4. lekcija
1992. gada 5. oktobris

Kursa

Kursa – kādreizējais Latvijas rietumu novads ar nenoteiktu norobežojumu pret zemgaļu zemēm. Kursā ietilpa vairākas valstis, vairāki novadi ar to valdniekiem, kas tika dēvēti par ķēniņiem. Dienvidos Kursas novadi sniedzās tālu iekšā tagadējās Lietuvas Žemaites un Klaipēdas piejūras novados. Atvērta pret jūru, kuršu zeme bieži nāca gan draudzīgos, gan naidīgos sakaros ar skandināviem. Vēl ap 1210. gadu tie pretendēja uz Zemgali, Kursu un Prūsiju. 1230. gadā pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns slēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu (Lameiķi) par viņa valsts nodošanu pāvesta rokās (Piemare, Bandava, Ventava) un 1231. gadā slēdza līdzīgu līgumu arī ar Austrumkursas - tā sauktās Miera Kursas – kuršiem uz austrumiem no Ventas. Līgums paredzēja zemes atbrīvošanu no dāņu un zviedru varas. Līdz ar to vēlreiz atplaiksnīja jau toreiz mirušā Innocenta III ideja par pāvesta valsts izveidošanu ar vietējiem valdniekiem kā pārvaldītājiem. Šis bija vienīgais gadījums, kur kaut vai tādā daļējā gadījumā bija mēģinājums realizēt šo pāvesta valsts veidošanu jaunatgrieztajās zemēs, bet tas attiecās tikai šeit uz mūsu Kurzemi.

Kurzemes robežas mainījās – un tas ir jautājums atkal par sevi – pēc briesmīgās 1260. gada Durbes kaujas. Tā bija lielā tautu kauja, kurā no vienas puses piedalījās Zobenbrāļu ordenis, no otras puses - prūši, kurši, zemgaļi un visas šejienes ciltis, šie Kursas novadi, kas iepriekš sniedzās dziļi iekšā Lietuvā. Mūsu kādreizējā Kursa bija tagadējā Lietuvas Žemaite. Pēc šīs Durbes kaujas Kursa bija galīgi iztukšota no cilvēkiem kara un visu to notikumu sekās. Un tad leišu ciltis, kas virzījās austrumu rietumu virzienā, aizpildīja šo vakuumu. Tur derētu vēsturniekiem papētīt, vai zemgaļu emigrācija 1290. gadā, kad zemgaļi kapitulēja ordenim un tajā pašā laikā simts tūkstošu zemgaļu pameta Zemgali un aizgāja uz Lietuvu, vai viņi neaizgāja uz šo Žemaiti, jo leiši vēl šodien runā par to, ka Žemaite ir kaut kas citādāks nekā pārējā Lietuva. Es nezinu, vai kāds vēsturnieks šo jautājumu kādreiz ir pētījis, bet tas varbūt būtu interesanti Latvijas vēsturē: uz kurieni zemgaļi bija devušies.

Vēl viena ļoti interesanta lieta ir šī saskare, kas toreiz etnogrāfiski bija Kursai ar prūšiem. Tas ir interesanti, ka, piemēram, valodnieciski taču senprūši mums ir tuvāki nekā lietuvieši un ka laikam tā saskare Kursai ar Prūsiju bijusi ļoti intensīva. Te bija tas dabīgais, plašais tilts – dabīgais savienojums abām ciltīm.

1234. gadā dibināta Kurzemes bīskapija. Tas notika pēc tāda zināmā mērā traģiska notikuma, kad šie līgumi ar Alnas Balduīnu kuršiem tika nolaupīti: Zobenbrāļu ordenis tos nolaupīja un devās virsū Kursai, pakļāva un sadalīja Kursu. 1234. gadā tika nodibināta Kurzemes bīskapija – mazākā no Livonijas bīskapijām, kas aptvēra tikai apvidu ap Aizputi un Dundagas apvidu ar Pilteni. Dalījumā šoreiz bija noticis pavisam cits veids kā iepriekš.

Kā jūs atceraties, Zobenbrāļu ordenim nodibinoties, tas bija padots Rīgas bīskapam un iekarojumi, ko Zobenbrāļu ordenis guva, tika sadalīti tādā veidā, ka bīskapam pienācās divas trešdaļas un ordenim pienācās viena trešdaļa. Tomēr pa to starpu bija notikusi kāda liela, radikāla izmaiņa. 1236. gadā leišu un zemgaļu karapulki pie Saules sakāva un faktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Pie dzīvības palika tikai divi brāļi, un tie bija lūguši pāvestu pievienot viņus, ļaut Prūsijas ordenim – Teitoņu ordenim – pārņemt Zobenbrāļu ordeni savā rīcībā. Pāvests ar savu bullu 1237. gadā to arī apstiprināja, un izveidojās pilnīgi jauns stāvoklis: vairs nebija Zobenbrāļu ordeņa, tā vietā bija Teitoņu jeb Vācu ordenis, un šīsZobenbrāļu ordeņa iekarotās, iegūtās zemes līdz ar to tika pakļautasTeitoņu ordenim. Visa Teitoņu ordeņa rīcība bija citāda. Tas vairs nebija pakļauts Rīgas bīskapam, jo Teitoņu ordenis bija pāvesta ordenis, tas bija pāvesta pakļautībā. Rīgas bīskaps vairs nebija nekāds virskungs, bet zināmā mērā tie jau bija sacensoņi. Tas arī vēlāk bija par iemeslu cīņām, kas norisinājās ordeņa un archibīskapa starpā, kur Teitoņu ordenis ieguva pārsvaru. Šis zars – bijušais Zobenbrāļu ordeņa zars – tad tika dēvēts par Livonijas ordeni, tā faktiskais centrs bija Marienburgā, kas gan nebija ordeņa galvaspilsēta. Un šīs zemes bija visas vienā apvienojumā.

Tajā zemju sadalījumā, kas notika 1253. gadā, sadalot Kurzemi, ordenis paņēma divas trešdaļas un Kurzemes bīskaps dabūja tikai šo vienu mazo trešdaļiņu. Vēlākajās cīņās, kad beidzot tika pakļauta arī Zemgale, visa Zemgale nāca ordeņa rīcībā. Tur nekādas bīskapa zemes vairs nebija piešķirtas.