Pirms Reformācijas notikumu apskata vēl tādu mazu skatu uz priekšu – par Reformācijas laikmeta nozīmi Latvijas vēsturē, Latvijas Baznīcas vēsturē un arī visas latviešu tautas vēsturē.
Parasti mēdz domāt, ka tie ir notikumi, kas ietekmējuši ticības dzīvi. Nu, tas, bez šaubām, ir pareizi, bet Reformācijas notikumiem latviešu tautā ir vēl kāda cita - ļoti dziļa un ļoti būtiska nozīme, kāds pavērsiens latviešu tautas garīgajā dzīvē.
Kopš iekarošanas un šejienes cilšu pakļaušanas visus trīs gadu simtus Baltijas, respektīvi, Latvijas vēsture un līdz ar to arī tās Baznīcas vēsture bija vienīgi nelielās iekarotāju, pakļāvēju virskārtas – vācu bruņniecības, vācu garīdzniecības, vācu pilsonības vēsture, tāpat kā līdzi atvestā kultūra un politiskā rosme, kura bija tikai šīs vienas plānās virskārtas priekšrocība un daļa.
Ar Reformācijas laikmetu un vēsturiskās anonimitātes iziršanu un pakļauto tautu izniršanu no šīs anonimitātes zemnieku kārta, iegūdama latviešu tautas un igauņu tautas nosaukumus, uzsāka ļoti lēno, bet tomēr drošo iekļaušanās procesu vispārējā Eiropas tautu vēsturē un kultūras dzīvē. Līdz šim nemaz īsti nepazīta kā tauta, bet visur dēvēta tikai par zemnieku kārtu atšķirībā no valdošās virskārta, kura ilgstoši un konsekventi uzturēja pilnīgu aparteīdu. Tas atturēja pakļauto zemnieku kārtu no jebkāda kultūras progresa. Reformācijas kustības rezultātā pavērās pirmā spraudziņa šīs kārtas augšupejai.
Mārtiņš Luters savā cīņā par ticības dzīves skaidrošanu un ticības nostiprināšanu izcēla Svēto Rakstu ārkārtīgi lielo nozīmi tautas garīgajā dzīvē. Svēto Rakstu pazīšana, lasīšana, izskaidrošana tautas valodā, tāpat arī dievkalpojumu noturēšana, garīgo dziesmu dziedāšana tautas valodā pašā vācu tautā ienesa milzīgu kultūras apvērsumu, kad vācu tauta, kurai jau bija zināma rakstība, bija zināmi visi šie kultūras sākumi, ieguva milzīgu impulsu, kas to pacēla citu tautu starpā. Šī Mārtiņa Lutera prasība pēc Dieva Vārda tautas valodā gāja Reformācijas kustībai visur līdzi.
Un tā, ienesot un īstenojot Reformācijas idejas Baltijā, tūdaļ radās nepieciešamība sprediķot un dziedāt ne tikai vācu, bet arī nevācu valodā. Lietoja apzīmējumus, kādi tie toreiz bija, zīmējoties uz šīm tautām. To pa daļai jau bija darījuši mūki, sprediķodami nevācu valodā šur un tur, zināmā mērā, slinko, laisko priesteru vietā, kuriem šīs lietas lāga nevedās, un viņi labprāt ”pameta” šīs darīšanas mūkiem. Dzirdam, ka Rīgā arī ir bijusi kaut kāda mūku uzturēta apmācība – skola tā sauktajiem nevāciem. Bija nepieciešamība pēc sprediķošanas šajā nevācu valodā. Šai mēmajai nevācu valodai bija jāizveido alfabēts, kaut visai nepilnīgs, bet, lai nelatviešu mācītāji kaut kā varētu orientēties jaunajos apstākļos, nolasītu Svēto Rakstu teikumus, liturģiju un liktu draudzei dziedāt kristīgās, garīgās dziesmas šinī valodā. Alfabēts – augstākās garīgās kultūras kāpņu pirmais pakāpiens. Latvieši un igauņi ar to iznāca no savas mēmās vēsturiskās anonimitātes un sīkstā pretestību cīņā pamazām, bet noteikti kāpa augšup. Vienai iekarotāju - pakļāvēju vēsturei līdztekus tapa vēl otra – vietējās pamattautas vēsture un arī tās Baznīcas vēsture. Ar šādu priekšskatījumu mēs ieejam Latvijas Baznīcas vēsturē Reformācijas laikā.
