Reformācija Latvijā

Kā tas jau bija minēts, Reformācijas sākuma pirmās ziņas Rīgu īpatā kārtā bija sasniegušas ļoti ātri. Tik ļoti ātri un spēcīgi, ka pēc desmit dienām Vitenbergas tēzes jau bija pazīstamas Rīgā. Tas, kā Rīga uzņēmusi šīs lietas, rāda, ka zināma rosība garīgās lietās šeit ir bijusi. Kā to jau iepriekš pieminējām, tā sajūta un nepieciešamība pēc uzlabojuma, pēc kārtības baznīcā, arī mūku un klēra dzīvē, tāpat arī pirmie mēģinājumi izglītības veicināšanā, kas jau XVI gs. pirmajos gados sāka izpausties šeit Latvijas teritorijā, tas viss rādīja, ka nav gluži tā, ka šejiene bija iegrimusi kaut kādā miegā, bet šī laikmeta rosme, kas jau lielā mērā bija Rietumeiropā, un gatavošanās uz kaut kādu apstākļu uzlabošanu – tā bija arī šeit.

Protams, katoļu kults atkal tika pastiprināts visos tajos ārišķības veidos, ar kādu katoļu baznīca mēģinājusi piesaistīt ļaužu masas pie sevis. Ja mēs varam tā salīdzināt – tas, ko tagad evaņģēliskajā baznīcā sauc par evaņģelizāciju, proti, ticības pastiprināšanu ar sludināšanu, tad katoļu baznīca arī laiku pa laikam atrada visādus jaunus kulta paņēmienus, pielūgšanas un godināšanas veidus jauniem svētajiem vai jauniem brīnumiem, tādējādi ierosinot cilvēkus uz ciešāku pieķeršanos katoļu baznīcai. Šīs lietas Reformācijas priekšvakarā arī šeit jau bija labi zināmas, un tāpēc Reformācijas kustība nāca gandrīz tādā kā sagatavotā, gaidītā zemē.

Tās īstie sākumi mūsu zemē saistās vispirms ar Rīgu un lielā mērā gandrīz arī aprobežojas tikai ar Rīgu, ar Andreja (Andreasa) Knopkena personu. Treptovā, Pomerānijā, jau kopš 1520. gada pastāvēja ievērojama skola, ko vadīja divi ievērojami zinātnieki un Reformācijas darbinieki – JohansBugenhāgens un viņa palīgs Andrejs Knopkens.Johans Bugenhāgens – viens no Reformācijas darbiniekiem un Lutera līdzstrādniekiem. Treptovas skola bija ievērojams garīgās rosmes centrs. Skolu apmeklēja arī Rīgas pilsoņu dēli. 1517. gadā Jēkabs Knopkens – Rīgas domkungs – aicināja savu brāli Andreju uz Rīgu. Andrejs Knopkens te darbojās divus gadus – no 1517. līdz 1519. gadam, tad devās atkal uz Treptovu, un kļuva par spēcīgu Reformācijas piekritēju. Liekas, ka tas noticis 1520. gadā un bijis sakarā ar Lutera rakstu par baznīcas Bābeles gūstu. Kad 1521. gadā Treptovas skolu Reformācijas ideju dēļ slēdza, Knopkens ar Bugenhāgena starpniecību saņēma Melanchtona ieteikuma rakstu un, sava jaunākā brāļa, Rīgas domkunga aicināts, 1521. gada vasarā atgriezās Rīgā agrākajā darba vietā, būdams palīgmācītājs pie izkrāvēju altāra Svētā Pētera baznīcā. Šis ieteikuma raksts ir gājis bojā. Knopkens sprediķoja evaņģēliskā garā un turēja priekšlasījumus par Vēstuli romiešiem. 1524. un 1525. gadā viņa Romiešu vēstules komentārs izdots četras reizes. Ļoti interesanti, ka tajos laikos varēja būt tāda veida izdevumi. 1522. gadā Pētera baznīcā viņš noturējis disputu evaņģēlisko un vecticīgo starpā (katoļticīgie jeb katoļu ticībai piekritīgie tika saukti par vecticīgiem), kurā bija uzstādītas 24 tēzes: taisnošana caur ticību, ne darbiem, uzbrukums visai viduslaiku atlaižu kārtībai, mirušo kultam, relikvijām un Romas vilkam, Romas antikristam – te domāts pāvests. Knopkens palika neaizskarts, lai gan Rīgā, kā vienmēr, rezidēja katoļu archibīskaps. Tas viss rāda laikmetīgo noskaņu.

Centieni ierobežot un aizkavēt Reformācijas kustību Valmieras landtāgā 1522. gadā jūlijā, kur sanāca visas zemes bruņniecība un trīs lielo pilsētu pārstāvji, bija pret prelātiem, tas  ir pret garīdzniecību, un aizstāvēja savu patstāvību, tiesības vēlēt garīdzniekus. Pāvesta bullu pret Luteru landtāgs nepieņēma un nolēma atlikt visu Lutera lietu, kamēr augstākās varas – laicīgās un baznīcas - būs šo jautājumu izlēmušas. Kāpēc šīs bruņniecības kārtas jeb tie, kas nāca no ordeņa puses un pilsētas, nostājās pret garīdzniekiem, pret prelātiem - pirmkārt, pret bīskapiem un arī pret garīdzniecību? Tur bija viens ļoti materiāls aprēķins: viņu vēlēšanās atrast patstāvību, tā sakot, gūt tiesības uz zemi, kura viņiem tikai lēņu kārtā bija piešķirta lietošanā. Visu laiku starp dižciltīgajiem - muižniekiem vai bruņiniekiem - bija šī cīņa par savu īpašuma tiesību paplašināšanu uz zemi – nevis, lai būtu tikai lēņu ļaudis, kas lieto to sava mūža laikā, bet iegūtu to savā dzimtīpašumā. Tāpēc arī bija šī cīnīšanās par savām brīvībām un savām tiesībām.

Knopkens darbojās netraucēti. 1522. gadā Rāte ar abu ģilžu piekrišanu viņu iecēla par Pētera baznīcas mācītāju. Rāte bija uzņēmusies sev domkapitula tiesības. Kā jūs zināt, šinī archibīskapa valstī un tās kārtībā tiesības iecelt mācītājus bija domkapitulam - bīskapa tuvākajai padomei, bet nu Rīgas Rāte – tātad, laicīgā, administratīvā iestāde – pieņēma par Pētera draudzes mācītāju Andreju Knopkenu. Tūdaļ pēc tam viņa līdzstrādnieku Silvestru Tegetmeijeru (Sylvester Tegetmeyr) iecēla par otras pilsētas baznīcas – Jēkaba baznīcas – mācītāju.

Tegetmeijers, Rostokas Dombaznīcas kapelāns, 1522. gada rudenī ieradās Rīgā kārtot mantojuma lietas. Viņš bija jauns un dedzīgs, un pēc 30. novembra viņš jau sprediķoja Jēkaba baznīcā.

Archibīskaps bija nevarīgs kaut ko iebilst pret šīm iecelšanām. Archibīskaps Jaspers Linde (1509–1524) bija vecs un slimīgs, un pasīvs. Tātad Reformācijas aktivitātes Rīgā notika vēl archibīskapa Jaspera Lindes dzīves laikā.