Mūsu pirmais skats pievēršas lielajiem kaimiņiem austrumos, ar kuriem saskare ir bijusi, liekas, jau vissenāk. Ļoti lielus un visai tās turpmākai attīstībai un vēstures norisei svarīgus notikumus Krievija piedzīvoja XV gs. nogalē. Pēc divarpus gadu simtiem iekšēju cīņu un sairuma 1480. gadā sabruka tatāru virsvara pār krievu zemēm - vēsturē saukts arī par tatāru jūgu. Nelielā Maskavas kņaziste veiklas politikas rezultātā tatāru virsvaras laikā paguva ap sevi apvienot labu tiesu sīkāko kņazistu un ar tatāru labvēlību izvirzīties par lielkņazisti.
Divarpus gadsimtus krievu zeme bija iespiesta starp citiem spēkiem - tatāru, Lietuvas un ordeņa zemju iekļautībā, nu, atbrīvodamās no tatāru virskundzības, pārgāja milzīgā ekspansijā. Un šī ekspansija lielā mērā sākās no Maskavas ar to notikumu, kuru tā maigi un mīļi krievu vēsture apzīmē, ka Maskava salasīja, sakopoja ap sevi krievu zemi; ka šī sakopošana, kuru bija izdarījis firsts Jānis Kaļita (kaļita ir naudasmaks), patiesībā bija notikusi ar ļoti daudzām intrigām, politiskām spēlēm un saspēlēm. Maskava centās uzturēt labas attiecības ar tatāru virsvaru un līdz ar to izspēlēt savus brāļus – citu firstu zemju īpašniekus – citu pret citu, tā vājinot viņus un ar tatāru palīdzību iegūstot varu pār šīm zemēm. Tādā veidā tā pievienoja sev šīs sīkās valstis. Viena no tām, piemēram, bija Tvera, tad bija Vladimira un visas tās sīkās firstu zemes, kuras tika iekļautas Maskavā, un Maskavas firsts dabūja lielfirsta titulu – arī no tatāru žēlastības. Lielfirsts agrākajā Krievijā gan bija goda nosaukums, un tas galvenokārt bija saistīts ar Vladimiras firsta vārdu. Kad Maskava to dabūja savā ziņā, tad šis tituls pārgāja uz Maskavu, bet tas jau nebija priekšnieka tituls – tas nenozīmēja, kas lielfirsts būtu virskungs pār visiem pārējiem, – viņš bija tikai viens starp citiem. Tomēr ar tatāru varas izkārtojumu Maskavas lielfirsts tika pataisīts par priekšnieku visiem citiem sīkākajiem Krievijas firstiem un zināmā mērā bija tatāru ieceltais virsuzraugs pār visiem pārējiem. Tam bija jāvēro, cik kārtīgi tiek pildītas visas tatāru prasības, zīmējoties uz kontribūciju un citām tamlīdzīgām lietām.
Šis laiks no XIII līdz XV gadsimtenim bija Maskavas varas un teritorijas augšanas laiks uz citu Krievijas valstiņu rēķina.
Lielfirsta tituls kļuva pārmantojams: tas bija ne tikai priekšnieks pārējiem, bet tatāri tam piešķīra arī šo pārmantojamības raksturu, t. i., ka firstu vairs neievēlēja. Vecajā Krievijā valdīja tāda īpata demokrātija, ka firsts bija tikai ievēlētais valdnieks un viņu ievēlēja tautas sapulce, kura no amata varēja arī atcelt. Tas vēl turpinājās Pleskavā un Novgorodā, kamēr tās nebija pakļautas.
1480. gadā iekšējo cīņu un sadrumstalotības dēļ – tur bija sabrukusi tatāru virsvara – sākās šis intensīvākais Maskavas izplešanās laiks. No 1463. gada līdz 1505. gadam Maskavas lielkņaza tronī sēdēja Ivans III. Šis vārds mums jāpatur atmiņā, jo viņa laikā Livonija pirmoreiz atkal sajuta Krievijas uzbrukuma spēku.
1492. gadā pretī Narvai, kas ir Igaunijas austrumu punkts un kur Narvas upes kreisajā krastā bija ordeņa pils un nocietinājums, Narvas upes labajā krastā Ivans III lika uzcelt Ivangorodas cietoksni. Vēl šodien, lai gan kara laikā bija sapostīti, šie cietokšņi atkal ir atjaunoti. Tas ir viens ļoti zīmīgs un īpatējs ansamblis – viens otram pretī pāri upei stāv divi spēcīgi nocietinājumi. Protams, tas nebija domāts mierīgai līdzāspastāvēšanai – šī nepārtrauktā skatīšanās vienam uz otru. Un to jau Livonija arī piedzīvoja pēc nepilniem desmit gadiem, kad 1501. gadā kopā ar pakļautajiem tatāru pulkiem Ivana III karapulki iebruka Vidzemē, ļoti pamatīgi un spēcīgi to izpostīdami. Ordeņa mestrs Pletenbergs šo uzbrukumu pie Sericas vēl atsita.
Ivans III pakļāva Rostovu. Ir arī cita Rostova, tā tapusi daudz vēlāk, bet vecveco senkrievu centru vietā arī bija Rostova. Vladimira, Rostova, Suzdaļa – vecās pilsētas, kuras arī tagad pēc daudzkārtīgām dievnamu izpostīšanām un sagandēšanām joprojām vēl ir saglabājušas kaut ko no sava senatnīguma un, jāsaka, patiešām ir arī architektoniskas un mākslinieciskas liecinieces par Senkrievijas tādu kultūras uzziedu. Katrā ziņā ir ļoti interesanti redzēt arī Pleskavu un Novgorodu - šīs senpilsētas. Tām nav nekāda līdzība ar bezgaumīgajām barakām, ar kādām tagad ir pieblīvētas krievu pilsētas, tāpat kā pie mums, bet tur jūs redzat kaut ko ļoti patiesi Krievzemei īpatīgo: neskaitāmus klosterus, daudzās baznīcas, no kurām liela daļa tīšām ir izpostītas un sagandētas, un līdz ar to patiešām ir zaudētas ļoti lielas mākslas vērtības. Tomēr vēl kaut kas ir redzams.
1478. gadā milzīgais ieguvums – Novgorodas pakļaušana. Novgoroda bija ļoti svarīgs Krievijas satiksmes logs uz Eiropu: Hanzas laikos pa šo ceļu bija tā īstā Krievijas saskarsme ar pārējo Eiropu, pie tam ļoti intensīva un, var teikt, arī ļoti kulturāla – tā savstarpējā uzticība tajos laikos, kad nebija pasta satiksmes, nebija telegrāfa, nebija saziņu, kad ticamība un uzticamība ļāva iet kravas kuģiem no šejienes uz turienes un turienes uz šejieni tikai uz norunas un godavārda rēķina. Kad krievi ieņēma Novgorodu un ieņēma visu Novgorodas zemi (Novgorodas zeme sniedzās ļoti tālu līdz pat Urāliem un līdz pat ziemeļu jūrai - Baltajai jūrai, vēlāk arī pārsniedzās pa daļai pat vēl pāri Urālu priekškalniem.), šī republika – tādā īstā republikas nozīmē – krita ar visu savu bagātību Krievijas kņaza rokās un bija pirmais lielais, tā sakot, Krievijas uzmūrējums par lielvalsti.
Tas bija 1478. gadā. Novgorodiešus izkaisīja. Notika tā sauktās deportācijas, kuras mēs esam piedzīvojuši un šausminājušies. Tā bija metode, kuru pazina jau Jānis III un tāpat citi Krievijas valdnieki: iekaroto pilsētu padarīt nekaitīgu – šo iekaroto apgabalu, lai tur nedumpojas un atkal nemeklē savu patstāvību, milzīgos pūļos un pulkos pārvietoja uz Urāliem. Protams, cilvēki gāja kājām. Nebija toreiz sarkano vagonu. Viena daļa ļaužu arī tika apkauta. Gandrīz var teikt tā: trešdaļa, trešdaļa, trešdaļa. Viena trešdaļa palika, un tā tika uzpildīta ar krievu iedzīvotājiem no Maskavijas un pat arī nekrieviem.
Tāds pats liktenis vēlāk ķēra arī Pleskavu, kas vēl bija palikusi neskarta. Tad Vjatka, kas arī bija vēl viena firsta valsts.
1485. gadā – Tvera. Tvera bija palikusi neiekļauta tanī Krievijas lielajā blāķī, tad nu tās beidzamo valdnieku tādā īpatā krāpšanas veidā dabūja pie malas un viņa zemi iekļāva Maskavijā.
Pēc kariem ar Lietuvu 1503. gadā uz mierlīguma pamata no Lietuvas ieguva Čerņigovu, Novgorodseversku. Novgorodseverska – tā ir atkal cita Novgoroda. Tas bija pirmais Krievijas ekspansijas izpaudums pēc atbrīvošanās no pakļautības. Kazaņu pagaidām tikai uz laiku pakļāva 1487. gadā. Kazaņas pakļaušana notika vēlāk. Kā jau minēju, Ivangorodas cietoksnis, kurš bija uzcelts pretī Narvai, bija tas uzbrukuma stobrs, kas pievērsts Livonijai. Un pirmais uzbrukums tika izdarīts jau 1501. gadā.
Vēl bija kāds ļoti svarīgs notikums, kas saistās ar šo pašu Ivanu III. 1472. gadā viņš otrreiz apprecējās. Šinī otrajā laulībā viņš apņēma pēdējā Bizantes ķeizara brāļameitu Zoiu. Tas ir grieķu vārds. Krievijā viņa dabūja Sofijas vārdu - ko nevar krieviski saprast, to krievi tūliņ pārdēvē savā veidā. Un Ivans III pieņēma par savu ģērboni Palaiologu (Paleologu) dinastijas divgalvaino ērgli. Palaiologi bija beidzamās Bizantes ķeizara dinastijas nosaukums. Viņu, beidzamo Bizantes ķeizara brāļameitu, apprecēja Ivans III un pārņēma Bizantes ģerboni – divgalvaino ērgli līdz ar pretenzijām uz Bizantes sukcesiju.
Bizante jau bija kritusi turku varā. Konstantinopole krita 1453. gadā, un nu, pēc 20 gadiem, beidzamā ķeizara brāļameita kļuva par Maskavas firsta sievu ar tā saukto ideju pūrā, ka Maskava ir Bizantes vietniece un Bizantes mantojuma turpinātāja. Tas arī jāņem vērā, jo šī pretenzija un šis ideāls vienmēr bijis visos Krievijas ķeizaru valsts laikos un arī pēc tam kā tās uzdevums: pārņemt kādreiz visu šo mantojumu arī teritoriāli.
Tā bija trešās Romas ideja. Jā, līdz ar to viņi pieņēma ideju par trešo Romu. Divas Romas bija bijušas, un nu, kad viena Roma – Konstantinopole – bija kritusi, tad Maskava bija stājusies tās vietā. Līdz ar to Krievijas galmā ienāca liela greznība, bet arī sakari tika uzņemti ar Eiropas kultūru un ar māksliniekiem. Maskavā tika celtas mūra celtnes, ja nemaldos, tad laikam arī Maskavas nocietinājumi, tā sauktie Kremļa mūri, tika celti tanī laikā.
Ivanam III sekoja dēls – Vasīlijs IV (1505–1533). Šeit ir kāda reta parādība, kas vēsturē nemaz tik bieži nav sastopama. Viņš valdīja, sava tēva līniju turpinādams. Tādā pilnā saskanībā. Mēs bieži vien piedzīvojam to, ka, valdniekiem nomainoties, iepriekšējā līnija lūzt, un jaunais valdnieks uzņem pavisam citu līniju. Tas, piemēram, ļoti spilgti parādījās tad, kad mira Katrīna II, – viņas dēls Pāvils speciāli lauza visu to, ko viņš bija mantojis no savas mātes valsts lietās, idejās un tamlīdzīgi, bet šeit bija tas, kas līdz ar to arī šī kontinuitāte radīja vienu milzīgu spēku Maskavas valsts spēka un varas pieaugumā.
1510. gadā Vasīlijs pakļāva Pleskavu, pēdējo no abām Krievijas zemēm, kurām bija dzīva saskare ar Rietumeiropu, kuras nebija pakļautas tatāru virsvarai un kurās bija īpatā demokrātiskā iekārta. 300 ģimenes deportēja un izkaisīja pa Krieviju.
1514. gadā poļiem atņēma Smoļensku. Līdz ar šo ieguvumu Maskavijas valsts bija pienākusi cieši pie Livonijas robežas.
Rjazaņa vēl bija palikusi. Tad apcietināja ciemos ielūgto Rjazaņas kņazu un okupēja viņa valsti. Pleskava kā tāds valnis gulēja pie Livonijas robežām - nu tā bija pievienota. Arī Smoļenska bija atņemta poļiem un Rjazaņa, kura bija iekšā jau Krievijas melnzemes apvidos.
Vasīlijam IV (1533–1584) sekoja Ivans IVBriesmīgais – Jānis Briesmīgais mūsu vēstures rakstos. Padomju laikos, kad mēs bijām ļoti humāni noskaņoti, tad arī šo briesmoni pārdēvēja par Bargo. Bargs ir tikai tāds stiprs, var teikt, noteikts, stingrs, bet tur nebija stingrība un noteiktība. Tur bija drausmīga, patoloģiska nežēlība, kas gāja līdzi šim cilvēkam. Krievija piedzīvoja savu nākošo lielo, milzīgo pacēlumu.
1547. gada janvārī Jānis Briesmīgais tika kronēts par ķēniņu, par caru. Ja šie bija tikai vēl lielkņazi, arī Jānis III bija lielkņazs, tad šeit jau ķēniņš, tātad, Krievijas valdniekam nu bija varas pilnība; pie tam viņš nu bija ne vairs Maskavas lielkņazs, bet Krievijas cars. Sava monstrozā rakstura, nežēlības un necilvēcības dēļ saukts par Briesmīgo.
Ārkārtīgi paplašinājās Krievijas teritorija 1552. gadā, pakļaujot Kazaņas tatāru valsti, un divus gadus vēlāk Astrahaņas valsti – abas lielās tatāru valstis. Kazaņas valsts bija Volgas vidustecē un Volgas pietekās līdz pat Urāliem, līdz Urālu dienvidu nogāzēm. Un Astrahaņas valsti – arī tatāru valsti - pakļāva 1554. gadā, tā apņēma pa daļai Ziemeļkaukāzu, pa daļai apvidus ap Volgas lejasteci. Apvidi ap Donu izveidoja kaut ko līdzīgu tādai brīvai republikai, kur krievu cilvēki bēga brīvībā no zvērībām un necilvēcībām, no Krievijas caru nežēlības un veidoja tur tā sauktos kazaku pulkus, tāpat kā ap Dņepras vidusteci Ukrainas apvidos.
Tūdaļ pēc šo divu – Kazaņas un tatāru Astrahaņas valsts pakļaušanas – 1581. gadā notika vēl trešās valsts iekļaušana –Sibīrijas tatāru valsts ar galvaspilsētu Iskeru. Arī tā tika iekļauta milzīgajā valstī Krievijas impērijā un kļuva par izejas punktu tālākai ekspansijai austrumu virzienā, kas turpinājās visu nākošo gadusimtu, un beidzot nonāca līdz Klusajam okeānam, kolonizācijas ceļā ļoti vāji apdzīvotajos apvidos pakļaujot vietējās, samērā primitīvās mednieku un zvejnieku ciltis.
Krievijas lielvalsts jau gandrīz ieguva savu izskatu. Vēlāk tas tika papildināts un paskaistināts ar pievienojumiem Eiropā un Vidusāzijā, bet tas izpletiens no Pleskavas līdz Kamčatkai – tas jau bija tapis, šis milzīgais, nekur pasaulē nepiedzīvotais teritoriālais ekspansionisms.
Tajā pašā laikā šī vara spiedās arī uz rietumiem, vienlaicīgi notika cīņas pret Lietuvas valsti, arī uzbrukumi Livonijai.
Latvijas vēsturē ar Jāņa Briesmīgā vārdu un valdīšanas laiku saistās baismīgā Livonijas izpostīšana ilgstošajos Livonijas karos, kuru sākums bija jau pirms Jāņa IV – viņa vectēva Jāņa III laikā, kas bija uzcēlis Ivangorodu. Pēc šī iebrukuma, kas tika atsists un šī izpostīšana (1501.g.) apturēta, 1558. gadā sākās 24 gadus ilgais Livonijas karš, kadJānisjebIvansBriesmīgais iebruka Livonijā.
1554. gadā krievu cars uzstādīja ultimātu Livonijas ordeņa mestram, ka Krievija būs mierā tad, kad Tērbatas bīskapija nomaksās kontribūciju – vienu marku no cilvēku, ko vidzemnieki esot apņēmušies maksāt, bet kopš 1473. gada, gandrīz simts gadus, vairs nav maksājuši. Milzīgās kontribūcijas prasība sacēla šausmas Livonijā. Iedomājieties, gandrīz simts gadu no katra iedzīvotāja pa vienai markai! Ko tas nozīmēja naudā toreiz, grūti iedomāties, bet katrā ziņa tās bija neiedomājamas, milzīgas summas.
Arī ļoti interesants gājiens tā sauktajā diplomātijā, ko vēlāk Krievijas diplomātija pielietoja un ko tā pielietoja arī 1940. gadā, kad tā jutās apdraudēta no Baltijas valstu puses, jo tās noslēgušas militāru uzbrukšanas savienību pret Padomju Savienību. Apgalvojums katrā ziņā bezjēdzīgs, bet tas tika ar nopietnību uzturēts, tāpat kā šinī kontribūcijas gadījumā. Kontribūcijas maksu vēl galu galā nolaida uz 10 000 dukātu un 15 gadu ilgu mieru, bet tūdaļ bija jānomaksā 45 000 dālderu. Krievu karaspēks, kurš sastāvēja galvenokārt no tatāriem, Šigaleja vadībā iebruka Vidzemē.
24 gadus starp ordeni, krieviem, zviedriem, poļiem, leišiem notika cīņas, kas nežēlīgi izpostīja Livoniju: izlaupīšanas, iedzīvotāju apkaušanas, gūstā aizvešanas, beidzot vēl sērgas iezīmēja Livonijas bojāeju.
Krievija, neraugoties uz lielajiem panākumiem, kapitulēja Polijai un 1582. gadā ar Zapoļjes mierlīgumu atteicās no tiesībām uz Vidzemi. Tas bija viens brīnums, jo krievi savā iebrukumā bija iegājuši un, tā sakot, izēduši šo zemi tā, kā izposta un izēd no iekšpuses kādu organismu vai kādu augu. Tikai piekrastes pilsētas: Rīga, Jelgava, Rēvele vēl bija palikušas neieņemtas, bet citur ieņemts un līdz nežēlībai izpostīts. Tanī pašā laikā cīņas bija notikušas arī ar Poliju, tā kā Krievija bija spiesta atzīt šos apvidus kā piederošus Polijai. Polija tanī laikā savā varā pārņēma Vidzemi.
Ordenis pēc zaudētās kaujas pie Ērģemes 1560. gadā beidza eksistēt. Pēdējais mestrs Gothards Ketlers 1562. gadā zvērēja uzticību Polijas–Lietuvas ķēniņam un saņēma par lēni kā hercogisti Kurzemi un Zemgali. Rīga 1561. gadā padevās Polijai, Ziemeļigaunija – Zviedrijai. Kurzemes bīskaps jau 1559. gadā pārdeva savas tiesības uz teritoriju Dānijas ķēniņam, kura brālis Magnuss mēģināja ”konstruēt” Livonijas ķēniņvalsti.
Tātad Livonija bija drumstalās. Ziemeļigaunija, šis apvidus, padevās Zviedrijai. Vidzeme, arī Igaunijas dienviddaļa, kas tika dēvēta par Vidzemi – tā nāca poļu varā. Kurzeme, Zemgale bija kā patstāvīga hercogiste, bet Polijas vasaļvalsts. Hercogs bija Polijas ķēniņa vasalis. Rīga kā brīvpilsēta vēl 20 gadus turējās pati par sevi.
Ar šo iesākas pilnīgi jauns posms mūsu vēsturē, protams, ar ļoti lielu atskaņu arī Baznīcas vēsturē.
Krievijā norisinājās vēl tālākas pārmaiņas. Pēc briesmīgās Jāņa IV valdīšanas un posta, kādā bija nonākusi arī Krievija, Maskavas tronī nāca Fjodors – fiziski vārgs un garīgi aprobežots. Viņa valdīšanu iezīmēja Maskavas metropoles pacelšana par patriarchātu. Maskavas metropolīts bija Konstantinopoles patriarcha pakļautībā. 1589. gadā atceltā metropolīta Dionīsija vietā patriarcha kārtā tika ievēlēts Ījabs (Iov – krieviski). Ar to Maskavas garīgais prestižs bija ļoti cēlies pāri pār Kijevu, kas atradās katoliskās valsts varā, un pāri pār Konstantinopoli, kas bija zem turku varas un iespaida. Šie bija Austrumu baznīcas lielie un svarīgie centri, protams, arī pati Konstantinopole, bet no Krievijas kristīšanas laikiem Kijeva skaitījās tāda kā Krievijas garīgā galvaspilsēta. Tagad par tādu kļuva šis spēcīgais politiskais centrs – Maskava.
Kas notika ar ordeni? Šeit ordenis sabruka, bet jau pirms tam tas bija izbeidzis savu eksistenci Austrumprūsijā.
Kā jūs zināt, ordeņa valsts bija divdaļīga – tiešā Teitoņu ordeņa valsts un šīs Teitoņu zars jeb Livonijas ordenis. Jau 1525. gadā, vēl labu laiku pirms ordeņa kapitulācijas Livonijā, Prūsijas hercogs Albrechts – Brandenburgas markgrāfs, kas bija Vācu ordeņa lielmestrs, tātad zināmā mērā valdīja arī pār Livoniju, nolika savas ordeņa lielmestra pilnvaras un kļuva par Prūsijas hercogu, arī kā Polijas valsts vasalis. Viņš bija slavenā Magdeburgas archibīskapa brālēns.
Prūsijas ordeņa daļa arī bija beigusi eksistēt. Austrumprūsiju samazināja poļu cīņas pēc varas 1430. gadā, kad ordeni sakāva poļu–leišu karaspēks pie Tannenbergas. Ordenis jau bija nācis Polijas pakļautībā, un nu beidzamais mestrs pieņēma hercoga titulu un kļuva par Polijas vasali. Līdz ar to arī pārtrūka tā saite, kas bija Livonijas ordenim ar Teitoņu ordeni.
