Tagad pievēršamies tieši Reformācijai un Reformācijas laikmetam.
Mums šajā sakarā jāizdara daži ieskati laikmeta vispārējā fonā, tāpat arī ieskati apkārtējos apstākļos XVI gs. sākumā, kādi apstākļi bijuši mūsu kaimiņiem.
Divi gadu simti - no XV gs. vidus līdz XVII gs. - bija lielu, pasaules vēsturē izšķirošu notikumu laikmets. Tā apzīmējumi ir dažādi. Ar lielām tiesībām, bez šaubām, runā par jauniem laikiem. Salīdzinājumā ar viduslaiku notikumiem un dzīvi, bez šaubām, šis laikmets nesa kaut ko pilnīgi jaunu. To mēdz arī saukt par Renesanses laikmetu, Atdzimšanas laikmetu, kad sevišķi grieķu emigrācija, kas plūda no pakļautās Bizantes, bēgot no turku briesmām, nesa sev līdzi vēl saglabātās senās Grieķijas tradīcijas literatūrā, filosofijā, mākslā. Beidzot tas bija arī Reformācijas laikmets – lielās garīgās sakustēšanās laikmets, kas sevī ietvēra, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, kaut ko specifisku, jaunu, vēl nebijušu un iezīmēja cilvēces dzīvē lielas, būtiskas izmaiņas. Tas pilnā mērā attiecās arī uz kristīgo Baznīcu tās kopumā un tikpat dziļi un būtiski skāra arī mūsu tautas un mūsu Baznīcas dzīvi līdzi.
1453. gada 29. maijā Konstantinopole krita turku varā. Mežonīgo aziātu pulki izdzēsa vēl pēdējo senās Romas valsts, kas bija pastāvējusi 2200 gadus, atlikumu un ievadīja strauju, spēcīgu, ilgstošu turku ekspansiju. Pakļaujot savai varai un islāmam kristīgās Balkānu tautas, turki kļuva par ilgstošu un nepārtrauktu draudu arī pārējai Eiropai un kristīgajai ticībai. Tas ļoti spilgti izpaudās arī Mārtiņa Lutera laikā.
1492. gadā kapitulēja Granāda – arābu un islāma varas pēdējais cietoksnis Eiropā, Spānijas dienvidos. Gandrīz 800 gadu ilgās cīņās spāņi un portugāļi bija atbrīvojuši savas zemes no pakļautības islāmam, un šinīs cīņās tā sauktie rekonkista – atpakaļatkarošana, atkalatkarošana – guvuši spēcīgu militāru rūdījumu un lielu kāpinājumu nacionālajā pašapziņā un kvēlajā ticības pārliecībā.
1480. gads iezīmēja vairāk nekā divi simti piecdesmit gadus ilgās tatāru varas sabrukumu Eiropas austrumos un krievu un citu turienes tautu atbrīvošanos no rupjās, mežonīgās aziātu virskundzības, paverot atkal Krievzemei kontaktu atjaunošanu ar Eiropu, līdz ar Krievijas impēriskās ekspansijas spēcīgo atjaunošanos rietumu virzienā. Te varam runāt – pretstatā tam, kā mēdz apzīmēt vācu cenšanos spiesties uz austrumiem – drang nach Osten – tā vēsturē ir aizmirsuši šo vienu definīciju, ka mēs no austrumu puses, no Krievijas piedzīvojām tūkstoš gadu ilgu drang nach Westen – spiešanos uz rietumiem. To esam izjutuši gan kā tauta, gan arī kā valsts.
Tieši šodien varam svinēt kādu neparastu jubileju. 1492. gada 12.oktobrī Kristofors Kolumbs izkāpa Amerikas krastā. Notika tas, ko vēsture nosaukusi – Amerikas atklāšana, patiesībā – tās atkalatklāšana, jo tā arī līdz tam nebija nepazīstama ziemeļu tautām. Vienlaicīgi ar Granādas krišanu 1492. gadā un burtiski pie tās vārtiem notika kāds necerēts, vēsturisks notikumu pagrieziens, kas ienesa milzīgi plašas izmaiņas pasaules tautu dzīvē. Spānijas valdnieki - Kastīlijas ķēniņiene Izabella un Aragonijas ķēniņš Ferdinands deva savu atbalstu dženovietim Kristoforam Kolumbam un viņa iecerētajam, pārdrošajam pasākumam – ceļojumam pāri Atlantijas okeānam, kura rezultātā Eiropai atklājās vēl neredzēti vai aizmirsti kontinenti ar to senajām, augstajām kultūrām un milzīgajām dabas bagātībām.
Tomēr līdz ar to nebūtībā iegrima senā ilgošanās galīgi satriekt islāma varu un atbrīvot Svēto Zemi, turpinot rekonkistu Ziemeļāfrikā un Ēģiptē. Spānijas ķēniņiem jau bija padomā ļoti pašapzinīgā doma par došanos uz austrumiem un līdz ar Granādas krišanu un Spānijas atbrīvošanu šo karu pārnest uz Ziemeļāfriku, atbrīvojot kādreizējās kristīgās zemes no arābu virskundzības, tajā pašā laikā dodoties arī vēl tālāk gar Vidusjūras krastu uz Ēģipti un uz Palestīnu. Tā būtu kampaņa pret Maroku, tagadējo Maltu, Alžīru, Tunisu, Lībiju un Ēģipti. Kolumba ceļojums un tas jaunais, kas ar to atklājās, pilnīgi pārsedza šo nodomu un deva gluži citu virzienu visam domu gājumam un visai rīcībai.
1498. gadā pēc gadu simtiem ilgas, pakāpeniskas Āfrikas zemju un krastu iepazīšanas portugāļi, kas lēnām virzījās gar Āfrikas krastu arvien vairāk un vairāk uz leju, bija sasnieguši Āfrikas dienvidu smaili, tā saukto Labās Cerības ragu, un portugāļu jūrnieks Vasko de Gamma, dodoties Kolumbam pretējā virzienā, apbrauca Āfriku un sasniedza Indijas krastus – zemi, kas simtiem gadu bija vilinājusi Eiropas tautas ar pasakainajām bagātībām, ar savu eksotiku. Sakarus ar to pa sarežģītajiem starptautiskiem ceļiem savā varā bija turējuši arābi. Nu arābi tika izslēgti no šīs starpniecības un arī no izdevīgās peļņas.
Šo notikumu rezultātā Eiropas tautu dzīvē radās vēl līdz tam neapjaustas un nepārredzamas pārmaiņas tikpat saimnieciskā un politiskā, kā arī garīgā dzīvē: jaunas pieredzes, uztveres un atziņas. Pēc Konstantinopoles krišanas uz Eiropas rietumu zemēm, īpaši uz Itāliju, plūda bēgļi un emigranti no senās Grieķijas un Bizantes kultūras pasaules, glābdamies no turku zvērībām un no islāma.
Rietumeiropa atjaunojās. Padziļinājās ieskats senās Grieķijas garīgajā mantojumā, īpaši filosofijā, literatūrā, mākslā un ievadīja tā saukto Renesansi – atdzimšanu, klasiskās kultūras elementu atkal apgūšanu, atjaunošanu. Līdz ar to sekoja zinātnes un pētniecības uzplaukums.
Poļu zinātnieks Nikolajs Koperniks (1473–1543) bija cheliocentriskās Saules sistēmas izpētītājs un ieviesējs pasaulē. Divi citi ievērojamie astronomi bija dānis Tiho Brahe (Tycho Brahe, 1546.–1601.) un vācu zinātnieks Johans Keplers (Johanness Keplers, 1571.–1630.).
Grāmatu iespiešanas māksla nāca ilgstošās un sarežģītās pārrakstīšanas vietā. Klosteros bija izveidojušies tā sauktie pārrakstītāji, kur sapulcētajiem varbūt 100 mūkiem lasīja priekšā, tie rakstīja un tā pavairoja grāmatas. Cik sekmīgi tas varēja būt un cik daudz tas varēja dot? Johans Gūtenbergs (1394 -1468) uz XV gadsimta sliekšņa atklāja iespēju grāmatas pavairot mechāniskā ceļā, pie tam neierobežotā daudzumā. Ko tas nozīmēja, to piedzīvoja jau Reformācijas laikmets, kad polemika ticības jautājumos ļoti lielā mērā tika izvērsta ar skrejlapiņām un ar brošūriņām. Tā, kā to piedzīvojam arī mūsdienās, kad kaisa un piekaisa ar visāda veida iespieddarbiem, tā Gūtenberga izgudrojums kalpoja šādās uzskatu cīņās jau Reformācijas laikā.
1519. gadā Magelānsuzsāka savu ceļojumu apkārt zemeslodei. Priekšstati par zemeslodi, par pasauli izmainījās un jau ieguva to veidu, kādu mēs to pazīstam un saprotam, tas ir, pareizo, objektīvo lietu sakarību.
Renesanses rezultātā notika arī citas lietas. Iestājās tā sauktais pagānisma iebrukums kristīgajā ticībā. Apbrīnojami ir tas, kas arī vēl tagad pārsteidz, kad skatāmies tajā laikā celtās baznīcas, garīga satura pieminekļus, gleznojumus, ka klasiskās mitoloģijas piejaukumi kristīgajā mākslā, sižeti, kas aprobežojās cieši tikai ar Svēto Rakstu vai arī leģendu tematiem, guvuši piejaukumus no pagānisma. Piemēram, tik ļoti slavenā mākslas vieta kā Siksta kapela Vatikānā, šī atsevišķā dievkalpojuma telpa, kuras sienas un griestus gleznojis lielais mākslinieks Mikelandželo. Tur ir attēloti visi lielie pasaules notikumi, piemēram, pasaules radīšanas notikums alegoriskā skatījumā, bet apkārt tam novietoti pagānisko pravieteņu Sibillu tēli.
Humānisms bija vēl viena no šīm iezīmēm. Dziļi izglītots vīrs XVI gs. slieksnī (1466–1536) bija Roterdamas Erasms. Johans Roišlics (Reuchlins) (1455–1522) – humānists un valodnieks, izdeva pirmās senebreju valodas mācību grāmatas, izdeva Jauno Derību grieķu valodā, kā arī izdeva citus – pa daļai polemiskus, pa daļai teoloģiskus, pa daļai valodnieciskus - rakstus. Spēji pieauga universitātes. Pirmās universitātes, kas bija tapušas jau XIII gs., papildinājās ar jaunām universitātēm, kuras jau plašāk izsējās pa visu Eiropu. Šie notikumi laika ziņā sakrita, bieži un cieši arī sasaistās ar laikmetu Baznīcas vēsturē, ko apzīmējam par Reformācijas laikmetu.
