Ir vēl viens moments, kas raksturo pareizticīgo misiju pirms Meinharda ierašanās. Tās ir ziņas par tā saucamo latviešu Jurģi un Jersikas Evaņģēliju.
Latviešu Jurģis XIII gadusimtā bija Latgales pareizticīgā latviešu mācītāja dēls, kas 1270. gadā pārrakstīja krievu valodā Evaņģēliju, kurš glabājas Maskavā, pirms kara tā sauktajā Rumjanceva muzejā. Šī Evaņģēlija 163 lapās atrodas pēcvārds, kas latviski skan šādi:
“6778. gadā (gadu skaitīšana bija pēc Vecās Derības) 23. martā, svētā mocekļa Nikona piemiņas dienā, pabeigta šī grāmata, šīs grāmatas. Un tajā pašā dienā bija zīmes pie saules. Šīs grāmatas sarakstītājs – es, Jurģis, mācītāja dēls, ko sauca par latvieti no Gorodiščes (Az, Giorgiy, sin popov, glagoļeno latiša s Gorodišča – tas teksts skan), ar mūka Sīmaņa līdzekļiem no svētā Georgija, sev par pestīšanu un visiem kristīgiem par prieku.”
Evaņģēlija valoda liecina par Polockas kriviču fonētiskajām savādībām, kas tagad sastopamas arī Vitebskas un Polockas baltkrievu valodā. Tas, savukārt, dara ticamu, ka šī Evaņģēlija pārrakstītājs bija mācījies labu rakstību un kriviču izloksni Polockā, kas XIII gadusimtā bija Latgales metropole. Jurģis sevi sauc par mācītāja dēlu, tāpēc ir jāpieņem, ka arī viņa tēvs bijis skolots un iesvētīts par priesteri tuvākā bīskapa rezidencē Polockā. Evaņģēlija pēcvārdā minētā vieta Gorodišče nav droši nosakāma, jo parasti tā sauca katru krievu pilskalnu, respektīvi, bijušās pilsētas drupas. Tiesa, Novgorodas apkārtnē, Volchovas labajā krastā atrodas vikingu pils Gorodišče, bet nav domājams, ka tik dziļi krievos būtu dzīvojis latviešu Jurģis. Patiesību sakot, nav par to daudz arī ko šaubīties, jo viņš jau bija pārgājis ne tikai pareizticībā, bet arī krievestībā. Pareizticība vienmēr visos laikos jau bija identiska ar pāriešanu krievu tautībā, un bez tam viņa prasme rakstīt slāvu valodā ar slāvu burtiem to vēl pastiprina, jo ne letgaļiem, ne lībiešiem, ne latviešiem savas rakstības vispār nebija. Te arī iezīmējas tas unikālais moments, ka, ja arī latvieši kaut ko šinī virzienā darīja, tad tas bija, kā, piemēram, šeit - slāvu rakstībā. Tikai izplatība gan acīmredzot nav bijusi liela, jo pirms XII, XIII gs. mēs nekur latviešu tautās un ciltīs neatrodam ne mazākās rakstu pazīmes. Tās pazīmes, kas ir kaut kur uz kāda it kā Pērkona tēla vai uz kāda karoga ierakstītas, pa daļai atgādinādamas rūnu zīmes, pa daļai kaut kādas citas burtu zīmes, – to ir nedaudz un to atšifrēšana līdz šim nav devusi nekādus galīgus rezultātus, un pār visām lietām – tie nekad nav bijuši vispārējā lietošanā. Kā redzams, Gorodiščes vieta meklējama citur; tā kā vāci šo Novgorodas Gorodišči sauca par Gersicke, tad jādomā, ka arī latviešu Jurģa Evaņģēlijā minētā Gorodišče bija kādas citas Gercikes krieviskotā forma. Šāda krievu pilsēta Latgalē ar divkāršo nosaukumu Gorodišče un Gercike bija tagadējās Jersikas pilskalns. No tā jāsecina, ka latviešu Jurģa tēvs bija pareizticīgais mācītājs Latgalē ar dzīvesvietu Jersikā un ka dēla pārrakstītais darbs saucās par JersikasEvaņģēliju. Nav skaidrs, kas tas ir bijis par bagāto mūku Sīmani, kas bija devis Jurģim līdzekļus Evaņģēlija rakstīšanai, varbūt tas bija toreizējais Polockas bīskaps Sīmanis. Latviešu Jurģa Evaņģēlijs pierāda, ka jau XIII gs. Latgalē bija pareizticīgo latviešu mācītāji un ka misijas centrs bija Jersika, no kurienes šī ticība jau pirms vāciskā katolicisma bija vairāk vai mazāk ieviesusies pārējā Latgalē. Nu, ņemiet vērā – tas bija jau XIII gs. nogalē - 1270. Tas bija jau gandrīz simts gadus pēc Meinharda ierašanās. Tik tālu, vēl papildinot ziņas, pie pareizticības, tās tapšanas un ienākšanas mūsu tautā.
