīz vai visa Bībele, lai to var saprast prātīgais, racionālais cilvēks, kas par augstāko turēja cilvēka skaidro prātu. Par Zontāgu saka, ka viņš Ziemassvētkos esot sprediķojis par ganiem, kas ir laukā un sargā savus lopus, sprediķī aprādīdams, ka tā ir tāda saimnieciski ļoti nepareiza lieta: turēt lopus ziemas laikā klajā laukā, tie patiesībā ir jātur kūtī. Un bez tam – to esmu redzējis pats savām acīm – Zontāgs ir trīs sprediķus veltījis Daugavai, aprādīdams to, ko nozīmē šī varenā, skaistā upe ar savu skaistumu, ar savām priekšrocībām, kādas tai ir. Tā kā jūs redzat - nav tā, ka mēs esam bez parauga tādās lietās. Nu, šis laiks arī tika pārvarēts.

Katrā ziņā jāpiemin Hermanis Treijs (Treu’s), kas dzimis 1794.gadā Rīgā. Jāņa draudzes mācītājs. Uzstājies pret Dāvidu Balodi, kas bija ienācis Rīgā no laukiem un šeit sācis turēt Brāļu draudzes sanāksmes, bet nebija saskaņojis šīs lietas ar mācītāju, kuram viņš bija padots. Mācītājs Treijs viņam tās sapulces bija aizliedzis. Protams, Balodis bija pasūdzējies tālāk. Vēl nemaz nebija sākusies lielā pāriešana pravoslāvībā, Dāvids Balodis vēl nebija pravoslāvībā, bet laikam viņam jau tie kontakti bija bijuši. Un Hermanis Treijs dabūja ciest, viņu krievu valdība izraidīja trimdā. Konflikts par pretvalstisku darbību, ja tā var teikt. Treiju pārcēla par mācītāju uz Kauņu. Kauņa, kā jūs zināt, ir Lietuvā, bet Lietuva toreizējos laikos – 1846.gadā – Lietuva bija tāda tumša, bāla nomale: būt nometinātam tur, tas nozīmēja, ka cilvēks bija no dzīves tikpat kā izraidīts. Tomēr viņš mira Rīgā 1849.gadā, bet ne vairs kā mācītājs. Viņš sarakstījis Baznīcas vēsturi “Kā gājis pasaulē ar kristīgo ticību”. Raksturīga bija viņa attieksme tautību jautājumā. Ja vēl savā jaunībā viņš turējās pie ieskata, ka latviešiem ir jāpaliek un jāveicina sava tautība, jāpieaug savā tautībā, kultūrā, tad vēlākos gados jau bija pretējās domās. Viņš bija domājis, ka tiem latviešiem, kas apgūst izglītību un arī vācu valodu, – tiem ir jāiekļaujas vācietībā. Starp citu, šī domu maiņa, kas notika pagājušā gadusimta pirmajā pusē, raksturīga vairākos gadījumos vācu mācītājiem, kuri sākotnēji vēl domāja, ka šai tautai jāpaliek savā kārtā un jāveicina pašai savas lietas. Vēlāk, kad nāca cīņas ar Brāļu draudzi un sevišķi ar pareizticību, tad jau tie labprāt būtu gribējuši, ka latvieši ieiet vācietībā.

Katrā ziņā jāpiemin Fridrichs Ferdinands Valters. Ar viņu sastapsimies vēlāk pie jautājuma par pārkrievošanu. Dzimis 1801.gadā, miris 1889.gadā. Studējis Tērbatā. Vidzemes ģenerālsuperintendents, dabūjis arī bīskapa titulu. Lielais un ievērojamais darbs ir viņa ierosmē 1839.gadā Valmierā tapušais Cimzes seminārs – skolotāju seminārs, kas vēlāk tika pārcelts uz Valku. Cimzes skolotāju seminārs ir viens garīgs lielums pats par sevi. Te ir kāda analoģija ar Glika darbu, tikai vēl izvērstākā, sistemātiskākā veidā – latviešu tautskolotāju sagatavošana, kuri, var teikt, veselu gadusimteni ir devuši latviešiem tautskolotājus. Un daudzi no šiem tautskolotājiem gājuši savā izglītībā vēl tālāk, tāpat sniegušies ne tikai teoloģijas, bet arī citās zinībās iekšā. Valters piedzīvoja to pašu, ko Ulmans. Tad, kad viņš pacēla domu par latviešu pievēršanu vācietībai, krievu valdība saskatīja tur iejaukšanos laupījuma atņemšanā, – latviešu tautu tā uzskatīja par savu laupījumu un to nedrīkstēja neviens atņemt. Valters 1864.gadā Valmieras landtāgā pārmeta vācu muižniecībai, ka tā  pametusi savu pienākumu, ka šīs tautas, kuras taču ir evaņģēliskās ticības un arī kulturāli vācu tautai tuvas, viņi ir pametuši nepārvācotas. Tā sakot, vācietība attapās, ka kaut ko ir nokavējusi. Protams, to jau vācieši vairs atgriezt nevarēja, viņi kādreiz pamostas par vēlu, bet par šo sprediķi Valters dabūja ciest, jo viņu atcēla no visiem amatiem. Valters palika tikai mācītājs. Patiesībā te jau nebija nekāds uzbrukums krievu valdībai, bet ļoti skaidri – Krievija nav formāla, tā savu politiku ņem pēc būtības. Ja tur iekšā ir tāds nodoms, kas kaitē viņu interesēm, tas jau ir līdzvērtīgi pretdarbībai viņu varai.

Pieminēsim arī kurzemniekus XVIII gadusimtā. Šeit ir darbinieki ar savu īpato darbošanos, kas veicināja visādā veidā ne tikai kulturālo, bet ļoti lielā mērā arī Baznīcas dzīvi.

Johans Fridrichs Štefenhāgens vai Stefenhāgens. Viņš bija iebraucējs. Dzimis Zagerdā, Rīgenes salā Vācijā. 1762.gadā viņš atnāca uz Jelgavu un darbojās kā ķirurgs. 1769.gadā viņš kļuva par hercoga grāmatu iespiedēju. Viņa firma “Stefenhāgens un dēls” pastāvēja līdz pat pasaules karam. Štefenhāgena namu visi zinājām vēl pēc Pirmā pasaules kara - tur ir bijusi spiestuve. Darbojies kā izdevējs, izdevis latvisko gadagrāmatu, iespiedis latviešu avīzes, darbojies kopā ar Matīsu Stobi, kas bija mājskolotājs, literāts, zinātnieks. Bija uzkrājis milzīgas vērtības savos archīvos, iespiezdams ļoti, ļoti daudz garīgo literatūru, var teikt, - garīgās literatūras apgādnieks. Šie viņa krājumi aizgāja bojā Jelgavas izpostīšanā Bermonta laikā. Te būtu bijušas milzīgas kultūras vērtības. Šis cilvēks ar savu darbošanos bija tiešais garīgās dzīves veicinātājs: tiklab laicīgajā literatūrā – avīzes, gadagrāmata, jo šīs gadagrāmatas, šīs avīzes toreiz lielā mērā saturēja garīgu saturu, bet pār visām lietām – garīgā literatūrā.

Fridrichs Gustavs Mačevskis (Maczewsky). Dzimis 1768.gadā. Ārlavas, Ēdoles un Rojas mācītājs. Piltenes superintendents.  1806.gadā izdevis jaunu Dziesmu grāmatu ar 150 savām dziesmām. Viņa vārds ir Kurzemes dziesminieku vidū.

Īpata personība Kurzemē bija Neredzīgais Indriķis – kāds zemnieku cilvēks (1783–1828). Piecu gadu vecumā viņš baku sērgā zaudējis redzi, ar mācītāja  atbalstu tika publicētas viņa dziesmiņas, bet īpatā veidā – viņš bija laicīgs dziesminieks. Tur ir jūsmas no viņa personīgās dzīves un likteņa žēlabas, bet liekas, ka garīgā ziņā nekas nav ieskanējies. Viņu var uzskatīt par laicīgās dzejas sācēju latviešu valodā.

Kārlis Fridrichs Vatsons. Ļoti noteikts un liels latviešu tautas un latviešu valodas draugs. Dzimis 1777.gadā Jelgavā, miris 1826.gadā. Lestenes mācītājs. Viņa vārds saistās ar pirmo avīzi latviešu valodā, ar tā sauktajām “Latviešu Avīzēm”, ko viņš nodibināja un izdeva no 1822.gada līdz savai nāvei 1826.gadā. Tad šīs avīzes turpināja citi izdevēji. Vatsons noteikti bija garīga personība un ļoti simpātiska personība latviešiem, jo “Latviešu Avīzes” savā laikā vadītas tādā celsmīgā garā ar daudz lietām un ziņām, kas attiecas uz garīgo dzīvi. Tas bija laikmets, kad krievu vara nostiprinājās mūsu zemē.

Ar Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes iekļaušanu Krievijas valstī tās varā nonāca apvidi ar evaņģēliski luteriskiem iedzīvotājiem. Šīs teritorijas bija gandrīz bez izņēmuma tikai evaņģēliskas, un to stāvoklis jaunās valsts lietu kārtībā bija pilnīgi neskaidrs. Eksistēja Kurzemes īpatā Baznīcas iekārta, eksistēja vēl zviedru Baznīcas likumi un kārtība Vidzemē un arī igauņu daļā, bet nekāda sakara savā starpā nebija. Bez tam vēl Krievijā bija luterāņi, kas nedzīvoja kompakti, bet bija izkaisīti diasporā dažādos Krievijas novados, kur viņi bija mazākumā. Nekāda pārstāvniecība no garīdzniecības puses nepastāvēja. Par sinodēm tikpat kā neko nedzirdēja. Vienīgie garīgie darbinieki, kas Baznīcas pārvaldē bija līdzdalīgi, bija ģenerālsuperintendenti pie attiecīgajām Baznīcām Vidzemē, Igaunijā, Kurzemē, bet arī viņu iespaids bija mazs, tie bija bruņniecības ievēlēti un viņu iespaids nesniedzās nekur tālu. Visur bija liels juceklis: sprediķošanā, liturģijā, Dziesmu grāmatā. Dažādas tradīcijas, dažādi iespaidi. To pārvarēt un tikt pie sakārtotiem Baznīcas apstākļiem jau bija mēģinājumi ķeizara Aleksandra I laikā, kad gadiem ilgi darbojās pie kopīgas satversmes izstrādāšanas projekta, bet viss palika vēl gaisā karājoties, jo nepārtraukti bija jāsastopas ar Vidzemes un Kurzemes muižniecības iebildumiem, kas baidījās no savu tiesību ierobežošanas vai sašaurināšanas, tāpat arī baidījās par privilēģijām. Baznīcas stāvoklis bija ļoti neskaidrs un sarežģīts. Nebija nekāda tiešā sakara Vidzemes Baznīcai ar Kurzemi vai ar Igauniju, vai vēl tālāk ar kādām Krievijā esošām luteriskajām draudzēm. Visu laiku administratīvā ziņā garīgās lietas bija padotas laicīgajai iestādei – Vidzemes un Igaunijas justīckolēģijai Svētajā Pēterburgā. Kopš 1910.gada ķeizars virsuzraudzības lietas uzdeva pārvaldei – virspārvaldei svešo konfesiju garīgajās lietās jeb svešo konfesiju garīgo lietu virspārvaldei. Gluži tāpat, kā mēs pazinām kulta lietu pilnvaroto pie Augstākās Padomes. Tie bija tie paši principi, tās pašas iestādes, tikai izmainīti darbinieki. 1819.gadā bija nozīmēts pat kāds evaņģēliskais bīskaps un kāda evaņģēliskā valsts ģenerālkonsistorija Pēterburgā kā virsuzraudzības iestāde visām pārējām konsistorijām, bet tā kā Vidzemes virskonsistorija un Kurzemes konsistorija iebilda pret šādu satversmes pārkāpumu, tad tāda bīskapa darbošanās tika pārtraukta un tika attiecināta tikai uz Pēterburgas konsistoriālo iecirkni. 1827.gadā daži ievērojamākie evaņģēliski luteriskie garīdznieki griezās ar lūgumu pie ķeizara Nikolaja I, lai tiktu izveidota skaidra, stingra Baznīcas organizācija, lai varētu labāk, spēcīgāk uzstāties pret sektu izplatīšanos. Ja šeit runā par sektu izplatīšanos, tad jau var jaust, ka lieta grozījās ap topošo Brāļu draudzi ar tās iespaidu, kuru toreizējā evaņģēliskā Baznīca Vidzemē jau uzņēma ar ļoti dalītām jūtām, kas vēlāk pārvērtās skaidrā, atklātā cīņā pret šo sektu, ja tā var sacīt. Ķeizars iecēla komisiju no Baltijas muižniecības un garīdzniecības pārstāvjiem un evaņģēliskām draudzēm Pēterburgā. Kā lietpratēju pieaicināja Prūsijas evaņģēliskās Baznīcas bīskapu Ričmu no Pomerānijas. 1831.gadā viena likuma projekti evaņģēliski luteriskai Baznīcai Krievijā, arī Agendai, instrukcijas garīdzniecībai un Baznīcas iestādei jau bija gatavi. Pēc tam, kad Krievijas Valsts Padome tās bija pārbaudījusi, tad ķeizars 1832.gada 28.decembrī šo likumu parakstīja. Tas bija tā sauktais “Baznīcas likums evaņģēliski luteriskām draudzēm Krievijas valstī.” (Gesetz für die evangelisch – lutherische Kirche in Russland). Šis likums pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam. Tāpat arī šinī likumā iekļautā Agenda un pārējās lietas, kas ar to sakarā – instrukcijas  mācītājiem un garīgiem darbiniekiem. Agenda bija ietverta šinī likumā, tā kā kaut ko labot pie Agendas jau bija pretlikumīgi. Līdz ar to tika garantēta tās stabilitāte, bet arī nemainība. Un, ja tagad kādreiz nopūšamies, ka mūsu Agenda ir tāda - dažiem liekas par daudz sausa vai konspektīva, tad ņemiet vērā to, ka nedrīkstēja neko Agendā izmainīt līdz  XX gs. divdesmitajiem gadiem, t.i., līdz tam laikam, kamēr pastāvēja Krievijas valsts. Tas skaitījās jau kā pretvalstisks, kā pretlikumīgs darbs. Un šī Agendas nemainība – tā bija arī ļoti iegājusi apziņā, pirmkārt, mācītāju apziņā, un vēlākajā darbā, kad Latvijas brīvvalstī veidojām savu Baznīcu, arī Baznīcas kārtību un Agendu, šī Agenda visā visumā ar maz izmaiņām atkal tāpat pārgāja mūsu Baznīcas rīcībā, jo tā sevī saturēja patiesībā gan ļoti konspektīvi, tomēr luteriskā dievkalpojuma veidu, kāds bija  pazīstams pārējās luteriskajās Baznīcās. Tik stingri lūkojās uz dievkalpojumu noturēšanām krievu valstī, uz citticīgajiem, jo krievu valstī valsts ticība bija pareizticība; šīs pārējās ticības bija tikai pieciestās un pieļautās, pie tam stingri tajos rāmjos, kādi tām bija noteikti. Kad cilvēki kādreiz atceras un jūsmo: jā, ķeizara laikos Baznīcai bijis dikti labi un viegli, tad cilvēki dziļākā būtībā nepazīst apstākļus. Baznīca taisni tāpat kā padomju iekārtā bija ieslēgta savā telpā, noturēt dievkalpojumus ārpus kulta telpām bija aizliegts. XIX gs. sešdesmitajos gados Vidzemē un arī Kurzemē ļoti populāri bija kļuvuši tā sauktie Misiones svētki – Misijas svētki, kad bija tāds liels garīgs pacēlums ar ārmisijas darbu veicināšanu. Draudzēs viesojās  misionāri no Āfrikas, no Indijas, turēja dievkalpojumus un priekšlasījumus un ne tikai viņi, bet arī vietējie mācītāji bija ļoti ieinteresēti, piemēram, jau pieminētie Straupes Sokolovski. Tas kādreiz sapulcināja ļoti lielus ļaužu pulkus. Kaut kur brīvā dabā - kādā pļaviņā sanāca ļaužu simti, varbūt pat tūkstoši, ar lielu interesi sekodami visam tam, kas tika stāstīts. Tos aizliedza. Liekas, tas notika Aleksandra III laikā. Citticīgie drīkstēja noturēt dievkalpojumus tikai savās dievkalpojuma telpās. Laikam tas ir bijis Andrievs Niedra Kalsnavā un Vietalvā, kurš iesāka turēt kapu svētkus – dievkalpojums brīvā dabā kapsētā. To nevarēja aizliegt, jo arī kapsēta taču bija kulta vieta, bet mājās nedrīkstēja. Šķirstīdams archīvu dokumentus un meklēdams tur interesantas, vajadzīgas ziņas, atradu ziņu, ka kādam mācītājam Kurzemē izteikts rājiens no ģenerālkonsistorijas Pēterburgā, kura savukārt saņēma pavēles no iekšlietu ministrijas caur Kurzemes konsistoriju par to, ka ķeizarienes vārdadienā viņš, dievkalpojumu turēdams, nav kāpis kancelē teikt sprediķi, bet tikai noturējis uzrunu no altāra. Tā bija neuzticība režīmam tāpat kā, ja kāds būtu noturējis kādu sobraņiju un nebūtu pietiekamā veidā aplaudējis biedram Staļinam - viņam draudēja, ka paņems prom. Ļoti daudz paralēlisma ir Krievijas valdības rīcībā, vienalga, vai tā bija balta vai sarkana - Krievijas ideoloģijas rīcībā pret citticīgajiem. Vai tā ir pareizticība vai kompartija - kas ir valdošā ticība, tam ir vienpusīgas tiesības uzbrukt, bet no otras puses tiesības aizsargāties ir ļoti ierobežotas. Ar šo Baznīcas likumu ģenerālkonsistorija Pēterburgā bija administratīvi padota iekšlietu ministram un juridiski padota valdošam Senātam. Tās bija uzraudzības iestādes pār visiem konsistorijas iecirkņiem. Visa Krievijas evaņģēliski luteriskā Baznīca bija iedalīta piecos konsistorijas iecirkņos, un šinī sakarā daudz lielākā mērā, nekā līdz tam, padota valsts iespaidam, valsts varai. Pieci konsistorijas iecirkņi bija: Kurzeme, Vidzeme, Igaunija, Maskava un Pēterburga. Mazākās konsistorijas tika apvienotas: Rēveles konsistorija, kas bija atsevišķa, apvienota ar Igauniju; Sāmsalas un Tērbatas konsistorija – ar Rīgu; Piltenes konsistorija – ar Kurzemi. Tas, ko bija kārojusi vācu muižniecība, ka iestāsies zelta laiki un viņi varēs būt lielie kungi, priecājoties, ka ienīstais zviedru jūgs bija novelts, izrādījās, ka viņi no vilka bija bēguši un uzskrējuši lācim. Šo dažādo Baznīcas konsistoriju iekārtas un satversmes tika izmainītas virzienā, kas bija sakarā ar kopējo Baznīcas likumu.

Īpatais bija, ka tas ius Episkopale, t.i., pārraudzības likums, palika zemes kungu un tāpat arī pa daļai pilsētu ziņā. Te redzam kādu sakarību ar tradīciju, kuru savā laikā  ievadīja Luters, rakstīdams Rīgai Reformācijas dienās. Viņš savās vēstulēs Rīgas Rātei  ieteicis aicināt mācītājus, tāpat arī kārtot Baznīcas pārējās lietas un tās pārzināt. Vārdu sakot, laicīgā iestāde kļūst par noteicēju - virsinstanci Baznīcas iekārtā. Šinī ziņā konsistorijas, kas atradās pasaules varu vadībā, neatšķīrās no stāvokļa, kāds bija arī pašā Vācijā. Vidzemes konsistorijas direktoru ievēlēja bruņniecība un apstiprināja ķeizars. Tā tas bija arī ar citām konsistorijām. Visās konsistorijās bija arī garīgais viceprezidents, bet tas atkal bija Vidzemē bruņniecības vēlēts ģenerālsuperintendents un pa diviem garīgiem un laicīgiem asesoriem. Ļoti interesanti. Vārdu sakot, Baznīcas, respektīvi, šī konsistorijas iecirkņa – Kurzemes un Vidzemes – direktors, vadītājs bija laicīga persona. Tā tas arī pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam, kad vēl visa vadība mūsu Baznīcās bija vācu rokās, kad vācu muižniecības pārstāvis bija Baznīcas virsvadītājs, direktors un garīgais vadītājs, tā sauktais ģenerālsuperintendents, tātad apmēram bīskapa ranga persona, – tikai tas bija garīdzniecības un pie tam arī muižniecības vēlēts, nevis no kādas sinodes, kura pati vēlē no sava vidus kādu personu. Jūs redzat šo dubulto sakabinātību ar laicīgo varu. Līdz ar to varam iedomāties, cik lielā mērā šīs lietas iespaidoja arī visu pārējo dzīvi. Ar jaunradušos stāvokli, kad šīs evaņģēliski luteriskās Baznīcas, respektīvi, konsistorijas, bija padotas Pēterpilī laicīgajai varai - beidzamajā instancē tā bija iekšlietu ministrija – Baznīca lielā mērā  bija kļuvusi nevarīga kaut kāda veida aktivitātei, kas varētu vērsties, piemēram, tanī virzienā – atvairīt uzbrukumus no ārpuses. Šis 1832.gada likums ļoti lielā mērā veicināja,  tas pat ierosināja pareizticību uz agresiju luteriskai Baznīcai. Stāvoklis bija ļoti vienkārši skaidrs, frontes bija ļoti skaidras, uzbrucējam bija visas tiesības to darīt, un tam, kam uzbruka, pat nebija tiesību aizsargāties. Tāds bija stāvoklis starp konfesijām - evaņģēliski luterisko majoritāti un pravoslāvību, un tāpat arī katoļu zemēs - kā Polijā, kur gan joprojām katoļu Baznīca bija ļoti stipra, bet visādiem paņēmieniem pareizticība to meklēja grauzt un ierobežot, kas vēlāk sevišķi parādījās pēc tā sauktā poļu dumpja, kad slēdza katoļu klosterus, nodeva tos pareizticīgo rīcībā un tādā veidā veicināja, gribēja veicināt arī Polijas pārkrievošanu, kas, protams, bija pilnīgi neveiksmīgs un neiespējams darbs. Tālāk pievērsīsimies divām lielajām kustībām, kuras pirmā kārtā iespaidoja Vidzemi, t.i., Brāļu draudzes kustība un latviešu pārvilšana pareizticībā. Tās taisni latviešu tautas garīgajā ziņā nosacīja ļoti daudz ko.

Jautājums par laicīgās varas ietekmi Baznīcas iekšējās lietās.
– Laicīgā vara, t.i., – Rāte, pilsētas valde.
– Vai tas nozīmē to, ka arī pilsētas valde varētu jaukties visās Baznīcas iekšējās lietās?
– Jā, nu, viņi jau arī darīja to. Mācītājus Reformācijas laikā taču arī nozīmēja, t.i., saistīja pie baznīcām taisni šī Rāte. Knopkenu pie Pētera baznīcas un Tegetmeijeru pie Jēkaba baznīcas. Un tāpat arī turpmāk. Vēlāk tas jautājums, teiksim, par Baznīcas pilnu autonomiju un brīvību – īstenībā tas bija teorētiski tikai Latvijas valstī. Latvijas valstī Baznīcai bija autonomija visās lietās, tikai pārējos valsts likumos tā bija pakļauta šiem valsts likumiem vispārējās lietās tā, kā visi.
– Tā kā tas ir, teiksim, tagad. Tagad faktiski valsts likumi, Konstitūcija ierobežo.
– Redziet, brīžiem tas jautājums viss ir pilnīgi neskaidrs. Mums Latvijā arī tas likums par evaņģēliski luterisko Baznīcu tika ļoti vilcināts. Mums jau visās lietās mīļie sociāldemokrāti lika visādus sprunguļus, tā arī tanī likuma pieņemšanā, tā arī savā laikā teoloģijas fakultātes atvēršanā.